Cerība jāmeklē mākslā
Intervija ar itāļu mākslas kolekcionāri Svevu D’Antonio
Neapolē dzīvojošie Sveva D’Antonio un Frančesko Taurizāno ir vieni no redzamākajiem jaunajiem mākslas kolekcionāriem Eiropā. Pandēmija nav apturējusi viņu aktivitātes, tieši pretēji – tā likusi Collezione Taurisano kļūt daudz pamanāmākai kā institūcijai, kas ieinteresēta ne tikai kolekcionēšanā un mākslas darbu iepirkšanā, bet vēlas arī būt līdzdalīga procesos un veicināt diskusiju un īpaši atbalsta tieši jaunos māksliniekus.
2020. gada martā Collezione Taurisano instagramā aizsāka sarunu ciklu We Care (Mums rūp), kas dažādos formātos turpinājās lielāko gada daļu un ko joprojām iespējams noskatīties/noklausīties viņu IGTV kanālā. Šis projekts kolekcionārus padarīja ļoti pamanāmus, taču viņu instagramas iniciatīva kļuva arī par vietu, kur mākslinieki, kuratori, muzeju direktori un visi pārējie mākslas procesos iesaistītie varēja aprunāties un dalīties ar domām un sajūtām par psiholoģiski sarežģīto un pārbaudījumu pilno dzīvi pandēmijas pārņemtajā pasaulē. Sveva D’Antonio ir absolūti pārliecināta, ka dialogs ir visvarenākais dzinējspēks; to viņa aktīvi izmanto arī kā kolekcionāre. “Mēs ar vīru domājam, ka personiska mākslinieku iepazīšana un iespēja apspriest mākslas darbu ar tā autoru ir tā īstā pievienotā vērtība kolekcionēšanai. Tā ir iespēja pietuvoties mākslas darbam un saprast, kā tā naratīvs mijiedarbojas ar citiem tavas kolekcijas darbiem.” Un, viņasprāt, tieši saruna var piesaistīt mākslai cilvēkus, kuriem tā nav ierasta un ērta teritorija un šķiet kā sarežģīta un neatrisināma mīkla.
Turpinot un attīstot Paolo Taurizāno 70. gados aizsākto kolekciju, kuras centrā bija tā laika nozīmīgākie procesi mākslas ainā, šobrīd Sveva D’Antonio un Frančesko Taurizāno fokusējas uz būtiskiem attīstības virzieniem un aktuāliem notikumiem mūsdienu kontekstā. Mērķis ir “patiesi izprast, kā mūsu sabiedrība ir izskatījusies konkrētā laikā, ko darījuši mākslinieki un kādas bijušās mūsu sajūtas par apkārtējiem notikumiem.” Jautāta par mākslas spēju ietekmēt globālo lietu kārtību un cilvēku rīcību, D’Antonio atbild, ka “[…] tiek uzskatīts, ka viens cilvēks nevar taisīt revolūciju. Tomēr, ja ikviens no mums katru dienu izdarītu kaut ko būtisku, mēs kolektīvi varētu panākt pārmaiņas. […] Caur mākslu var pateikt ļoti daudz. Ja esi iekšā mākslā, tev ir brīvība, kas, tā teikt, “normālā dzīvē” tev nebūtu. Māksla var būt ļoti demokrātiska platforma, kur runāt par lietām.”
Ar Svevu D’Antonio tikāmies Zoom platformā agra pavasara pēcpusdienā. Viņa bija savās mājās Neapolē – tur glabājas arī Collezione Turisano mākslas kolekcija, kas regulāri pieejama citiem kolekcionāriem, kuratoriem un muzeju vadītājiem un kur vienmēr laipni gaidīti mākslinieki. Starp viņiem ir arī rumāņu mākslas apvienība Apparatus 22, kas ir Collezione Taurisano izveidotās Acquisition Award (Ieguvuma balva) nosaukuma Because of Many Suns (Daudzo sauļu dēļ) autori. Balva tiek pasniegta Marseļas mākslas mesē Art-O-Rama un ir vēl viena liecība Svevas D’Antonio un Frančesko Taurizāno aktīvajai iesaistei mākslas procesos.
