Foto

Mākslas aktīvists

Daiga Rudzāte

Intervija ar čehu mākslas kolekcionāru Peteru Pudilu

24/09/2019

2021. gada pavasarī Prāgā plānots atklāt jaunu mākslas institūciju, kas ir čehu uzņēmāja un mākslas kolekcionāra Petera Pudila un viņa dzīvesbiedres Pavlīnas iniciatīva un, šķiet, šobrīd ir viens no tiem objektiem, kam  pievērsts ziņkārīgs Eiropas mākslas ainas skatiens. Peters Pudils savu darbošanos raksturo kā mākslas aktīvismu un akcentē to, cik svarīgi ir būt daļai no starptautiska procesa – savu pārliecību ilustrējot jau ar topošās mākslas telpas nosaukumu, kur sapludināts vācu termins kunsthalle ar čehisko galvaspilsētas nosaukumu – Kunstahalle Praha. Tādējādi uzsverot arī Čehijas multinacionālo pagātni un arī paša kolekcionāra vēlmi it visā meklēt sadarbības iespējas, paralēles; viņa teju nesatricionāmo uzskatu, ka pasauli vada sinerģija un atvērtība.

Tās pārveidē iesaistīta starptautiska komanda – čehu arhitektu birojs Schindler Seko strādā kopā ar vācu dizaineru un arhitektu  Akselu Kufusu. Viņu vīzijā ēkas neoklasicisma fasāde paliks neskarta kamēr telpas, kuras savulaik aizņēma transformatori, kas apgādāja ar elektrību visus Prāgas tramvajus (šo funkciju ēka turpina pildīt – vien tehnoloģijas satilpinātas nelielā kastītē), tiek pāveidotas par mūsdienīgu mākslas institūciju. Peters Pudils, runājot par muzeju un mākslas telpu nākotni, saka: “Iemeslam, kāpēc cilvēki dodas uz šādu institūciju, uz muzeju, uz Kunsthalle, jābūt saistītam vairāk ar dzīvi un mākslu, mazāk ‒ ar statisku pozīciju vai statisku izstādi. Un šai spēles noteikumu maiņai jānotiek vistuvākajā nākotnē. Muzejiem jākļūst novatoriskākiem, izstāžu idejām vairāk jāiesaista paši cilvēki. Viņiem jākļūst par daļu no izstādes.”

Mūsu sarunā, kura notiek Pudila Prāgas birojā tikai dienu pēc Living Kunsthalle - Kunsthalle Praha pirmā publiskā pasākuma, izskan atziņa, ka "manā pasaulē māksla ir domāta cilvēkiem. Māksla nepastāv mākslas dēļ.”
Pudils ir aktīvs reģiona mākslas ainas dalībnieks. Viņš ir arī galerijas Tate Modern Krievijas un Austrumeiropas mākslas iepirkumu komisijas loceklis. “Mēs cenšamies palīdzēt Tate komandas kuratoriem un arī citām mākslas institūcijām veidot dialogu ar vietējām mākslas aprindām. Es uzskatu, ka galvenais ir visa viedokļu apmaiņa kopumā. Pēc tam, protams, mēs varam apspriest prioritātes un to, kā paplašināt kādu konkrētu, piemēram, Tate galerijas kolekciju ar darbiem no šī reģiona,” viņš stāsta. Termins “reģions” ir būtiska Pudila leksikas sastāvdaļa. “Vārda “nacionāls” vietā es dodu priekšroku vārdam “reģionāls”. Īpaši jau Centrāleiropā, kur vispār ir ļoti grūti runāt par nacionālu mākslu. Mēs varam runāt par reģionālo mākslu.”

Līdz ar Kunsthalle Praha nodibināšanu Pudilu fonds kļuvis par atskaites punktu Prāgas mākslas ainā, ko kolekcionārs pats raksturo kā enerģisku, rosīgu telpu. “Te ir daudz patiešām labu jauno mākslinieku, bet netrūkst arī mākslinieku ar jau zināmu vārdu. Ik gada ceturksni, ik pāris mēnešus var atrast kādu jaunu mākslinieku. Tas ir tik interesanti. Tas vienkārši lieliski. Un mums ir arī daudz kolekcionāru ‒ ne tikai Prāgā, bet visā valstī, un tas ļauj mākslas ainai izdzīvot. T ir arī labas mākslas institūcijas, kas teicami darbojas.”


