Māksla nobruģē ceļu
Intervija ar mākslas kolekcionāri Gražinu Kulčiku
Adriana Prodeusa
Gražina Kulčika ir poļu uzņēmēja, mecenāte un Sušas muzeja dibinātāja Šveices Engadinas ielejā. Gražinas Kulčikas kolekcija ir lielākā Austrumeiropā. Tās uzmanības centrā ir konceptuālā un sieviešu māksla; gluži dabiskā ceļā lielākoties papildinoties no sava reģiona mākslinieku darbu klāsta, tā par savu mērķi izvirzījusi jauna šodienas mākslas kanona izveidi. 2004. gadā Polijas pilsētas Poznaņas Vecajā alus brūzī darbu sāka Gražinas Kulčikas fonds Art Stations. Viņas realizētais princips – 50 % mākslas un 50 % biznesa ‒ ļāvis mērķtiecīgi izstrādāt mākslas institūciju programmu mākslas un kultūras zināšanu veicināšanai komerciālā vidē.
Sušas muzejs (Muzeum Susch) paslēpies augstu kalnos; tā telpas savulaik kalpojušas kā klosteris (kopš 12. gadsimta) un alus darītava (kopš 19. gadsimta), bet 2019. gadā, šveiciešu arhitektu Kaspera Šmidlina un Lukasa Velmī atjaunotas, tās sāka jaunu dzīvi jau kā mākslas institūcija. Suša savulaik atradās pašā svētceļnieku takas malā, kaut kur pusceļā starp Romu un Santjago de Kompostelu; tagad tā kalpo kā templis, kurā meditēt par mākslu, kā māksliniecisku pētījumu laboratorija un agora diskusijām ar mākslu. Muzeja kolekciju veido īpaši tam pasūtītu starptautisku laikmetīgo mākslinieku instalāciju pastāvīgā ekspozīcija un pasaulē vēl joprojām pārāk maz pārstāvētu mākslinieču izstādes ‒ tā veidojot mākslas vēstures matrilineāro aspektu.
Es tikko atgriezos no Sušas un domāju, ka bez paša ceļa man par šo muzeju būtu izveidojies pilnīgi cits priekšstats. Kāpēc jūs savam muzejam izvēlējāties tik neparastu vietu?
Tur izskatās kā pasakā, vai ne? Kalnu virsotnes ar sniega cepurēm, tilti pāri straujām upēm, mazi ciematiņi starp kokiem aizaugušām ielejām un tie spožie sarkanie vilcieni, kas izlokās cauri ainavai. Grūti iedomāties vēl gleznaināku braucienu, un es gribēju, lai arī ceļš kļūst par daļu no mākslas baudījuma. Muzejs nebija iecerēts ne kā vienkārša čaula mākslas kolekcijai, ne arī kā arhitektonisks kruīza kuģis sava ego apmierināšanai.
Sušas muzejs © Claudio Von Planta / Courtesy Muzeum Susch, Art Stations Foundation CH
Tas pats par sevi ir pilnvērtīgs mākslas darbs.
Jā, un vienlaikus tā nav vieta, kur izstādīt manu kolekciju. Es gribēju radīt neatkārtojamu telpu, ienest privāto mākslas iniciatīvu pasaulē jaunu pieeju ‒ tas ir, ne tikai radīt publisku mākslas telpu, turklāt sarežģīti veidotu, bet arī izveidot ilgtspējīgu mākslas izstādīšanas veidu – “lēno mākslu”. Atšķirībā no Poznaņas Vecā alus brūža, atjaunota postindustriāla urbāna kvartāla, kas bija iecerēts ar domu intensīvi sapludināt tirdzniecību ar kultūras norisēm. Es pati nedz plānoju, nedz arī veidoju izstādes, taču man patīk runāt ar kuratoriem. Kaut arī es kolekcionēju mākslu jau daudzus gadus, tomēr būtu neprātīgi mēģināt sarīkot izstādi pašas spēkiem. Muzeja DNS veidošana un savas kolekcijas attīstīšana bija pietiekami sarežģīts darbs. Diskusijai par mākslu nepieciešama publiska telpa, kā arī speciālisti, kuri var vadīt šādas debates. Tajā pašā laikā ies kuratorus iedrošinu izmantot manu kolekciju kā iespējamu iedvesmas avotu. Ik pa laikam kāds darbs piesaista viņu uzmanību un tiek iekļauts izstādes naratīvā. Dažiem kuratoriem ir ļoti skaidrs priekšstats par to, kā kolekciju izmantot, taču izstādes var arī pilnībā iztikt bez šiem darbiem. Mana kolekcija nav tā visa centrā.