Apparatus 22 TO SUMMON NEW HORIZONS ... (to Sveva and Francesco) 2019,
balts neons, sarkans neons, melns vinils, telegramma
Šķiet, ka pandēmijas laikā esat bijusi ļoti aizņemta. Jūs regulāri vadat dažādas tiešraides diskusiju sērijas instagramā, izveidota arī Collezione Taurisano Acquisition Award - Because of Many Suns, kas tapusi ar mērķi atbalstīt jauno mākslinieku darbību un tiek pasniegta Marseļas mākslas mesē Art-O-Rama. Vai varat pastāstīt sīkāk par šīm iniciatīvām?
Pirmā lokdauna laikā, 2020. gada martā, mēs aizsākām tiešraides sērijas instagramā (patiesībā tie bija darbnīcu apmeklējumi “dzīvajā”) ar sev mīļiem māksliniekiem. Daži no viņiem jau ir mūsu kolekcijā. Tas aizsākās kā personiska nepieciešamība. Sākoties pandēmijas uzliesmojumam, mēs ar vīru bijām Ņujorkā, kur apmeklējām rezidences, māksliniekus utt. Bet tad, protams, 13. martā (tā ir diena, ko nekad mūžā neaizmirsīšu) bijām spiesti atgriezties Itālijā, jo Tramps slēdza starptautisko gaisa satiksmi. Mēs Ņujorkā nepaspējām apmeklēt visas darbnīcas, ko bijām plānojuši. Atpakaļceļā sev teicām: “Mēs nevēlamies zaudēt šo iespēju, mēs vēlamies apmeklēt šo mākslinieku darbnīcas! Kāpēc gan to nedarīt caur instagramu?” Tad šos māksliniekus varētu iepazīt visi mūsu sekotāji un pārējā publika un kaut kā iesaistīties procesā – par spīti pandēmijai. Vispirms aprunājāmies ar māksliniekiem, jautājot, vai viņiem tā liekas laba ideja. Un viņi atbildēja: “Jā, jā, jā! Tas mums ir ļoti svarīgi. Mēs vēlamies runāt ar cilvēkiem, vēlamies parādīt, ko mēs darām, jo darām ļoti daudz.” Tā tas viss sākās. Un pēc tam jau sekoja intervijas ar citiem mākslas sistēmas pārstāvjiem. Intervijās fokusējos uz jautājumu: “Ko jūs šobrīd darāt mākslinieku atbalstam?” Jo, manuprāt, pat vēl pirms pandēmijas mēs bijām zaudējuši fokusu uz mākslinieku, viņa centrālo lomu; mākslinieki bija nobīdīti mākslas sistēmas malā. Un visu kontrolēja un vadīja šis neredzamais “tirgus dievs”. Uzskatu, ka pandēmijas laikā mākslinieki kaut kā atkal izcēla sevi gaismā. Mums likās, ka mākslas sistēmas pārstāvjiem ir jāprasa, ko viņi šajā laikā dara mākslinieku labā. Jo māksliniekiem palīdzība un atbalsts ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad agrāk. Un, manuprāt, reakcija bija diezgan pozitīva.
Apparatus22, Perfomatīva saruna. 2019
Protams, bija muzeji, kas darīja vairāk, un bija muzeji, kas darīja mazāk. Bija mākslas meses, kas tikai pārgāja no fiziska notikuma formas uz digitālu platformu. Man liekas, tas ir bezjēdzīgi. Taču bija arī mākslas meses, tādas kā Art-O-Rama Marseļā (tā notiek katru gadu augusta pēdējā nedēļas nogalē), kas gāja mazliet citā virzienā. “Ok, tagad mums kaut kas jādara digitāli. Ko mēs darīsim?” Art-O-Rama izveidoja platformu, kurā galerijas, kas parasti piedalījās mesē, varēja augšuplādēt nemateriālus mākslas darbus – mākslu, ko var piedzīvot caur dziesmu, tekstu vai audio failu. Un es domāju, ka tā bija ļoti gudra ideja. Tas, manuprāt, bija