Oāze, kas izgrūž no radošās komforta zonas

02.08.2021

Intervija ar franču mākslas kolekcionāru Žanu Luiju Agenoēru

Pēdējos desmit gados pasaules kultūras kartē sevi aizvien spēcīgāk piesaka Marrākešas laikmetīgās mākslas scēna, nepārprotami iezīmējot šo Marokas pilsētu kā Āfrikas kontinenta laikmetīgās mākslas centru un starptautiskas krustceles vienlaikus. Viens no tās galvenajiem virzītājspēkiem noteikti ir Montresso* Art Foundation un tā paspārnē esošā mākslinieku rezidence, radošo eksperimentu laboratorija un mākslas telpa Jardin Rouge. Komplekss atrodas apmēram pusstundas brauciena attālumā no Marrākešas – tuksnešainā olīvu lauku apvidū, pēdējam ceļa posmam vijoties cauri klasiskam marokāņu ciematam. Ja tālumā nevīdētu apkārtējai ainavai neraksturīgs dīvaini sasvēries koši sarkans “namiņš” – mākslas instalācija, šī noteikti nelīdzinātos vietai, kurp kāds varētu doties laikmetīgās mākslas meklējumos.

Tiesa, Jardin Rouge iespējams iegriezties, tikai iepriekš piesakot vizīti, spontāniem apmeklējumiem šī teritorija pagaidām ir slēgta. Arī lai netraucētu rezidencē strādājošo mākslinieku mieru un radošās iedvesmas plūsmu. Jardin Rouge durvis vēra 2009. gadā kā franču kolekcionāra un mākslas patrona Žana Luija Agenoēra privāta iniciatīva.

Montresso Art Foundation, 2019. © Cyril Boixel

Šeit valda pilnīgi sava republika, kas, daudz nepārspīlējot, robežojas ar radošas paradīzes sajūtu. Rezidencē ir astoņas mākslinieku studijas, un katru gadu Jardin Rouge uzņem apmēram 30 māksliniekus no dažādām pasaules valstīm un nacionalitātēm. Rezidences programmas mērķis ir provocēt radošus eksperimentus un izaicināt mākslinieku līdzšinējās komforta zonas robežas. Šī mērķa īstenošanai viņi tiek nodrošināti ar visu dzīvošanai un darbam nepieciešamo – naktsmītni, ēdienu, studijas telpu, instrumentiem, materiāliem, profesionāla dialoga iespējām un arī iespēju norobežoties no intensīvas komunikācijas ar ārpasauli. Pilsēta ir tālu, līdz ar to nav arī metropoles kņadas un kārdinājumu, savukārt Marokas krāsu košais fons un dzidri zilās debesis ir tikai vēl papildu stimuls profesionālismā sakņotam radošam huligānismam.

Tā kā Žans Luijs Agenoērs savulaik atbalstījis daudzus ielu māksliniekus un 20. gadsimta 60. gados, pusaudža vecumā, iemēģinājis roku grafiti arī pats, lielai daļai Jardin Rouge rezidences mākslinieku ir ielu mākslas pagātne. Taču tas noteikti nav uzskatāms par rezidenču programmas akcentu. Jardin Rouge pabijuši gan jauni, gan jau pazīstami mākslinieki, vienlīdz plašā amplitūdā variējoties arī to pārstāvētajiem medijiem. Turklāt lielākoties tā nav vienreizēja sadarbība – attiecības, saskarsme ar māksliniekiem ir viena no Agenoēra prioritātēm, arī viņa paša kolekcijā nav neviena darba, kura autoru viņš nebūtu pazinis personīgi. Daudzi mākslinieki Jardin Rouge atgriezušies vairākkārt. Kā vācu mākslinieks Hendriks Beikirhs (Hendrick Beikirch), kuru savas vizītes laikā satieku darbnīcā. Viņš ir pazīstams ar saviem gigantiskajiem sienas portretiem (mural portraits), kuru varoņi ir anonīmi personāži, ko Beikirhs saticis, apceļojot dažādus pasaules karstos punktus. Viņa gleznoto tēlu sejās redzama katra rieva, tiem iemiesojot emociju piestrāvotus stāstus bez vārdiem. Beikirhs tikko atgriezies no Damaskas un šobrīd strādā pie portreta, kas attēlo mazu zēnu ar automātu. Viņš stāsta par ģimenēm, kuras saticis karojam pretējās nometnēs. “Paradoksālākais, ka abās pusēs tēvi apgalvo vienu un to pašu – viņi ir gatavi iznīcināt pretinieku savu bērnu labākas nākotnes vārdā.” Un sarkastiski piebilst, ka Damaska līdz ar tās daļēju atvēršanu tūrismam šobrīd kļuvusi par “Instagram tūristu” galamērķi. “Viņi atbrauc, nobildējas pie kara drupām (īstā kara zonā jau nevienu nelaiž), iepostē un aizbrauc. Tāda ir mūsdienu realitāte.”

Rezidencē pabijušo mākslinieku darbi veido arī mākslas fonda kolekcijas pamatu, un viens no tuvākās nākotnes plāniem ir muzeja projekts, kurā mājvietu rastu gan fonda, gan paša Žana Luija Agenoēra privātā kolekcija.

