Pārliecināta, rūpīgi pārdomāta nenoteiktība
“Māksla lieliski palīdz saglabāt kritisko domāšanu attiecībā uz saviem pieņēmumiem, savām izpratnēm.” / Saruna ar rumāņu mākslas kolekcionāru Ovidju Šandoru Prāgā
Reizēm jauna telpa rodas no mīlestības un kāda cilvēka nesatricināmās pārliecības, ka šāda telpa ir nepieciešama. Un tieši tā Prāgā dzimusi Kunsthalle Praha, plaša un labi iekārtota mākslas telpa ar trim izstāžu zālēm kādreizējā tranformatoru stacijā, ko agrāk izmantoja, lai darbinātu Prāgas tramvajus, pirms tie sāk savu ceļu augšup stāvajā Petržina kalnā, vienā no pilsētas slavenākajām vietām. Vienā no telpām gan vēl joprojām glabājas stacijas elektroiekārtas, taču šodien aparatūrai, kas senāk aizņēma visu daudzstāvu ēku, pietiek vietas vienā pašā istabā – tāda ir progresa telpiskā dimensija. Ēku, kura tobrīd jau bija zaudējusi savu sākotnējo funkciju, iegādājies, pārbūvējis un ar jaunu sūtību apveltījis Pudilu ģimenes fonds – Pavlinas un Petra Pudilu, mākslas kolekcionāru un laikmetīgās mākslas cienītāju ģimenes privātā iniciatīva. “Mūsu nosaukums, Kunsthalle Praha, ir atsauce uz Prāgas multikulturālo pagātni, kad tā bija pilsēta ar trim nācijām, divām valodām, bet vienu un to pašu unikālo burvību,” vēsta KP tīmekļa vietne. “Mūsu misija ir dot savu ieguldījumu dziļākā čehu un ārzemju 20. un 21. gadsimta mākslas izpratnē.” Tas šai institūcijai ļauj gan pievērsties pasaules laikmetīgās mākslas vēsturei un tendencēm, gan arī piedāvāt daudzpusīgāku priekšstatu par Austrumeiropas un Centrāleiropas mākslas ainu.
Kunsthalle Praha
Un tieši tam veltīta izstāde Lost in the Moment That Follows, kas šeit vēra durvis jūnija vidū. Izstādes nosaukums, sirreālisma pamatlicēja Andrē Bretona citāts, uzsver vienu no elementiem, kas ir tās uzmanības centrā: pagātnes, tagadnes un nākotnes attiecības. Izstāde veltīta rumāņu mākslai, no modernisma līdz šodienas laikmetīgajām tendencēm, un veidota no pazīstamā rumāņu mākslas filantropa Ovidju Šandora kolekcijas darbiem. Ovidju ir mākslas biennāles Art Encounters dibinātājs; biennāle notiek Timišoarā, pilsētā, kur dzīvo arī pats filantrops. Izstādi, kurā skatāmi 139 darbi, ko radījuši 79 mākslinieki, konceptualizējis un veidojis kurators Tevžs Logars, un tā būs atvērta līdz 11. septembrim. Lost in the Moment That Follows turpina Kunsthalle Praha izveidoto ciklu Ways of Collecting, ko pagājušajā vasarā aizsāka Karela Babīčeka kolekcijas izstāde Midnight of Art. Kunsthalle Praha galvenā kuratore Kristela Havraneka šādi paskaidro cikla Ways of Collecting koncepciju: “Ar šo izstāžu ciklu mēs pievēršam skatītāju uzmanību mākslas kolekcionēšanai, nodarbei, kas, lai gan bieži atstāta bez ievērības, ir neatņemama mākslas ekosistēmas sastāvdaļa. Tas īpaši attiecas uz Čehiju, kur ilgus gadus mākslas kolekcijas plašākai sabiedrībai bijušas pieejamas tikai ar valsts institūciju starpniecību, un privāto kolekcionāru loma vēl joprojām paliek noslēpumā tīta. Kas ko kolekcionē un kāpēc? Kāda ir saikne starp mākslu un kolekcionēšanu? Un vai mākslinieki paši arī ir kolekcionāri? Mūsu cikla mērķis ir censties atbildēt uz šiem un daudziem citiem jautājumiem.”
Kurators Tevžs Logars un Ovidju Šandors izstādes "Lost in the Moment That Follows" atklāšanā. Foto: Ян Малый 
Šādā aspektā Ovidju Šandora izstāde var kalpot kā lielisks piemērs vienai no iespējamām pieejām, kurā kolekcionēšana ir vienlaikus personīgs baudījums un iespēja paplašināt savu zināšanu apvāršņus un arī sava veida misija ar plašu ietekmi uz kultūru. Atklājis sevī īpašu interesi par savas zemes mākslu, Šandors ar teicamiem rezultātiem centies padarīt to redzamāku starptautiskā kontekstā, parādīt tās saikni ar globālo mākslas ainu, strukturēt priekšstatu par tās attīstību laika gaitā. Un tieši ar to nodarbojas viņa fonds Art Encounters un fonda rīkotā biennāle Art Encounters. Kolekcijai pagaidām nav pašai savas publiski pieejamas telpas, taču darbi regulāri skatāmi dažādās izstādēs, gan Rumānijā, gan ārpus tās robežām. Tajā pārstāvēti Konstantīns Brinkuši, Viktors Brauners, Brasaī, Andrē Kadere, Čiprians Murešans, Joana Nemeša un daudzi citi mākslinieki, kuri katrs savā veidā un katrs ar saviem līdzekļiem paplašinājuši mākslas iespējas. Šī iemesla dēļ Lost in the Moment That Follows Tevža Logara meistarīgajā koncepcijā sakārtota nevis hronoloģiskā secībā, bet gan piecās tematiskās sadaļās: identitāte, daba, telpa, ķermenis un atmiņa, un atspoguļo savstarpējo saistību starp dažādos laikmetos un dažādos mākslas medijos veidotiem darbiem – no gleznām un skulptūrām līdz instalācijām un video darbiem. Piedevām vēl izstādē interesantu lomu spēlē 20. gadsimta sirreālistu publikācijas un grāmatas – visai īpatnējs un nozīmīgs mākslas medijs, kura potenciālu mākslinieki tolaik no jauna sāka apzināties un izmantot ārkārtīgi iedarbīgos veidos.