Vai tā jebkad tiks izstādīta?
Es šaubos. Telpas ierobežojumi ir tikai viena no problēmām. Pirms dažiem gadiem apmēram 100 darbu no manas kolekcijas tika izstādīti aptuveni 3000 m2 lielās telpās Madrides Fundación Banco Santander, izstādē “Everybody Is Nobody for Somebody”. Tad es sapratu, ka vērā ņemamos apjomos šo kolekciju būtu neiespējami izstādīt ‒ kur nu vēl visu. Taču, ja gadītos ideja kādai apskata izstādei ar interesantu trajektoriju, es labprāt tādu iespēju apsvērtu.
Sušas muzejs © Andrea Badrutt, Chur. / Courtesy Muzeum Susch, Art Stations Foundation CH. 
Cik jūsu kolekcijā mākslas darbu?
Tuvu tūkstotim, un tā turpina augt. Tā kā visu kolekciju nav iespējams izstādīt, es tai muzejā vietu neparedzēju. Suša sākotnēji bija iecerēta kā otra puse muzejam, ko es biju ieplānojusi Varšavā. Tāds kā priekšpostenis ārzemēs, kur mākslu apspriestu eksperti. Taču šai iecerei nebija ilgs mūžs – izrādījās, ka diez vai izdosies uzcelt
Tātad Varšavas projekts tā arī neīstenosies?
Diez vai. Pilsētas domē bija maz atsaucības no cilvēkiem, kas atbildīgi par vizuālo mākslu. Es Polijā vairs nedzīvoju, tāpēc nesekoju pēdējā laika noskaņojumam, taču, cik nu varu spriest, līdz partnerattiecībām starp valsti un privāto sektoru šajā jomā vēl ejams tāls ceļš. Turklāt vizuālā māksla ir sarežģīts lauciņš. Polijā grūti klājas pat operām un teātriem, un tiem vēsturiski ir daudz bagātākas tradīcijas. Vizuālās mākslas ir ciets rieksts. Vairums cilvēku Polijā nav gatavi uztvert laikmetīgo mākslu. Jāpaiet daudziem gadiem, iekams poļu varasiestādes atzīs, cik svarīga ir izglītība mākslas jomā. Un tomēr visa pasaule sazinās ar mākslas starpniecību visdažādākajos tās aspektos ‒ intelektuāli, sociāli, finansiāli. Ne jau tikai Rietumeiropa vai Savienotās Valstis. Pēdējos gados laikmetīgajai mākslai atvērusies arī Āzija. Taču Polijā tā vēl joprojām bieži tiek marginalizēta.
Kā Varšavas muzejam vajadzēja izskatīties?
Bija iecerēts, ka tas ne tikai izstādīs daļu manas kolekcijas, bet piedāvās poļu skatītājiem arī nozīmīgu ārzemju mākslinieku darbus. Projektēšanā bija plānots iesaistīt kādu no pasaules ievērojamākajiem arhitektiem. Tolaik es par Sušu domāju pilnīgi pretēji ‒ kā par nelielu eksperimentālu vietu, kur uzmanības centrā būs poļu māksla. Muzejs bija iecerēts, runājot tiešu valodu, kā vēl nepieredzēts patriotisma akts.
Taču tagad tā ir telpa dialogam starp māksliniekiem no dažādām valstīm. Patlaban tajā aplūkojama šveiciešu vizionāres Emmas Kuncas retrospekcija. Apskatot to, man radās iespaids, ka Engadīnas ieleju kā sava muzeja mājvietu jūs neesat izvēlējusies nejauši.
Grūti iedomāties vietu, kur cilvēki būtu vēl gatavāki kontaktam ar mākslu. Tā ir tradīcija, kas tur vēl ļoti dzīva. Tomēr jāatceras, ka mēs atrodamies Engadīnas ielejas ciemā, nevis lielā pilsētā kā Bāzele vai Cīrihe. Suša ir mazs ciemats, un tās iemītniekiem dialogs ar šo muzeju nāca kā nopietns pārbaudījums. Un iesākumā nebūt nebija skaidrs, vai dialogs būs veiksmīgs. Un tik un tā es šaubos, vai jebkad uzdrīkstētos uzsākt tik sociāli drosmīgu programmu kādā nomaļā Polijas ciemā. Interese par mākslu ir dziļi sakņota Šveices tradīcijās; sabiedrība ir labi sagatavota, un Engadīna ir mājvieta ne vienai vien mākslas galerijai un kolekcionāram. Tā ne tuvu nav mākslas tuksnesis.
