Man nevajag, lai māksla man pieder
Intervija ar itāļu kultūruzņēmēju Beatriči Trusardi
Pagājušajā vasarā Engadinas ielejā Šveices Alpos ar poļu mākslinieka Pāvela Althamera projektu Franciszek (Francisks) tika atklāta jauna kultūras institūcija – Beatričes Trusardi fonds. Fonda izveide ir nākamais solis itāļu kultūruzņēmējas Beatričes Trusardi aizsāktajā “nomadiskā muzeja” projektā, kura mērķis ir sniegt pārsteidzošas tikšanās ar laikmetīgo mākslu visnegaidītākajās vietās.
Kopš 1999. gada Beatriče Trusardi ir Nikolas Trusardi fonda prezidente, fonds nosaukts viņas tēva, itāļu modes dizainera un uzņēmēja Nikolas Trusardi vārdā. Beatričes vadībā un sadarbībā ar Masimiliāno Džoni, Ņujorkas Jaunā muzeja māksliniecisko direktoru, fonds kļuvis par unikālu un globāli atpazīstamu paraugu neparastiem laikmetīgās mākslas eksponēšanas un piedzīvošanas veidiem, atsakoties no “baltā kuba” ierobežotības un likvidējot tradicionālos dalījumus un aizspriedumus, kas mūslaiku mākslu joprojām šķir no plašākas sabiedrības. Nikolas Trusardi fonds ir “nomadisks muzejs” šī vārda patiesākajā nozīmē, jo tā veidotie projekti – izstādes ar starptautisku mākslinieku piedalīšanos – revitalizē Milānas pilsētvidi un atdzīvina veselu rindu leģendāru, bet piemirstu celtņu un sabiedrisko telpu.
Izveidojot savu fondu, Beatriče Trusardi cer attīstīt šo “nomadiskā muzeja” formātu starptautiskā līmenī, piedāvājot mākslas intervenču programmu neparastās vidēs visā pasaulē, kā arī novatoriskus pētniecības un studiju projektus. Sadarbība ar Masimiliāno Džoni turpinās arī šajā iniciatīvā, un viņa mākslinieciskajā vadībā fonds aicinās realizēt savus projektus tādus māksliniekus, kuri īpaši jutīgi uztver savu kontekstu un vidi un atrod jaunus veidus, kā pārsteigt, aizraut un mijiedarboties ar auditoriju.
Fonda mērķis ir arī sekmēt jaunus atklājumus un līdzdalību, kā arī rosināt būtiskas diskusijas. Fonda programmas un pētniecības pamatā būs tādi aktuāli jautājumi kā klimata pārmaiņas, identitāte un dzimumu nevienlīdzība, cilvēktiesības, inovācijas un talantu iespējas.
Lai gan lielākā daļa muzeju visā pasaulē Covid-19 krīzes laikā bija spiesti slēgt durvis, Beatriče Trusardi pandēmiju uztvēra kā izaicinājumu. “Lietas attīstās; viss pārveidojas, un mēs esam ļoti ieinteresēti šajā attīstības perspektīvā,” viņa saka mūsu sarunas laikā.
Feksas ieleja, kas nedaudz vairāk nekā mēnesi – no 11. jūlija līdz 29. augustam – kalpoja par Pāvela Althamera mākslas darba norises vietu, atrodas 2000 metrus virs jūras līmeņa un ir viens no aizraujošākajiem pārgājienu maršrutiem Engadinā. Gadsimtu gaitā Engadinas ģeogrāfiskais novietojums un tās īpašie ģeoloģiskie veidojumi ir padarījuši to par iemīļotu uzturēšanās vietu māksliniekiem un intelektuāļiem. Piemēram, pavisam netālu atrodas Nīčes māja-muzejs, kurā Frīdrihs Nīče pavadīja septiņas savas dzīves vasaras.