Peters Pudils

Māksla jūsu dzīvē patlaban spēlē lielu lomu. Pudilu ģimenes fonds kļuvis par vērā ņemamu čehu mākslas ainas dalībnieku. Kā sākās un kā attīstījās jūsu attiecības ar mākslu?

Mēs sākām tāpat, kā sāk daudzi kolekcionāri. Tu gribi, lai dzīvojamā istaba izskatās labāk, un sāc pirkt mākslas darbus savai mājai. Tad mēs sākām apmeklēt daudz izstāžu un lasīt par mākslu. Esmu sapratis, ka 80 procenti no visa, ko šobrīd lasu, ir tieši par mākslu. Man māksla ir vizuāla valoda, kas ļauj ne tikai saprast to, ko vēlas pateikt mākslinieks, bet atspoguļo arī mūsu vēsturi. Man tas ir iedvesmas un zināšanu avots.

Vai jūs varētu aprakstīt savu kolekciju? Vai jūs uz kaut ko konkrēti koncentrējat īpašu uzmanību?

Mēs kolekcionējam moderno un laikmetīgo mākslu un cenšamies savas kolekcijas čehu mākslas līniju ievietot starptautiskā kontekstā. Tas nozīmē, ka katrai nozīmīgajai parādībai mūsu “čehu sadaļā” mēs cenšamies atrast atbilstošu starptautiskās ainas mākslas darbu, kas kolekcijā veidotu zināmu kontekstu. Mēs cenšamies atklāt kādas paralēles, pretrunas vai saskares punktus starp minētajām divām mūsu kolekcijas daļām. Būtībā idea par šo divu pasauļu savienošanu, kas ir mūsu kolekcijas definīcija vai misija, veinlaikus ir arī kā Kunsthalle Praha idejiskais balsts.

Domāju, mums ir salīdzinoši spēcīga modernās mākslas kolekcija. Īpaši labi pārstāvēts ir čehu sirreālisms, ko papildina daži nozīmīgi ārzemju mākslinieku darbi no tā paša perioda. Taču patlaban mēs esam vairāk pievērsušies laikmetīgajai mākslai un pēckara posmam. Tas ir svarīgi mūsu reģionam, un ir arī daudz interesantu paralēļu starp čehu mākslas ainu un mākslu, kas tajā laikā tapusi Rietumos. Saliekot to visu kopā, mums veidojas visai plašs priekšstats. Soli pa solim.

Tagad kolekcija ir jau tik liela, ka vairs nepērkam visu, ko ieraugām. Cenšamies iegādāties to, kā mūsu kolekcijā vēl pietrūkst. Varētu teikt, ka esam kļuvuši fokusētāki; mūs vairs nevada tikai emocijas.


Living KunsthalleLīna Lapelite, Candy Shop, 2019

Kāpēc jums ir tik svarīgi kontekstualizēt čehu mākslu?

Runājot par čehu mākslu, ļoti līdzīgas pēckara perioda mākslas kustības atrodamas šeit un Rietumos. Teiksim, Žans Dibifē Francijā un Mikulāšs Medeks šeit. Neformālā kustība pie mums bija ļoti spēcīga, taču mēs dzīvojām padomju ietekmē. Tomēr mūsu agrākā spēcīgā saikne ar Rietumiem tik ātri neizgaisa. Lai gan mūsu robežas bija apjoztas ar mūri, kaut kādi kontakti starp mūsu un Rietumu māksliniekiem saglabājās. Pēc 1968. gada padomju iebrukuma nāca ļoti spēcīga mākslinieku paaudze, un viņu reakcija uz šo okupāciju bija vienkārši fantastiska ‒ fakts, ko Rietumu mākslas institūcijas sāk ieraudzīt tikai tagad.

Tas patiesībā bija unikāls moments pasaules mākslas vēsturē. Notika daudz performanču, kas ietekmējušas pašreizējo performanču mākslas ievirzi. Reizēm var saskatīt līdzības, bet reizēm tās ir pilnīgi atšķirīgas mākslinieciskās izteiksmes formas. Man liekas, šodienas pasaulei svarīgi pēc iespējas vairāk mācīties arī no citu vēstures. Tāpat man šķiet, ka Rietumu valstīm ir interesanti redzēt, kas toreiz notika šeit ‒ kāpēc un kādā veidā mākslinieki reaģēja uz lietām, dzīvojot komunistiskā režīmā.

