Man nepieciešams izaicinājums

27.02.2020

Intervija ar mākslas kolekcionāri Sandru Egedišu

Mākslas kolekcionāre Sandra Egediša ir dzimusi Brazīlijā, bet nu jau daudzus gadus dzīvo Parīzē. Studējusi filozofiju un kino, kopš 80. gadu sākuma bijusi aktīva Brazīlijas mākslas procesu dalībniece, piedaloties performancēs, hepeningos un intervencēs.

2009. gadā Sandra Egediša Parīzē nodibināja savu institūciju – SAM mākslas projektu (SAM Art Projects), kas šobrīd kļuvis par būtisku Francijas mākslas dzīves daļu. Organizācijas filozofijas pamatā ir pārliecība, ka liela daļa mūsdienu mākslas paliek neievērota un nezināma, un vēlme mainīt mākslas patērētāju uztveri – slaveno vārdu apžilbināta tā ievēro tikai nelielu mākslas daļu – to, ko radījuši šie superstāri. “Cilvēki skatās to, ko viņi pazīst; acis pievēršas tam, ko tās atpazīst. Bet patiesībā cilvēki bieži vienkārši neredz. Ja vien netiek kārtīgi nofokusēta viņu uzmanība, piemēram, ar lielformāta personālizstādi muzejā. Tad pēkšņi viņi ievēro mākslinieku. Taču citādi viņi tikai iet un redz – o, Anišs Kapūrs! Taču viņi palaiž garām tik daudz citu lietu – mazāku, interesantāku. Viņi zina tos pazīstamos vārdus. Un ir grūti viņu redzeslaukā “iebīdīt” vēl citus vārdus,” saka Egediša mūsu sarunas laikā viņas Parīzes dzīvoklī.

SAM mākslas projekta misija ir popularizēt franču mākslu lokālā un starptautiskā mērogā, vienlaicīgi piedāvājot māksliniekiem, kas atrodas ārpus mākslas tirgus teritorijas, iespēju gūt atpazīstamību Francijā. Ir svarīgi atzīmēt, ka lielākajā daļā gadījumu tie ir mākslinieki, kas jau ir diezgan labi zināmi savā zemē. SAM mākslas projekts ir pilnībā privāta institūcija, kas savu augsto kvalifikāciju nodrošina ar labi zināmu un respektētu profesionāļu piesaisti darbam savās komitejās. Institūcija ir izveidojusi arī rezidenču programmu un nodibinājusi SAM balvu laikmetīgajā mākslā. Katru gadu divi mākslinieki no valstīm ārpus Eiropas un Ziemeļamerikas strādā SAM Parīzes rezidencē, noslēdzot to jūnijā ar izstādi Palais de Tokyo, kas šobrīd ir viena no ietekmīgākajām mākslas institūcijām Eiropā. SAM laikmetīgās mākslas balvas laureāta izstāde arī notiek Palais de Tokyo, tikai februārī. Jebkurš mākslinieks, kurš dzīvo Francijā un pārstāv projektu, ko paredzēts realizēt ārpus Eiropas vai Ziemeļamerikas, var pieteikties konkursam.

SAM mākslas projekts šobrīd ir viens no svarīgākajiem Egedišas dzīves aspektiem. “Es nesaucu sevi par kolekcionāri,” viņa uzsver. Tomēr tieši ar kolekcionēšanu viņa uzsāka savu darbību un nav to atstājusi pagātnē arī šobrīd. Jau ieejot daudzdzīvokļu nama pagalmā un paskatoties augšup, uzreiz nekļūdīgi var atpazīt viņas logus – tumšajā Parīzes vakarā tos izgaismo neona burti. Kā vēlāk uzzinu, teksti ir viena no Egedišas kaislībām. Gandrīz ikvienā viņai piederošajā mākslas darbā ir iesaistīti burti vai teikumi. Vienu uzrakstu pat atradu uz griestiem.

"Gardiennes d’images", Zineb Sedira, Prix SAM 2009, Palais de Tokyo, Paris 2010 © André Morin Production and courtesy SAM Art Projects

Jūs esat apsēsta ar tekstiem…

Jā, teksti ir visur. Piemēram, man tiešām patīk Duglass Gordons un viņa rakstītais. “Kalpo labai lietai un mirsti!” – to var piemērot tik daudz kam.

Vai jūs zināt, no kurienes nāk jūsu aizrautība ar tekstiem? Varbūt no jūsu filozofijas studijām?