Pāvela Altamera instalācijas vieta Feksas ielejā, Engadinā, Šveicē, 2021 / Courtesy Beatrice Trussardi Foundation / Foto: Marco De Scalzi
Pāvela Altamera instalācija tika radīta ārēji pieticīgā 17. gadsimta ganu būdā, kurai var piekļūt tikai ar kājām vai zirga pajūgu. Virtuozā realitātes un fikcijas savienojumā Althamers mazo ganu būdiņu pārveidoja par lauku kapelu ar svētā Franciska figūru centrā. Šī hiperreālistiskā figūra pamatā tika radīta uz vietas – no papjēmašē un tādiem organiskiem materiāliem kā siens un no ogām izgatavoti pigmenti; telpā tā tika eksponēta kā daļa no diorāmas ar akmeņiem, ziediem, augsnes un tuvējā strauta krastos atrastiem koka gabaliem. Svētā Franciska caurspīdīgo ādu rotāja iekonservēti kukaiņi, izbāzts putns un tetovējumi ar uzrakstiem latīņu un retoromāņu valodā (tā ir valoda, kurā mūsdienās runā Engadinas ieleju iedzīvotāji).
Pāvels Altamers, ‘Madonna’, 2021. Koks, zelta loksnes; 96 x 27 x 22 cm
/ Radīts pēc Beatričes Trusardi fonda pasūtījuma, 2021 /
Courtesy of the Beatrice Trussardi Foundation /
Foto: Marco de Scalzi
Instalāciju veidoja vēl divas skulptūras. Pirmā bija Madonna ar bērnu, kas rotāta ar zelta lapiņām un izgrebta no baļķa, liecinot par neparastu animistu fetiša un gotiskās skulptūras kombināciju. Savukārt būdas apakšējā līmenī Althamers bija ielicis nelielu jaundzimušā skulptūru – bērnu, kas guļ spilgti krāsotā koka kastē, ko parasti izmanto dzīvnieku barības uzglabāšanai. Paralēli Althamers “slepenas intervences” formā uzsāka sadarbības projektu ar vietējo viesnīcu darbiniekiem un tūrisma nozarē strādājošajiem, lūdzot cilvēkiem uzrakstīt savu paradīzes definīciju. Grāmata ar šiem ierakstiem ir kā vaļsirdīgs to cilvēku kolektīvs portrets, kuri uztur šo paradīzes brīvdienu galamērķa ilūziju, tādējādi paspilgtinot Altamera refleksiju par garīgumu ikdienas dzīvē.
Izstādi pavadīja itāļu un šveiciešu autora Džuliāno da Empoli izpētes projekts (kas turpinājās arī pēc izstādes slēgšanas) par šo māksliniecisko intervenču rezonansi uz fiziskās, sociālās un kultūras ainavas fona, kurā tās ir iecerētas.
Mūsu saruna ar Beatriči Trusardi notika 2021. gada augusta otrajā pusē, īsi pirms Althamera izstādes noslēguma.
Pāvels Altamers, ‘Franciszek’, 2021. Instalācijas skats 17. gadsimta ganu būdā /
Radīts pēc Beatričes Trusardi fonda pasūtījuma, 2021 /
Courtesy of the Beatrice Trussardi Foundation
/ Foto: Marco de Scalzi
Pāvela Althamera mākslas darbs Šveices Alpos nav sasniedzams ar automašīnu, kas savā ziņā ir diezgan simboliski. “Nomadiskā muzeja” koncepts jau bija Nikolas Trusardi fonda pamatā, taču ar savu fondu jūs šo konceptu esat pacēlusi vēl radikālākā līmenī. Kāpēc?
Šo nomadisko formulu Nikolas Trusardi fondam mēs ar Masimiliāno Džoni izdomājām 2003. gadā, un šo formulu mēs cenšamies piemērot arī jaunajam fondam. Atšķirība jeb, precīzāk sakot, jaunais ir tajā, ka mēs sākām no teritorijas, nevis no urbānā konteksta, kāds bija Milānā, kur gribējām ienest mākslu pilsētā.
Nikolas Trusardi fonds darbojas urbānā kontekstā, pilsētā. Tāpēc mēs arī saucam sevi par “nomadisko muzeju” – jo būtībā mēs kā nomadi ieņemam ēkas ar mākslu. Un tas visu laiku mainās. Mēs arī parādām, ka reizēm nevajag celt jaunu ēku, lai uzņemtu tur mākslu. Ir tik daudz jau esošu, arī pamestu ēku, kuras var piepildīt ar mākslu.