šī pandēmijas gada gudrākais risinājums, kā mākslas mesi pārcelt digitālā formātā. Tāpēc savu balvu nolēmām piešķirt caur viņiem. Balvas nosaukumu mums kā dāvanu pasniedza rumāņu mākslas apvienība Apparatus 22. Mēs jau sen ar viņiem sadarbojamies; 2019. gadā viņi pie mums bija rezidencē. Un mēs patiešām novērtējam to, ka viņi reizē ir mākslinieki un mākslas apvienība. Viņi no sirds tic kolektīvam mākslas ceļam – darbu kolektīvai iecerei un īstenošanai. Mēs viņus uzrunājām, sakot: “Ziniet, mums vajadzīgs nosaukums šai balvai, kuras fokusā būtu atbalsts māksliniekiem; mēs kaut ko gribam darīt mākslinieku labā.” Un viņi piedāvāja ļoti daudznozīmīgu nosaukumu… Saule ir zvaigzne, kas visiem sniedz gaismu. Un vēl šīs daudzās saules simbolizē ideju par cilvēku savākšanos kopā, kas ir svarīgi. Tā kā diemžēl šajā pirmajā balvas gadā cilvēkiem nebija ļauts publiski pulcēties, nolēmām uztaisīt video sērijas, kur mesē iesaistītie cilvēki stāstītu par savu šābrīža dzīvi un to, kā viņi par spīti visam turpina būt stipri. Starp viņiem ir arī meses direktors Žeroms Pantalači un kurators Tjagu de Abreu Pintu. (Šos video joprojām iespējams redzēt mūsu IGTV.) Viņi runā par savu pieredzi un to, kā raugās uz nākotni. (Lai gan šī pasaule ir kļuvusi tik sarežģīta, ka, manuprāt, mēs nevaram runāt par nākotni. Labāk skatīsimies tikai uz rītdienu, kas ir daudz tuvāk. Nākotne ir atbīdījusies pārāk tālu prom. Tas ir ļoti biedējoši.)
Apparatus22, Perfomatīva saruna. 2019
Otrā pandēmijas viļņa laikā mums bija vēl viens projekts mūsu instagramas televīzijā. Mēs lūdzām māksliniekiem atsūtīt mums divu minūšu video, kurā viņi aprakstītu savu jaunāko darbu. Ne tikai materiāla līmenī, bet arī procesu, ko viņi izdzīvoja šī darba tapšanas laikā, – ietekmes, atsauces un visas aktivitātes, kas ietvertas radīšanas procesā.
Tas bija tiešām ārkārtīgi interesanti un arī nopietni. Nosaukumā bija citāts no Horhes Luisa Borhesa: “Nākotne nav tas, kas notiks, bet gan tas, kā mēs rīkosimies.” Šis koncepts bija ļoti labi uztverams. Šie video māksliniekiem kalpoja arī kā mēģinājums tik galā ar bailēm no savu darbu prezentēšanas, kas dažiem ir liela problēma. Ne visi mākslinieki ir ar labām komunikācijas spējām; daži no viņiem… viņu darbi runā viņu vietā. Viņiem pat nav nepieciešami vārdi. Tomēr es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi būt arī labam komunikācijā.
Michael E. Smith. Untitled. 2018. Mobilais tālrunis, lāzers, LSD
Digitālā pasaule ir viens no jūsu komunikācijas instrumentiem. Bet kā ar mākslu internetā? Vai atbalstāt digitālās izstādes un mākslas mešu tiešsaistes skates? Vai šādā veidā esat pirkusi mākslas darbus?
Nē, no tiešsaistes skatēm nekad. Taču kopš pandēmijas sākuma esam nopirkuši vairākus darbus bez iepriekšējas apskatīšanas – caur galerijām vai tiešā veidā no autora. Bet, ziniet, es esmu apsēsta ar sarunām; man tik ļoti patīk runāt, tāpēc, pirms vispār kaut kas var notikt, man ir jāaprunājas.