Tristans Carā, Makss Ernsts, Žuans Miro, Īvs Tangī. L'ANTITETE, Bordas, 1949. Trīs sējumi ar oriģināliem gravējumiem (Žuana Miro oforta reprodukcija, 1949)
Mēs vienojāmies tikties ar Ovidju Šandoru uzreiz pēc preses tūres pa izstādi; saruna risinājās pie Kunsthalle Praha kafejnīcas galdiņa. Viņš runāja pārliecināti un pārdomāti, ne brīdi nelikās vilcināmies ar atbildi – droši vien tāpēc, ka runāja par lietām, ko ir jau pamatīgi pārdomājis. Galu galā, viņa kolekcija un pieeja pašai kolekcionēšanas nodarbei, protams, ir pastāvīgs refleksijas process, kurā tiek apzināti daudzie skatpunkti, aizraujošā pasaules komplicētība un tās struktūra – gan vēsturiskā, gan arī mūsdienīgā. Preses tūres laikā, atbildot uz jautājumu, ko viņš pats mācījies no mākslas kolekcionēšanas, Ovidju sacīja:
“Vēsture ir ļoti niansēta, tā nekad nav menbalta, vēl jo vairāk – sarežģītos laikos… Dažādi cilvēki lietas uztver ļoti dažādi, un tas redzams darbos, kuru autori to apcerējuši. Laikam jau es pats no mākslas esmu ne tik daudz ko konkrētu mācījies, cik sapratis, ka vēl zinu nepietiekami daudz. Man ir kāds draugs, arhitekts, kuram ir tāds teiciens: “Man bail tikai no cilvēkiem, kuri par visu ir droši.” Tātad - ko es esmu mācījies no māksliniekiem un kolekcionēšanas? Es esmu nonācis pie vēl lielākas neziņas un nenoteiktības, un man liekas, ka tas bijis ļoti noderīgi, vismaz man pašam.”
Ovidju Šandors uzskata, ka pasaules kartē saskatāma milzīga nokrāsu un toņu dažādība, jebkas, izņemot balto un melno krāsu. Un, to apzinoties, mēs atrodam lielāku pārliecību un dziļāku jēgu pat savās šaubās, bet mūsu skats uz pasauli kļūst pilnīgāks un bagātāks.
Skats no izstādes "Lost in the Moment That Follows"
Kā uzņēmējs jūs darbojaties ar nekustamo īpašumu – ar ēkām, telpām, kuras ir kā lieli mūsu reālās pasaules, mūsu realitātes fragmenti. Un kā kolekcionārs jūs sākāt ar antīkām kartēm. Kartes izzīmē mūsu pasaules realitāti, taču abstraktākā formā – citā realitātes mērogā, kuram cilvēka acs nespēj izsekot. Un tad jūs pārgājāt pie modernās un laikmetīgās mākslas darbu kolekcionēšanas; arī tie savā ziņā ir “mūsu pasaules kartes”, taču daudz abstraktākā vai virtuālākā līmenī, kaut arī vienlaikus paši ir fiziski objekti. Kā jūs savā dzīvē spērāt šo soli no kartēm līdz mākslai?
Man liekas, tas kaut kādā mērā vienkārši notika pats no sevis. Vecas kartes lielākoties ir gravīras. Turklāt senās kartes nebūt nav tāds sauss instruments kā tas ir mūsdienās; tās ir daudz mākslinieciskāka tipa objekti. Vecajās kartēs ir zināms māksliniecisks elements. Laikā, kad iekārtoju sev jaunu biroju, es trāpījos kādā viesnīcā tieši brīdī, kad tur notika izsole, kas saucās “Melns un balts”. Tur izsolīja klasisko rumāņu modernistu gravīras; tie ir mākslinieki, par kuriem visi mācījušies skolā. Pateicoties tam, ka tās bija gravīras, šie darbi likās savā ziņā pazīstami, jo atgādināja senās kartes. Un es iedomājos, ka varbūt nebūtu slikta doma iegādāties dažus labi zināmu 20. gadsimta 20. un 30. gadu rumāņu mākslinieku darbus, kādu gravīru vai zīmējumu – pielikt tos pie sienas biroja apspriežu telpā. Tas viss notika gluži nejauši.