Varbūt. Man patīk lasīt. Tik tiešām, grāmatas ir mani labākie draugi. Man kā kolekcionārei ir būtiskas noteiktas tēmas… Kolekcija ir kā liela puzle. Kā vesels stāsts.

Par ko?

Par mani un par to, kas notiek manā dzīvē. Tur ir daudz humora, daudz rakstīta teksta. Man ir daudz mākslas darbu par laiku. Par mīlestību, par nāvi, par laika neizbēgamo ritumu un par bērna pasauli. Tās visas ir manas apsēstības. Man patīk, ja cilvēki reizēm par kaut ko sajūtas neērti. Es dzīvoju ar savu mākslu, un ar to dzīvo arī mani bērni un kaķi. Tas nav muzejs, tā ir mana telpa. Es pamostos un nāku apskatīt šos darbus – katru dienu no jauna tie man liek sev uzdot jautājumus. Dažkārt tie liek man iziet no savas komforta zonas, un man tas patīk. Man nepatīk visu laiku justies absolūti komfortabli. Man ir nepieciešams kāds izaicinājums, kāds… Citādi domāšana apslinkst. Tādi nelieli grūdieni ir vajadzīgi. To man arī nozīmē māksla. Ka tevi iegrūž sevis izjautāšanā, iegrūž tur, kur tu nejūties ērti.

"Poems for Earthlings", Adrian Villar Rojas, resident SAM 2011 (Argentina), FIAC Hors les murs, Tuileries Garden, Paris, 2011 © Marc Domage Production and courtesy SAM Art Projects

Bet vai uzskatāt, ka māksla spēj kaut ko mainīt?

Protams. Mākslai piemīt ļoti brīvs redzējums. Mākslinieki redz visu tā, kā pārējā pasaule to nespēj ieraudzīt. Viņi ietekmē mūsu uztveri, to, kā mēs skatāmies uz lielajiem jautājumiem. Es tam no sirds ticu. Mākslai un kultūrai – ne tikai vizuālajai mākslai, bet arī literatūrai, mūzikai utt. – piemīt redzējums. Mākslinieki ierauga lietas agrāk par mums. Es nedomāju, ka māksla var izglābt pasauli, lai gan būtu brīnišķīgi, ja tas būtu iespējams. Diemžēl situācija šobrīd ir ārkārtīgi traka. Es joprojām cenšos aptvert, kā mēs tiktāl nonācām un kā varētu tikt no tā visa laukā. Taču māksliniekiem ir antenas, viņi to visu ieraudzīja jau krietni pirms mums.

Vai jūs kolekcionējat impulsīvi, vai arī pieņemat pragmatiskus lēmumus?

Tas ir sava veida impulss, kad saprotu, ka man vajag šo konkrēto darbu. Lielākoties pats svarīgākais faktors ir, lai mākslas darbs būtu daļa no manis pašas stāsta. Es tikko nopirku Elīzas Duglasas objektu, kas sastāv no kaudzes t-kreklu ar visdažādākajiem logo. Man tas ļoti patīk, jo tas ir stāsts par dzīvi. Par visu, par ko savā dzīvē esam iestājušies. Par rokgrupām, kas mums ir patikušas utt. Un par to, kā dzīve paiet un kā mēs to visu aizmetam prom. Šie krekli ir kā novilktas ādas, ko esam reiz valkājuši. Mēs esam kā čūskas, pastāvīgi mainot domas.

Man ir svarīgi, lai mākslas darbi, kurus kolekcionēju, uzrunātu mani ļoti personiskā veidā. Es varu nopirkt darbu gan no mākslinieka, par kuru neviens nekad nav dzirdējis, gan no kāda slavena autora, taču tam ir mani jāuzrunā. Līdz ar to man mākslas iegāde ir absolūti emocionāla un impulsīva, piesaistīta sajutām vairāk nekā jebkam citam.

Un vai jūs plānojat šo t-kreklu kaudzi izlikt šeit, savā dzīvoklī?

Jā. Tikai vēl nezinu, kur. Taču es vienmēr atrodu vietu. Vai arī novācu kādu vecāku darbu un ielieku noliktavā.

"Baitogogo", Henrique Oliveira, resident SAM 2013 (Brazil), Palais de Tokyo, Paris, 2013 © André Morin Production and courtesy SAM Art Projects

Vai jūs zināt, cik mākslas darbu jums ir?