Protams, sociālie mediji, tādi kā instagrama, ir superspēcīgi instrumenti jaunu mākslinieku atklāšanā. Piemēram, vakar es runāju ar kādu pavisam jaunu irāņu mākslinieci. Pirms pieciem vai sešiem gadiem aizbēgusi no Irānas, viņa tagad studē mākslu ASV. Viņa nāk no mākslinieku ģimenes un tagad mācās otrajā kursā Jeila Universitātē. Viņa ir ārkārtīgi interesanta māksliniece. Šobrīd strādā pie viena ļoti, ļoti, ļoti jēgpilna darba par to, kā viņa jūtas kā sieviete un kā viņas ķermenis ir piesaistīts objektiem un apkārtējai videi. Būt irāņu sievietei ir kaut kas īpašs – visu laiku atrodoties slēgtā vidē, attīstās ļoti spēcīgas attiecības ar apkārtējiem objektiem. Un interesanti, ka viņa tos sauc par “negribētiem objektiem”. Jo tie ir kā cilvēki, ar kuriem var izveidoties saikne; tie kļūst par gleznas tēmu. Es sekoju Jeilas beidzēju instagramas kontam (laba vieta jaunu mākslinieku atrašanai) – tur viņu arī ievēroju. Sazinājos, un vakar mēs parunājāmies Skype. Ja nebūtu instagramas, kā gan es būtu par viņu uzzinājusi? Pirmspandēmijas laikos es lidotu uz Ņujorku, bet tagad tas nav iespējams. Tāpēc izmantoju to, kas man ir pieejams; un ceru, ka daru to gudri.
Skats no Collezione Turisano mākslas kolekcijas. Foto: Maurizio Esposito
Mēs dzīvojam nemierīgā un neparedzamā laikā. Kā tas ietekmēs mākslas pasaules nākotni? Vai viss ir slikti, vai tomēr atrodams arī kaut kas labs?
Ja runājam par to mākslas pasauli, kurā dzīvojām, domāju, ka tā bija uzņēmusi pārāk lielu ātrumu. Tas bija neiespējami. Tā bija pārāk ātra māksliniekiem, pārāk ātra galerijām. Tāpat arī kolekcionāriem. Domāju, ka visa bija pārāk daudz. Paātrinājums un temps negatīvi ietekmēja mākslinieku radīto darbu kvalitāti. Tāpēc, manuprāt, šī pandēmija mums ir arī kaut ko iemācījusi.
Māksliniekiem tika dota iespēja strādāt vienatnē darbnīcā, domāt par saviem darbiem un par savu daiļradi kopumā, reflektēt par tās attīstību. Tā kā esmu optimiste, vēlos saskatīt pozitīvo šajā periodā, ko visi šobrīd izdzīvojam. Protams, ka agrāk es daudz skatījos mākslu klātienē. Taču tagad, kad viss ir virtuāls, es sešos vakarā varu satikties ar māksliniekiem no Ņujorkas, septiņos – ar mākslinieku no Indijas, bet astoņos – ar vienu no Losandželosas. Ar visiem vienā dienā. Uzskatu, ka tā tiešām visiem ir vērtīga pieredze.
Negribu teikt, ka šajā periodā esmu bijusi laimīga, tas, protams, būtu par aplami. Depresīvus mirkļus šeit, Itālijā, piedzīvoja lielākā daļa iedzīvotāju, mums bija daudz mirušo un daudz ļoti smagu gadījumu. Tāpēc es nevaru būt laimīga. Taču māksla, it īpaši sarunas ar māksliniekiem, patiešām palīdzēja man pārdzīvot šo periodu un ieraudzīt to, kā māksla var palīdzēt sabiedrībai pārvarēt šāda veida krīzes. Mākslinieki ir kā realitātes atspulgs – viņi spēj sniegt padziļinātu perspektīvu uz to, ko piedzīvojam. Nu jau esam pieraduši, ka mākslu var izmantot terapijas nolūkos; man tā tiešām palīdzēja. Esmu tik pateicīga, ka man ir iespēja kolekcionēt mākslu.
Pandēmijas laikā tika apgalvots, ka māksla var būt dziedinošs instruments – ka tā var palīdzēt mums pārdzīvot grūtības. Bet kā iespējams šo mākslas spēju atklāt? Kā iemācīt sabiedrībai skatīties laikmetīgo mākslu un ieraudzīt tās dziedniecisko un palīdzīgo spēku? Citādi tā ir vien tāda runāšana…
Jā, tas ir ļoti labs jautājums. Jums taisnība, tas nav viegli. Jo, pirmkārt jau, laikmetīgo mākslu skolā nemāca. Tāpēc cilvēkiem trūkst teorētisku zināšanu par to, kas ir laikmetīgā māksla. Lielākā daļa mana loka cilvēku pārsvarā visu ir apguvuši pašmācības ceļā. Man ir akadēmiska izglītība mākslas vēsturē, esmu studējusi Itālijā un Francijā, taču šajā sistēmā “laikmetīgā” māksla apstājas ar 16. vai 17. gadsimtu; tā pat neieiet 18. gadsimtā. Itāļiem viss beidzas ar Renesansi. Un tālāk nekā vairs nav. Varbūt viena lekcija par Pikaso, taču tas jau ir “baigais avangards”, ziniet. Tāpēc lielākajai daļai cilvēku nav ne mazākās nojausmas par to, kas tiek runāts laikmetīgās mākslas pasaules iekšienē.