Ņemot vērā Montresso* Art Foundation inovatīvi respektablo vietu globālajā mākslas kartē, te bieži viesojas kolekcionāri, kuratori, kritiķi, mākslas institūciju pārstāvji un interesenti no visdažādākajām pasaules malām, tādējādi nodrošinot starptautiska vēriena tīklojumu, ko daudziem jaunajiem māksliniekiem savās mītnes zemēs citādi sasniegt ir grūti. 2016. gadā fonda teritorijā durvis vēra arī 1300 kvadrātmetru liela izstāžu telpa, kuras projekta autors ir Žans Luijs Agenoērs pats. Arhitektūra ir viens no viņa hobijiem. Katru gadu galerijas telpās tiek sarīkotas vismaz trīs izstādes. Savukārt pastāvīgu mājvietu Montresso* Art Foundation pagalmā radis franču mākslinieka Davida Mesgiša (David Mesguich) objekts – četrus metrus augsta tērauda skulptūra Falling selfie (“Krītošais pašfoto”), ironisks žests aktuālajām laikmeta neirozēm.

Žanu Luiju Agenoēru apvij mazliet mistiskas personības aura. Tērpies koši dzeltenās Converse kedās ar Marrākešas janvāra saulei un rīta dzestrumam piestāvošu šalli, viņš ir atvērts un vienlaikus eleganti atturīgs. Ageonērs ir dzimis Dienvidfrancijā, taču šobrīd viņa dzīves lielākā daļa rit starp Marrākešu un Maskavu, ar kuru jau kopš 20. gadsimta 80. gadiem viņu saista ciešas biznesa saites. Iespējams, tālab mūsu saruna notiek krievu valodā (tā ir Žana Luija Agenoēra izvēle), katram no mums runājot ar savu akcentu. Viņš stāsta, ka 80. gadu beigās bijis arī Latvijā – ostas pilsētā Ventspilī. Tiesa, pagaidām Jardin Rouge rezidencē vēl nav pabijis neviens mākslinieks no Baltijas valstīm. Piebilstu, ka šī intervija varētu kalpot kā lielisks sākums, lai nākotnē šo faktu labotu.

Jonone, Un rêve plus long que la nuit, 2017. © Fanny Lopez

Pastāstiet, kā aizsākās jūsu attiecības Marrākešu?

Tas ir ļoti sens stāsts. Es jau gadus 50 braucu uz Marrākešu. Man te bija draugi. Pirmoreiz Marokā biju 1970. gadā, Marrākešā – 1972. gadā. Pirmo īpašumu šeit iegādājos pirms 25 gadiem. Paralēli 1981. gadā sāku strādāt Krievijā. Kaut Francijā joprojām esmu salīdzinoši bieži, es tur vairs nedzīvoju. Patlaban mana dzīve rit starp Maskavu un Marrākešu.

Jardin Rouge projektu aizsākām 2009. gadā. Kā kolekcionārs es, protams, pirmsākumos ļoti daudz ko iegādājos vienkārši tāpēc, ka man patika. Pirmo gleznu nopirku divdesmit gadu vecumā. Kad šodien uz šiem darbiem skatos, viss ir izmainījies. Gaume, mākslas sajūta. Taču divas lietas saglabājušās nemainīgas – es vienmēr esmu mīlējis košas krāsas. Un man vienmēr bijis svarīgi iegādāties darbu no mākslinieka, kuru esmu saticis personīgi. Viena lieta ir darbs, ko mākslinieks radījis, otra – redzēt, kā viņš strādā, iespēja izsekot šim procesam. Tad uzreiz ir jūtams, cik patiess vai nepatiess viņš ir. Jo ir mākslinieki, kam ir tehniskais talants, un ir tādi, kuriem ir mākslinieka talants, – tie ir divi pilnīgi dažādi talanti. Kad jums ir šī saikne ar mākslinieku, kad jūs, tā teikt, varat paraudzīties no virtuves puses uz to, ko viņš ir izdarījis, iespējams izprast arī viņa attīstību. Tā esmu iepazinies ar ļoti daudziem māksliniekiem. Gan Francijā, gan Krievijā. Maskavā mums savulaik bija projekts, kurā es palīdzēju jaunajiem ielu māksliniekiem. Viņiem bija grūts periods, jo bija nemitīgi konflikti ar policiju. Lielākoties viņi visi bija studenti. Kāds studēja arhitektūru, kāds mākslu. Mans noteikums bija šāds – es jums palīdzēšu, ja labi mācīsieties.

Zemes gabalu, uz kura šobrīd atrodas Jardin Rouge, iegādājos 2002. gadā. Tas izskatījās tieši tāpat kā viss šajā apvidū. Palmas un tuksnesis. Pamazām sāku to pārveidot, pielāgot fonda vajadzībām. Pirmais mākslinieks, ko uzņēmām jaundibinātajā rezidencē, bija viens no tiem, kam biju palīdzējis Krievijā. Viņš bija no Jekaterinburgas, Urālu apvidus. Šobrīd pie mums rezidencē jau pabijuši astoņdesmit dažādu nacionalitāšu mākslinieki.

