Foto

Es piedzīvoju atklāsmi

Daiga Rudzāte

Intervija ar britu mākslas kolekcionāru Stjuartu Evansu

18/12/2019

Pazīstamais mākslas kolekcionārs Stjuarts Evanss no Londonas ir jurists, taču izskatās kā enerģijas pārpilns, labsirdīgs hipijs. Viņa mājas sienas klāj gleznas un grafikas, jo, kā viņš pats saka, viņam ir ļoti svarīgi dzīvot ar mākslu. “Es piedzīvoju to, ko varētu nosaukt par atklāsmi. Sapratu, ka savu resursu robežās varu iegādāties kāda jauna mākslinieka būtisku darbu un tādā veidā kaut ko mainīt gan mākslinieka dzīvē, gan savos dzīves apstākļos.”

80. gadu sākumā, vēl būdams pavisam jauns, Evanss kļuva par partneri juridiskajā firmā Simmons & Simmons. Drīz vien viņš pārējiem partneriem ierosināja mainīt biroja iekārtojumu. “Es teicu, ka varētu transformēt biroja telpas, iepērkot laikmetīgo mākslu.” Tā aizsākās Simmons & Simmons korporatīvā mākslas kolekcija, kas šobrīd var lepoties ar teicamu mākslas darbu izlasi, ieskaitot daudzus YBA (Jaunie britu mākslinieki) paraugus (lai gan Evanss tos iegādājās, vēl pirms bija izdomāts šis leģendārais saīsinājums).

Paralēli korporatīvajai kolekcijai Stjuarts Evanss ir izveidojis arī savu mākslas kolekciju, kas fokusējas ne tikai uz britu māksliniekiem, bet arī uz kādu citu saīsinājumu – ABC. Tā viņš nosaucis savu kaislību pret Argentīnas, Brazīlijas un Kolumbijas mākslu. Pēdējos desmit gadus viņš regulāri ceļo uz Dienvidameriku un arī tagad, vien dažas dienas pirms mūsu intervijas, ir kopā ar dēlu Džonu atgriezies no turienes. “Kaut kur dodoties, starp manām aktivitātēm vienmēr ir arī mākslas skatīšanās,” viņš saka.


Stjuarta Evansa mājas

Jums šeit pie sienas ir vesela rinda leģendāru mākslinieku darbi. Piemēram, Deivids Hoknijs. Vai pazīstat viņu personiski? Kā jūs, būdams jurists, kļuvāt par tik zināmu figūru Londonas mākslas vidē?

Kad biju kādus desmit gadus vecs, mans vectēvocis, kurš nebija mans asinsradinieks, sāka vest mani uz muzejiem un galerijām Ņūkāslā. Viņš bija tāda starptautiska mēroga figūra – britu arhitekts, kurš 1924. gadā kādam japāņu klientam bija uzcēlis bankas ēku Bunda krastmalā Šanhajā. Līdz ar to viņš izprata globālo kultūras un mākslas pasauli, un man, kad vēl biju pavisam mazs, viņš iemācīja vienu lietu – ja patiesi nododies tam, ko redzi, un dod tam laiku, tas var būt ārkārtīgi bagātinoši. Tā es sāku novērtēt mākslu un interesēties par to jau pavisam jaunos gados.

1969. gadā es pārcēlos uz Londonu. Īrēju pagrabstāva dzīvokli pie Portobello ceļa un ļoti ātri aptvēru, ka dzīvoju tieši pretī Deividam Hoknijam. Taču es biju kautrīgs. Katru dienu es piena veikalā satiku viņa partneri Pīteru Šlesingeru, mēs kaut ko papļāpājām, taču ar pašu Hokniju es nekad nerunāju. Jā, žēl gan (smejas).

Taču kolekcionēt es sāku tikai tad, kad man jau bija pāri 30. Kā juristam man bija pietiekoši lieli ienākumi, lai to darītu tādā nelielā apjomā. Es sāku ar ierobežota metiena grafikas darbiem, ko radījuši man tuvi mākslinieki, piemēram, tas pats Deivids Hoknijs, arī Diks Smits un Hovards Hodžkins. Hoknija darbi man ir no viņa brāļu Grimmu sērijas, radīti ap 1969. gadu – tieši tajā laikā, kad pārcēlos uz Londonu.

Vai jums šīs grafikas ir joprojām?