Domāju, ka tieši šodien bijušā Austrumu bloka valstīm ir liela priekšrocība tādā ziņā, ka mēs zinām, ko nozīmē dzīvot komunistiskā režīmā ‒ īpaši jau redzot, cik daudzi jauni cilvēki Rietumos tic, ka sociālisms atrisinātu visas pašreizējās problēmas. Taču es saprotu, ka politiķiem un citiem valstsvīriem varbūt nav viegli jauniešus pārliecināt, ka tas patiesībā nav nekāds risinājums. Viņiem nav tādas vēsturiskās atmiņas, kāda ir mums. Tā mums ir liela priekšrocība. Nedomāju, ka tāda kustība varētu izveidoties pie mums.

Ar mākslu ir ļoti viegli aizsniegt un uzrunāt cilvēkus. Teiksim, jums nav jāizlasa grāmata par to, kas notika Ungārijā, ja jūs redzat tā laika performanču vai demonstrāciju fotogrāfijas. Tas ir vizuāli. Cilvēkiem mūsdienās vairs nepatīk tik daudz lasīt, un ļoti žēl ‒ bet tā nu tas ir. Mēs dzīvojam digitālos laikos. Viss norit lielā steigā. Mēs visi zinām, ka tagad lasām mazāk grāmatu, tāpēc māksla kalpo kā vizuāla valoda, vizuāla atmiņa un vizuāla zināmu ideju izpausme. Mācīšanās process ir daudz ātrāks ar mākslu nekā ar grāmatām.

Kad mēs runājam par ļoti sarežģītām un grūtām lietām, reizēm nav viegli  izteikt vārdos savas izjūtas ‒ lai cik labi jūs prastu konkrēto valodu. Taču mākslai nav robežu.

Jo tā ir vizuāla...

Jā. Mākslā ir vairāk vārdu nekā jebkurā valodā. Mākslas būtība ir komunikācija. Patiesībā tieši tas man mākslā tik ļoti patīk ‒ tas ir veids, kādā cilvēki var sazināties. Būt kopā.


Romans Ondaks, Eclipse, 2018

Mūsu sarunā ļoti bieži atkārtojas apzīmējums “čehu māksla”. Vai šodienas pasaulē vispār pastāv tāda parādība kā nacionālas mākslas telpas?

Vārda “nacionāls” vietā es dodu priekšroku vārdam “reģionāls”. Īpaši jau Centrāleiropā, kur vispār ir ļoti grūti runāt par nacionālu mākslu. Mēs varam runāt par reģionālo mākslu. Tieši to mēs centāmies ielikt arī savas jaundibināmās institūcijas nosaukumā ‒ Kunsthalle Praha.  Mēs apvienojām vācu vārdu, kādā dēvē mākslai celtas ēkas, un mūsu galvaspilsētas nosaukumu čehu valodā. Ar to vēlamies cilvēkiem paziņot, ka ļoti lepojamies ar savu modernismu. Ja jūs Čehijā kādam pavaicāsiet, kas ir viņa mīļākais mākslinieks, tad, visticamāk, dzirdēsiet kādu no modernisma kustības autoru vārdiem, tajā skaitā lielos sirreālistus. Šis iespaidīgais mākslas virziens patiesībā aizsākās tieši multikulturālajā Prāgā. Vācieši, ebreji un čehi dzīvoja cits citam līdzās šajā kultūru kausējamā katlā - tāda daudzus gadsimtus bija Prāga, kas bija arī viens no Eiropas kultūras centriem. Taču pēc tam mēs to kaut kā aizmirsām. Tagad 90 procenti šeit dzīvojošo ir čehi, un mēs visi zinām, kāpēc – tas ir Otrā Pasaules kara notikumu rezultāts; tā mēs zaudējām daudzus no saviem kaimiņiem.