Vai krievu mākslinieki un ielu māksla kā šī projekta aizsākums toreiz bija konceptuāla izvēle?

Tā vienkārši sagadījās. Sākumā rezidence bija atvērta tikai vasarās, tagad tas ir darbs 11 mēnešu garumā. Jā, viss sākās ar ielu mākslu, jo tā sanāca, ka Krievijā grafiti māksliniekiem biju ļoti daudz palīdzējis. Arī šodien mūs, protams, aizvien interesē mākslinieki, kuriem ir ielu mākslas pagātne, bet ne tikai viņi. Jardin Rouge rezidencē bijuši arī ļoti daudzi mākslinieki no Āfrikas kontinenta. Marrākešā nu jau vairākus gadus notiek laikmetīgās Āfrikas mākslas mese 1-54, kurai ir filiāles arī Londonā un Ņujorkā. Tās fokusā ir tikai afrikāņu mākslinieku darbi. Katru gadu tajā piedalāmies arī mēs.

Var teikt, ka Marrākeša pamazām ir kļuvusi par Āfrikas kontinenta laikmetīgās mākslas centru. Arī starptautiskais izsoļu nams Artcurial te nesen ir atvēris savu filiāli. Pagaidām gan tas vēl ir tikai sākums, bet, manuprāt, ļoti labs sākums. Domāju, ja apvienotu mūsu un visus pārējos mākslas projektus, kas šobrīd veido Marrākešas mākslas vidi, drīzumā tā vairs nebūs tikai golfa, bet arī laikmetīgās mākslas galamērķis.

Vitaly Tsarenkov, Sans-titre, 2014. Mixed media on canvas, 162x114. Courtesy of the Montresso* Art Foundation

Droši vien arī pati Marrākeša pa šiem gadiem ir ļoti mainījusies…

Tās ir divas pilnīgi dažādas pilsētas. Vēl pirms divdesmit gadiem Marrākešā tikpat kā nebija mašīnu un bija vien daži restorāni. Nerunājot nemaz par viesnīcām. La Mamounia, protams, ir klasika, taču bez tās varbūt bija vēl divas trīs labas viesnīcas. Šodien tās vairs nav iespējams pat saskaitīt.

Vai Marrākešā savulaik esat saticis arī Īvu Senlorānu un Pjēru Beržē ? Daļa no viņu abu mākslas kolekcijas savulaik atradās arī šeit – Senlorāna rezidencē.

Ļoti neliela daļa. Nē, es viņus nesatiku. Zinu vien, ka Senlorāns te bija iegādājies arī dažus marokāņu mākslinieku darbus, no tā dēvētas Marokas modernisma skolas, kas 20. gadsimta 60.–70. gados šeit bija ļoti spēcīga. Tās pamats bija Kasablankas mākslas skola L’École supérieure des Beaux-Arts de Casablanca, un kā spilgtākie marokāņu modernisma pārstāvji minami Mohameds Melehi (Mohamed Melehi), Farids Belkahia (Farid Belkahia) un Mohammeds Šabā (Mohammed Chabâa). Īpaši Farids Belkahia. Jūs droši vien zināt viņa darbu Aube (“Ausma”), kas abstraktā veidā attēlo rokas.

Senlorāns šeit lielākoties strādāja. Tajā laikā Marrākešā nebija tāda burziņa kā šodien. Visi mita savu namu iekštelpās. Tāds jēdziens kā kultūra pilsētvidē Marrākešā parādījies salīdzinoši nesen. Atceros, pirmais launža stila restorāns Comptoir tika atvērts vien 2003. gadā, nākamais – Bo&Zin – gadu vēlāk. Līdz tam šāda stila restorānu Marrākešā nebija.

Šķiet, Marrākešā nebija arī šādas mākslas vides.

Līdz 2000. gadam Marrākešā tikpat kā nebija savu mākslas galeriju. Vienīgā pazīstamā bija no Savīras (Essaouira) pilsētas. Vēsturiski spēcīgākās galerijas vienmēr bijušas Kasablankā, tās arī bija vienas no pirmajām, kas atvēra filiāles Marrākešā. Šobrīd pilsētā ir vismaz desmit ļoti nopietnas mākslas galerijas, piemēram, Comptoir des Mines, David Bloch u. c. Arī Marokas karalis dievina laikmetīgo mākslu. Un tas ir lieliski.

Cik aktīvi ir Marokas kolekcionāri?

Marrākešā, protams, ir marokāņu kolekcionāri. Šurp brauc arī ļoti daudz kolekcionāru no citām Āfrikas valstīm, Eiropas, ASV, Krievijas.

Jonone, Un rêve plus long que la nuit, 2017. © Espace Montresso

Vai marokāņu kolekcionāri lielākoties iegādājas afrikāņu mākslinieku darbus?

Afrikāņu mākslinieki tagad ir modē visā pasaulē. Un tas ir ļoti bīstami. Līdzīgi bija ar ielu mākslu – pirms gadiem 15, 20, kad šī tendence parādījās, uzreiz uzlēca cenas un arī kritiskā masa. Ir jābūt atlasei, kvalitātes sietam. Šobrīd ir vesela plejāde afrikāņu, kas vēlas būt mākslinieki. Tas rada diezgan lielu sajukumu.