Ne mazākās nojausmas… Bet to man, starp citu, vajadzētu noskaidrot. Man jākļūst organizētākai. Es kolekcionēju mākslu nu jau gandrīz 15 gadus. Tas patiesībā nemaz nav tik ilgs laiks. Cilvēki to dara 30 gadus vai pat ilgāk. Mans pirmais mākslas darbs bija no kādas brazīliešu mākslinieces, kura dzīvo Francijā. Viņu sauc Žanisa Melema. Tā bija abstrakta glezna.

Taču, kopumā ņemot, viss notika ļoti ātri. Sākumā, protams, visu laiku esi nepārliecināts, paklausi citiem, kas saka, ka tev jāpērk tas vai cits darbs. Neesi par sevi pārliecināts, kā rezultātā nopērc kaut ko, kas galīgi nemaz nav “tavējais”. Tas pats reizēm notiek ar apģērbu iegādi. Kaut ko uzmēri, un visi saka: “Ak, mans Dievs, tu izskaties lieliski šajās biksēs!” Un tad tu nopērc tās bikses un vienkārši iebāz skapī. Taču tagad esmu uzmanīgāka. Es vairāk zinu; es zinu, kas man patīk un kas iederas manā stāstā.

Vai esat kādreiz mēģinājusi pārdot savas “kļūdas”?

Tas nestrādā. Es tās vienkārši nobāžu noliktavā. Ir tik liela noņemšanās ar to vien, lai sāktu domāt par kaut kā pārdošanu. Taču tas ir bezjēdzīgi. Laikmetīgās mākslas darbiem šobrīd vēl nav īsta sekundārā tirgus. Izņemot dažus lielos vārdus. Un pārsvarā tie nav franču vārdi.

Vai jūs varētu raksturot šodienas Francijas mākslas ainu?

Tas ir ļoti interesanti, jo, ja skatās uz vācu, amerikāņu un franču māksliniekiem ar līdzīgām karjerām, var pamanīt, ka franču mākslinieku tirgus cena ir daudz zemāka. Taču viņi ne ar ko nav sliktāki par tiem citiem māksliniekiem. Tāpēc rodas jautājums: kāpēc vāciešu cena ir tik ļoti augstāka? Es patiešām mīlu franču māksliniekus, taču, manuprāt, šajā valstī pastāvēja sava veida protekcionisms, kas bija labi iecerēts, taču nostrādāja pret māksliniekiem. Viņi kļuva par tādiem kā valstiskiem autoriem. Ilgus gadus Francijā mākslu pirka vienīgi valsts uzturēti mākslas centri. Nepastāvēja īsts mākslas tirgus ar privātiem pircējiem. Vācijā, ASV vai Anglijā izveidojās īsts tirgus, kas mākslinieku cenām lika dramatiski pieaugt. Es nedomāju, ka franču mākslinieki ir sliktāki vai labāki. Jautājums ir tikai, kā viņiem panākt pārējos.

Kopš 20. gadsimta 80. gadiem, kad šeit par valdošo partiju kļuva sociālisti, franču mākslu ir balstījusi valsts. Tolaik budžetā kultūrai tika atvēlēts daudz naudas. Taču tagad šis atbalsts ir ārkārtīgi samazinājies, un mums ar to jātiek galā. Taču, tā kā valsts iepirka daudz mākslas darbu, ir iespējams veidot plašas izstādes. Un valsts joprojām pērk daudz mākslas.

"Bordel monstre", Asim Wakif, resident SAM 2012 (India), Palais de Tokyo, Paris, 2012 Curator : Daria de Beauvais © Marc Domage Production and courtesy SAM Art Projects

Un kā ar franču kolekcionāriem?

Viņi nav tādi kā kolekcionāri Vācijā vai Beļģijā, kas pērk attiecīgi vācu vai beļģu māksliniekus. Franču kolekcionāri pārsvarā nepērk franču māksliniekus, un par to ir žēl. Ir ļoti slikti, ja kolekcionāri neatbalsti paši savus māksliniekus. Taču es to daru (smejas).

Jūs esat no Brazīlijas, līdz ar to labi pārzināt Dienvidamerikas mākslas ainu. Kāda ir tās būtība? Un vai tā atšķiras no mākslas ainas Eiropā un Francijā?

