Bāštada kolekcija
Saruna ar norvēģu jaunās paaudzes mākslas kolekcionāru Henriku Bāštadu
Tā sauktie Next Gen kolekcionāri nonāk mākslas pasaulē visdažādāko iemeslu dēļ, taču Henriks Bāštads (Henrik Barstad) viņu vidū izceļas kā priekšzīmīgs šīs jomas entuziasts, kurš sācis veidot savu kolekciju iespaidīgi agrā vecumā, vēl pirms viņam saskaņā ar Norvēģijas likumdošanu bija ļauts saņemt autovadītāja tiesības. Tagad, kad viņš pats jau ir tēvs, Bāštads cenšas panākt, lai māksla kļūtu par visas ģimenes aizraušanos, jo saskata tajā lielisku potenciālu jaunu prātu rosināšanai, kritiskās domāšanas izkopšanai un mākslas mīlestībai visa mūža garumā.
Bāštada kolekcijā augstu vērtēta mākslas spēja aizskart emocionālu stīgu – daudz augstāk nekā stingri stilistiski rāmji. Tā orientēta uz māksliniekiem, kuri runā par tādām svarīgām tēmām kā sociālā taisnīguma trūkums un nevienlīdzība. Viņu darbi pauž pārdomas rosinošas, ironiskas un humoristiskas atziņas, vienlaikus ievirzot mūs jēgpilnās sarunās un mudinot uzdot introspektīvus jautājumus. Kolekcijā samērā līdzsvaroti pārstāvēti mākslinieču darbi, un ar to šīs, jaunākās paaudzes kolekcionāri vērā ņemami atšķiras no saviem priekšgājējiem. Šādu pārmaiņu var izskaidrot ar kolektīvo politisko un ētisko skatpunktu pārbīdi jauno mākslas pircēju aprindās.
Mileniāļu paaudzes mākslas kolekcionāri bez piepūles orientējas digitālajā mākslas pasaulē, dibinot mākslas klubus līdzīgi domājošiem vienaudžiem un mērķtiecīgi ceļojot jaunāko mākslas dārgumu meklējumos. Kad Henriks Bāštads dalās iespaidos par saviem jaunākajiem atklājumiem, viņa aizrautībā kūsājošais stāstījums bieži pievēršas vārdiem, kuru slavas kāpums mākslas pasaulē vēl tikai nupat sācies. Iegādājoties šo mākslinieku darbus, viņš spēlē būtisku lomu viņu karjeras uzplaukumā, un par to liecina arī kolekcionāra netradicionāli izvēlētās fotogrāfijas, kas redzamās vietās izstādītas viņa mājās. Tādi mākslas mīļotāji kā viņš aktīvi pārveido tradicionālo mākslas tirgu; viņu dzinulis ir unikāli kolekcionēšanas motīvi un personīgais skatījums uz dziļo vērtību, ko māksla ienes viņu dzīvē.
Henriks Bāštads
Jūs tikko esat atgriezies no divām mākslas mesēm Kopenhāgenā – CHART un Enter Art Fair. Kā veicās?
CHART, kas norisinās Kopenhāgenas rajonā Šarlotenborgā, ir ideālā vieta, kur gūt koncentrētu un ātru priekšstatu par Ziemeļvalstu mākslas tirgu. Tur piedāvātās mākslas darbu cenas likās pieejamākas. No otras puses, Enter Art Fair ir starptautiskāka, daudzveidīgāka un ievērojami lielāka mese, kurā piedāvātajam materiālam ir krietni augstākas cenas. Kopumā var teikt, ka tur bija pārstāvēts plašs spektrs – no unikāliem darbiem, kas izceļas uz vispārējā fona, līdz tādiem, kas mani tik ļoti nesaistīja.
Varbūt atklājāt vai ieinteresējāties par kādu jaunu māksliniecisku pozīciju?
Nudien. Laikā, ko es pavadīju Kopenhāgenā, sastapu mākslinieka Jong-džuna Taka (Young-jun Tak) darbu ar nosaukumu Our Holding in Their Gaze. Tas bija apskatāms viņa personālizstādē “Street Religion” galerijā Palace Enterprise. Tā ir skulptūra, kas atgādina Ziemassvētku eglīti: uz kailas, kokam līdzīgas rūsainas metāla konstrukcijas sakarinātas spožas, tumši zaļas keramikas detaļas. Katrs no keramikas gabaliem ir atlējums no kāda reāla geju pāra, austrumāzieša un eiropieša, ķermeņa daļām, no galvām līdz pat pēdām, un tikai kompozīcijas centrā redzamās sadotās rokas liecina par šo cilvēku tuvību. Palace Enterprise ir patiesi aizraujoša Kopenhāgenas galerija, kas parasti izstāda tieši eksperimentālus un radikāli novatoriskus mākslinieciskus risinājumus.