Un tad, drīz pēc tam, es iepazinos ar pāris jauniem laikmetīgās mākslas galeristiem. Es ātri vien pārgāju no gravīrām uz plašu mākslas mediju klāstu – no glezniecības līdz instalācijām un tā tālāk. Šie galeristi, ar kuriem es iepazinos, sāka man skaidrot – kas īsti ir laikmetīgā māksla, kā uz to skatīties. Es sapratu, ka mani mazāk interesē klasiskais modernisms, bet sajutu patiesu saikni ar ar laikmetīgo mākslu. Un tad es sev atklāju vēsturisko avangardu no 20. gadsimta 20. un 30. gadiem. Tā es sāku koncentrēties uz šīm divām pasaulēm – uz vēsturisko avangardu un pēckara laikmetīgo mākslu. Un, kā jau dzīvē notiek, viena lieta noved pie nākamās. Tu aizej uz izstādi, atklāj sev jaunu mākslinieku; saistībā ar šo mākslinieku tu sāc runāt ar kaut kādiem cilvēkiem, un no viņiem tu uzzini par citām lietām, par ko būtu vērts palasīt. Tu sāc lasīt par vienu mākslinieku un saproti, ka pastāv vesels mākslas konteksts, kura ietvaros šis mākslinieks darbojies. Un tu uzsāc pats savus pētījumus dažādos virzienos – protams, pilnīgi personīgā līmenī. Tas nav kā mācības mākslas skolā, kur jāapgūst noteiktas lietas. Ja tu kolekcionē mākslu, tu vari interesēties par visu, ko vien pats vēlies. Tam ir gan savas priekšrocības, gan savi trūkumi. Bet – jā, tā es no vecām kartēm pārgāju pie mākslas kolekcionēšanas.
Skats no izstādes "Lost in the Moment That Follows". Foto: Vojtěch Veškrna 
Kura ir tā jūsu personības, jūsu identitātes daļa, kas sasaucas ar šo kolekcionēšanas procesu?
Es nezinu. Laikam jau pati kolekcionēšana, īpaši, ja ar to nodarbojas tik intensīvi, kā kolekcionāri to parasti dara... Šī dziņa ne tikai novērtēt mākslu, bet iegūt to savā īpašumā – tai droši vien ir kaut kāds zinātnisks izskaidrojums. Es vienmēr saku, ka psihologi un psihoanalītiķi tai noteikti varētu būt atraduši kaut kādu latīnisko nosaukumu. Domāju, ka manā gadījumā šī nepieciešamība ir vēlēšanās izpētīt, kas mēs esam – kas esmu es pats. Un, lai to saprastu, protams, jāparaugās, no kurienes mēs nākam. Droši vien tāpēc manā kolekcijā ir diezgan daudz darbu, kas atsaucas uz neseno pagātni, uz Rumānijas vēsturi, uz Eiropas 20. gadsimta vēsturi, bet arī uz šodienas problēmām. Savā ziņā es cenšos saprast, kādā virzienā mēs ejam – kā indivīdi, kā pilsēta, kā valsts, kā Eiropa. Man ir ļoti interesanti redzēt, kā mākslinieki uztver pasauli un visus jautājumus, kas aktuāli mums visapkārt – politikas, ilgtspējības, sociālās, ekonomiskās problēmas, estētikas un kultūras jautājumus un tā tālāk.
Es, tāpat kā daudzi kolekcionāri, esmu samērā analītiskas dabas cilvēks no biznesa pasaules, tāds, kurš vismaz ārēji šķiet ļoti sauss, statistiski domājošs, specifiski mērķtiecīgs un orientēts uz termiņiem un rezultātiem. Un tam, protams, līdzi nāk zināms pasaules skatījums. Mākslinieki man paver pilnīgi cita veida skatu uz pasauli. Daudz jūtīgāku, daudz personīgāku, daudz cilvēcīgāku. Tas ir skats, kas pievēršas citiem jautājumiem vai arī varbūt uz tiem pašiem, tikai citā aspektā. Un varbūt tieši tas ir tas, ko pievēršanās mākslai dod tādiem cilvēkiem kā man. Tu saproti, ka tavs skatījums uz pasauli nav vienīgais veids, kā to iespējams uztvert. Tas ir tikai viens no iespējamiem pasaules izpratnes veidiem. Līdz ar to manām zināšanām par pasauli tiek pievienots zināms šaubu elements. Un man liekas, ka tā ir būtiska kritiskās domāšanas sastāvdaļa; ir nepieciešams apšaubīt arī pašam savus uzskatus par pasauli. Tas varbūt ir zināms izskaidrojums tam, kāpēc es ar šo lietu nodarbojos.
Jules Perahim. Portrait of Elizabeth Bogza. 1937–1939. Audekls, eļļa, 55 × 35 сm
Kad kolekcija izaug līdz līmenim, kad pie sienām nav tikai jūsu iecienītākie māksla, agri vai vēlu tieksme pēc mākslas, kas jums patiešām patīk, pāraug nepieciešamībā izveidot savu Visuma modeli, jūsu paša mega-karti ar šo kolekciju.