Skats no Collezione Turisano mākslas kolekcijas. Foto: Maurizio Esposito
Vienlaikus pat tagad, kad ir pieejami visi šie ārkārtīgi populārie sociālie mediji, kas ir ļoti parocīgi instrumenti laikmetīgās mākslas iepazīšanai, viss nemaz nav tik vienkārši. Tevi var ļoti ieintriģēt lietas, kas beigās izrādās pavisam virspusēji un tīri komerciāli produkti bez satura un bez jebkāda būtiska vēstījuma. Tāpēc es vienmēr dodu padomu uzticēties cilvēkiem. Uzskatu, ka tas laikmetīgās mākslas kolekcionēšanā ir ļoti svarīgi; pat ja vēlaties tikai pietuvoties laikmetīgajai mākslai, ir jāsāk ar sarunām – jāsāk runāties ar cilvēkiem, kur jau ir tur “iekšā”. Ar to es domāju galeristus, kolekcionārus, kuratorus, mākslas kritiķus, cilvēkus, kam tā ir patiesa kaislība – brīva no modes un trendiem un dziļāka par tīro formas estētiku. Ja ir šī spēja sajust laikmetīgo mākslu, tad ir skaidrs, kurus cilvēkus jāuzrunā (jo es arī uzskatu, ka ne visiem ir dota laikmetīgās mākslas izpratne). Cilvēkiem skolā ir iemācīts, ka māksla ir tikai tas, ko radījuši klasiķi, tādi kā Leonardo da Vinči, un ka tas noticis Renesanses laikā. Līdz ar to par mākslu ir priekšstats kā par tādas realitātes reprezentāciju, kas atrodas senā pagātnē. Māksla nepievēršas šim laikam; tā ir kaut kas, kam jākarājas muzejā pie sienas. Tā spēj pateikt tikai kaut ko par to, kas jau ir noticis, tai nav nekāda sakara ar to, kas notiek mūsu dzīves laikā. Kamēr laikmetīgā māksla ir tam pilnīgs pretstats.
No savas personiskās pieredzes varu teikt, ka laikmetīgā māksla mani vienkārši aizrāva. Man, šķiet, ir dota šī jutība pret laikmetīgo mākslu. Es sāku staigāt pa galerijām un uzdot jautājumus. Es iepazinu māksliniekus, uzzināju viņu dzīvesstāstus, atklāju, kas slēpjas aiz katras gleznas, skulptūras un instalācijas, mēģinot saprast, vai šie darbi mani uzrunā. Tā, man šķiet, tas sākās. Tas sākās ar dialogu, ar papļāpāšanu, ar sarunu. Un tāpēc mums radās šī saikne, tāpēc mēs joprojām esam tik ciešā kontaktā ar laikmetīgo mākslu.
Skats no Collezione Turisano mākslas kolekcijas. Foto: Maurizio Esposito
Varbūt dialogs neizveidojās, jo jau labu laiku pirms kovida mākslas pasaule bija kļuvusi ļoti augstprātīga un snobiska. Vai iespējams, ka tad, kad tas viss beigsies, mākslas pasaule kļūs personiskāka, lokāli orientētāka, vairāk centrēta uz pašu mākslu, nevis tās autoru statusu vai pārdošanas cenu?
Atbildēšu jums godīgi. Es nedomāju, ka tas mainīsies. Jo ir galerijas, kas īpaši fokusējas uz šīm spožajām zvaigznēm – blue-chip māksliniekiem. Protams, daudzi, tostarp arī jaunie kolekcionāri, iet uz šīm galerijām, kur pret viņiem izturas, atvainojiet, kā pret pēdējiem mēsliem. Taču viņi tur turpina iet un turpina pirkt šos darbus. Tas ir tāds kolekcionāra tips, kas nez kāpēc vēlas nonākt frustrācijā – iekļūt supergarā gaidīšanas sarakstā un darīt pilnīgi jebko, lai tiktu pie šiem blue-chip māksliniekiem.