Neviens nespēj aizmirst pirmo mākslas darbu, ko nopircis. Stāsti un motīvi, kas cilvēkus aizveduši uz mākslas kolekcionēšanu, mēdz būt unikāli un fascinējoši. Kāds ir jūsu stāsts?
Es uzaugu mājā, kas bija pilna ar mākslu, un muzeju apmeklējumi bija neatņemama mūsu bērnības dzīves sastāvdaļa. Tomēr tā īsti manu interesi par mākslas kolekcionēšanu uzšķīla mātes draudzenes kolekcija. Viņa bija aizrautīga kolekcionāre. Viņas kolekcijā bija pārstāvēts ļoti daudzveidīgs mākslas formu un žanru klāsts ar sarežģītiem darbiem diapazonā no distopiskām un politiskām tēmām līdz tradicionālākiem motīviem, tādiem kā figurālā māksla un ainavas. Vērā ņemams ir fakts, ka lielāko daļu no viņas kolekcijas veidoja norvēģu laikmetīgie mākslinieki, nevis starptautiski vārdi. Laikam jau ārzemju mākslas kolekcionēšana ir pieeja, kas vairāk raksturīga jaunākās paaudzes kolekcionāriem.
Kad man bija 16 vai 17 gadi, es pieteicos apkalpot viesus viņas 60. dzimšanas dienas ballē. Pārtraukumos starp apkalpošanu es pamatīgi izpētīju viņas māju, apbrīnoju mākslas darbus un cītīgi pierakstīju mākslinieku vārdus. Pēc dažām nedēļām man izdevās iegādāties viena viņas kolekcijā pārstāvētā mākslinieka darbu; es izvēlējos tādu, kas iekļāvās manā tālaika budžetā. Šīs kundzes kolekcija kļuva par manu mūzu, un es sev nosolījos, ka arī es kādu dienu dzīvošu šādā mākslas ielenkumā – tieši tā, kā viņa.
Sveins Rennings (Svein Rønning). “Sudraba govs” (Sølvkua). 1976. / Courtesy Barstad Collection
Oho, jūs taču bijāt tikai pusaudzis… Vai drīkst vaicāt, kas bija šī pirmā sēkla, no kuras izauga jūsu kolekcija, un vai tā vēl joprojām ir jūsu īpašumā?
Jā, protams, man tā vēl ir. Tas ir darbs sietspiedes tehnikā, Sveina Renninga (Svein Rønning) “Sølvkua” jeb “Sudraba govs” (1976).
Kāda patlaban ir dominējošā tendence starp norvēģu mākslas pircējiem un pieredzējušiem kolekcionāriem – vai jūs pārsvarā iegādājaties Ziemeļvalstu mākslinieku darbus?
Man personīgi ir spēcīgas simpātijas pret amerikāņu mākslu. Tomēr es esmu ievērojis, ka norvēģi mēdz dot priekšroku vietējo mākslinieku iegādei un bieži vien iecienījuši labākos māksliniekus no savas pilsētas vai reģiona, vai nu tā būtu Bergena, Kristiansanna vai Oslo. Es uzskatu, ka tā ir pareiza pieeja – reāls atbalsts dzīviem vietējiem māksliniekiem. Tomēr manās sabiedrības aprindās kolekcionāri ievieš savās kolekcijās lielāku daudzveidību, sekojot starptautiskajai mākslas ainai tādos pasākumos kā Art Basel, Frieze London un Enter Art Fair.
Norvēģiem visādā ziņā raksturīga mākslas mīlestība, un viņi mīl uzlabot savu dzīves telpu. Kad dzīvoklī pavadīti kādi pieci gadi, parasti īpašniekam rodas vēlēšanās pamatīgi atsvaidzināt interjeru. Esmu ievērojis būtisku tendenci: norvēģi sākuši atvēlēt zināmu daļu no sava budžeta, lai iekļautu mākslu savā privātajā telpā. Mēs visi ļoti lepojamies ar savu jaunatvērto Oslo Nacionālo muzeju, kurš mums jau sarūpējis vairākas fantastiskas izstādes – Luīzi Buržuā, Sandru Mudžingu, Alisi Nīlu.
Piedevām vēl Norvēģija var lepoties ar tādām lieliskām un progresīvi domājošām mākslas institūcijām kā Bergenas Mākslas muzejs, Henijas-Unstada mākslas centrs un Astrupu-Fērnliju muzejs, kas turpina iedvesmot un sajūsmināt mākslas cienītājus mūsu valstī.
Volfgangs Tillmanss (Wolfgang Tillmans). Paperdrop light b. 2019. / Courtesy of Henrik Barstad
Vai jūras klātbūtne kaut kā iespaidojusi jūsu attiecības ar mākslu? Kā, pēc jūsu domām, Norvēģijas daba ietekmējusi jūsu personību?