Jā, savā ziņā tā ir. Tā notiek, kad kolekcija sāk kļūt par kaut ko vairāk nekā vienkāršu individuālo darbu summu. Un, protams, tagad, iegādājoties kādu jaunu darbu, es vienmēr domāju ne tikai par to, ka tas ir labs darbs – par ko tas runā, ko ar to gribēts pateikt. Bet es domāju arī par to, kā tas sasauksies ar manu kolekciju – kāds būs tā pienesums šim mākslas darbu kolektīvam, kā tas saslēgsies vienā ķēdē ar citiem kolekcijas darbiem vai citiem tajā pārstāvētajiem māksliniekiem. Kolekcija ir kaut kas vairāk par zināmu daudzumu iegādātu mākslas darbu. Un pēc zināma laika tava domāšana kļūst mazliet strukturētāka – tu mēģini saprast, kā tu vēlies savu kolekciju ievirzīt. Protams, vienmēr ir mākslas darbi, kurus tu nekad nevarēsi iegūt savā īpašumā – dažādu iemeslu dēļ. Un tu vienmēr domā – kā, rīkojoties ar tiem ierobežotajiem resursiem, kas ir tavā rīcībā (laiks, nauda un telpa), izveidot kaut ko iespējami labi artikulētu, iespējami aktuālu? Patiešām, kādā brīdī tu par savu kolekciju sāc domāt šādā metalīmenī.
Austrumeiropas kolekcionāriem īpaši ir zināma atbildība, kas ir krietni lielāka nekā kolekcionāriem Rietumeiropā. Dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs publisko mākslas institūciju vēl joprojām nav tik aktīvas; tām vēl joprojām nepietiek resursu. Un mūsu pienākums ir palīdzēt, gādājot par to, lai zināms daudzums būtiski svarīgu šī reģiona mākslas darbu paliktu savās mājās, nevis aizceļotu uz muzejiem vai privātkolekcijām citās pasaules malās. Vispār man pret to nav nekādu iebildumu. Taču es uzskatu, ka ir svarīgi, lai zināms vērā ņemams nozīmīgas mākslas apjoms tomēr paliek savā reģionā. Un es domāju, ka šī Centrāleiropas un Austrumeiropas kolekcionāru paaudze šo savu lomu apzinās un pildīs. Tāpat es domāju arī, ka zināma daļa no šībrīža privātkolekcijām ar laiku kļūs publiski pieejamas – vai nu sabiedriskās mākslas institūcijās, vai privātos muzejos, vai vēl citur. Domāju, ka mums tas ir pienākums, ar ko varbūt nav jārēķinās, teiksim, Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas kolekcionāriem, jo tur jau darbojas pietiekams daudzums publisku institūciju vai krietni sen dibinātu muzeju, kas aktīvi kolekcionē un aktīvi izstāda sava reģiona mākslu.
Un vēl viena funkcija, kas man šķiet ļoti svarīga, domājot par savu kolekciju… Es to uzlūkoju kā pienākumu veicināt kolekcijā iekļauto mākslas darbu vai pārstāvēto mākslinieku atpazīstamību. Tāpēc es ar atsaucību aizdodu savas kolekcijas darbus dažādām izstādēm gan mūsu valstī, gan ārzemēs. Jo, es atkārtošu, tas piedāvā papildu iespēju izstādīties, īpaši jaunajiem māksliniekiem. Visas šīs lietas, man šķiet, ir ļoti svarīgas Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslas ainā, kura gan vēl nav sasniegusi īpašu briedumu, taču pēdējo 10–15 gadu laikā ir stipri progresējusi – no gandrīz tukšas vietas līdz mākslas ainai ar savu neatkārtojamo auru. Un ik uz soļa rodas jaunas mākslas institūcijas, tādas kā Kunsthalle Praha, piemēram. Notiek jauni pasākumi, notiek izstādes; visos reģiona nostūros rodas mākslas telpas, ko vada paši mākslinieki. Taču mēs vēl joprojām esam tālu no briedumu sasniegušas mākslas ainas. Un šajā kontekstā man liekas svarīgi, ka privātkolekcijas pastāvīgi ir apritē un tiek publiski pārstāvētas dažāda tipa izstādēs – ne jau obligāti tādās, kas veltītas tieši konkrētajai kolekcijai. Drīzāk svarīgi, lai šīs kolekcijas darbojas kā resursi kuratoriem un mākslas institūcijām, gatavojot visdažādākā veida tematiskās izstādes.
Decebal Scriba. Masku sērija №2. 1976. Sudraba želatīna druka. 30 × 30 сm (katra)
Ja mēs turpinām šo metaforu par kolekciju kā privātu Visuma modeli – jūsu Visuma centrā būtu jābūt Rumānijai un rumāņu mākslai. Vai ir iespējams dažos teikumos aprakstīt savas sajūtas par vietējo mākslas ainu?
Man šķiet, Rumānijai un vairākām citām šī reģiona valstīm ir daudzējādā ziņā kopīga vēsture. Un vienlaikus katra valsts un tās mākslas aina ir unikāla. Ļoti interesanti papētīt šīs līdzības un atšķirības viena reģiona ietvaros. Rumānijā, tāpat kā jebkurā citā zemē, mākslas ainu stipri iespaidojusi tās vēsture. Laikā starp abiem pasaules kariem mums bija ļoti spēcīga avangarda paaudze; šiem māksliniekiem tā laika izpratnē bija ārkārtīgi labi starptautiski kontakti. Skaidrs, viņiem nebija interneta, viņiem nebija lēto avioreisu no Bukarestes līdz Parīzei. Tā vietā viņi rakstīja vēstules, viņi izdeva žurnālus, viņi rakstīja un izplatīja grāmatas. Un es domāju, ka, piemēram, Tristans Carā (kurš arī pārstāvēts šajā izstādē) bija viens no pirmajiem “influenceriem” mākslas pasaulē. Viņš sarakstījās ar māksliniekiem visā pasaulē, neprātīgos mērogos izplatot dadaisma idejas tieši tādā pašā veidā, kā šodien to kāds darītu ar Instagram, bloga vai līdzīgas platformas palīdzību.