Kā jūs izvēlaties māksliniekus, kam tiek piešķirta iespēja uzturēties un strādāt Jardin Rouge rezidencē?

Mums ir divi ceļi. Pirmais ir no mutes mutē – mākslinieki, par kuriem esam uzzinājuši no draugiem utt. Patlaban ik mēnesi rezidencei piesakās apmēram 40 mākslinieku. Viņi atsūta savus portfolio, un pēc tiem arī izvēlamies. Jāteic, tas nav viegli. Ja mums ir sajūta, ka mākslinieks ir patiešām labs, mēs viņu uzaicinām uz pirmo rezidenci. Apmēram uz mēnesi, pusotru. Tad arī kļūst skaidrs, kāds viņš ir patiesībā.

Vai gadās arī kļūdīties?

Protams. Gadās, ka mākslinieks atbrauc ar pārliecību, ka viņš spēs izdarīt to, ko rezidences laikā apņēmies, taču vēlāk atklājas, ka tomēr nespēj. Regulāri šeit uzturas apmēram 6–8 mākslinieki. Tāds mikslis – jau pazīstami mākslinieki un pavisam jauni. Mēs lieliski apzināmies, ka jaunam māksliniekam, kurš atrodas tikai pašā karjeras sākumā, atrast savu vietu šābrīža mākslas vidē ir ļoti grūti. Taču mums šeit ir ļoti laba gaisotne. Sava nozīme ir arī tam, ka atrodamies salīdzinoši tālu no pilsētas. Jo, ja esi pašā pilsētā, tās spriedze vienmēr ir klātesoša. Šeit ir savveida paradīze. Māksliniekus, kas uzturas Jardin Rouge, mēs nodrošinām ar visu nepieciešamo – darbnīcu, materiāliem utt. Ir bijuši arī tādi, kas atgriezušies vairākkārt. Daudzi mākslinieki izmanto šo vietu, lai radītu kaut ko pilnīgi jaunu. Piemēram, TILT, kuram tikko mūsu galerijā bija liela retrospekcija. Viņš ir pazīstams franču mākslinieks no grafiti skolas, kurš pie mums regulāri strādā jau piecus sešus gadus. Visi viņa jaunie projekti ir aizsākušies šeit. Vai krievu mākslinieks Vitālijs Carenkovs (Vitaly Tsarenkov) aka SY, kura darbu var redzēt šajā telpā. Viņš ir apgleznojis gana daudz sienu Krievijā, īpaši Sanktpēterburgā.

Atgriežoties pie afrikāņu mākslas, vai, jūsuprāt, tās popularitāte varētu būt ilgstoša?

Mākslā vienmēr pastāvējusi mode. Turklāt šodien aktuālie laikmeta rīki – Facebook un Instagram – tai palīdz tikai vēl ātrāk attīstīties. Taču vienlaikus šī popularitāte arī tikpat ātri krīt. Es domāju, ka no visiem afrikāņu māksliniekiem, kas šobrīd pavīdējuši uz skatuves, ļoti daudzi atsijāsies.

Carla Busuttil, Sunset Debris, 2020. Courtesy of the Montresso* Art Foundation

Kā jūs raksturotu šābrīža laikmetīgo afrikāņu mākslas vidi? Cik spēcīga tā ir?

Ja godīgi, mani tā biedē. Kāpēc? Lielās galerijas šobrīd spēlē savu spēli. Un tā ir spēle ar cenām, kas tiek noteiktas, kā nu kurai galerijai tīk. Un, protams, tā kā afrikāņu māksla ir modē, visas galerijas cenšas atrast savu mākslinieku. Taču afrikāņu mākslinieku ar ilgtspējīgu radošās karjeras vēsturi ir ļoti maz. Un lielākoties viņi visi ir ļoti jauni. Protams, ir arī daži labi zināmi un jau pieredzējuši mākslinieki, kas sevi apliecinājuši ilgtermiņā. Taču, ja jūs man lūgtu nosaukt kādu mūsdienu afrikāņu mākslinieku, kuram es ticu, tas būtu ļoti grūti. Piemēram, šobrīd mūsu rezidencē uzturas Yeanzi, mākslinieks no Ziloņkaula krasta. Pirmoreiz viņš šeit bija pirms diviem trim gadiem. Toreiz viņa darbi maksāja vidēji 10 000–20 000 eiro, šobrīd dažādās izsolēs to cena ir pieaugusi līdz 40 000 eiro. Un nav skaidrs, kāpēc. To saprast ir grūti. Aprēķināt mākslinieka darbu cenu vienmēr ir sarežģīti.

Taču, atgriežoties pie Jardin Rouge koncepta, – mūs vairāk interesē palīdzēt māksliniekam eksperimentēt. Sava stila robežās, taču, piemēram, strādājot ar citiem materiāliem. Teiksim, amerikāņu grafiti mākslinieks JonOne, kurš šobrīd jau ir starptautiskajā mākslas vidē labi zināms. Kad viņš bija pie mums pirmoreiz, viņš strādāja tikai ar eļļas krāsām, bet ne ar akrilu. Katram māksliniekam būtisks ir izaicinājums izdarīt kaut ko jaunu. Un tas ir interesanti. Ja runājam par šo darbu tālāko cenu – ja godīgi, mani tā vairs neinteresē.