Taču jaunā fonda gadījumā mēs nolēmām sākt no teritorijas, un tam ir daudz iemeslu. Pandēmijas laikā visi centās pavadīt laiku dabā. Daži veiksmīgie jau tur bija uz vietas, kamēr citiem – ieslodzītiem mazos pilsētas dzīvokļos – šī atelpa bija liegta. Jebkurā gadījumā mēs visi savā veidā bijām ieslodzīti. Pandēmijas laikā bija ļoti jūtams šis dzinulis pēc brīvības, taču arī klimata pārmaiņu dēļ, protams. Un šis projekts ir par īstumu, autentiskumu. Viss tajā patiešām bija autentisks un vietējais. Vienīgais ne līdz galam ilgtspējīgais aspekts bija transports. Citādā ziņā viss bija pilnīgi lokāls.
Runājot par piekļuvi [mākslas darbam], tad patiesībā tur ir tāds mazliet nogruvis ceļš, kas ved uz veco ganu būdu, taču saskaņā ar vietējiem likumiem automašīnas to var izmantot tikai ārkārtas situācijās.
Feksas ieleja ir dabas un sajūtu ziņā ļoti piesātināta un respektabla, īpaši jau pateicoties tās skaistumam un iespaidīgumam. Tas, ko piedāvā teritorija, ir savā ziņā radikāls. Mēs nevēlējāmies būt viegli aizsniedzami – tāds arī bija nolūks.
Pāvels Altamers, ‘Franciszek’, 2021. Papjē mašē, koks, metāls, auklas, siens, audums, organiskie materiāli, akmens, kukaiņi, krāsa, ogas, ziedi, monētas,
189 x 86 x 140 cm
/ Radīts pēc Beatričes Trusardi fonda pasūtījuma, 2021 / Courtesy of the Beatrice Trussardi Foundation
/ Foto: Marco de Scalzi
Netālu ir Nīčes māja-muzejs, kur visa cita starpā ir arī viena no pasaulē lielākajām Nīčes darbu kolekcijām – visdažādākajās valodās. Preses relīzē teikts, ka Pāvela Althamera “instalācijas pamatā ir ‘vizionārās Šveices’ tradīcija, kas Engadinā, kā to savulaik raksturoja kurators Haralds Scēmans, ir iedvesmojusi neparastu garīguma un materiālisma kombināciju, ko var novērot Frīdriha Nīčes, Džovanni Segantīni, Lū Salomes un Alberto Džakometi darbos, kas visi dziļi ietekmējuši to, kā mēs iztēlojamies un piedzīvojam dabu.” Spēcīga garīguma izjūta raksturīga arī Althamera darbiem. Kā viņš tika izvēlēts šim projektam?
Vispirms mēs izvēlējāmies vietu, jo tā mēs darbojamies – vispirms vieta un tad saskaņā ar to tiek izvēlēts mākslinieks. Mūs interesēja vieta, kurā teritorija, apkārtējā ainava būtu ļoti klātesoša, radikāli klātesoša. Izvēlētā vieta ir sasniedzama tikai caur Zilsmarijas ciemu, kur savulaik dzīvojuši daudzi intelektuāļi un mākslinieki, kam patika uzturēties šajā reģionā. Un šī saikne ar pagātni mums bija svarīga. Atrast īsto mākslinieku ir Masimiliāno Džoni darbs, bet mēs, protams, izvēli apspriežam kopā. Pāvels ļoti atbilda šai specifiskajai vietai, it īpaši tāpēc, ka viņam ir ļoti svarīgi būt autentiskam visā, ko viņš dara. Strādājot pie šī projekta, viņam būtiska bija sinerģija ar šo teritoriju – ne tikai ar dabu un ainavu, bet arī ar vietējiem iedzīvotājiem. Visas trīs skulptūras viņš radīja uz vietas. Svētā Franciska skulptūrai viņš izmantoja vietējos, organiskos materiālus, kas pieejami dabā; krāsvielas viņš ieguva no sēnēm un pat kukaiņiem. Althamers ir mākslinieks, kas prot rīkoties ar šāda veida instrumentiem un materiāliem. Visu šo iemeslu dēļ mūsu izvēle par labu viņam bija ļoti skaidra.