Man liekas, ka tā ir ārkārtīgi aizraujoša daļa no Rumānijas devuma starptautiskajai mākslas ainai. Tas bija periods, kad Rumānijā norisinājās interesanta sociālā un ekonomiskā attīstība – ar tādiem pašiem ieguvumiem un zaudējumiem kā visās pārējās Eiropas daļās. Tālāk, protams, rumāņu mākslu spēcīgi iespaidoja komunistiskā režīma periods, kad mākslinieki vai nu iekļāvās zināmos ideoloģiskajos rāmjos un dzīvoja samērā ērtu un nesarežģītu dzīvi, vai arī radīja mākslu, kas bija varbūt nebija gluži nelegāla, taču visādā ziņā neatbilda oficiālajiem vadošajiem norādījumiem. Un tas ļoti bieži nozīmēja, ka šie mākslinieki nevarēja savu mākslu izstādīt, nevarēja pārdot darbus un bija spiesti dzīvot smagākos apstākļos. Bet bija arī mākslinieki, kas apvienoja abas attieksmes – no vienas puses, darīja to, kas bija jādara, lai izdzīvotu, bet no otras – savās darbnīcās daudz brīvāk pievērsās tam, kas viņus patiesi saistīja. Protams, tas atspoguļojās rumāņu mākslā, un zināmu līdzību var saskatīt ar daudziem māksliniekiem arī citās Eiropas valstīs – no Polijas līdz Slovākijai vai bijušajai Dienvidslāvijai.
Pēc 1971. gada Rumānija kulturāli pilnībā aizvēra durvis jebkādai Rietumu ietekmei. Tas diemžēl bija ļoti sarežģīts laiks. Un es domāju, ka tas atspoguļojās arī tā laika mākslā. Tad, protams, pēc 1989. gada sekoja ārkārtīgi komplicēts posms, īpaši jau 90. gados. Šī piepešā transformācija no komunisma uz demokrātiju un kapitālismu bija neapšaubāmi ļoti sāpīga pāreja, tajā skaitā – māksliniekiem. Un arī tas nenoliedzami atstāja pēdas viņu mākslā.
Pēdējo 10–15 gadu laikā mākslas ainas attīstījās, radās dažādas iniciatīvas un institūcijas. Mēs redzam, ka jaunie mākslinieki savos darbos vairs tik lielā mērā neatsaucas uz neseno pagātni; tas jo sevišķi attiecas uz tiem jaunajiem māksliniekiem, kuri dzimuši pēc 1989. gada un savā dzīvē nav saskārušies ar komunismu. Viņi izauguši par universālāka tipa māksliniekiem, kurus vairāk interesē vispārīgās mākslas tēmas – no sociālajām un ekoloģiskajām problēmām līdz citām tēmām, kas arī aktuālas starptautiskajā mākslas ainā. Viņi, bez šaubām, šos jautājumus aplūko no konkrēti Rumānijā dzīvojoša jauna mākslinieka viedokļa. Taču domāju, ka viņi daudz lielākā mērā strādā vienā ritmā ar šodienas sabiedrību un varbūt mazāk interesējas par pagātni.
Domāju, ka Rumānijas kultūra zināmos aspektos visnotaļ līdzinās jebkuras citas Austrumeiropas valsts kultūrai. Un tas atspoguļojas arī mākslas darbos. Domāju, ka mums raksturīgs zināms absurda elements un vēlme turpināt smieties pat vistraģiskākajās situācijās. Vai arī dadaistu pieeja – pārvērst visu nopietno par sava veida nenopietnu rotaļu, kurā tomēr tajā pašā laikā ir arī pilnīga nopietnība.
Леа Расовски. Дар видимости. 2017. Akvarelis uz papīra, 66 × 60 сm. Foto: YAP Studio
Cits nopietnības līmenis.
Jā, vispirms tu smejies, bet pēc tam saproti, cik tas patiesībā dziļi tverts. Es domāju, ka tas ir kaut kas vienojošs visai Austrumeiropas un pat krievu kultūrai – literatūrā, filozofijā, vizuālajā mākslā un teātrī. Un vēl es domāju, ka Austrumeiropai ir zināma saikne ar sava veida garīgumu. Mēs nākam no sabiedrībām, kas tradicionāli bijušas daudz garīgākas – es negribu lietot vārdu “reliģiozas”, jo mēs te runājam arī par pirmskristietības tradīcijām. Bet visās Austrumeiropas valstīs pazīstami, teiksim, tie paši paaudžu paaudzēs atkārtotie stāsti par mistiskām būtnēm, kas mājo mežā – un Rietumeiropā tas nav tik izteikti, jo tā ir sabiedrība, kas jau ļoti ilgu laiku audzināta pragmatiskās tradīcijās. Tātad garīgums ir tāda lieta, kas sajūtams pat tajos darbos, kuros tas neparādās tiešā veidā; tās ir atsauces uz kosmosu, uz universu, uz lietām, kas ir neredzamas vai sniedzas ārpus mūsu pasaules. Domāju, ka tā ir lieta, kas raksturīga tieši Austrumeiropas mākslai.