Dienvidamerikas mākslinieku radošo darbu ļoti ietekmē politika un aktualitātes pasaulē. Politiskais konteksts, teiksim, Venecuēlā vai Brazīlijā noteikti atstāj ietekmi uz mākslinieku reakciju. Šīs valstis ir bijušas kolonijas, tās ir pieredzējušas militāras diktatūras, tām ir absolūti atšķirīga vēsture. Un visi mākslinieki ir daļa no šīs vēstures. Viņi tur ir dzimuši, mācījušies, viņi tur dzīvo. Līdz ar to arī viņu daiļrade nāk no šīs vēstures. Tas iespaido viņu izvēlētās tēmas, taču formas ziņā viņu darbi neatšķiras. Varbūt ar retiem izņēmumiem.

Šajā istabā ir ļoti daudz Dienvidamerikas mākslinieku darbu, bet vai jūs spētu tos atšķirt no pārējiem bez priekšā teikšanas? Es zinu, kurš ir kurš, es zinu viņu stāstus, un es zinu, ar kādiem materiāliem viņi strādā. Bet, ja skatāmies uz tiem no formas aspekta, tad tie neatšķiras.

Varbūt tie ir vairāk sociāli un politiski nodarbināti?

Tā man liekas. Taču tas pats šobrīd notiek Eiropā, ir ārkārtīgi saspīlēts laiks. Ja paskatās, kas notiek Itālijā, Lielbritānijā un citur, mākslinieki uz to reaģē, jo ir noraizējušies. Mākslinieki vienmēr ir ārkārtīgi jutīgi pret to, kas notiek viņiem apkārt.

"El Brujo", Louidgi Beltrame, Prix SAM 2014, Palais de Tokyo, Paris, 2016 Curator : Julien Fronsacq © Aurélien Mole Courtesy de l’artiste et Galerie Jousse Entreprise (Paris), Production SAM Art Projects

Kā jūs nonācāt no kolekcionēšanas līdz idejai par SAM mākslas projekta izveidošanu?

Jo cilvēki nāca skatīties manu kolekciju. Tā viņi ieraudzīja daudzus māksliniekus, kurus līdz šim nebija zinājuši, piemēram, brazīliešu mākslinieci Doru Longo Baiu. Un viņi teica: “Ak, cik lieliski!” Viņi viņu nezināja, taču Brazīlijā viņa ir ļoti slavena. Un tā man tas sākās, jo es sapratu, ka šāda problēma pastāv: cilvēki, kas ir slaveni savās zemēs – teritorijās ārpus mākslas tirgus redzeslauka –, ir neredzami. Kā es varu palīdzēt viņiem kļūt redzamiem? Tā šis projekts sākās. Es pārsvarā strādāju ar atzītiem māksliniekiem karjeras vidusposmā, viņi ir labi pazīstami savā dzimtenē, bet nezināmi tirgū. Es nestrādāju ar pavisam jauniem māksliniekiem, tā nav mana niša. Mans uzdevums ir likt ieraudzīt tos māksliniekus, kas jau ir atzīti, taču palikuši ārpus redzamības.

Cilvēki skatās to, ko viņi pazīst; acis pievēršas tam, ko tās atpazīst. Bet patiesībā cilvēki bieži vienkārši neredz. Ja vien netiek kārtīgi nofokusēta viņu uzmanība, piemēram, ar lielformāta personālizstādi muzejā. Tad pēkšņi viņi ievēro mākslinieku. Taču citādi viņi tikai iet un redz – o, Anišs Kapūrs! Taču viņi palaiž garām tik daudz citu lietu – mazāku, interesantāku. Viņi zina tos pazīstamos vārdus. Un ir grūti viņu redzeslaukā “iebīdīt” vēl citus, likt cilvēkiem atvērties māksliniekiem no citām valstīm, māksliniekiem, kurus viņi nepazīst. Taču, manuprāt, līdz šim mūsu izvēlētā stratēģija ir nostrādājusi. Jo daudzi no tiem māksliniekiem, kas darbojušies mūsu rezidencē, pēc tam ir “eksplodējuši”.

Es sāku ar mākslas kolekcionēšanu, taču ļoti strauji iesaistījos arī visāda cita veida aktivitātēs. Tāpēc es nesaucu sevi par kolekcionāri. SAM mākslas projekts mani interesē vairāk nekā kolekcionēšana. Es, protams, dzīvoju kopā ar mākslu, taču man ir nepieciešamība pēc šīm citām aktivitātēm – likt sava laika mākslai būt. Atbalstīt mākslu man ir ārkārtīgi svarīgi.