Sušas muzejs © Andrea Badrutt, Chur. / Courtesy Muzeum Susch, Art Stations Foundation CH. 
Varbūt es pārspīlēju, bet iespējams, ka Engadīnas ielejā atrastos vairāk laikmetīgās mākslas interesentu nekā visā Polijā.
Izklausās amizanti, bet nebūt ne neiespējami. Cilvēki šeit apmeklē izstādes un mākslas darbus uztver ļoti nopietni. Līdz šim Sušā pabijuši 30 tūkstoši viesu. Tas ir apmeklētāju apgrozījums, kas līdzīgs, piemēram, Migros muzejam Cīrihē ‒ taču tā ir liela institūcija, kas plaši pazīstama jau gadiem, turpretim Suša ir jaunpienācēja nomaļā apvidū. Tāpēc es uzskatu, ka Muzeum Susch sava pirmā darbošanās gada laikā guvis milzu panākumus. Liela daļa apmeklētāju ierodas no visas pasaules. Piedevām vēl balvas, ko esam saņēmuši, nākušas kā jauks pārsteigums. Esenē mani atzina par 2019. gada labāko kultūras investoru Eiropā. Laikraksts The Guardian mūs iekļāva savā 21. gadsimta 25 interesantāko ēku sarakstā, bet žurnāls TIME mūs atzina par vienu no 100 interesantākajām vietām 2019. gadā. Mēs kandidējām arī uz Leading Culture Destination balvu. Ir ar ko lepoties. Kad es ķēros pie celtniecības, neviens man nesolīja, ka tas viss izdosies. Man pat palika iespaids, ka diezgan daudziem likās ‒ kaut kāda traka poliete ķērusies pie vājprātīgas idejas kaut kur Šveices kalnos. Poznaņas Vecā alus brūža atjaunošanas laikā man bija līdzīga pieredze, bet šodien tā ir svarīga telpa, kas pārvērtusi visu pilsētas centru. Iesākumā netrūka ņirdzīgu komentāru un kritikas ‒ kāpēc rekonstruēt un celt tādu masīvu celtni, kuras dēļ bija nepieciešams pārplānot ielas. Vieglāk būt mākslas kolekcionārei nekā mecenātei. Izejot publiskajā vidē ar mākslu, nākas sastapties ar pārbaudījumiem. Turklāt vārdam “mecenāts” Polijā jau daudzus gadus ir slikta slava. Taču es to uztveru nopietni ‒ es atdodu savu naudu, laiku un enerģiju idejām, kas uzrunās skatītājus.
Engadīnas ielejas iedzīvotāji to tomēr ar laiku novērtēja.
Nudien. Viņu atsaucība mani pārsteidza. Muzeum Susch veidošanā piedalījās tik daudz cilvēku no vietējās kopienas. Mēs ar arhitektiem un kuratoriem centāmies, lai būtu skaidrs, ka es nevēlos, lai Suša kļūtu par kaut kādu ego apmierināšanas projektu. Tā ir institūcija, kas domāta publikai ‒ kopīga telpa, kurā cilvēki var līdzdarboties. Ar laiku cilvēki to tiešām novērtēja, taču nebija viegli. Viņiem nācās izturēt trīs gadus trokšņa, putekļu un ierobežotas piekļuves. Par laimi, tas, ka es burtiski katru dienu atrados būvlaukumā un vadīju celtniecību, un mana apņēmība viņus pārliecināja. Biznesa pieredze izrādījās noderīga ‒ cieši sakari ar cilvēkiem viņiem palīdz pielāgoties lielām pārmaiņām. Turklāt man patika strādāt ar vietējiem amatniekiem. Viņi visi saņēma mūža brīvbiļeti sev un savām ģimenēm.
Miroslavs Balka, NARCISSUSSUSCH. 2018. © Studio Stefano Graziani, courtesy Muzeum Susch, Art Stations Foundation CH. 
Daudzu vārdi iegrebti muzeja bistro galdu virsmu sānos.
Galdus mēs pasūtījām amatniekiem, kuri jutās lepni un pateicīgi par iespēju piedalīties šajā projektā. Kad celtniecības darbi bija galā, es vēl nebiju īsti droša, kā cilvēki uzņems pirmo izstādi. Vairums no mūsu izstādītajiem darbiem bija visai drosmīgi. Bet Sušas iedzīvotāji bija pirmie, kas apmeklēja atklāšanas izstādi, vēl pirms oficiālās atklāšanas, un drīz vien viņi jau iejutās namatēvu lomā. Viņi to sauc par “mūsu muzeju”, un tas ir pats labākais kompliments.