Tie ir daži no būtiskākajiem momentiem, kurus es te saskatu. Protams, tajā pašā laikā mēs Austrumeiropā ejam arī ļoti atšķirīgus ceļus. Teiksim, Polija 80. gados bija daudz atvērtāka pārējai pasaulei; Rumānija šajā laikā bija pilnīgi slēgta sabiedrība galējas degradācijas stāvoklī. Un tas atspoguļojas rumāņu mākslā.
Skats no izstādes "Lost in the Moment That Follows"
Runājot par Austrumeiropas vai Centrāleiropas reģiona māksliniekiem… Vai vēl joprojām nepieciešams, lai viņus kaut kādā mērā atzīst Rietumi – kuratori, kritiķi un kolekcionāri “no Rietumiem”? Vai viņiem vispirms jāgūst panākumus savā reģionā?
Šis ir ļoti labs jautājums. Jā, es domāju, ka atzīšana ir noderīga. Bet tam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Ir pamats kritiski paraudzīties uz šo mūsu Austrumeiropas sabiedrībām raksturīgo refleksu – mūžam lauzīt galvu, ko gan par mums domā Rietumos. Es varbūt uz to neskatītos gluži koloniālisma kontekstā, kā to reizēm dara citi; es teiktu, ka tā drīzāk ir reakcija, kas raksturīga perifērijai tās attiecībās ar centru. Tas ir jaunākā brāļa komplekss attiecībās ar vecāko – tā tas ir arī ģimenēs. Tātad es domāju, ka tas ir savā ziņā dabiski, taču mums patiešām vajadzētu vairāk paļauties uz saviem spriedumiem. Mums kā reģionam, kā valstīm un individuāliem māksliniekiem ir svarīgi izkopt pašiem savas atpazīstamas balsis, nevis gaidīt, kad mūs novērtēs no malas. Es domāju, ka vairāk jāpievēršas sev. Austrumeiropas institūcijām vairāk jāpievēršas Austrumeiropas māksliniekiem, Austrumeiropas galeristiem jācenšas vairāk veicināt mākslas kolekcionēšanu Austrumeiropā, Austrumeiropas kolekcionāriem vairāk jādomā par jaunām struktūrām vai pasākumiem Austrumeiropā, nevis tikai atbalstīt Rietumeiropas institūcijas Austrumeiropas mākslas apguvē. Ja mēs vairāk skatīsimies cits uz citu, vairāk savā starpā sarunāsimies un ciešāk sadarbosimies, tad šī reģiona māksla kļūs pamanāmāka un aktuālāka arī plašākā starptautiskā kontekstā.
Pirms vairākām nedēļām Bukarestē notika mūsu pirmā patiešām nozīmīgā laikmetīgās mākslas mese, kas saucas RAD; tā bija pavisam neliela mese, kurā piedalījās aptuveni 20 galerijas – taču tās bija pareizi izvēlētas galerijas. Un galeristi bija pārsteigti, redzot, cik daudz cilvēku mūsu valstī kolekcionē mākslu. Jo dažas no šīm galerijām vairāk pazīstamas ar starptautiskajiem mākslas kolekcionāriem un pat nezina par tiem, kas darbojas pašu mājās. Un domāju, ka tieši tas pats notiek arī citur Austrumeiropā – ka mums piemīt šāds reflekss: vērtēt sevi, par spoguli izvēloties starptautisko mākslas ainu. Mēs cits par citu sākam interesēties tikai tad, kad kāds kļūst kaut kādā mērā saredzams starptautiskā mērogā, taču tā vietā vajadzētu veltīt vairāk laika un enerģijas, cenšoties iepazīt pašiem vienam otru. Un domāju, ka tieši šajā ziņā, teiksim, Kunsthalle Praha jau dod savu ieguldījumu. Ceru, ka kaut ko šai ziņā dos arī biennāle Art Encounters, kur mēs cenšamies sapulcināt rumāņu māksliniekus, austrumeiropiešu māksliniekus, un tad ievietot viņus starptautiskā kontekstā. Un ir vēl arī citas iniciatīvas. Tātad mēs ne vienmēr ļaujamies šim refleksam skatīties tikai Rietumu spogulī. Mēs sākam sevi novērtēt arī nepastarpināti, bez šī vidutāja. No otras puses, man personīgi ir spēcīga pārliecība, ka vienīgā patiesi nozīmīgā ir starptautiskā mākslas aina. Es neuzskatu, ka atsevišķās valstīs vai visā reģionā kopumā var pastāvēt nopietna mākslas aina, kas nebūtu iesaistīta starptautiskajā dialogā. Es tiešām nedomāju, ka tas vairs ir iespējams. Taču tā ir taisnība, ka nevajag vienmēr tiekties pēc šāda apstiprinājuma no ārpuses.
Dans Perjovskis. Pasaule. 2022–2023. Site-specific performance, Kunsthalle Praha, 2023. Zīmējums uz loga stikla. Foto: Jan Malý
Jūs teicāt, ka māksla jūsos raisa neziņas sajūtu vai apjautu. Ir pagājuši četri gadi, kad mēs dzīvojam nenoteiktībā – vispirms pandēmija, bet tagad – Krievijas karš pret Ukrainu, kas ilgst jau pusotru gadu. Šķiet, ka jūsu pievēršanās avangarda mākslai ir kaut kādā veidā saistīta ar šo nenoteiktības situāciju, jo šo mākslu radīja cilvēki, kuri bija piedzīvojuši Pirmo pasaules karu, un tā bija sava veida reakcija uz to. Un tagad mēs aplūkojam šo mākslu tuvāk, lai rastu atbildes uz mūsdienu problēmām.