Jā, man tās joprojām ir, karājas tepat dzīvoklī. Taču… tad es piedzīvoju to, ko varētu nosaukt par atklāsmi. Sapratu, ka savu resursu robežās varu iegādāties kāda jauna mākslinieka būtisku darbu un tādā veidā kaut ko mainīt gan mākslinieka dzīvē, gan savos dzīves apstākļos. Domāju, tas bija ap 1990. gadu. Togad es nopirku veselu rindu tolaik pilnīgi nezināmās mākslinieces Treisijas Eminas zīmējumu un monoprintu. Ap to laiku es arī iedraudzējos ar Londonas galeristu Tomasu Dīnu, un viņš palīdzēja veidot manu kolekciju.

Man jāpaskaidro, ka es ne tikai kolekcionēju sev, bet 80. gadu beigās sāku kolekcionēt arī savai Londonas juridiskajai firmai Simmons & Simmons. Lielā mērā tas bija gadījums, kad izrādījos īstajā vietā īstajā laikā, jo varēju pirkt mākslas darbus Simmons & Simmons kolekcijai, vēl pirms YBA saucās YBA. 1997. gadā Čārlzs Saači sarīkoja savu lielo YBA izstādi Sensation (Sensācija) Karaliskajā akadēmijā; viņš izstādīja 42 māksliniekus. 1997. gadā 27 no tiem jau bija Simmons & Simmons kolekcijā. Mums bija agrīni Treisijas Eminas, Engusa Fērhērsta, Demjena Hērsta, Gerija Hjūma, Maikla Lendija, Sāras Lukasas, Krisa Ofili, Volfganga Tilmansa, Marka Volingera un Džilianas Vēringas darbi, iegādāti 90. gados par 25 000 mārciņu lielu budžetu. Firmai joprojām pieder šie darbi, savukārt man ar šiem māksliniekiem izveidojās draudzīgas attiecības. Maikls un Džiliana ir labi mani draugi, esmu piedalījies dažādos projektos arī ar Marku Volingeru. Tāpēc, kā jau teicu, es biju īstajā vietā īstajā laikā – 90. gadu sākumā, kad starptautiskā mākslas pasaule sāka centrēties Londonā. Tas viss bija ļoti aizraujoši, un es biju daļa no tā.


Eduardo Stupijas, Alana Deivija, Polinas Olovskas darbi

Londona tolaik bija pavisam citādāka…

Londona tajā laikā tiešām bija pilnīgi citādāka. Lai kaut ko uzzinātu par laikmetīgo mākslu, vajadzēja lasīt dārgus specializētos žurnālos. Toties YBA iesaistīja parastos cilvēkus, cilvēkus, kuri nedomāja, ka viņus kaut mazākajā mērā varētu interesēt laikmetīgā māksla. Pēkšņi tas jau bija rīta ziņās, tas bija presē, un ļaudis mūsu firmā varēja teikt: “Ak, Treisija Emina! Mums viņa ir,” vai “Skatieties! Sāra Lukasa – mums viņa ir,” vai “Enguss Fērhērsts – mums ir šī mākslinieka darbs!”

Vai ir kāda specifiska saistība starp jurista profesiju un mākslas kolekcionēšanu? Mākslas kolekcionēšanas laukā ir ārkārtīgi daudz juristu.

Nu, es teiktu, ka juristi, kopumā ņemot, nav vizuāli ļaudis. Ziniet, varbūt tas ir mans aizspriedums, taču tāds man radies iespaids. Kad sāku kolekcionēt mākslu savai firmai, mākslas kolekcijas bija dažām investīciju bankām: Deutsche Bank, S. G. Warburg & Co. Ltd, kas kļuva par UBS, Baring Brothers, Robert Fleming. Juridiskajām firmām tādu nebija. Un Simmons & Simmons gadījumā tas aizsākās ar to, ka firmas partneru sanāksmē es izteicu priekšlikumu... Es biju diezgan jauns partneris firmā, taču uzdrīkstējos teikt, ka mums nevajadzētu piekrist šausmīgajam renovācijas piedāvājumam, bet tā vietā es, ja man piešķirtu nelielu budžetu, varētu transformēt biroja telpas, iepērkot un eksponējot laikmetīgo mākslu. Tajā laikā Londonas juridisko firmu sabiedriskajās telpās allaž bija piekārtas kaut kādas 18. gadsimta gravīras ar medību, jūras ceļojumu un kariešu braucienu ainām. Visiem bija vairāk vai mazāk viens un tas pats. Līdz ar to Simmons & Simmons 80. gadu beigās kļuva par tādiem kā pionieriem šajā laukā.