Taču, sarīkojot konkrētā mākslinieka izstādi, jūs vienlaikus darbojaties arī kā galerija.

Mēs strādājam kā galerija, taču nerīkojam klasiskas izstādes. Piemēram, jau pieminētā TILT izstāde drīzāk ir viņa retrospekcija. Ekspozīcija aptver pēdējos piecus viņa karjeras gadus, parādot, kā viņš nonācis līdz šādam rezultātam un kāda varētu būt viņa eventuālā nākotne. Jaunākie darbi jau principā attiecināmi uz šo posmu. Domāju, ka nākotnē TILT apmetīs loku un atgriezīsies pie savām grafiti saknēm – atkal apgleznos kādu sienu. Jo tieši kā ielu mākslinieks viņš savulaik ieguva atpazīstamību, kaut arī šobrīd strādā nosacīti citā virzienā. Tādējādi šī nav uzskatāma par īsti komerciālu izstādi. TILT, piemēram, jau pārstāv vairākas galerijas, un mums nav nekādas intereses ar tām konkurēt. Mums ir būtiski parādīt pilnīgi citus viņa darbus.

Jeb Tanja Moro (Tania Mouraud), kas šobrīd ir pasaules zvaigzne. Viņa gribēja sevi izmēģināt tekstila žanrā un kopā ar berberu sievietēm noauda paklājus tradicionālajā tehnikā. Tas bija interesanti arī mums, jo vēlreiz izstādīt klasiskus Tanjas Moro darbus, kas jau bijuši Pompidū centrā Parīzē, Modernās mākslas muzejā MoMA Ņujorkā un daudz kur citur, nav nekas pārlieku aizraujošs. Taču pie mums viņa centās izdarīt ko pilnīgi citu un pati bija ar to ļoti apmierināta.

Tania Mouraud, Grillon, 2019. 405x250cm. Courtesy of the Montresso* Art Foundation

Kā jūs raksturotu savu privāto kolekciju? Vai arī tās fundamentu veido ielu māksla?

Kā jau daudziem, sākums bija visai haotisks. Pirku visu ko. Esmu no Dienvidfrancijas un jaunībā, līdz gadiem trīsdesmit, aizrāvos ar tā dēvēto Provansas skolu jeb L'école de Nice. Tur bija gan Arman, César, Dufrêne, Hains, Klein, gan Ben etc. Esmu iegādājies diezgan daudz šīs skolas mākslinieku darbu, tostarp Armāna un César, ar kuriem 70. gados arī iepazinos. Īpaši tuvs man vienmēr bijis Bens. Viens no pašiem mīļākajiem kolekcijas darbiem man joprojām ir viņa glezna, kuru iegādājos 1969. gadā.

Vēlāk, protams, lielu daļu manas kolekcijas veidojuši to mākslinieku darbi, kurus esam atbalstījuši. Manā kolekcijā ir arī ļoti daudz krievu mākslinieku darbu.

Vai attiecības ar mākslinieku, nepieciešamība viņu satikt jums bijusi svarīga jau no pašiem pirmsākumiem?

Kopš brīža, kad sāku veidot savu kolekciju, es vienmēr esmu bijis saistīts ar cilvēkiem no mākslas vides. Jaunībā vienreiz esmu ticies arī ar Pikaso. Tiesa, es galīgi nebiju galvenais šajā tikšanās reizē, drīzāk tāds ēnas personāžs, taču es biju viņa darbnīcā. Un, ja jums ir iespēja satikt šāda vēriena cilvēku, patiesībā monstru, jo dzīvē Pikaso bija īsts monstrs, tā, protams, ir neaizmirstama pieredze.

Kur tas notika?

Tas bija Ēksanprovansā. Jaunībā man bija ļoti tuvas attiecības ar franču dzejnieku Renē Šāru (René Char). Viņa paziņu lokā bija daudz mākslinieku – Kandinskis, Pikaso, Braks , Matiss … Es daudz uzturējos arī Magu fondā (Fondazione Maeght). Savā ziņā tā bija mana skola. Pirmoreiz tur nokļūstot, es šādu mākslu vispār nesapratu. Taču šodien es saprotu.

Kādu jūs atceraties tikšanos ar Pikaso, un kāds viņš palicis jūsu atmiņā?

Patiesībā tas bija Renē Šārs, kas toreiz tikās ar Pikaso, kurš tolaik jau trešo gadu uzturējās Ēksanprovansā. Šāra šoferis man bija labs draugs, un es vienkārši redzēju no atstatuma Renē Šāra sarunu ar Pikaso. Enerģiju un harismu, kas virmoja ap Pikaso, nav iespējams aprakstīt. Viņš bija neprātīgs cilvēks. Ne tikai viņa māksla, bet arī viņš pats. Viņa būtība. To varēja fiziski sajust – kā vibrāciju. Mēs bijām viņa darbnīcā, kas vienlaikus īsti nebija darbnīca – gleznas bija visriņķī, neprātīgs bardaks. Un viņš tam visam pa vidu. Es joprojām to ļoti labi atceros.