Protams, avangards un visi tā paveidi no dadaisma līdz sirreālismam lielā mērā bija reakcija uz Pirmo pasaules karu, kad politiskā, sociālā, ekonomiskā un cilvēciskā pasaules kārtība sagriezās kājām gaisā. Laikam jau tas bija veids, kādā cilvēki tolaik mēģināja tikt galā ar pēkšņajām pārmaiņām. Es nezinu, vai karš Ukrainā atstās tikpat graujošu iespaidu, taču tas neapšaubāmi liek izvērtēt prioritātes pat mākslas pasaulē. Manuprāt, ir jāvaicā, vai tēmas, kas nodarbināja mākslas pasauli pirms kara Ukrainā, patiešām bija pašas svarīgākās. Tematu hierarhija un prioritātes ir mainījušās, es domāju. Tas radīs kontekstu, kurš, manuprāt, vedīs pie pārsteidzošas jaunas mākslas un jaunām pieejām, jo notiekošais sašūpo pastāvošo kārtību visur, pat mākslā. Tas liek pārdomāt, kas ir svarīgs mums kā indivīdiem un kas ir svarīgs mūsu sabiedrībām. Kas ir svarīgs mūsu nākotnei? Tāpēc es domāju, ka mākslas pasaule mainīsies, droši vien pat ļoti būtiskos veidos. Kuri būs tie mākslinieki, kas virzīs šīs pārmaiņas – to droši vien nav iespējams paredzēt. Bet tas ir konteksts, kurš rūgst, kurš izraisīs daudz ķīmisku reakciju un, iespējams, novedīs pie lietāmvar būt ļoti svarīgas nākotnē. Mūsu paaudze ir ļoti izlutināta; mēs tik ilgi esam dzīvojuši Eiropā, kurā nenotiek kari. Un mēs daudz ko uztvērām kā pašsaprotamu. Tagad mēs par pašsaprotamu uzskatījām mieru. Kopš 1989. gada mēs par pašsaprotamu uzskatījām brīvību. Pēc 1989. gada dzimušajiem tā ir bijusi pašsaprotama kopš viņu dzīves pirmās dienas. Pašsaprotama bija arī vārda brīvība. Un nu pēkšņi mēs aptveram: tas viss nav tik pašsaprotami kā mums likās. Es ļoti gribu redzēt, kā tas atspoguļosies nākamo gadu mākslā.
Ioana Nemes. Krāsns. 2009. Ģipsis, metāls, bronza, zelta plāksnes, koka bļodas. 107 × 90 × 30 сm
Bet kā šie divdesmitā gadsimta 20. un 30. gadu avangarda mākslas darbi iekļaujas mūsdienu pasaulē?
Es uzskatu, ka māksla ir tas, kas notiek starp mākslas darbu un skatītāju. Protams, mēs atšķiramie no tiem, kas dzīvoja pagājušā gadsimta 30. gados. Tiem pašiem artefaktiem mūsu acīs būs cita jēga. Man, piemēram, liekas ļoti interesanti, ka pēdējos gados ir notikušas vairākas sirreālistu izstādes. Taču tas īpaši nepārsteidz Ukrainā notiekošā kara kontekstā, situācijā, kad sabiedrība īsti nezina, kādu virzienu izvēlēties. Tas apliecina, ka sirreālistu skatījums uz pasauli un arī visu to, ko fiziskajā pasaulē neredzam, cilvēkiem joprojām šķiet būtisks.
Nesen Timišoarā notika Viktora Braunera izstāde; tai bija milzīgi panākumi. Tātad šī māksla joprojām modina emocijas, domas un jautājumus mūsdienu cilvēku prātos. Domāju, tas skaidri pierāda, ka tā joprojām ir ļoti aktuāla. Skaidrs, ka mēs kā sabiedrība neesam atrisinājuši tos jautājumus, kas pastāvēja laikā, kad tapa šie darbi. Varbūt dažas esam mēģinājuši risināt, un dažas esam atrisinājuši, tomēr citas joprojām pastāv. Viss, sākot no identitātes līdz sabiedrībai vai nacionāliem jautājumiem: kas ir svarīgāk, ka esat rumāņu vai poļu mākslinieki? Vai arī jūs esat Eiropas Savienības pilsonis? Es domāju, ka šāda veida problēmas pastāvēja toreiz, pastāv šodien un, iespējams, pastāvēs arī nākotnē.
Tāpēc – jā, es uzskatu, ka šī māksla ir aktuāla tieši mūsu uztveres griezumā. Man patīk tas, ko kurators Tevžs Logars paveicis ar izstādi “Lost in the Moment That Follows” – viņš liek blakus darbus, kas nākuši no ļoti atšķirīgiem laika punktiem, tomēr tie kaut kādā veidā šķetina,izpēta vienus jautājumus, rosina pārdomas par vienām tēmām. Manuprāt, ne-laikmetīgā māksla ir svarīga arī ar to, ka atgādina, ka tik daudz kas galīgi nav nekas jauns. Jautājumi, kurus uzdodam, kuri jārisina, nav jauni. Risinājumi, kurus rodam, ar;i ne vienmēr ir jauni. Domāju, tas mazliet paplašina perspektīvu. Mēs uzskatām, ka esam pati gudrākā paaudze, mēs esam tie, kas nāca ar risinājumiem vai vismaz centās tos atrast. Bet šis, manuprāt, ir ļoti maigs atgādinājums, ka pirms mums to pašu izdzīvoja citas paaudzes. Uzdeva tos pašus jautājumus, atrada atbildes – varbūt tās pašas, varbūt līdzīgas, varbūt citas. Bet tas, ar ko mēs cīnāmies, nav nekas jauns.