Tagad visiem – vienalga, vai tas būtu riska ieguldījumu fonds vai slimnīca – pie sienas ir laikmetīgā māksla. Tas ir pats par sevi saprotams. Taču 80. gadu beigās, kad es sāku, tā galīgi nebija ierasta prakse. Tagad lielākajai daļai juridisko firmu ir savas mākslas kolekcijas. Mēs vēlējāmies atbalstīt jaunos māksliniekus, iepērkot labus darbus par ierobežotu naudu un dodot viņiem iespēju eksponēties vietā, kas nav saistīta ar galerijām. Interesanti, ka tolaik diezgan daudzi mākslinieki nebija droši, vai vēlas iesaistīties šajā kapitālisma un komercijas sistēmā un iekļaut savus darbus Sitijas kolekcijā. Taču es viņiem teicu: “Ja kāds aiziet uz galeriju vai muzeju un ierauga tavu darbu, kāds būs ilgākais laiks, ko viņš pie tā pavadīs pie tā?” Nu, kādas divas minūtes, tas jau būtu diezgan ilgi. Tāpēc es teicu, ka pie mums viņa darbs būs sanāksmju zālē, bet sanāksmes ilgst stundām un parasti ir visai garlaicīgas. Un ja tur būs tavs darbs, tas rezonēs pilnīgi citādāk. Tas iesēdīsies cilvēku apziņā. Un šis arguments māksliniekus pārliecināja.

Šie darbi joprojām ir šeit, un es turpinu pirkt jaunus. Joprojām lielākoties jaunus māksliniekus, jo budžets ir ierobežots. Taču tas ne vienmēr nozīmē, ka tie ir gados jauni cilvēki. Daži mākslinieki uzplaukst vēlu, teiksim, manā vecumā, būdami 70 gadus veci. Tāpēc es pērku arī daudz vecāku mākslinieku darbus, taču joprojām sava budžeta ietvaros; tādu cilvēku darbus, kuriem nav slavena vārda un kuri nav apritē. Man tās nekad nav bijušas trofeju medības, es allaž cenšos iesaistīties, veidot attiecības ar māksliniekiem. Mani pirmām kārtām vada konkrēts darbs, nevis vārds. Tā ir vienmēr.

Trofeju medības ir būtiska mūsdienu mākslas tirgus daļa.

Jā, un, es pieņemu, ka mākslinieki ar šiem trofeju vārdiem par to priecājas. Taču man liekas, ka trofeju kolekciju vienmēr var atšifrēt. Tā atšķiras no tādas, kuru veidojis cilvēks ar kaislību pret mākslu un māksliniekiem.

Vai tas nozīmē, ka jūs kaut kādā ziņā palīdzējāt YBA nonākt tirgū?

Es biju viens no relatīvi nedaudzajiem Lielbritānijā, kurš aktīvi viņus pirka. Taču es nekādā tiešā veidā neveicināju viņu tirgu, jo mēs neko nepārdevām tālāk. Taču man ir stāstīts, ka galeristi mēdzot teikt: “Šo pērk Stjuarts Evanss” (smejas).

Es operēju ar ļoti mazu budžetu. Simmons & Simmons budžets arvien ir bijis 25 000 mārciņu gadā, un mans personīgais budžets, es pieņemu, bija nedaudz lielāks. 2008. gadā mūs ar manu dēlu Džonu uzaicināja uz San Paulu mākslas gadatirgus sp-arte otro izlaidumu, lai nolasītu lekciju par kolekcionēšanu. Mēs aizlidojām uz San Paulu. Un tad Džons man teica: “Vai saproti, ka pasaulē ir tikai viena pilsēta, kurā ir vairāk futbola klubu nekā Londonā? Aizlidosim uz Buenosairesu un paskatīsimies, kā spēlē Boca Juniors klubs!” Un tā mēs arī izdarījām un pilnīgi un galīgi iemīlējāmies Buenosairesā.