Viņa izteiktais, manuprāt, bija tieši tas, ko vēlējāmies izteikt mēs un ko fonds gribēja pasniegt kā savu pirmo vēstījumu – sinerģija ar dabu, attiecības ar teritoriju vietējo iedzīvotāju nozīmē un tad cilvēks, kas ir šī darba centrā.
Pāvels Altamers, ‘Szopka [Hut]’, 2021. Māls, audums, siens, 38 x 21 x 10 cm /
Radīts pēc Beatričes Trusardi fonda pasūtījuma, 2021 /
Courtesy of the Beatrice Trussardi Foundation
/ Foto: Marco de Scalzi
Paralēli mākslai jūsu fondam nozīmīgs ir arī pētniecības aspekts. Vai varat par to pastāstīt sīkāk Pāvela Althamera darba kontekstā?
Patiesību sakot, pētniecība lielākā vai mazākā mērā būs visu mūsu mākslas projektu daļa. Un, protams, šajā gadījumā mūs interesēja izpētīt mūsdienu Alpu utopiju. Alpu konteksts var būt gan obsesīvs, gan izolējošs, un šī iemesla dēļ tas ļāvis cilvēkiem izdomāt un radīt izcilas lietas. Mēs vēlamies izpētīt, vai tas, kas bijis iespējams pagātnē, joprojām ir iespējams arī tagadnē un nākotnē.
Jūs saucat sevi par kultūruzņēmēju, nevis kolekcionāri. Kāda ir galvenā atšķirība? Kāpēc jums ir svarīgi to nošķirt?
Es producēju projektus, es nekolekcionēju. Man nevajag, lai māksla man pieder. Tā vietā lai izstādītu savu privātkolekciju, es dodu priekšroku mākslas projektu producēšanai – tie ir domāti visiem, visai sabiedrībai. Un viss, ko esmu producējusi, paliek pie autoriem – mums šie darbi nepieder. Līdz ar to mākslinieki var pilnīgi brīvi rīkoties ar mūsu producētajiem darbiem. Viņi var tos pārdot vai izstādīt kaut kur citur. Pēc mūsu izstādēm mākslas darbi var brīvi ceļot uz citām pasaules vietām un tikt izstādīti, kur vien vajag.
Būt par kultūruzņēmēju būtībā nozīmē to, ka es izdomāju un producēju kultūras projektus. Es nevēlos izrādīt savu kolekciju, kā to dara parastie kolekcionāri. Šim fondam nav nekāda sakara ar manu ‘es’. Projekti ir visas šīs lietas galvenie varoņi.
Pandēmija ir mainījusi un manīs cilvēku attiecības, prioritātes, intereses, ikdienas ieradumus, dzīvesveidu utt. Kā mūsu pēcpandēmijas sabiedrībā mainīsies publiskās mākslas loma, kā arī muzeju institucionālā loma?
Pandēmijas laikā mēs tiešām piedzīvojām visu, ko jūs tikko uzskaitījāt. Arī muzeji diemžēl bija spiesti būt slēgti publikai. Un tas bija ļoti skumji. Taču tajā pašā laikā tas pamudināja sākt domāt citādāk. Tieši tā mēs ar Masimiliāno Džoni nonācām pie idejas, ka mūsu “nomadiskā muzeja” formula, ko daudzu gadu garumā izmantojām Milāna kontekstā un kas citur varētu likties liels izaicinājums, patiesībā šajā brīdī varētu būt ļoti svarīga un aktuāla. Tas bija īstais brīdis to darīt – izplatīt “nomadiskā muzeja” konceptu dažādās pasaules vietās.
Attiecībā uz četru sienu muzejiem, jāsaka, ka man nav jāsastopas ar šo problēmu un attiecīgajiem izaicinājumiem, jo man vienkārši nav šāda veida muzeja. Taču es domāju, ka tuvākajā nākotnē mēs pieredzēsim lielas pārmaiņas – kad pandēmija beigsies, dzims jaunas lietas.