Es neatbalstu šo sistēmu. Man riebjas, ka galerijas tā rīkojas, jo neuzskatu, ka tas nāk par labu visai sistēmai. Un es šeit nerunāju personiskā līmenī, jo mani galīgi nesatrauc, ja kāds nevēlas man pārdot savus māksliniekus. Jo okeānā zivju ir pa pilnam. Es nopirkšu citus māksliniekus vai, ja gadīsies iespēja, nopirkšu šos pēc pāris gadiem.
Straujais ritms, kāds valdīja pirms kovida, bija šīs attieksmes atspulgs – izturēties augstprātīgi, koncentrēties uz tirgu, piedāvāt tikai blue-chip māksliniekus… Tāds tad arī izveidojās sabiedrības iespaids par laikmetīgo mākslu. Taču tā nav patiesība.
Protams, tirgus ir daļa no laikmetīgās mākslas sistēmas. Mēs nevaram izslēgt biznesu. Ziniet, galerijas tomēr ir nelieli uzņēmumi. To galvenais mērķis ir gūt peļņu – tāpēc tās pārdod mākslas darbus. Un mēs esam pircēji, kas iegādājas luksusa preci. Taču tajā pašā laikā tā nav tikai luksusa prece – jūs pērkat arī sapni. Es vienmēr par mākslu runāju ļoti romantiski. Mākslai, protams, ir vērtība, taču man vajag kaut ko vairāk, ja esmu tik traka, lai veidotu savu kolekciju. Nepilnos 40 gados esmu iegādājusies vairāk nekā 400 darbus mūsu kolekcijai. Tas taču liecina par zināmu trakumu. Man mākslas darbā jāatrod kaut kas vairāk par tīru monetāro vērtību.
Adelita Husni Bey. The reading / La Seduta, 2017. Video instalācija, 15:33''
Mums tas ir kā pamudinājums, izaicinājums pārkāpt robežas – starp to, kas ir kolekcionējams un kas nav. Piemēram, pēdējos pāris gados mēs esam nopirkuši vairākus “neiespējamos darbus”, sauksim tos tā. Piemēram, darbu no Itālijas paviljona – Adelitas Husni-Bejas milzu instalāciju The Reading (Lasīšana). Nopirkām arī tīru audio instalāciju, ko veidojis Lorenss Abu Hamdans; tas ir kā daudzu gadu garumā savākts audio ierakstu arhīvs. Mums patīk (un jūtam nepieciešamību) izmēģināt jaunus ceļus, kā iet uz priekšu. Mēs nevēlamies palikt pie tā, kas tiek uzskatīts par tradicionālu vai ir vairuma akceptēts. Un tas nozīmē pirkt ne tikai blue-chip māksliniekus. Es ļoti ieteiktu galerijām izvēlēties citu valodu. Problēma, ko jūs minat, protams, pastāv. Mākslas pasaule ir augstprātīga, jo izvēlas ārkārtīgi segregētu komunikācijas formu, ko var saprast tikai šīs konkrētās nišas cilvēki – ja nepiederi pie šīs nišas, tu nesapratīsi ne vārda.
Vēl vienu mūsdienu problēmu saskatu skaistuma un estētiskās perfekcijas dominancē pār visu pārējo. Tas tiek mārketēts. Tajā pašā laikā cenšoties radīt komerciālu sensāciju attiecībā uz konkrētām tēmām – dzimumu, rasi u.c. Tēmām, kas ir supersvarīgas un superjūtīgas. Cilvēkiem ir apriebusies tīra estētiskā forma, mākslas darbos viņi vēlas ieraudzīt ko vairāk. Viņi vēlas iesaistīties, vēlas sajust saikni ar to, ko pērk. Tāpēc galerijas nolēma – Ok, tagad mēs pārstāvēsim kādu kvīru mākslinieku vai tagad mēs uztaisīsim tikai sieviešu mākslinieču izstādi! Taču tas jau atkal ir tikai kārtējais paņēmiens, kā šos māksliniekus iedabūt blue-chip kategorijā – tajā, ko var vienkārši mārketēt. Paskatieties uz melnādaino mākslinieku pieplūdumu! Viņi ir visur. Taču interesanti, ka tajā pašā laikā viņi joprojām tiek nodalīti – tagad bieži ir izstādes, kurās drīkst piedalīties tikai afroamerikāņu mākslinieki.