Victor Brauner. Augi un dzīvnieki. 1928. Audekls, eļļa. 61 x 50 сm
Vai tas kaut kā iespaido jūsu viedokli par nākotni?
Nenoliedzami. Es nezinu, kā, taču māksla vienmēr maina cilvēkus, kuri par to ieinteresējas, tai seko, izprot mākslas darbu dažādos slāņus. Es esmu pārliecināts, ka tas mūs maina tīri cilvēciski, un līdz ar to mainīs arī mūsu nākotni. Tas gan nenozīmē, ka, piemēram, kaut kāda karojošā māksla, kas cīnās par vai pret zināmām parādībām, noteikti tiešā veidā maina sabiedrību. Bet plašākā izpratnē māksla pārveido cilvēkus un tad cilvēki pārveido sabiedrību. Es to drīzāk uzskatu par netiešu sabiedrības pārmaiņu instrumentu, nevis par tiešas iespaidošanas rīku, ko var izmantot kaut kādu karojošu nostāju labā. Esmu noskaņots skeptiskāk par mākslas spēju tādā tiešā veidā mainīt sabiedrību.
Gherasim Luca. Cardinal Inghirami. 1960. Kolāža uz koka paneļa, 46 × 27,7 × 1,6 сm. Foto: Андрей Инфинит
Man patika jūsu piezīme, ka pieredze komunikācijā ar mākslu jums ir ļāvusi novērtēt nenoteiktību. Nenoteiktība tiek uztverta kā kaut kas diezgan pozitīvs.
Es tiešām uzskatu, ka pārāk liela noteiktība noved pie problēmām. Tā notiek ar diktatoriem, kuri domā, ka skaidri zina, kas jādara un kā tas darāms. Tas vienmēr beidzas slikti, it īpaši tautai. Es domāju, ka zināma neziņas deva mums ļauj nosargāt veselo saprātu. Māksla lieliski palīdz saglabāt kritisko domāšanu attiecībā uz saviem pieņēmumiem, savām izpratnēm. Un tas, cerams, mums palīdz augt par labākiem cilvēkiem.
Izstādes "Lost in the Moment That Follows" kurators Tevžs Logars 
Kādi ir jūsu nākotnes plāni attiecībā uz kolekciju?
Līdz pavisam nesenam laikam es koncentrējos vienīgi uz rumāņu mākslu. Taču pēdējo pāris gadu laikā esmu sācis skatīties plašāk, un – izmantojot jūsu kosmogrāfisko metaforu – pētīt divus apļus ārpus Rumānijas mākslas aprindām. Pirmais aplis ir samērā pašsaprotams, tā ir plašākā Centrāleiropas un Austrumeiropas mākslas ainava. Esmu palēnām sācis vākt šī reģiona mākslinieku darbus. Un otrs aplis ir plašākas starptautiskās mākslas aprindas. Arī šeit esmu sācis kolekcionēt atsevišķus māksliniekus vai mākslas darbus. Tomēr tam visam ir saikne ar kolekcijas rumāņu mākslas kodolu. Gan Austrumeiropā, gan plašākā starptautiskā kontekstā es meklēju māksliniekus un darbus, kuri kaut kādā veidā, caur praksēm, caur vēsturiskiem mirkļiem, sasaucas vai risina dialogu ar kolekcijas kodolu, kuru arī turpmāk nemainīgi veidos rumāņu māksla. Tas ir manas kolekcijas jaunais virziens. Tas vēl ir pašos pirmsākumos. Tāpēc, piemēram, šī izstāde joprojām ir veltīta tikai rumāņu mākslai. Lai izveidotu Austrumeiropas un starptautiskās mākslas sadaļu, kuru varētu jēgpilni izstādīt kopā ar jau esošo kolekciju, būs vajadzīgs laiks. Un tādi ir kolekcijas pašreizējie plāni.
Ovidju Šandors izstādes "Lost in the Moment That Follows" atklāšanā. Foto: Jan Malý 
Varbūt jūs mums un mūsu lasītājiem varētu nosaukt kādus vārdus, par kuriem derētu uzzināt vairāk – ieteikt kādus jaunus rumāņu māksliniekus, kuri kļūst ietekmīgi tieši šobrīd?
Parasti es kā kolekcionārs no tā cenšos izvairīties – proti, man nepatīk nosaukt tikai atsevišķus māksliniekus, jo patiesībā tas būtu ļoti garš saraksts. Taču, ja ieskatās fonda Art Encounters programmā un biennāles Art Encounters programmā, tā piedāvā krietni plašu rumāņu mākslinieku uzskaitījumu; šie vārdi būtu izcils izejas punkts, sākot iepazīties ar Rumānijas mākslas ainu. Tie ir ļoti interesanti resursi. Kolekcionāri jau tagad izmanto fonda tīmekļa vietni, kad vēlas iegūt padziļinātu izpratni par Rumānijas mākslas ainu. Varbūt es tiešām ieteiktu to izmantot arī jums.