Es atgriezos no turienes pagājušajā pirmdienā. Kopš 2008. gada mēs ar Džonu kopā aktīvi kolekcionējam Dienvidamerikas māksliniekus – ABC grupu. A ir Argentīna, B – Brazīlija un C – Kolumbija (angļu val. Colombia – red.).


Freda Poloka darbi

Tātad jūsu privātkolekcijas fokusā ir ABC?

Šī ir kolekcija, ko veidojam kopā ar Džonu. Savukārt Simmons & Simmons kolekcija būtībā seko firmas aktivitātēm. Firmai ir vairāk nekā 20 biroji ārvalstīs. Taču ne Ziemeļamerikā, ne Dienvidamerikā. Tāpēc… vēlos, lai firmas gadījumā es varētu, ja iespējams, sniegt skaidrojumu, kāpēc mums saistībā ar firmas darbību pieder tas vai cits darbs. Piemēram, pērn es nopirku Pauļa Liepas, mākslinieka no Latvijas, darbu. Firmai nav biroja Latvijā, taču vēsturiski Simmons & Simmons ir bijuši klienti no Latvijas. Esam darbojušies ar Latvijas Banku un strādājuši arī ar citiem Latvijas klientiem Tāpēc arī bija loģiski iegādāties latviešu mākslinieka darbu.

Simmons & Simmons kolekcijā pārsvarā pārstāvēta Eiropa. Kodols ir britu māksla, taču, manuprāt, jebkurai kolekcijai, kas bāzējas mākslinieka nacionalitātē, starptautiskajā mākslas kopienā nav nekāda svara. Tērnera balva aizsākās kā britu mākslas balva. Taču ar “britu” drīz vien varēja apzīmēt jebkādas etniskās piederības pārstāvi, kurš strādā vai ir izstādījies Apvienotajā Karalistē.

Turklāt Simmons & Simmons ideja ar laiku pletās plašumā. Kad es sāku, mākslas pasaule bija maza un darbus es pirku gandrīz tikai Londonā. Taču ar gadiem, izmeklējot darbus Simmons & Simmons kolekcijai, sāku lūkoties pa visu Eiropu.

Mana paša kolekcijā ir britu un dienvidamerikāņu mākslinieki. Es kolekcionēju gan, ja tā var teikt, “moderno” mākslu, kas tapusi Lielbritānijā un Dienvidamerikā 50. un 60. gados, gan to, kas Lielbritānijā un Dienvidamerikā tiek radīts šodien.

Vai mūsdienu pasaulē ir iespējams mākslā pamanīt specifiski ģeogrāfiskas iezīmes?

Es tā īsti nedomāju. Pirms diviem gadiem mēs ar Džonu pirmoreiz aizbraucām uz Indiju un apmeklējām indiešu mākslas gadatirgu Deli. Bijām vienojušies, ka sākt kolekcionēt indiešu mākslu būtu pēdējais, ko mums vajadzētu darīt. Ok, mēs apskatīsimies, bet neko nepirksim. Bet, kad tur nokļuvām, atklājām indiešu mākslinieku Astas Butailas un Ratina Barmana darbus, kas ārkārtīgi sasaucās ar mūsu pirkto kolumbiešu mākslinieku – Nikolā Parisa un Mateo Lopesa – praksi. Mākslinieki savā starpā nebija pazīstami, taču viņu darbi bija tik tuvi, ka mēs ne tikai savedām kopā pašus māksliniekus no dažādajiem kontinentiem, bet nopirkām arī indiešu darbus (smejas).

Kādā veidā tie sasaucās?

Manuprāt, ar veselu rindu formālo risinājumu. Diezgan daudz mākslas visā pasaulē tiek radīta, es teiktu, izejot no arhitektūras jeb no arhitektoniskas izpratnes. Bija diezgan uzkrītoši, ka darbi no mūsu kolekcijas ar šo arhitektonisko akcentu strādāja tik labi ar tiem, ko pirmoreiz ieraudzījām indiešu mākslinieku izpildījumā.