Opavivarà! Batuque na cozinha 2017. Alumīnija kronšteins, gumija, koka
karotes, alumīnija tējkannas un pannas
Vai ticat, ka māksla spēj mainīt sabiedrību? Ietekmēt mūsu domāšanu, rīcību un lēmumu pieņemšanu?
Jā. Es patiešām tam ticu. Piemēram, mūsu kolekcijā ir Zandiles Tšabalalas glezna – viņa ir 22 gadus jauna māksliniece no Johannesburgas. Vakar ar viņu bija intervija vienā franču laikrakstā, un viņai tika uzdots tieši šis pats jautājums: “Vai ticat, ka jūsu māksla kaut kā var mainīt pasauli?” Un viņa atbildēja: “Jā, protams.” Ziniet, man liekas, ka ietekmēt sabiedrību šobrīd ir ļoti nepieciešams. Mēs visi, protams, šobrīd izdzīvojam ļoti grūtu periodu, un katrs to pārvar savā veidā. Māksliniekam ir iespēja pateikt kaut ko būtisku gan savai kopienai, gan visai sabiedrībai. Es jūtu, ka ir šī vajadzība pēc piederības kolektīvam. Tšabalala saka: “Es jūtu ļoti lielu atbalstu no galeriju puses, no mākslas sistēmas vides, kurā dzīvoju. Tomēr parasti es esmu vienīgā sieviete grupu izstādēs. Turklāt vienīgā melnā sieviete. Es, protams, zinu, ka neizmainīšu pasauli. Taču es tāpat kaut ko varu darīt no savas puses. Kaut ko es varu.” Un es uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo vienmēr jau domājam, ka viens cilvēks nevar uztaisīt revolūciju. Tomēr, ja ikviens no mums katru dienu izdarītu kaut ko būtisku, mēs kolektīvi panāktu pārmaiņas. Tas ir sociālās iesaistītības spēks. Sociālā iesaistītība nav tikai teorētisks koncepts – tā ir praktiska rīcība. Rīcība, ko jāveic katru dienu. Un ar laiku noteikti ieraudzīsim pārmaiņas. Taču problēma ir tajā, ka lielākā daļa cilvēku neko tādu nedara. Viņi domā: “Bet ja būšu vienīgais, kas tā rīkojas, kas gan mainīsies? Nekas.” Tomēr ja ikviens no mums patiešām katru dienu izdarītu kaut ko svarīgu, mēs kopā varētu mainīt lietas.
Jūsu kolekcijā ir daudz sieviešu mākslinieču darbu. Kā atšķiras vīriešu un sieviešu radīta māksla? Vai sieviešu mākslai ir empātiskāks vēstījums?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums patiesībā… Jā, mūsu kolekcijā ir daudz sieviešu mākslinieču, un, protams, sievietēm noteiktu tēmu ietvaros var būt ļoti intriģējoša perspektīva. Taču jau atkal jāsaka, ka mākslas darba vērībai nav nekāda sakara ar dzimumu, rasi vai tautību. Vērtība ir darba iekšienē; tajā, kā tas atklāj un spēj nodot vēstījumu, tajā, kā, pārkāpjot ierobežojumiem un klišejiskām asociācijām, nolasāma autora kultūra, sajūtas un grūtības. Uzskatu, ka to ir ļoti būtiski pateikt… Protams, mēs cenšamies pirkt vairāk sieviešu mākslinieču darbus, jo vēlamies viņas atbalstīt. Arī tāpēc, ka viņas joprojām nav tik plaši pārstāvētas kā vīrieši. Tomēr es nevēlos panākt arī pretēju rezultātu – ka mums obligāti jāpērk viņu darbi tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Es vēlos pirkt darbus tāpēc, ka tie ir vērtīgi, un tāpēc, ka tos radījušas labas mākslinieces. Tas, kā viņas komunicē caur saviem darbiem, man sniedz spēku un izturību. Un tas, man šķiet, ir vissvarīgākais faktors.
Kas, jūsuprāt, ir tas, kas mākslu padara jēgpilnu? Kas ceļ tās vērtību?