Mēs izvēlējāmies Kunsthalle Praha nosaukumu, lai parādītu, ka patiesībā nav nemaz tik viegli definēt, kas ir “nacionāls”; ko pašā Eiropas centrā nozīmē jēdziens “nācija”. Pagātnē netrūka cilvēku, kuri runāja skaidrā vācu valodā, taču sauca sevi par čehiem. Valoda nav nācijas naratīvs. Valoda ir saziņas līdzeklis. Ar kultūru ir mazliet citādi. Protams, ir daudz dažādu ietekmju. Taču kultūra, valoda un nācija nav viens un tas pats. Cilvēki to nesaprot. Šajā reģionā ar cilvēkiem manipulē, izmantojot “nācijas” definīciju. Un mēs visi zinām, kāda pagātnē bijusi nacionālisma pieeja.
Man nepatīk lietot apzīmējumus “nācija” vai “nacionālā māksla”. Es labprātāk runāju par reģionu, jo šajā reģionā līdzās eksistē dažādas kultūras un subkultūras.

Kad jūs runājat par reģionu, ko ar to domājat? Ar ko šis reģions asociējams ‒ ar bijušo Austroungārijas impēriju? Austrumeiropu? Kaut ko citu?

Man reģions ir vieta, kas nav stingri definējama ar tam piederošo valstu uzskaitījumu vai robežām. Čehiem ir kontakti, teiksim, ar daļu no Vācijas, kam te bijusi liela ietekme. Bavārija mums ir visādā veidā ļoti tuva. Mēs dzīvojam Centrāleiropā, taču kultūras jomā neesam tālu arī no apkārtējām zemēm. Mēs, piemēram, esam ļoti cieši saistīti austriešiem. Čehi un austrieši savā kultūrā ir ļoti tuvi, taču mēs runājam dažādās valodās. Mūsu izpratnē “mūsu reģions” patiesībā ir vairāki reģioni, kuros ietilpst tādas valstis kā Polija, Vācija, Ungārija, Čehija, Slovākija, Austrija, kaut kādā mērā ‒ Bulgārija, kaut kādā mērā ‒ Rumānija, bet kaut kādā mērā arī Baltijas valstis. Man nepatīk šī interešu sadalīšana pēc valstiskā un nacionālā principa.


Čiharu Šiota, State of Being (Chair and Paper), 2016

Un tomēr Venēcijas biennālē vēl joprojām ir nacionālie paviljoni.

Es minēšu jums piemēru. Viena no mūsu iniciatīvām, kas dzimusi vēlmē atbalstīt vietējo mākslas ainu, bija atvērts konkurss par piedalīšanos kuratoru un mākslinieku rezidentūrā Londonas Delfina Foundation. Mēs norādījām, ka pieņemam pieteikumus no “čehu māksliniekiem vai Čehijas Republikā dzīvojošiem māksliniekiem”. Un mēs saņēmām tik daudz pieteikumu no cilvēkiem, kuri nav čehi, taču dzīvo Prāgā. Jau no šī nelielā piemēra var spriest par to, ka pasaule kļūst arvien globālāka ‒ par spīti tam, ka dažiem cilvēkiem tas nepatīk. Un, protams, globalizācijai ir arī savas negatīvās puses. Taču vispārējā tendence ir arvien lielāka vēlēšanās saprast citas kultūras; cilvēki vēlas justies kā pasaules pilsoņi. Šis process ir neapturams. Un es domāju, ka Venēcijas biennāle arī agri vai vēlu sapratīs, ka šīs nacionālā aspekta virzītās intereses nav nekas mūžīgs, lai gan saprotu, ka šādam iedalījumam ir sena vēsture. Taču agri vai vēlu atausīs apjausma, ka tas ir kaut kas mākslīgs.

Mākslas mesē Art Basel jūs piedalījāties diskusijā par muzeju nākotni. Kādas, jūsuprāt, ir pārmaiņas, kas iespaidos muzeju kā mākslas institūciju?

Šīs pārmaiņas notiek jau šodien. Ir skaidri redzams, ka daudzi muzeji sāk kļūt par kaut ko līdzīgu kunsthalle. Šie muzeji saprot ‒ ja tie vēlas noturēt cilvēku uzmanību, tad jāatver durvis jaunai mākslai, īslaicīgām izstādēm. Ir skaidrs, ka visā pasaulē palicis ļoti maz muzeju, kuru darbības pamatā pilnā mērā ir tikai pastāvīgā ekspozīcija un kuri ar šādu darbības modeli varētu tikt raksturoti kā ļoti veiksmīgi, labi apmeklēti un spējīgi piedāvāt labu izglītojošu programmu, kam cilvēki seko. Nav nemaz tik daudz muzeju ar ievērojamu apmeklētāju skaitu.