Ko jums pašam nozīmē māksla? Ko jūs tajā meklējat – estētisku baudījumu vai intelektuālu izaicinājumu?

Pirmkārt, man nepatīk konceptuālā māksla. Ja skatos uz kādu konceptuālās mākslas darbu, man tas vispirms ir jāsaprot. Taču tas ne vienmēr tā notiek. Tāpēc man ļoti patīk sarunāties ar māksliniekiem. Ja jums ir skaidra mākslinieka ideja, tas ir pirmais solis, lai saprastu mākslas darbu. Otrkārt, mākslai vienmēr ir jābūt estētiskai. Man nepatīk mākslinieki, kuri nepievērš nekādu uzmanību estētikai. Esmu pamanījis, ka konceptuālajā mākslā līdz kādam brīdim ir patiesības plūsma, taču tālāk parasti sākas racionāli izkalkulētas manipulācijas ar laika garu. Tas mani biedē. Tālab pret mūsdienu konceptuālo mākslu es izturos ļoti piesardzīgi. Gadās arī, ka man kaut kas iepaticies un tad, kādā mākslas aprindu sarunā ar to daloties, saņemu apmēram šādu atbildi – ā, lieliski, ka tev šis patīk, bet tas ir pilnīgs mēsls… Arī tā notiek.

Man patīk mākslinieki, kuriem ir patiesi darbi. Arī tad, ja tie ir konceptuāli.

TILT, Future Primitive, 2019. Courtesy of the Montresso* Art Foundation

No kurienes jums ir šī kaislība uz košām krāsām?

Varbūt tālab, ka man ir slikta redze. Es neesmu daltoniķis, bet mani vienmēr vilinājušas košas krāsas. Kā redzat, tās ir arī šeit. Iespējams, savs nospiedums ir arī Krievijā pavadītajam laikam. Četrus mēnešus gadā tur saules tikpat kā nav. Tāpēc jau Krievijā, kas ir tik auksta zeme, visur ir lieli logi. Jo ir maz saules. Savukārt Marokā ir ļoti daudz saules un visur ļoti mazi logi. Manām acīm mākslai ir jābūt košai.

Kāda, jūsuprāt, ir mākslas loma mūsdienu sabiedrībā kopumā? Cik spēcīga ir tās balss – arī aktuālo sociālo, politisko un ekoloģisko notikumu kontekstā?

Ja paraugāmies simt gadu griezumā, pirms 100 gadiem māksla spēlēja ļoti lielu lomu politikā. Šodien, manuprāt, tie ir divi paralēli ceļi, kas nekrustojas.

Kālab?

20. gadsimta sākuma revolūciju laikā gan Krievijā, gan Dienvidamerikā mākslai bija spēcīga balss. Kurš dzirdēja, ko saka Ļeņins Sarkanajā laukumā, kur pulcējās ļoti daudz cilvēku? Pirmā, otrā, trešā rinda? Taču visi viņa runu vārdi bija uzrakstīti uz sienām. Arī meksikāņu revolūcijas laikā mākslinieki zīmēja uz sienām – kā armija nogalina zemniekus un tā tālāk. Viņi izmantoja mākslu revolūcijai. Šodien māksla ir iPhone un Instagram. Mūsdienās ir cita komunikācijas sistēma; māksla spēlē savu lomu, taču tās spēļlaukums ir lielākoties mākslas pasaules iekšpuse. Interesanti, ka arī perestroikas laikā mākslai nebija tikpat kā nekādas lomas.

Es patiešām neredzu, kur mūsdienās pārklātos māksla un politika. Iespējams, pēdējais šāds punkts uz zemeslodes ir Ķīna. Šodien politiskais spēlētājs ir Facebook, ne māksla. Jā, var minēt piemērus, kur mākslinieki izmanto politiku, bet ne otrādi – kur politika izmantotu mākslu. Piemēram, Francijā šobrīd ir ļoti spēcīgi streiki, bet mākslinieki tajos nespēlē nekādu lomu. Agrāk mākslinieki ļoti daudz izteicās par sociālajiem aspektiem, tagad es to vairs nejūtu.

Pēdējā valsts, kuru vajadzētu atklāt un paskatīties, kas tur notiek, ir Ziemeļkoreja. Neesmu tur bijis, taču Maskavā bija Ziemeļkorejas mākslinieku darbu izstāde. Patiešām interesanta. Tur ir ļoti laba mākslas skola.

Vienlaikus arvien vairāk rodas mākslinieki, kas savos darbos aktualizē klimata un vides krīzi.

Jā. Taču vai tie ir mākslinieki, kuri izmanto savu talantu, lai runātu par ekoloģijas jautājumiem un planētas glābšanu, jeb tie ir mākslinieki, kuri izmanto ekoloģiju kā mārketingu savai mākslai? Tas ir līdzīgi, kā jau runājām par afrikāņu māksliniekiem. Šodien Āfrika ir topā. Ekoloģija arī ir modē. Tas ir tāpat kā stāsts par vistu un olu. Kurš bija pirmais?