Tas man atgādina, kas notika pirms 20 gadiem Poznaņā, kad jūs pilsētas centrā iekārtojāt Veco alus brūzi. Taču tas likās vienkāršāks koncepts, jo tur mākslas telpas dzīvoja kaimiņos lielam tirdzniecības centram.
Abos gadījumos, gan Sušā, gan Poznaņā, projekta centrā bija kādreizējas alus darītavas ēka, ko es atjaunoju, lai izstādītu mākslas darbus. Taču Poznaņā tas likās kaut kā taustāmāk. Šeit, Šveicē, mums ar arhitektiem bija jāpieliek milzīgi iztēles pūliņi, lai piešķirtu telpām to pašreizējo apveidu. Pēc pieredzes Poznaņā man jau bija zināms priekšstats par projekta vērienu. Kamēr noritēja pirmās ēkas atjaunošana, es iegādājos kaimiņos esošās. Plāni attīstījās, kamēr mēs jau strādājām.
Liekas, ka vēriens ir jūsu dabā.
Tāda sajūta, ka tas iekodēts manā DNS. Man patīk lieli sapņi. Es sapņoju par muzeju, un šis sapnis piepildījās Sušā. Un tas nekad nav bijis iecerēts kā komerciāls projekts. Savas profesionālās ambīcijas es apmierinu biznesā, bet māksla ir kaut kas, kam es vienkārši pievēršos. Negribu saistīt to, ko es mīlu, ar naudas pelnīšanu.
Up to And Including Limits: After Carolee Schneemann. Chicks on Speed (Federico Visi, Alex Murray-Leslie wears EMG BioMuse 4 by Prof. Atau Tanaka, with assistance by post doc researcher Federico Visi. High heeled shoe Guitar). /
Foto: Silke Briel. Courtesy Muzeum Susch / Art Stations Foundation CH 
Jau no paša sākuma jūs esat atbalstījusi arī deju un performanci. Jūs Polijā pirmā radījāt telpas šīm nodarbēm ‒ Vecajā alus brūzī. Šodien deja un performances atrod ceļu uz lielāko daļu no muzejiem. Jūs to paredzējāt jau pirms daudziem gadiem.
Kolekcionēt performances mākslu ir sarežģīti, jo nekas nespēj aizstāt klātbūtni, līdzdalību un kontaktu ar mākslinieku. Taču tā ir pārāk svarīga mākslas nozare, lai to atstātu ārpusē.
Performatīvās mākslas mums atgādina, ka ir mākslas darbi, ko nav iespējams iegūt savā īpašumā.
Performatīvs mākslas darbs būtībā ir dzīva cilvēka pieredzējums. Te mums ir darīšana ar nemateriālo, un nepieciešama zināma pastarpinātība.
Up to And Including Limits: After Carolee Schneemann. Chicks on Speed (Cyborg Alex Murray-Leslie wears EMG BioMuse 4 by Prof. Atau Tanaka, with assistance by post doc researcher Federico Visi. LED system by GarageCube). / Foto: Silke Briel. Courtesy Muzeum Susch / Art Stations Foundation CH 
Turpretim kolekcionēšana vienmēr saistīta ar vēlēšanos iegūt savā īpašumā. Kad jūs kļuvāt par kolekcionāri?
Es neteiktu, ka biju kolekcionāre no brīža, kad sāku pirkt mākslu. Lai cilvēks būtu kolekcionārs, nepieciešama noteikta filozofija, jāizvēlas pašam savs ceļš. Mākslas darbu pirkšana, pat, ja tie cilvēku ļoti interesē, vēl nav kolekcionēšana. Nepieciešamas zināšanas un skaidrība par to, kāpēc tu to dari un kāds ir tavas mākslas kolekcijas mērķis. Ja cilvēks tērē naudu par mākslu, lai vairotu pašapziņu vai kādam citam kaut ko pierādītu, es viņu neuzskatu par kolekcionāru.
Kad jūs pa īstam kļuvāt par kolekcionāri?