Huana Karlosa Stekelmana darbi

Atgriežoties pie korporatīvajām kolekcijām – bieži vien ir sajūta, ka tām kaut kā pietrūkst. Dvēseles varbūt…

Nu, gribiet vai nē, bet Simmons & Simmons kolekcijai visu esmu izvēlējies es (smejas). Mēs izvairījāmies no iepirkumu komitejas. Domāju, ka tas var būt teju fatāli, jo… Gandrīz vienmēr notiek šādi: “Ok, ļaušu tev pirkt šo gleznu, ja tu man ļausi ņemt to.” Un tad trūkst konsekvences. Viss balstās kompromisos. Bet man bija tā laime būt neierobežotam savās izvēlēs. Jā, ir cilvēku grupa, kas skatās līdzi tam, ko daru. Jā, man ir jāiekļaujas noteiktā budžetā un vadlīnijās. Taču gadu gaitā man arvien ir dota brīvība, un tas ir padarījis Simmons & Simmons kolekciju par to, kas tā ir.

2001. gadā jūs bijāt Tērnera balvas žūrijā.

Jā, biju. Tajā gadā balvu ieguva Mārtins Krīds.

Kādā no uzstāšanās reizēm kurators Viktors Miziano provokatīvi izteicās, ka mākslas balvas esot provinciāls fenomens.

Domāju, ka ideja par to, ka “šis ir labākais mākslas darbs, bet šis ir otrais labākais”, galīgi nav spēcīga. Manuprāt, primāri mākslas balvas eksistē, lai celtu kādas mākslinieku grupas vai noteikta radīšana veida statusu. Un tādā mērā tā ir laba lieta, jo balvas ceļ statusu. Taču ideja par sijāšanu un “atzīmju došanu”, manuprāt, ir nedaudz muļķīga.

Vēl viena lieta, ko vēlos pateikt saistībā ar savu kolekcionēšanas praksi, ir tāda, ka allaž esmu centies iedrošināt māksliniekus, kad viņi pievēršas kaut kam jaunam. Manuprāt, māksliniekam gūstot zināmus panākumus kādā konkrētā radošā izpausmē, var rasties spiediens no galerijas puses pie tā pieturēties – jo ir zināms, ka to var pārdot. Taču labākie mākslinieki ir tie, kas spēj izkāpt no uzliktajiem rāmjiem. Es vēlos atbalstīt māksliniekus, kad viņi sāk darīt kaut ko savādāku.

Kas ir vissvarīgākā lieta, kas būtu jāpatur prātā jaunajiem māksliniekiem, ja viņi vēlas gūt kaut kādu nebūt atzinību? Ir miljoniem mākslinieku…

Jā, ir miljoniem mākslinieku, un tikai nedaudzi no viņiem pelna daudz naudas. Es teiktu, ka manu vērtējumu nosaka, pirmkārt, mākslas darba intelektuālā slodze un, otrkārt, tam ir jābūt… estētiski patīkamam. Tādā ziņā es pārāk neatšķiros no kolekcionāru vairuma: tu sāc pirkt to, kas tev liekas skaists, un tad turpini, pērkot to, kas no tevis kaut ko prasa, izaicina tevi. Domāju, ka tas ir ļoti tipisks ceļš.

Domāju, ka 90 procenti, no tā, ko pērku, ir divdimensiju darbi. Gleznas, fotogrāfijas, zīmējumi. Ļoti nedaudz pērku arī videodarbus. Nupat aizdevu vienam festivālam Marka Volingera video Threshold to the Kingdom (Valstības slieksnis). Kad šis darbs iznāca, es nopirku pirmo kopiju. Man ir kāds pusducis video. Un dažas skulptūras, ne vairāk kā 20.


Sofijas Neptuno darbi

Cik daudz sieviešu ir pārstāvētas jūsu kolekcijā?

Manuprāt, Simmons & Simmons kolekcijā sieviešu-mākslinieču ir kādi 40 procenti. Atskatoties atpakaļ, liekas, ka esmu iepircis daudzu mākslinieču darbus. Paša kolekcijā… Šajā istabā mēs redzam… četrus darbus, kam autori ir vīrieši, un trīs, ko radījušas sievietes.

Vai ir kāda atšķirība starp vīriešiem un sievietēm mākslā?