Agnes Denes, Wheatfield, Milano, 2015. Ph. Agostino Osio. Courtesy Fondazione Nicola Trussardi e Fondazione Riccardo Catella, Milano
2015. gadā Milānas Porta Nuova rajonā leģendārā amerikāņu konceptuālā māksliniece Agnese Dīnesa sadarbībā ar Nikolas Trusardi fondu pārradīja savu ikonisko 1982. gada instalāciju Wheatfield (Kviešu lauks). Intervence pilnībā izmainīja šīs urbānās, debesskrāpju ieskautās ainavas nākotni. Arī Beatričes Trusardi fonda mākslinieciskā intervence Šveices Alpos ir cieši saistīta ar vietējās kopienas dzīvi. Kā jūs redzat nākotnes sinerģiju starp vietējām kopienām un mākslu – vai māksla tiks vairāk integrēta vietējās kopienas dzīvē un aktivitātēs?
Jūs ļoti precīzi saskatījāt šo saikni ar Wheatfield – abi projekti paredzēti plašai auditorijai. Tie, kas devās apskatīt šo vietu pēc tam, kad projekts bija beidzies, lielākoties bija vietējie, taču ne tikai. Tomēr katrs no šiem projektiem [Wheatfield un Franciszek] tika īstenots pavisam atšķirīgi. Wheatfield projekta gadījumā mēs iesaistījām Milānas iedzīvotājus – ikviens, kurš vēlējās, varēja nākt un apsēt šo kviešu lauku. Lielformāta instalācijā tika izmantoti 1250 kilogrami Odisseo šķirnes sēklu. Kad labība bija nobriedusi, publika tika aicināta piedalīties ražas novākšanā.
Ja runājam pa otru projektu, tad jāsaka, ka Pāvels ļoti vēlējās iesaistīt vietējos. Uz kādām 15 dienām viņš šo ganu būdu transformēja par savu darbnīcu – viņš vēlējās būt pilnīgi iekšā kontekstā. Viņš strādāja tur uz vietas, jo viņam bija ļoti svarīgi sajust, ka arī viņš pats ir daļa no tā visa – gan dabas, gan apkārtējo cilvēku nozīmē. Viņa centieni pēc kontakta nostrādāja, vietējie iedzīvotāji viņu iemīlēja un palīdzēja viņam visā, kas bija nepieciešams.
Sarah Lucas. Innamemorabiliamumbum. Courtesy of the Beatrice Trussardi Foundation
Viens no fonda mērķiem ir vērst uzmanību uz aktuālajām klimata pārmaiņu, identitātes un dzimumu nevienlīdzības un cilvēktiesību problēmām. No jūsu viedokļa raugoties, kādā veidā māksla var palīdzēt šiem tik svarīgajiem jautājumiem nonākt uzmanības centrā?
Mums patīk teikt, ka caur mākslu mēs liekam cilvēkiem domāt. Mūsu mākslas projekti ir ar būtisku vēstījumu par cilvēces globālajām problēmām, taču es nedomāju, ka tie ir ļoti tieši vai didaktiski. Drīzāk var teikt, ka mēs radām pieredzi, kas ļauj skatītajam meklēt pašam savas atbildes. Mēs neko nevēlamies mācīt vai pamācīt. Mēs nepiedāvājam nekādus risinājumus. Mēs vienkārši liekam cilvēkiem domāt, un, iespējams, māksla drīzāk var palīdzēt uzdot jautājumus nekā sniegt atbildes. Tā noteikti ir viena no fonda misijām.
Vēl viena fonda misija ir tuvināt mākslu sabiedrībai. Mūsdienās ir daudz runu par izglītību – piemēram, daudzviet mākslas izglītība ir izņemta no skolu programmām, taču tā būtu tur jāatgriež, jo bez visa pārējā tā uztur bērnā dabas doto radošo garu.
Tieši šī iemesla dēļ es 2003. gadā nolēmu radīt jaunu formulu. Es jutu, ka laikmetīgā māksla ir kultūras disciplīna, ko ignorē gan izglītības sistēma un skolas, gan sabiedrība kopumā. Es nodomāju: “Kāpēc gan man jāaicina cilvēki apskatīt mākslu uz kādu privātu vietu? Jāmēģina tā sniegt sabiedrībai tiešā veidā!” “Nomadiskā muzeja” formulas ietvaros mēs eksperimentējām un atklājām jaunus veidus un metodes, kā sarīkot mākslas intervences publiskā telpā. Un tādā nozīmē fonds ir šis instruments, ar kura palīdzību iespējams mākslu “pienest” publikai tieši klāt. Cilvēkiem tas ir pārsteigums ieraudzīt mākslu vietās, kas parasti tiek izmantotas kaut kam pilnīgi citam.