Pagrieziena punkts bija kuratora Pāvela Leškoviča veidotā izstāde Poznaņas Vecajā alus brūzī 2007. gadā. Viņš prata atpazīt un salikt vienu otram līdzās dažus nozīmīgus manas kolekcijas darbus, un, ieraugot, kā tie satiekas, man izdevās izsekot šīm sakarībām. Es it kā no jauna novērtēju to, ko biju līdz tam savākusi. Un tas man lika daudz ko pārvērtēt. No tā brīža es saviem pirkumiem pievēršu īpašu uzmanību.
Bet līdz tam?
Es sāku pirkt mākslu 70. gados, vēl kā studente. Tas likās kā dabisks turpinājums tai mākslinieku un intelektuāļu sabiedrībai, kurā es apgrozījos. Pēc tam es sāku pirkt mākslu dekoratīvos nolūkos ‒ drīzāk kā papildinājumu savam buržuāziskajam interjeram nekā lai eksperimentētu. Tiesa gan, tolaik es par katru pirkumu domāju, vērtējot mākslinieka ieguldījumu poļu mākslā. Proti, es kolekcionēju tikai poļu mākslinieku darbus. Pagrieziena punkts bija pirmais ārzemju mākslinieka darbs, ko es iegādājos. Tas bija Antonija Tapjesa darbs, ko es nopirku Sotheby’s izsolē. Tad es sapratu: es varētu būt drosmīgāka. Un es sāku meklēt kontrasta punktus savas kolekcijas poļu mākslai, lai gan tas vien mani par kolekcionāri vēl nepadarīja. Polijā cilvēki īpaši nepērk ārzemju mākslu, tāpēc mana kolekcija bija samērā neparasta. Diemžēl nav pieņemts arī apmainīties ar informāciju par to, kas kuram kolekcionāram pieder, nemaz nerunājot par darbu demonstrēšanu. Mēģināju šo tradīciju lauzt, taču neveiksmīgi. Es kļuvu par kolekcionāri tikai tad, kad biju mainījusi savu priekšstatu par to, kā es vēlos ar mākslu iespaidot cilvēkus un rādīt to arī citiem.
Poznaņas Vecajā alus brūzī uzreiz varēja redzēt, kuri ir jūsu mīļākie darbi. Viesnīca Blow Up Hall tapa ap Rafaela Lozano-Hemmera instalāciju. Sušā vesels tornis uzbūvēts 14 metrus augstai Monikas Sosnovskas skulptūrai. Vai tā ir loģika, pie kuras jūs turaties?
Tiešām var rasties iespaids, ka loģistikas un arhitektūras ziņā Sosnovskas darbs ir būtisks elements, kas Sušai palīdz iekļauties ēkas struktūrā. Darbs tapa, kad ēka vēl nebija pabeigta, un visur vēl valdīja pilnīgs haoss. Ja šī skulptūra prastu runāt, tā varētu pastāstīt ļoti daudz. Tā pieredzēja visdažādākās muzeja būves stadijas ‒ nevajadzīgā novākšanu, jaunu telpu radīšanu un sapludināšanu ar jau esošajām. Milzu izmēra dēļ skulptūru vajadzēja uzstādīt agrīnā stadijā, un muzejs būtībā tika uzcelts tai apkārt. Savā ziņā man arī bija svarīgi strādāt kopā ar Moniku Sosnovsku. Līdz tam, kad vien manu aci piesaistīja kāds no viņas muzeja līmeņa darbiem, allaž kāds cits izrādījās apsviedīgāks. Tāpēc es nolēmu pasūtīt viņai lielu darbu tiešā veidā.
Arī citi darbi organizē telpu. Katrs izstādīts atsevišķi.
Sušā katra telpa pastāv pati par sevi. Sosnovskas “Kāpnes” es novietoju centrā, bet tieši tām līdzās ir Heidi Buheres “Herrenzimmer”, pilnīgi atšķirīga domāšanas procesa auglis. Šī instalācija attēlo telpu, kurā sievietēm nav atļauts ienākt. Un tā divas spēcīgas mākslinieces satiekas kaimiņos esošās ģeogrāfiskās un temporālās telpās, un viņām ir daudz, par ko parunāt. Man liels prieks, ka abas šīs telpas iespējams vērot vienlaicīgi. Un tomēr mīļākā darba man nav. Katram no Sušā izstādītajiem darbiem ir savs ne ar ko nesajaucams stāsts. Es lepojos arī, ka man izdevās atrast tik lielisku vietu Magdalēnas Abakanovičas skulptūru grupai. Tā ir kapelai līdzīga telpa, kas šķiet kā templis šim figūru pulkam. Lai gan skulptūru jēga paliek universāla, man patīk piešķirt katram darbam zināmu kontekstu telpā. Mēs augam kā cilvēki, es mainos kā kolekcionāre, un vienmēr labi paraudzīties uz kaut ko pilnīgi jaunā veidā.