Kāda ir SAM mākslas projekta struktūra. Kā tas darbojas?

SAM mākslas projekta pamatā ir komiteja, kas darbojas trīs gadu periodā, pēc tam seko nākamais sastāvs. Komiteja sastāv no mākslas pasaulē ļoti respektētiem cilvēkiem. Šī komiteja izvēlas māksliniekus rezidencei. Katrs komitejas loceklis izvirza vienu mākslinieku, un tad notiek balsošana. Balsojam arī par SAM balvas laureātu. No maija līdz septembrim franču mākslinieki var iesūtīt mums projektus, ko viņi vēlas realizēt ārpus Francijas un citām tirgus sfēras valstīm. Tā nedrīkst būt Eiropa un ASV. Tad decembrī mēs sanākam kopā un izlemjam, kurš iegūs balvu. Laureāti saņem naudu projekta realizēšanai – viņiem tas ir jāpabeidz gada laikā. Pēc tam viņiem ir arī izstāde Palais de Tokyo un tiek izdota grāmata. Katru gadu es veidoju trīs izstādes Palais de Tokyo: divas ir saistītas ar rezidences māksliniekiem, bet trešā ir balvas ieguvēja izstāde.

"UNTITLED (OF OCCULT INSTABILITY) [FEELINGS]", Dineo Seshee Bopape, resident SAM 2016 (South Africa), Palais de Tokyo, Paris, 2016 Curator : Adelaïde Blanc © Aurélien Mole Production and courtesy SAM Art Projects

Cik ilga ir mākslinieku rezidence?

Tas ir atkarīgs no katra konkrētā autora vajadzībām. Savā pirmajā braucienā šurp viņi visu iepazīst – darba telpas, izstāžu telpas Palais de Tokyo – un sāk apdomāt, ko vēlas te darīt. Un uzzina arī izstādes atklāšanas datumu. Viņiem jāsaprot, kas viņiem ir vajadzīgs, lai darbs šajā datumā būtu pabeigts. Tas ir atkarīgs no projekta. Mēs esam ļoti atvērti. Tie var būt seši mēneši, var būt arī viens mēnesis. Tas ir atkarīgs no mākslinieka. Katrs mākslinieks, katrs projekts ir atšķirīgs. Un atšķirīgas ir arī tehnikas, dažas var būt ārkārtīgi komplicētas. Attiecībā uz mediju nekādu ierobežojumu nav. Viņi taisa tādus projektus, kādus vēlas. Vairums no tiem ir domāti konkrētajai vietai, un visi ir jaundarbi.

Un kas ir “baltā karte”, kas minēta SAM mākslas projekta mājaslapā?

Mani aicina piedalīties dažādos pasākumos – man saka, ka dod man telpu tāda un tāda pasākuma ietvaros un ka es varu tur darīt jebko, ko vēlos, pieaicināt māksliniekus utt. Tā es esmu strādājusi, piemēram, ar Nadimu Asfaru, kuram izstāde notika Nicas viesnīcā Hôtel Villa Victoria, kā arī ar vairākiem citiem māksliniekiem.

Kāpēc tieši Palais de Tokyo?

Mūsu sadarbība sākās Marka Olivjē Vālera laikā. Es vienkārši aizgāju pie viņa un teicu – ziniet, tas ir tas, ko vēlos darīt… Un tāpat ir bijis arī ar visiem citiem cilvēkiem, pie kuriem esmu vērsusies. Varbūt tāpēc, ka esmu brazīliete un nezinu “kodus”, ka tik tieši nedrīkst neko prasīt – cilvēki tā vienkārši nestaigā apkārt, prasot kaut ko tādu… Taču es tā izdarīju. Patiesībā jau es zinu tos kodus, bet vienkārši tos ignorēju. Taču fakts ir tāds, ka visi, kam es prasīju, teica jā.

Es uzrados īstajā brīdī. Es uzrados mirklī, kad Francijā bija tāds kā pārejas laiks. Valsts nauda sāka izsīkt, un cilvēki sāka domāt par to, ka varbūt sākt inteliģentā veidā strādāt arī ar privāto naudu. Tā nu mans projekts izgāja cauri kā daļa no šī “inteliģentā veida”.