Mēs ieejam digitālajā ērā. Šie vēl ir tikai pirmie soļi. Digitālās pasaules ietekme mūsu ikdienas dzīvē kļūs arvien svarīgāka un skaidrāk saskatāma. Jaunākā paaudze ar visām šīm lietām jau ir tik labi pazīstama, ka tas atstāj lielu iespaidu uz mākslas institūciju darbu. Es uzskatu, ka muzejam nepieciešama ļoti novatoriska pieeja, lai piesaistītu cilvēku uzmanību un pārliecinātu viņus, ka ir vērts tā darbībai sekot. Iemeslam, kāpēc cilvēki dodas uz šādu institūciju, uz muzeju, uz kunsthalle, jābūt saistītam vairāk ar dzīvi un mākslu, mazāk ‒ ar statisku pozīciju vai statisku izstādi. Un šai spēles noteikumu maiņai jānotiek vistuvākajā nākotnē. Muzejiem jākļūst novatoriskākiem, izstāžu idejām vairāk jāiesaista paši cilvēki. Viņiem jākļūst par daļu no izstādes. Citādi būs grūti noturēt apmeklētāju uzmanību. Manā pasaulē māksla ir domāta cilvēkiem. Māksla nav mākslas dēļ.


Jorinde Voits, Immersive Integral/Zenith XVI, 2018

Vai jūs mēģināsiet īstenot šīs idejas pats savā mākslas telpā, Kunsthalle Praha, kas vērs savas durvis 2021. gadā? Kā jūs nonācāt pie domas, ka jāizveido pašam sava mākslas institūcija?

Soli pa solim. Pirmais solis bija ģimenes fondas dibināšana. Līdz ar to viss, kas bija manā un sievas mākslas kolekcijā, kļuva par fonda īpašumu. Tie ir darbi, par kuriem, es ceru, rūpēsies mūsu bērni, kad mūs ar sievu vairs nebūs. Tas ir būtisks jautājums katram mākslas kolekcionāram. Laiks, vecums un kolekcijas izmēri. Taču… tā bija tikai kolekcionēšana. Tā ir lieliska lieta, taču mūs interesēja kaut kas vairāk.

Mēs sevi uzskatām vairāk par mākslas aktīvistiem nekā vienkārši kolekcionāriem. Tāpēc  vēlējāmies ieguldīt savu enerģiju un finansiālo atbalstu, izveidojot jaunu mākslas centru šeit, Prāgā, veidojot saikni starp starptautisko un reģionālo mākslu. Un šī misija mums ir ļoti emocionāla un ārkārtīgi svarīga lieta. Tā ienes mūsu dzīvē zināmu pozitīvu elementu. Mēs ceram radīt kaut ko ne tikai sev ‒ kaut ko, kas kļūtu par platformu visiem mākslas interesentiem.

Kunsthalle Praha vada kurators. Vai jūs paļaujaties uz to, ka viņš pienācīgi īstenos jūsu redzējumu?

Lai ko mēs darītu savā biznesā, mums jāuzticas cilvēkiem. Jāatrod īstie cilvēki un tad jādāvā viņiem sava uzticība. Mūsdienās visapkārt ir tehnoloģija, pār mums veļas īsta jaunievedumu lavīna. Taču tā ir tikai tehnoloģija. Tās ir tikai mašīnas. Vērtību vēl joprojām rada cilvēki. Un cilvēki var strādāt vislabāk, ja viņi jūt, ka citi viņiem uzticas. Ja viņiem ir šī uzticība, tad viņu dzinējspēks ir viņu pašu lēmumi, viņu kaisme un atbildība. Tāpēc ‒ jā, mēs tiešām ļoti uzticamies saviem kuratoriem. Es tieši tāpat darbojos arī savā biznesā ‒ nekādas atšķirības.

Tāpat kā mākslā, arī ēkas rekonstrukcijas procesā jūs mēģināt veidot sadarbības saikni starp vietējo čehu arhitektu un viņa kolēģi no Berlīnes. Kāds bija galvenais uzdevums, ko jūs viņiem devāt? Arhitektoniskais tēls spēlē svarīgu lomu šodienas mākslas pasaulē.