Nē, patiesībā nav. Nedomāju, ka var teikt, ka mākslā pastāv kādas dzimumspecifiskas iezīmes. Un man tas ir… Neuzskatu, ka es aktīvi meklēju minoritāšu mākslu – dzimuma, seksuālās orientācijas vai etniskās piederības ziņā, taču, skatoties uz interesantām lietām, galu galā tu nonāc pie tā, ka pērc mākslu, kas pievēršas dzimuma un seksualitātes jautājumiem, vai mākslu, ko radījuši cilvēki ar atšķirīgu etnisko izcelsmi. Domāju, ka joprojām dažiem cilvēkiem ir grūtāk radīt un pārdot mākslu nekā citiem. Ir meinstrīma māksla, un tad ir kaut kas, kas notiek tai paralēli. Un es neteiktu, ka esmu ļoti koncentrējies uz to, kas notiek paralēli meinstrīma mākslai. Es vienkārši vēlos iesaistīties tajā, kas man liekas interesants. Un interesē mani gan estētiskā pieredze, gan vēlme izaicināt savu domāšanu. Es vēlos mākslu, kas provocē mani pārvērtēt savu skatīšanās veidu.

Jūs minējāt estētisko aspektu…

Estētika, jā. Jā paiesieties apkārt, tad ieraudzīsit. Reiz kāds teica, ka manai kolekcijai esot sava krāsu palete (smejas): “Te neredz spilgti rozā vai lekni zaļo. Tam, ko tu kolekcionē, ir nedaudz klusināta palete.” Ok, es gan pats to īsti nebiju ievērojis, taču varu pieņemt, ka tā arī ir.

Kas jums kā kolekcionāram ir lielākais izaicinājums mūsdienu mākslas pasaulē?

Ir zonas, kurās neesmu gājis iekšā. Neesmu kolekcionējis performances mākslu. To es uzskatītu par diezgan lielu izaicinājumu. Kolekcionāru saietos esam runājuši par mākslas darbiem, kam nav permanences, kas vienkārši sadalīsies un pazudīs. Tirgus savā ziņā to ir apgājis, piešķirot vērtību sertifikātam – šis sertifikāts ļauj darbu pārradīt no jauna. Dažiem tas liekas diezgan komplicēti.

Dažiem izaicinājums joprojām šķiet arī fotogrāfija, jo cilvēki domā: jā, tā ir fotogrāfija, to var nokopēt vēl un vēl, un vēl, tad kur gan ir tās vērtība? Taču vērtība nekad tā īsti nav bijis mans dzinulis. Es, protams, zinu, ka šis tas no tā, ko esmu iepircis, tagad maksā lielu naudu. Parasti mani piesaista māksla, kas saka: “Un tu vari mani aiznest mājās” (smejas). Tas ir limitējoši. Tieši tāpēc, man šķiet, es nepieņemu to lietu izaicinājumu, kurām nav komponentes, kas ļautu “to aiznest mājās”.

Personīgā ziņā man ir cits liels izaicinājums. Esmu sācis kūrēt izstādes, kas man šķiet ārkārtīgi aizraujoši. Es kūrēju figurālās glezniecības izstādi Simmons & Simmons telpās. Tā saucas Memories (Atmiņas). Es vēlos sapulcināt ļoti dažāda vecuma māksliniekus. Kopā ir kādi 15 mākslinieki, lielākajai daļa no viņiem ir ap 30, 40 un 50, taču ir arī jaunāki un vecāki. Jaunākajam ir 25, bet vecākajam – 65, un vecajiem māksliniekiem esmu lūdzis iedot gan kādu vecāku darbu, gan kādu nesen tapušu. Manuprāt, tur radīsies ārkārtīgi aizraujošs dialogs.  Figurālās mākslas darbi no dažādiem laika periodiem, pamatā Lielbritānijas un Argentīnas autoru radīti, sarunāsies cits ar citu. Vien vērot, kā sāk attīstīties dialogi izstādes veidošanas procesā, ir ļoti aizraujoši. Tāpēc šobrīd mans izaicinājums ir kūrēšana.


Franka Stellas darbi

Vai šī ir jūsu pirmā izstāde?

Nē, tā nav pirmā, taču ir visambiciozākā.

Mēs dzīvojam nemierīgos laikos. Reizēm māksla ir bijusi politiski un sociāli ļoti aktīva. Vai, jūsuprāt, māksla spēj kaut ko pasaulē manīt, vai arī ir tikai ilūzija?

Es domāju, ka… Banksijs – mākslinieks, ko nekad neesmu kolekcionējis, – ir paudis spēcīgu politisko nostāju, kas diezgan daudzos cilvēkos ir radusi atsaucību. Tā ka, jā, man liekas, ka māksliniekiem ir iespējams kaut ko panākt.