Vai varat minēt kādu piemēru?
Man ir īpašas attiecības ar Romana Opalkas darbiem. Man bija tā retā izdevība uzskatīt viņu par savu draugu un būt lieciniecei tam, kā viņš strādāja. Ir kolekcionāri, kas draudzējas ar māksliniekiem un ciemojas viņu darbnīcās; viņi lepojas ar šo pazīšanos. Ar mani ir citādi; mana pazīšanās ar Opalku ir izņēmums. Es vēl joprojām spilgti atceros, kā viņš turēja otu, kā bija izvietots audekls un iekārtota visa darba vieta, kā viņš plānoja darbnīcas tehniskos aspektus, kas bija svarīgi viņa gadu dēļ. Un es viņam palīdzēju uzvilkt ar otu tos sīkos cipariņus. Es atceros sarunas ar viņu, nenozīmīgas situācijas, kas man palīdzēja viņu iepazīt kā cilvēku. Man ļoti žēl, ka viņš vēl joprojām ir tik maz pazīstams. Nav daudz mākslinieku, kas izvēlējušies iet tik precīzu, konsekventu ceļu un radījuši tik vērienīgu darbu kopumu. Es ticu, ka kādudien Romans Opalka tiks atzīts kā ievērojams savas paaudzes mākslinieks.
Mākslas pasaulē valda zināmas modes tendences, bet šķiet, ka jūs pret tām esat noturīga. Kā jums tas izdodas?
Mani nav viegli par kaut ko pārliecināt, un mani nemēdz pārņemt jūsmīgs apbrīns. Katru gadu es sajūtu, kā mainās tirgus piedāvājums, un es savos spriedumos kļūstu arvien kritiskāka. Es mēdzu apmeklēt mākslas meses un izsoļu namus, un gadījās, ka uznāk vēlēšanās nopirkt vairākus darbus uzreiz. Tagad man ir cita pieeja, bet mākslas tirgus jau arī mainījies.
Kāpēc? Kā tas mainījies?
Lielākā daļa no interesantākajiem darbiem nav viegli pieejami. Vēsturiskie darbi, ko piedāvā mākslas kolekcionāriem vai vienkārši cilvēkiem, kas pērk mākslu, bieži ir otrās vai trešās šķiras māksla. Un, dabiski, ir daudz jauno mākslinieku darbu. Taču man jāatzīst, ka liela daļa no jaunākās paaudzes mākslinieku radītā mani vēl joprojām nepārliecina.
Kā tad jūs mūsdienās iegādājaties mākslu? Vai jūs braucat uz mesēm?
Uz mesēm es braucu, jo man tas ir kā svētki. Man patīk tikties ar pazīstamiem galeriju īpašniekiem, kuratoriem un citiem mākslas entuziastiem. Un tur tomēr vēl joprojām var atrast ievērības cienīgus darbus.
Patlaban jūsu kolekcija ir daudz lielāka un prasības ‒ augstākas. Šo gadu laikā jūs esat tikusies ar daudziem ietekmīgiem cilvēkiem no mākslas pasaules. Teiksim, kuratore un kritiķe Anda Rotenberga jums bijusi ļoti nozīmīgs cilvēks. Vai jums vēl ir cilvēki, kas būtu lielas autoritātes?
Anda Rotenberga man neapšaubāmi ir autoritāte. Es viņu uzskatu par savu draudzeni, un mēs runājam arī par mākslu, tomēr viņa nekad nav bijusi mana padomdevēja. Mūsu draudzība sakņojas dažāda veida pieredzē, un māksla tajā visā nav pats svarīgākais. Savās kolekconāres gaitās esmu sastapusi arī citus cilvēkus, kas mani iepazīstinājuši ar māksliniekiem un galeristiem. Taču es vados no pašas izvēles. Es nepretendēju uz profesionālām zināšanām, un man vēl joprojām nepietiek laika padziļinātām mākslas studijām, taču es novērtēju iespēju uzklausīt, kas sakāms šīs jomas ekspertiem. Domāju, ka tāpat rīkojas vairums kolekcionāru no biznesa aprindām. Cerams, ka nodzīvošu pietiekami ilgi, lai tuvāk pievērstos tēmām, kas mani mākslā jau sen interesējušas. Bet pagaidām es uzklausu īstus ekspertus, jo bez zināšanu atsvaidzināšanas, diskusijām un izpētes nīkuļo pat dižākie prāti. Taču secinājumus es izdaru pati, un galu galā tikai pati izvēlos, pirkt vai nepirkt kādu darbu.