Mēs izveidojām ļoti neparastu struktūru - apvienojām vienā komandā divus dažādus arhitektus; katrs no viņiem pilnīgi patstāvīgi vada savu pārbūves procesa daļu. Un mēs tā rīkojāmies, neraugoties uz to, ka tā nepavisam netiek atzīta par labu ideju. Taču ..tomēr tā izdarījām, un līdz šim šī savienības darbojusies gluži labi.

Mēs savedām kopā vietējo arhitektu firmu Schindler Seko un vācu dizaineru un arhitektu Akselu Kufusu no Berlīnes. Projektu viņi izstrādāja kopā. Mēs jau no paša sākuma zinājām, ka gribam uzaicināt vietējos arhitektus, jo, pēc mūsu domām, šeit ir daudz tiešām lielisku arhitektu, kuri spējīgi šādu projektu realizēt. Vienlaikus mēs vēlējāmies iesaistīt arī cilvēku ar starptautisku pieredzi. Kādu, kurš ienestu svaigumu. Vietējām arhitektu firmām nav pieredzes tamlīdzīgu vecu ēku pārbūvē par mākslas telpu, jo dažus pēdējos gadu desmitus Čehijā šādu projektu nav bijis. Jebkuram vietējam arhitektam tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Tāpēc piesaistījām arī starptautiskās pieredzes elementu. Gluži vienkārša loģika.

Mums ir vēsturiska ēka ‒ pagājušajā gadsimtā celta transformatoru stacija, kas piegādājusi elektrību Prāgas tramvaju satiksmes sistēmai un turpina to darīt arī rekonstrukcijas laikā. Mājas iekšpuse tiks pilnībā pārbūvēta, bet fasāde paliks tāda pati ‒ tai jāsaglabā savs vēsturiskais izskats. Mūsu uzstādījumā  būtisks ir aspekts, ka šis nebūs muzejs, kura dominante ir arhitektūra. Mēs gribam institūciju, kurā svarīgākais ir programma. Mums jārespektē visas tās fantastiskās ēkas, kas uzceltas visur pasaulē. Lielākā daļa no tām ir izcilas. Grandioza arhitektūra. Taču mēs kā fonda dibinātāji labāk atbalstām māksliniekus un mākslas programmas nekā milzīgas avangarda ēkas.

Man liekas, mūsu arhitektūra būs perfekta. Tā būs fantastiska ēka.


Living Kunsthalle. Haviers Veilans, Systema Occam, 2019

Pirmais jūsu topošās mākslas telpas projekts bija “tīrs” starpžanru fenomens. 16. jūnijā Living Kunsthalle uz vienu vakaru pārņēma Prāgas Nacionālā teātra Jauno skatuvi (Nova Scena) un savā ziņā materializēja tieši tās idejas, par kurām jūs runājat.

Tas mums bija liels brīdis. Izdevās jauks pasākums, kas šejienei bija pilnīgi unikāls ‒ starptautisku un čehu mākslinieku sadarbība. Mums bija daudz apmeklētāju, un cilvēku reakcija bija ļoti pozitīva. Performance nav mākslas forma, kas uzrunā jebkuru. Austrumeiropieši pagaidām ar šo žanru vēl nav tik labi pazīstami. Pagātnē performance bija savveida mākslinieciskās jaunrades zemūdens straume, taču tās izcelšana pašā priekšplānātā ir kaut kas jauns. Domāju,  tas bija pilnīgi unikāls vakars.

Performance ir īstens izaicinājums kolekcionāram. Vai jūs tās kolekcionējat?

Nē, performances mēs nekolekcionējam. Vēl vakar  diskutējām par šo tēmu ‒ vai ir jēga kolekcionēt performances. Tas ir sarežģīts jautājums. Citu kolekcionāru domas es vienmēr uzklausu ar atvērtu prātu, taču patlaban mēs ar sievu uzskatām, ka mūsu darbam kā mākslas aktīvistiem ir lielāka nozīme. Mums svarīgāk šo naudu ieguldīt šādā performanču radīšanā un rādīšanā, pasākumā, pēc kura paliek brīnišķīgas atmiņas un kaut kāda veida nospiedumi - dokumentācija.