TATE, Novembre, 2019. Courtesy of the Montresso* Art Foundation

Vai Āfrikas kontinentu no mākslas viedokļa šobrīd var uzskatīt par pilnībā atklātu?

Jā. Un visskumjākais ir tas, ka Āfrikai ir sava ļoti spēcīga kultūra un tradīcijas, taču ļoti daudzi mūsdienu afrikāņu mākslinieki mēģina strādāt kā Eiropas mākslinieki. Viņi kopē stilu, rokrakstu.

Sava ietekme šajā procesā noteikti ir arī galerijām.

Profesionālo galeriju vide ir ļoti mainījusies. Tādu galeriju kā agrāk, kas patiešām palīdzēja māksliniekam, mūsdienās ir ļoti maz. Pazīstami galeristi šodien strādā savam vārdam – sev, nevis māksliniekam. Galerijās patlaban ir ļoti daudz mākslinieku viendienīšu, kas gūst vienreizējus panākumus un pēc tam tiek aizmirsti. Agrāk galerija gadus 15 palīdzēja vienam māksliniekam. Un patiešām palīdzēja. Šodien galeriju īpašnieki vairāk ir pārdevēji, nevis klasiski galeristi.

Līdzīgi ir ar mākslas fondiem. Piemēram, Luija Vitona fonds (Fondation Louis Vuitton). Viņi dara ļoti interesantas lietas, taču, ja salīdzinām ar Magu fondu pirms piecdesmit gadiem, tas ir pilnīgi cits darbs. Louis Vuitton šodien spekulatīvi spēlējas ar mākslu, un vērtību augšgalā ir mākslas darbu cena. Kad Emē Mags (Aimé Maeght) 20. gadsimta 60. gados izveidoja fondu, viņa interese bija palīdzēt māksliniekiem. Viņš deva iespēju māksliniekiem īstenot savas idejas. Tā bija pilnīgi cita profesija. Šobrīd tikpat kā vairs nav galeriju, kas šādā veidā palīdzētu māksliniekiem. Neapšaubāmi, galeristi palīdz māksliniekam palielināt viņa darbu cenas – piemēram, kad galerija Gagosian izrāda interesi par kādu mākslinieku, tūlīt visi sarosās, jo zina, ka cenas augs.

Var teikt, ka savā ziņā mēs šobrīd darām daļu no tā darba, ar kuru savulaik nodarbojās galerijas. Palīdzam māksliniekam un dodam viņam iespēju īstenot dažādas idejas.

Jāteic, arī Fondation Maeght ir izmainījies līdz ar nākamo paaudzi.

Protams, nav vairs tā, kā bija laikos, kad dzīvs bija pats vectēvs. Šodien tā ir vieta izstādēm.

Kā jums šķiet, vai mākslas tirgus situācija tuvākajā desmitgadē varētu mainīties? Šobrīd ir sasniegts galējais punkts un arī Gagozjans vairs nav jauneklis. Savulaik – pēc Leo Kastelli – līdz ar viņu aizsākās mākslas tirgus paradigmas maiņa, kas kļuva par fundamentu šī brīža lielo galeriju “haizivju šovam”.

Būs viņa dēls, nu labi, Gagozjanam nav dēla… Būs “Gagozjana skola”… Šobrīd, kur ir talants, tur uzreiz klātesošs ir mārketings. Savā ziņā tas ir smieklīgi. Nesen biju ciemos pie kāda kolekcionāra un, pamanījis pie sienas patiešām labu gleznu, jautāju viņam, kā sauc mākslinieku. Ziniet, ko viņš man atbildēja? Ka viņš vienkārši nezina. Prasīju viņa sievai, viņa arī nezināja. Vienīgais, ko viņš zināja, ka esot to pircis pie Gagozjana. Un ka tas patiešām ir ļoti labs mākslinieks, ļoti labs darbs…, bet to, kāds ir mākslinieka uzvārds, diemžēl nu nekādi neatceroties. Tā notiek ļoti bieži. Šodien cilvēki izstāžu atklāšanās pagriež gleznām muguru un dzer šampanieti. Galerijas, muzeji – tās ir mūsdienu modes vietas. Kā zināms, Endija Vorhola vislielākais sapnis savulaik bija, lai visi varētu nopirkt kādu mākslas darbu savai mājai. Tiesa, viņš nekad nedomāja, ka viņa sietspiedes reiz maksās miljonus. Tā nebija viņa iecere. Viņš gribēja radīt darbus, kuri būtu visiem pieejami.

TILT, Future Primitive, 2019. Courtesy of the Montresso* Art Foundation

Atgriežoties pie Jardin Rouge – jūs pats esat arī šīs vietas arhitekts un mēbeļu dizainers.

Jā, arhitektūra ir mans hobijs. Esmu slikts mākslinieks (smejas), man ir daudz ideju, bet to realizācija man sagādā problēmas. Taču arhitektūru es dievinu, tālab šeit eksperimentēju.

Vai esat arī studējis arhitektūru?

Nē, tas ir vienkārši hobijs. Un šeit es īstenoju savas fantāzijas.