Es neesmu tikai privātkolekcionāre, reizēm ieņemu arī neatkarīgas kuratores lomu. Tas nozīmē, ka mākslas laukā darbojos profesionāli. Šobrīd gatavoju izstādi vienai Vīnes galerijai (VIN VIN Gallery) jūnijā, kas sauksies Collective Nostalgia (Kolektīvā nostalģija). Sākumā uzaicināju tajā piedalīties divus māksliniekus; tad katrs no viņiem savukārt uzaicināja vēl pa vienam. Es vēlējos, lai iekļaušanas process sāktos no pašiem māksliniekiem. Viens no viņiem uzaicināja mākslinieci Kovu Mašu no Pretorijas, kas ir ļoti nomaļa vieta Dienvidāfrikā. Viņa ir baigi interesantā. Viņa stāstīja, ka pēdējā laikā esot apsēsta ar jautājumu – Kur es meklēju cerību? Mēs par to runājām arī sesijā, kurā piedalījās visi izstādes mākslinieki. Tas bija ļoti spēcīgs jautājums, un mēs to pamatīgi apspriedām. Beigās viens no dalībniekiem teica: “Es domāju, ka mākslā. Cerība jāmeklē mākslā.” Es ļoti priecājos, ka šī atbilde bija māksla.
Caur mākslu var pateikt ļoti daudz. Ja esi iekšā mākslā, tev ir brīvība, kas, tā teikt, “normālā dzīvē” tev nebūtu. Māksla var būt ļoti demokrātiska platforma, kur runāt par lietām. Tu vari būt ārkārtīgi politnekorekts, bet tevi necenzēs un neapsūdzēs, jo tev ir šī brīvība. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi un mums uz to ir tiesības.
Skats no Collezione Turisano mākslas kolekcijas. Foto: Maurizio Esposito
Liekas, ka raksturīga iezīme mūsdienu mākslas pasaulē ir pārspīlēts politkorektums, kas brīžiem novests līdz absurdam. Pagājušajā gadā vairāki muzeju direktori un kuratori politkorektuma vārdā zaudēja savus amatus.
Neuzskatu, ka tas ir pareizais ceļš. Teiksim, pārceltā Filipa Gustona izstāde. Es neredzu tam jēgu. Tagad vairāk nekā jebkad būtu jārāda Filips Gustons. Kad mēs viņu parādīsim? Kad būsim pagalam? Vai tas būs pareizais brīdis? Tagad būtu īstais laiks mākslas kritiķiem pacelt savu balsi un teikt: “Mēs esam nokaitināti! Mums ir apriebies politkorektums; mums ir apriebies tas, ko dara pasaules lielo muzeju valdes!” Man liekas, ka mākslas kritiķi to redz, viņi redz arī citas lielās problēmas, taču nedara neko. Būtu interesanti uzzināt, ko viņi patiesībā domā, bez jebkādiem filtriem. Džerijs Zalcs, piemēram, tiek ļoti kritizēts, un es saprotu kāpēc, taču viņš cenšas būt godīgs vismaz pats pret sevi. Vienīgais, ko vēlas lielākā daļa mākslas kritiķu, ir izpatikt – muzeju direktoriem vai vēl kādam – tā vietā, lai būtu patiesi un godīgi pret mākslu, par kuru runā. Ir jāprotestē, ir jāpaceļ balss, ir jāiet ielās.
Es patiešām uzskatu, ka māksla var kalpot par iemeslu iziet ielās un protestēt, cīnīties par savām tiesībām. Cīnīties par sievietēm, kas nav pārstāvētas, cīnīties par visām minoritātēm, kam netiek dotas pilsoņu tiesības tik daudzās pasaules vietās. Cīnīties par valstīm, kurās nav demokrātijas. Māksla var iedēstīt šo sēklu cilvēku prātos dzīvēs – ka tai ir sava teritorija šai pasaulē. Ja vien tam noticēsim, tad tā kļūs par īstenību. Es no sirds ticu tam, ko daudzi filozofi sauc par utopisko reālismu. Utopiskā reālisma koncepts, protams, ir romantisks. Taču vajag paturēt prātā, ka šajā gadījumā vārds ‘reālisms’ iet kopā ar vārdu ‘utopiskais’. Tas mūs atgriež atpakaļ uz zemes, atgādinot, ka dzīvojam ikdienišķajā realitātē.