Vai jums patīk dalīties ar mākslu vai arī ir darbi, ko jūs vēlaties paturēt tikai sev?
Ir darbi, ar kuriem es vēlos palikt ciešā kontaktā. Un ir darbi, no kuriem es negribētu šķirties, taču tie ceļo uz dažādām izstādēm, un reizēm es tos nesastopu pat vairākus gadus. Taču dalīšanās ar mākslas darbiem atkarīga arī no muzeju un galeriju iniciatīvas un misijas apziņas.
Kādai mākslai jūs dzīvojat līdzās ikdienā?
Nevaru iedomāties dienu bez kontakta ar mākslu. Ja neskaita darbus, kas ir manās mājās, es katru dienu uzturos arī muzejā. Lai kas arī notiktu, es kontaktējos ar mākslu katru mīļu dienu. Taču manā kolekcijā ir arī darbi, kurus es nespēju iedomāties savā tuvumā ikdienā.
Up to And Including Limits: After Carolee Schneemann. Aura Rosenberg, Astrological Ways (2012). Foto: Maja Wirku
Kādām īpašībām jāpiemīt mākslas darbam, lai jums gribētos to turēt savās mājās?
Tam jābūt kaut kam, ar ko nav viegli sadzīvot. Tie ir darbi, ar kuriem man patīk strīdēties. Tie uzkurina spriedzi, liek man domāt. Nepietiek, ja gleznai ir baudāma krāsu kompozīcija, ja tā ir vizuāli tīkama vai izpildīta lieliskā tehniskā līmenī. Pašsaprotamas lietas mani nekādi neuzrunā. Teiksim, Marija Jarema, māksliniece, kuru es dievinu, uzskatīja, ka gleznā ieliktā ideja mainās tajā mirklī, kad māksliniece mēģina paskaidrot, kas viņu iedvesmojis ‒ nemaz nerunājot par brīdi, kad mēs paši mēģinām nonākt pie kaut kādas interpretācijas. Mākslas darbs turpina mainīties, un es labāk pieturos pie tā, kā pati to saprotu. Tā es saprotu mākslu – tā dod iespēju attīstīt pašiem savu interpretāciju. Tajā pašā laikā, lai tas būtu iespējams, jāmācās tās valoda.
Ik pa laikam uzņēmēja manī ņem virsroku. Es arī daudz lasu par māksliniekiem, īpaši tiem, kuru darbi man pieder jau daudzus gadus, bet kuri tikai tagad saņem pienācīgu atzinību un piedalās izstādēs pasaules lielākajās mākslas institūcijās. Nekas man nesagādā lielāku prieku. Tas sniedz gandarījumu un pierāda, ka es esmu pieņēmusi pareizu lēmumu. Es nesekoju modes tendencēm. Muzejs un tā programmas ir tam labākais pierādījums. Teiksim, Emma Kunca bija tāds atklājums! Es ļoti priecājos, ka viņas izstādi Sušā apmeklēja tūkstošiem cilvēku. Manās acīs muzejs ir laboratorija, kurā var radīt veselu mākslas universu. Un tajā pašā laikā es zinu, ka pašam skaistākajam muzejam ir maz izredžu noturēt publikas interesi, nerīkojot efektīgas, aizraujošas un labi izplānotas izstādes. Es zināju, ka pats veidošanas process ir grūts, bet tagad es redzu arī, ka man Sušā jāiegulda arvien vairāk un vairāk darba, lai tā joprojām paliktu vieta, kurp gribas aizbraukt.
Līdztekus muzeja vadīšanai jūs vēl joprojām esat arī kolekcionāre. Kāpēc jums tagad vēl nepieciešama māksla arī personīgā līmenī?
Līdz ar muzeja nodibināšanu es esmu sasniegusi savu mērķi, bet es mīlu mākslu arī ārpus muzeja konteksta. Kolekcionēšana ir nodarbe, kas rada atkarību. Laika gaitā esmu kļuvusi izvēlīga, taču vēl joprojām pērku un vienmēr esmu sajūsmā, kad rodas izdevība atklāt sev pirms tam nezināmu mākslinieku.
Up to And Including Limits: After Carolee Schneemann. Kris Lemsalu, I Will Be Seven When We Meet In Heaven (2016). Foto: Maja Wirkus 
Vai jums vēl joprojām gadās kaut ko ieraudzīt un uz līdzenas vietas nopirkt?