Tas nozīmē, ka jums nav nepieciešams sajust, ka jums kaut kas pieder?

Atkarīgs no situācijas. Ja mēs uzlūkojam mākslas darbu kā objektu, ir  šī sajūta - vēlme to iegūt savā īpašumā,  alkas, lai tas tev piederētu.

Taču, ja  runājam par performanci kā par pieredzi, kā par atmiņām... Es esmu laimīgs, ka varu šo procesu atbalstīt, es esmu laimīgs, ka šī performance var eksistēt. Un es esmu ļoti laimīgs, ka varu dalīties šajā pārdzīvojumā ar citiem. Es neredzu īpašu jēgu kļūt par atmiņu īpašnieku. Man patīk, ka tās mums ir kopīgas ar citiem.


Living Kunsthalle. Adela Saučkova, Landing, 2019

Kā jūs nonācāt pie atziņas, ka nepieciešams pasākums Living Kunsthalle?

Tas bija ļoti spontāni. Lēmumu par tā sarīkošanu mēs pieņēmām oktobrī, un tas bija diezgan grūti. Parasti mēs izstādes sākam gatavot ar krietni lielāku laika rezervi. Teiksim, mēs tagad jau zinām, kāda būs programma pirmajā gadā pēc Kunsthalle Praha atvēršanas. Mūsu komanda pie tā strādā jau daudzus mēnešus, un domāju, ka tas mūsu institūcijai ir ļoti svarīgi. Laiku pa laikam vajadzīga arī zināma spontanitāte, taču, ja vēlies garantēt vajadzīgo kvalitāti, jāplāno jau krietnu laiku iepriekš.

Kāda ir kolekcionāra lielākā atbildība?

Tas ir svarīgs jautājums. Man grūti noformulēt, jo personīgi man kolekcionēšana ir brīva izvēle. Es to visu daru tāpēc… ka… man nav nekāda pienākuma to darīt. Un es gribētu, kaut tāda brīvība būtu visiem, kas ar to nodarbojas. Lai kas arī būtu tas un lai ko viņi nekolekcionētu. Lai mākslas pasaule varētu plaukt, nepieciešami dažādi mākslas kolekcionāru slāņi: izsmalcinātie un erudītie; spontānie pircēji; cilvēki, kuri pērk mākslas darbus tikai tāpēc, ka vēlas izdekorēt sava mājokļa sienas utt. Vajadzīgi ir viņi visi. Ja būs tikai sevišķi aizrautīgi un sevišķi zinoši kolekcionāri, mākslas aina kā tāda, visticamāk, agri vai vēlu vienkārši iznīks.

Es dotu brīvību katram izlemt, ko viņš vēlas pirkt. Brīvību izlemt, kāpēc viņš vispār kolekcionē ‒ nevis noformulētu kaut kādu definīciju, kādam jābūt mākslas kolekcionāram. Tas nozīmē, ka, ja jūs man vaicājat par kolekcionāra atbildību, atbildes var būt dažādas ‒ atkarībā no domāšanas veida. Neesmu pārliecināts, ka varu jums dot precīzu atbildi. Es varu runāt tikai no sava skatpunkta. Attiecībā uz laikmetīgo mākslu, mēs cenšamies atbalstīt jaunos māksliniekus, dot viņiem iespēju augt tā, kā viņi paši to vēlas, darīt lietas, kas ir viņu aicinājums.

Mākslas kolekcionārs ir viens no mākslas ekosistēmas uzturētājiem.

Es domāju, ka ir ļoti svarīgi pirkt mākslu no galerijām, pirkt darbus, kas jau bijuši apskatāmi galerijā. Tāpēc, ka, no mūsu viedokļa, tas nozīmē, ka mākslas darbs jau bijis izstādīts, parādīts publikai; notikusi zināma mijiedarbība starp to un skatītājiem, mijiedarbība starp dažādiem mākslas darbiem konkrētajā izstādē; ir saņemts zināms kritiķu vērtējums, un māksla, tā sakot, jau turpinājusi ceļu tālāk ‒ darbs ienācis pasaulē un veido mijiedarbību ar cilvēkiem, kurus tas interesē.