Savu projektu realizācijai mēs neizmantojam citus muzejus. Mēs izvēlamies vietas, kurās parasti notiek citas lietas. Piemēram, šajā būdiņā Šveices Alpos parasti tiek turētas kazas. Tagad, protams, te ir tikai dažas, jo vasarās viņas tiek aizvestas uz citām ganībām, taču, kad izstāde beigsies, kazas atgriezīsies. Šī patiešām ir īsta kazu kūts – tā nav pamesta vieta; tā ir dzīva vieta, pat ja ir no 17. gadsimta. Tā joprojām darbojas.
Paul McCarthy, Pig island. 2003-2010; mixed media, 11 x 10 x 6 m / Photo: Marco de Scalzi / Courtesy of the Beatrice Trussardi Foundation
Ja jau kazas atgriezīsies un māksla pametīs šo vietu, kur jūs saskatāt šīs konkrētās intervences – arī turpmāko, ja tās būs tikpat īslaicīgas – paliekošo nozīmi? Vai tam būs emocionāla, vēsturiska nozīme…? Kas paliks pāri – kādu nospiedumu, ja vispār, māksla atstās šajās vietās?
Domāju, ka visspēcīgais rezultāts ir tad, ja projekts iespiežas atmiņā. Protams, tas ir jāredz, nevis tikai jāizlasa par to presē. Lai gan reizēm varbūt pat pietiek ar izlasīšanu. Ja tevi tas interesē, tu par to lasi un redzi fotogrāfijās, tad tāpat tas var palikt atmiņā.
Esam to jau piedzīvojuši ar iepriekšējiem projektiem… Ja cilvēki atgriežas vietās, kur pirms gadiem tikusi eksponēta kāda no mūsu izstādēm, viņi to atceras, un šīs atmiņas ir diezgan spilgtas. Pat ja tobrīd tajā vietā ir kaut kas pilnīgi cits. Fakts, ka izstāde ir iespiedusies cilvēku atmiņā, nozīmē, ka tā ir ļoti labi nostrādājusi.
Jā, mēs darbojamies īslaicīgajā režīmā – mēs netaisām “mūžīgās” lietas. Viss attīstās, pārveidojas, un mēs esam ļoti ieinteresēti šajā attīstības perspektīvā. Un tāpēc mēs sevi uzskatām par “programmatūru”. Mēs esam pietiekami fleksibli, lai uztvertu sabiedrības noskaņojumu un pēc tam par notiekošo radītu projektu. Kā 2020. gadā – kamēr pandēmijas dēļ neviens cits neko nedarīja, mēs uztaisījām divus projektus. Un tas bija iespējams tāpēc, ka esam ļoti ātri un fleksibli, mums nav jāuztur liela struktūra. Mums nav fiksētu maksu, kas vienmēr jāievēro, un mēs varam visu paveikt ātri un pārcelties gandrīz uz jebkuru vietu.
Installation view of Ibrahim Mahama, A Friend, 2019, Caselli Daziari (Tollgates) di Porta Venezia, Milan. Photo: Marco de Scalzi. Courtesy of Fondazione Nicola Trussardi
Runājot par jūsu projektiem Milānā, daži no tiem bija iekārtoti vēsturiski nozīmīgās, taču pamestās vietās. Vai caur saviem projektiem jums ir izdevies mainīt/ietekmēt šo vietu tālāko attīstību un nākotni?
Patiesībā vairākos palaco vēlāk iemājoja arī citi projekti. Šīs ēkas kļuva par potenciālām un līdz ar to arī reālām kultūras projektu lokācijām. Citos gadījumos ir milzīgas problēmas ar atļaujām, zonējumu, politiskiem lēmumiem utt. Mēs, protams, nevaram ietekmēt šāda veida procesus. Piemēram, Wheatfield vieta ar laiku kļuva par publisku parku.
Pie kādiem projektiem strādājat šobrīd?