Tā neesmu es, kas izvēlas māksliniekus. Komiteja ir visa pamatā. Es nesaku, ka man ir māsīca, kura glezno akvareļus. Es vienkārši sēžu līdzās ārkārtīgi cienījamiem cilvēkiem no mākslas pasaules. Māksliniekus mēs izvēlamies ļoti brīvā veidā, un tiem ir jābūt labiem māksliniekiem. Attiecībā uz rezidenci ir tā, ka izvēlētais mākslinieks vispirms ierodas, lai iepazītos ar kuratoru un ar Palais de Tokyo direktoru, lai apskatītu telpas un viss process varētu pamazām sākties.

Jūs esat arī Palais de Tokyo valdē. Ko jūs domājat par mākslas institūciju lomu mūsdienu pasaulē?

Manuprāt, mākslas institūcijas ir ārkārtīgi svarīgas, jo tās ir vietas, kur pastāv īsta brīvība. Šogad Palais de Tokyo būs liela Āfrikai veltīta izstāde, jo šis ir Āfrikas gads Francijā. Esmu droša, ka redzēsim daudz ļoti aizraujošu mākslinieku no šī kontinenta. Francijā mums ir ļoti paveicies, jo ir izveidotas daudzas nacionālas, reģionālas un municipālas mākslas struktūras. Tas ir ārkārtīgi būtiski, jo cilvēki ar to uzaug. Māksla ir pieejama visiem. Parīzē jūs varat apskatīt ļoti labas izstādes, tāpat ir arī visās citās lielajās pilsētās. Piemēram, Nikolā Burio šobrīd ir Monpeljē. Viņš ir satriecošs puisis, kurš rada izcilas izstādes! Ar interesantiem projektiem un domām viņš spēj aizpildīt milzīgu telpu. Vai arī, ja dodaties uz Tulūzu, tur ir Anabella Tenēzē, kas arī strādā apbrīnojami. Un tā tālāk… viss ir ļoti integrēts. Uzskatu, ka mums ir paveicies.

Mākslas pasaule joprojām lielā mērā ir “puišu klubiņš”. Kā jūs kā sieviete tajā jūtaties?

Es nekad tā īsti neesmu jutusi, ka šī būtu vīriešu pasaule. Man nekad nav bijis nekādu ierobežojumu, nekādu šķēršļu. Es ienācu kā buldozers un nekad neesmu izjutusi, ka būt sievietei ir problēma. Ja paskatāmies uz mūsu balvu, tad starp tās saņēmējiem ir vairāk sieviešu nekā vīriešu. Tāpat arī mūsu rezidencē ir strādājis vienāds skaits abu dzimumu mākslinieku. Piemēram, šogad (2019. gadā – red.) mums bija Filipe Arturo no Kolumbijas un Tausa Mahačeva no Dagestānas. Nākamgad mums būs viena sieviete – Libija Poasada no Kolumbijas, un viens vīrietis – Maksvels Aleksandrs no Brazīlijas. Žūrijā mēs esam piecas sievietes un trīs vīrieši. Šobrīd arī Palais de Tokyo prezidente ir sieviete – Emma Laviņja. Tā ka es daudz strādāju ar sievietēm.

Zinu, ka jaunībā jūs esat piedalījusies arī performancēs…

Ak, jā, tā bija! Tas bija 80. gados, kad visi darījām trakas lietas. Dzīvojām San Paulu, bet izlikāmies, ka esam Ņujorkā. Dauzījāmies, veidojām urbānas intervences, izmantojot esošo pilsētas arhitektūru, un pārinterpretācijas, pa naktīm nelegāli kaut ko pārmainot. Taču mēs organizējām arī performances teātros, taisījām mežonīgās performances, kur apkārtējie cilvēki nesaprata, kas notiek. Tas bija jautri.

Vai tā bija grupa?

Jā. Tā nebija profesionāla grupa; mēs vienkārši vēlējāmies, lai cilvēki mazliet pārdomā savu ikdienas dzīvi. Mēs varējām ierasties, piemēram, Makdonaldā un sākt tur kaut kā izpausties. Un neviens nesaprata, ko mēs tur darām un kas vispār notiek. Tas bija dikti traki.

Tolaik jūs studējāt filozofiju?

Jā, un pēc tam es studēju kino.

Liekas, ka jūsu dzīve lielā mērā ir bijusi saistīta ar robežu pārkāpšanu. Patiesībā jau mēs visi šajā laikā pārkāpjam robežas.

Jā. Šobrīd viss ir saistīts ar robežu pārkāpšanu.