Daži kolekcionāri izvēlas pirkt darbus tikai mākslinieku darbnīcās. Taču tie vēl nekur nav izstādīti. Tāpēc rodas jautājums, kāds ir pircēja nolūks un kāda ir šī darba vērtība. Darbi nav izstādīti, skatītāji tos nav redzējuši, un tie vienkārši nonāk kādā kolekcijā...Varbūt man nav taisnība. Taču mums ir ļoti svarīgi atbalstīt arī galeriju sistēmu, jo, pēc manām domām, tā ir nepieciešama visiem māksliniekiem. Lielākajai daļai mākslas, patiešām, ir nepieciešams galeriju atbalsts. Māksliniekiem vajadzīgs kāds, kurš domā par viņu nākotnes plāniem, par viņu izstādēm, par viņu materiālajām vajadzībām. Tāpēc man šķiet svarīgi uzturēt šo sistēmu pie dzīvības.

Taču, ja jūs pērkat senākus darbus, jūs varat doties pie mākslinieka mantojuma pārvaldītājiem vai uz mākslinieka darbnīcu, jo darbs jau ir bijis kaut kur parādīts. Mēs iegādājamies mākslas darbus arī no izsoļu namiem. Taču..atzīšos, ka man ir svarīgi iepazīties arī  ar mākslinieku - kaut vai tālab, lai izprastu domāšanu, kas pamatā tam, ko gatavojamies iegādāties. Šis process - mijiedarbība ar mākslinieku - arī ir daļa no kolekcionāra dzīves. Jūs uzklausāt, kas viņam sakāms, kādi ir viņa uzskati. Tos kolekcionēt īsti nevar, bet tur rodama iedvesma - mākslinieki parasti ir fantastiski cilvēki un var parādīt jums citu skatpunktu uz dažādiem jautājumiem un dzīves ceļiem.


Pīters Turks, Untitled, 1970

Vai jūsu kolekcijas finansiālā vērtība jums ir svarīga?

Es nekad neesmu apsvēris iespēju pārdot savu kolekciju, tāpēc neesmu domājis arī par tās vērtību. Tā mums nav tik svarīga. Mēs neuzskatām savu kolekcionēšanu par naudas ieguldījumu.

Vai tagad, kad esat nodibinājis Kunsthalle Praha, jūs jūtaties piederīgs čehu mākslas ainai?

Jā. Un tomēr mēs vēl esam jaunpienācēji. Tā vēl joprojām ir tikai virtuāla institūcija. Pēc atvēršanas mēs gribētu kļūt redzamāki un interesantāki dažāda veida sadarbības iespējām.

Pirms dažām dienām kādā sarunā par bijušajām VDK ēkām, kuras neviens nevēlas īrēt, es dzirdēju ierosinājumu šo māju "attīrīšanai" izmantot mākslu. Vai jūs ticat, ka mākslai piemīt šāda vara?

Jā, domāju, ka piemīt. Ne vienmēr, bet – jā. Māksla reizēm kļūst par kāda noteikta laika simbolu. Un daudzi cilvēki saista savas atmiņas ar konkrētiem mākslas objektiem, kuri tad iegūst īpašu nozīmi.
Piemēram, šeit, Prāgā, ir Letnas parks, kas atrodas tieši virs Vltavas un ir ārkārtīgi populāra vieta ar brīnišķīgu skatu uz pilsētu. Komunistu laikos tur uzstādīja Staļina pieminekli. Un tieši no tā mirkļa šī vieta mums kļuvusi īpaši svarīga. Kāpēc? Tāpēc, ka māksla, kas tur tiek eksponēta, simbolizē mūsu kopīgās vērtības. Komunisti paši drīz vien novāca Staļina pieminekli, jo Komunistiskā partija vairs neatzina principus, pēc kādiem Staļins vadīja padomju bloku. Tāpēc viņi to iznīcināja, un vieta ilgu laiku stāvēja tukša. Tagad tur atrodas metronoms, kas skaita laiku – patiesībā ārkārtīgi vienkāršs objekts. Un tas simbolizē brīvību. Objekta vienkāršība patiesībā ir brīvības izpausme – tās brīvības, kuru mēs esam baudījuši pēdējos trīsdesmit gadus. Tāpēc vietējiem iedzīvotājiem ir ļoti svarīgi, ka šis metronoms tur atrodas.


Pāvels Tišons, From A to B and Back Again, 2015