Jā, bet reti. Kad es nolemju tomēr nepirkt, gadās, ka es pēc tam nožēloju, ka esmu palaidusi garām izdevību. Un kad es pēc laiciņa atgriežos, cenas var būt jau cēlušās. Taču nevajag nožēlot, ka darbs nav nopirkts, ja tiešām esat veltījuši laiku tam, lai iespējamo pirkumu apsvērtu. Reizēm pirkumi prasa laiku.
Jūs esat pazīstama kā sieviešu radītās mākslas kolekcionāre. Sušā vairuma izstādīto darbu autores ir mākslinieces. Vai jūs tam pievēršaties speciāli?
Es vienmēr esmu apzinājusies, ka to, ar ko vīrieši un sievietes nodarbojas ne tikai mākslā, bet arī jebkurā citā jomā, uztver atšķirīgi. Biznesā es nekad neesmu spējusi samierināties ar to, ka pret sievietēm attiecas kā mazvērtīgākām, par spīti iemaņām vai talantam. Un savās kompānijās es vienmēr esmu pieņēmusi darbā lielākoties sievietes. Māksliniecēm pievērš tikpat maz uzmanības kā uzņēmējām, ārstēm vai inženierēm. Un kurš tad cits pievērsīsies galvenokārt māksliniecēm ja ne kolekcionāre? Mūsdienās, kad sieviešu māksla ir modē, vīrieši mēdz iegādāties vairāku mākslinieču darbus tīri principiālu apsvērumu dēļ. Taču es neesmu droša, vai šo pirkumu pamatā ir patiesa pārliecība un ticība darbu mākslinieciskajai vērtībai. Un es nolēmu, ka tieši šo mākslu vēlos likt savas kolekcijas kodolā. Es to uzskatu par savu pienākumu. Laiks parādījis, ka veselu rindu mākslinieču, par kurām es esmu ieinteresējusies, pēc tam novērtējuši arī eksperti un mākslas tirgus. Daudzās mākslinieku laulībās vai attiecībās sieviete pelnīto atzinību saņēmusi tikai daudz vēlāk. Heidi Buhere laida pasaulē bērnus, gatavoja ēst, audzināja dēlus un ar mākslu nodarbojās brīvajā laikā. Šodien par viņas mākslu interesējas nopietnas institūcijas. Mana idée fixe ir palīdzēt panākt, lai tiktu pārskatīta sieviešu loma mākslas vēsturē. To varētu saukt par matrilineāro pieeju. Un darba šai jomā netrūkst. Nākamās izstādes Sušā arī būs veltītas sievietēm – Karolī Šnēmanei, Evelīnai Akselai, Laurai Grizi.
Up to And Including Limits: After Carolee Schneemann. Katrina Daschner, Pferdebusen, 2017, video kadrs / courtesy the artist and Sixpackfilm Vienna 
Kad jūs vērāt vaļā Poznaņas Veco alus brūzi, medijos bija papilnam komentāru par to, kā sieva jūs esat, kā jūs audzināt bērnus un kur ejat iepirkties, bet tajā pašā laikā jūs veidojāt kolekciju un izstādes.
Tas, ko jūs sakāt, izklausās līdzīgi daudzu mākslinieču stāstam. Feminismam jāsākas ar sieviešu atbalstu citām sievietēm. Tas ir pats grūtākais pārbaudījums. Ja sievietes cita citu nenovērtēs, patriarhāts nepiekāpsies. Madlēna Olbraita reiz teica, ka ellē esot paredzēta īpaša vieta sievietēm, kuras neatbalsta citas sievietes.
Up to And Including Limits: After Carolee Schneemann. Carolee Schneemann, from the series Eye Body: 36 Transformative Actions for Camera, 1963 / 2005, 18 gelatin silver prints. Courtesy of the Estate of Carolee Schneemann, Galerie Lelong & Co., Hales Gallery, and P•P•O•W, New York © Carolee Schneemann 
Te nu mēs sēžam un runājam par sievietēm, bet mums taču bija jāapspriež māksla.
Māksla iet pa priekšu daudzām citām jomām un nobruģē ceļu dažādiem procesiem. Tā bieži ir kā jūtīgs seismogrāfs, kas piereģistrē pārmaiņas mums apkārt, taču vienlaikus arī pats ir ļoti trausls. Viss svarīgākais mūsu dzīvē izpaužas arī mākslā, un tieši tāpēc es to tik ļoti mīlu.