Maikls Lendijs, ko esmu gadiem ilgi kolekcionējis un turpinu to darīt joprojām, ir mākslinieks, kuru, manuprāt, varētu uzskatīt par politiski aktīvu. 2001. gadā viņš iznīcināja visu savu mantu, kas atradās bijušā universālveikala telpās, ko viņš īrēja Oksfordstrītā. Un viņam nācās pašam uz savu privāto skati ierasties aizlienētā kombinezonā. Domāju, viņš nodemonstrēja ļoti spēcīgu nostāju. Dažus gadus pirms tam viņš bija radījis darbu Scrapheap Services (Atkritumu pakalpojumi) – tas bija virtuāls uzņēmums, kura misija bija atbrīvoties no prasībām neatbilstošiem sabiedrības elementiem. Viņš to uztaisīja, ja man atmiņa neviļ, neilgi pēc Tečeres perioda.

Šo Scrapheap Services darbu nopirka Tate, kad es biju muzeja patronu komitejas priekšsēdētājs. Tas sastāvēja no milzīgas mehāniskas piltuves, kas savāca no papīra izgrieztus cilvēciņus – sabiedrībai nevajadzīgos. Lendijs šeit bija sekojis ļoti britiskai tradīcijai, īpaši jau Tomasa Rovlandsona un Džeimsa Gillreja jutīgajām politiskajām karikatūrām. Arī manā kolekcijā ir viens viņa darbs – rīks ar smailu galu, ko parka uzraugi izmanto atkritumu uzlasīšanai, ievietots perspeksa cilindrā, bet asais gals caurdur izgrieztus cilvēkus. Darba nosaukums ir We Leave the Scum with No Place to Hide (Mēs neatstājam vietu, kur mēsla gabaliem noslēpties).

Jūs minējāt, ka esat bijis Tate iepirkumu komitejas loceklis. Kā mākslas loma sabiedrībā ir mainījusies dažu pēdējo desmitgadu laikā? Tate Modern šobrīd ir viens no centrālajiem Londonas pievilkšanas punktiem.

Šajā komitejā es biju no 1997. līdz 2000. gadam. Tas bija laiks tieši pirms Tate Modern atvēršanas, kas ir izvērtusies par ārkārtīgi veiksmīgu institūciju. Un tiktāl, cik tas attiecas uz mani, bija patiešām brīnišķīgi, ka Nikolass Serotas izlēma Tate Modern atvēršanas ekspozīcijā iekļaut daudzus nesenus iepirkumus, kuru iegādi bija sekmējusi mūsu nelielā grupiņa.

Es uzskatu, ka māksla ir lieliska, jo tā spēj paplašināt izpratni par pasauli, kurā dzīvojam. Ja meklē, var atrast izcilas lietas. Vai tā ir vidusšķiras nodarbošanās? Jā. Pirmkārt, tāpēc, ka tas nozīmē, ka cilvēkam ir ienākumu pārpalikums. Taču arī par mazāk nekā 1000 mārciņām var nopirkt brīnišķīgas lietas, kas reiz nonāks muzejā. Tas joprojām ir iespējams.

Kāds būtu jūsu ieteikums jaunam kolekcionāram?

Ir jāriskē. Uzskatu, ka vienīgais veids, kā iemācīties, kas ir labs, ir kaut ko nopirkt un ar to dzīvot. Kļūdas tiks pieļautas, taču veids, kā iegūt pārliecību, ir iet un kaut ko nopirkt.

Kas tad ir jādara? Ir mazliet jāpapēta, ir jānosaka savs budžets. To sakot, man gan jāatzīstas, ka pats es diemžēl vienmēr pārkāpju savu personisko budžetu (smejas). Taču ir jābūt kaut kādai nojausmai, cik tu esi nolēmis tērēt, ko tu vari atļauties un kurp dodies. Ja nonāk līdz tam, ka tiek pirkti vairāki darbi gadā, ir jābūt kaut kādai skaidrībai un konsekvencei. Man šķiet, šīs lietas attīstās laika gaitā.

Taču pirmā fāze ir riskēšana. Ir jāuzņemas risks un jādzīvo ar iegādāto darbu. Tu nopērc kaut vai kāda jauna mākslinieka nelielu darbu uz papīra, un, kā es mēdzu teikt, agrāk vai vēlāk muzejs lūgs tev to atdāvināt.


Robs Rīds