Bet jūs noteikti tās īstenojat sadarbībā ar arhitektu komandu…

Nē, viens pats. Ja es pieaicinātu arhitektu komandu, situācija jūtami sarežģītos (smejas). Šobrīd mūsu plānos ir uzcelt ēku, kurā būtu apskatāma fonda kolekcija – mainīgas ekspozīcijas veidolā. Šogad sāksim pie šī projekta strādāt.

Kādas bija galvenās vadlīnijas, kad veidojāt tagadējo galerijas telpu? Kādai tai jāizskatās?

Vienam no mūsu māksliniekiem apsolīju, ka sarīkosim viņa fotogrāfiju izstādi. Viņš teica: labi, ka gribat veidot izstādi, bet jums nav vietas, kur to izdarīt. Atbildēju – nekas, uzcelšu! Un sešu mēnešu laikā mēs uzcēlām šo ēku, lai sarīkotu viņa izstādi. Tagad ik gadu te notiek četras izstādes.

Pie jums brauc kolekcionāri no visas pasaules. Kā, jūsuprāt, pēdējo desmit gadu laikā ir mainījušies kolekcionāri un viņu pieeja kolekcionēšanai?

Joprojām, un tas ir ļoti labi, ir kolekcionāri, kas mīl mākslu. Protams, ir arī slānis, kas uz šejieni atbrauc un skatās – o, šis ir pazīstams mākslinieks, es viņu zinu, viņa darbu cena pēdējos trijos gados pieaugusi divas reizes… Šie cilvēki zina visu par cenām, bet neko par mākslu un māksliniekiem. Ir kolekcionāri, kas šurp brauc divas trīs reizes gadā, un viņus patiešām interesē mākslinieki. Un viņi – tāpat kā es – mīl sarunāties ar māksliniekiem. Un esmu pamanījis, līdzko viņi ar māksliniekiem sāk sarunāties, viņi vienmēr kaut ko nopērk. Tas ir ļoti svarīgi. Rezidences noslēgumā mēs vienmēr rīkojam izstādes atvēršanu, kurā piedalās arī pats mākslinieks. Viņam šajā procesā ir būtiska loma, un viņš stāsta, kāpēc rīkojies tā un ne citādi. Kopumā ir kādi 200–250 kolekcionāri, kas šurp brauc regulāri un patstāvīgi interesējas par mūsu darbību.

Jaunajām galerijām vairs nav šo attiecību starp mākslinieku un kolekcionāru. To vietā ir attiecības starp galeristu un kolekcionāru. Un atsevišķi – starp galeristu un mākslinieku. Diemžēl šie ceļi nekrustojas.

Vai fonda kolekcijā ir pārstāvēti visi Jardin Rouge rezidencē pabijušo mākslinieku darbi?

Jā, visi, kas vien sasnieguši minimālo rezultātu, ir pārstāvēti fonda kolekcijā. Ja mākslinieks šeit ir bijis vairākkārt, mums ir pa darbam no katra viņa posma. Es pat nezinu, cik šī kolekcija ir liela. Varētu būt ap 1500 darbu.

Vai jūs joprojām turpināt papildināt arī savu personisko kolekciju?

Kā daudziem kolekcionāriem, mana kolekcija atrodas “iekšpus kastei”. Man ir māja Marrākešas centrā, kur, protams, ir dažādi darbi, taču lielākā daļa atrodas noliktavā. Tāpēc ir ļoti svarīgi uzbūvēt šo ēku, kur vieta būtu arī mani kolekcijai, tādējādi caur tajā pārstāvētajiem darbiem parādot, kā šodien esam nonākuši līdz Jardin Rouge projektam.

Es ceru, ka šeit vienmēr būs rezidence, kas palīdzēs māksliniekiem. Protams, nezinu, kā būs tad, kad manis vairs nebūs. Tas vienmēr ir sarežģīti. Līdzīgi kā ar Gagozjanu. Kas būs pēc viņa? Būs citi Gagozjani…

Ir kolekcionāri, kas uzskata, ka kolekcija ir tik ļoti saistīta ar personību, kas to izveidojusi, ka līdz ar kolekcionāra aiziešanu mirst arī pati kolekcija.

Es domāju, ka šis jautājums nodarbina jebkuru kolekcionāru. Es, protams, varētu turpināt pirkt darbus no dažādiem māksliniekiem, bet esmu piedzīvojis mirkli, kad parādās jautājums: “Kāpēc?” Kāpēc tas viss? Tas, ko mēs darām šobrīd, ir daudz interesantāk. Jo Jardin Rouge ir šī nemitīgā saikne ar mākslinieku, un tas ir pats labākais, kas var notikt. Protams, dažkārt gadās arī, ka šīs attiecības ir skarbas, taču – skarba vai maiga – jebkura saskarsme ir interesanta.

Arī manā Parīzes dzīvoklī pie sienas ir tikai to mākslinieku darbi, ar kuriem man ir bijusi saskarsme. Nav neviena darba no mākslinieka, kuru es nebūtu personīgi pazinis. Un tas ir patīkami, jo katrs mākslas darbs ir ne tikai mākslas darbs, bet arī mirklis no manas dzīves.