Ne pie viena (smejas). Tā ir vēl viena mūsu iezīme – mēs nestrādājam pie vairākiem projektiem vienlaikus; mēs koncentrējamies uz šo vienu, līdz tas ir beidzies. Un kad tas ir beidzies, sākam domāt par nākamo. Mēs nedarām paralēlas lietas. Turklāt vēl, kā jau teicu iepriekš, fakts, ka varam darboties tik ātri, ļauj mums neko tālu uz priekšu neplānot. Varam runāt tikai par to, ko darām šobrīd. Tagad mēs strādājam pie Pāvela projekta izpētes daļas un plānojam to drīzumā prezentēt. Varbūt pēc pāris mēnešiem.
Ragnar Kjartansson, The Sky in a Room, 2018–2020. Performer, organ, and the song Il cielo in una stanza by Gino Paolì, 1960. Photo: Marco de Scalzi. Courtesy of the artist; Luhring Augustine, New York City; and i8 Gallery, Reykjavik
Kurā brīdī jūs aptvērāt mākslas nozīmi savā dzīvē? Un kāda ir galvenā mācība, ko esat guvusi no tuvības ar mākslu?
Māksla ir fundamentāla; tā nav nekas sekundārs. Tā ir pamats.
Kad sapratu, ka tas man ir svarīgi, tas bija, teiksim tā, process. Es studēju mākslu Ņujorkā, kas laikmetīgās mākslas ziņā ir, iespējams, pārbāztākā pilsēta pasaulē. Es ieguvu grādu Mākslas biznesā un administrēšanā Ņujorkas Universitātē, un pēc tam es strādāju Gugenheimā, kas mani iedvesmoja idejai par publisku mākslas projektu Milānā. Tolaik Milānā nekā tāda nebija – pilsētā bija īsts mākslas dzīves iztrūkums. Pirmie projekti bija ļoti ietekmīgi un svarīgi, taču, iespējams, ne lieli sava rezultāta ziņā. Sākumā tas viss bija kā eksperiments, taču ar laiku es sapratu, ka misija pamazām īstenojas. Tāpēc turpināju darboties šajā virzienā. Tas tiešām notika soli pa solim. Un šis jaunais fonds arī ir nākamais solis.
Ko jūs meklējat mākslā? Jaunu realitāti, estētisku pieredzi, skaistumu vai, iespējams, intelektuālu izaicinājumu?
Mākslai un māksliniekiem piemīt spēja radīt jaunas pasaules, jaunus scenārijus, jaunas iespējas. Tie nesniedz zinātniskas vai konkrētas atbildes uz jautājumiem un problēmām. Taču tie rada iespējas. Un tas mani fascinē. Turklāt es esmu ļoti atvērta – katru reizi es ar lielu ziņkāri gaidu, ko mēs atkal sagudrosim.
Urs Fischer. Untitled (Bread House). 2004-2005 / Courtesy of the Beatrice Trussardi Foundation
Ir ļoti grūti iemācīt otram cilvēkam skatīties uz lietām. Kāds būtu jūsu padoms cilvēkam, kurš vienkārši vēlas iemācīties skatīties, izjust mākslu visā tās pilnībā?
Māksla ir jāpiedzīvo. Tādā nozīmē, ka, pirmkārt, ir jāseko savām sajūtām – savam garam un saprātam. Un par mākslu ir jāmācās. Jāmeklē nozīmes un, protams, jāiedziļinās. Taču pirmais vienmēr būs jūsu personiskais iespaids, un tas ir unikāls. Jo nav jau tikai viena interpretācija – nav tikai viena nozīme vai slānis. To ir daudz, katram savs. Un lai to piedzīvotu, nedrīkst pakļauties nevienas konkrētas interpretācijas ietekmei. Ar saviem projektiem mēs cenšamies piedāvāt šāda veida pieredzi, un šeit lielu lomu spēlē negaidītais… Jo jūs dodaties uz kādu vietu, negaidot tur ieraudzīt mākslu. Jūs nezināt, kādu dialogu jūsu skatiens uzsāks šajā konkrētajā vietā. Katra pieredze ir unikāla. Tāda ir mūsu iezīme.
Mans padoms ir iet un izdzīvot to, ko redzat, sajūtat un domājat šajā konkrētajā vietā.
Paldies!
Titulbilde: Beatriče Trusardi. Foto: Marco De Scalzi