Par spīti tai reizēm apdullinošajai rēkoņai, ar kādu ziemeļos viļņi triecas pret krastu, pie jūras mani parasti pārņem dziļš miers; tā man dod jēgas un mērķa apziņu un cerību, un tās ir līdzīgas izjūtas tām, kas manī atbalsojas, kad es saskaros ar mākslu.
Norvēģijas garā krasta līnija iespaidojusi gan šīs zemes cilvēkus, gan māksliniekus, kuru talants te plaucis gadsimtu gaitā. No ikoniskajiem Edvarda Munka darbiem līdz šodienas laikmetīgajiem māksliniekiem – jūra ir un paliek pārlaicīgs un neizsmeļams iedvesmas avots. Es personīgi dziļi jūsmoju par izteiksmīgo īpašā kobaltzilā toņa, tā sauktā “Nūpena zilā” izmantojumu norvēģu mākslinieka Hjella Nūpena (Kjell Nupen) jūras ainavās. Daudzās norvēģu mājās goda vieta ierādīta mākslas darbiem, kuros notverta jūras būtība – tās neatkārtojamā gaisma, bākas, spilgtie piekrastes ciemi.
Kāds ir mākslas darba iegādāšanās process – izsvērta un pārdomāta izvēle vai spontāns lēmums?
Es personīgi, iegādājoties mākslas darbus, parasti pieturos pie stingri strukturētas pieejas. Tas reti ir spontāns lēmums, lai gan es pilnīgi pieļauju arī šādu iespēju. Līdz šim mana metode bijusi samērā sistemātiska. Es bieži apmeklēju mākslas meses – ne obligāti ar nolūku kaut ko nopirkt, drīzāk jau izpētīt dažādu galeriju piedāvājumu. Mans mērķis ir atklāt jaunas galerijas ar iespaidīgu portfolio, progresīvu pieeju un aizraujošām mākslinieciskām perspektīvām. Es ievācu informāciju no galeristiem un izvērtēju to, ko esmu atradis. Ja sastopu mākslu, kas mani uzrunā, es uzzinu vairāk par pašu mākslinieku, izlasu internetā pieejamās intervijas, bieži tādos portālos kā Louisiana Channel. Tāpat es arī apspriežos ar sievu, kura ir mana partnere kolekcijas veidošanā. Viņa mums palīdz izvairīties no pārāk drošiem risinājumiem, uzdodot pavisam vienkāršu jautājumu: “Vai šis mākslas darbs tiešām ienes kaut ko jaunu mūsu dzīvē?” Ja tā nav, viņa mani mudina apsvērt kādu drosmīgāku darbu.
Baks Ellisons (Buck Ellison). “Prinsu atvases” (The Prince Children) 2019. / Courtesy of Henrik Barstad
Vai jums nenāk prātā kāda situācija, kad kāds no jūsu kolekcijas darbiem kļuvis par ierosmi interesantai sarunai?
Protams. Ir viens īpašs mākslas darbs, kas saucas “The Prince Children” (“Prinsu atvases”, 2019); tā autors ir amerikāņu konceptuālais fotogrāfs Baks Ellisons (Buck Ellison). Īsos vārdos darba vēsture ir šāda: tas ir inscenēts ģimenes portrets, un tajā redzama Betsija Devosa (dzimusi Prinsa), kura 2017. gadā kļuva par Donalda Trampa kabineta izglītības ministri – par spīti nepieciešamo kvalifikāciju trūkumam. Attēlā ir arī viņas māsas un, kas ir būtiski, brālis – Ēriks Prinss, privātās militārās kompānijas Blackwater dibinātājs. Šie cilvēki spēlējuši ietekmīgas lomas ASV valdībā, politikā, taču plašākai sabiedrībai palikuši salīdzinoši noslēpumaini. Publiski pieejamas visai nedaudzas viņu fotogrāfijas, kā tas ir ar daudziem Amerikas ultrabagāto balto augstāko aprindu pārstāvjiem – tādā mērā, ka 2018. gadā, kad žurnāls Vanity Fair publicēja par viņiem rakstu, ģimene atteicās izsniegt žurnālam savas fotogrāfijas, un tā vietā Vanity Fair ievietoja mākslinieka zīmētas ilustrācijas.
“Prinsu atvases” Baks Ellisons uzņēmis plašāka fotogrāfiju cikla ietvaros; šajos darbos viņš rūpīgi inscenējis ainas ar aktieriem un rekvizītiem, vizuāli rekonstruējot šīs un tai līdzīgu ģimeņu dzīvi 70. gados. Viņš centies savā mākslā atsegt slēptos mehānismus, kas atražo nevienlīdzību šajā sabiedrībā, kura ārēji iestājas par demokrātiju un līdztiesību. Daudzas no šīm ietekmīgajām figūrām savu stāvokli ieguvušas, pateicoties bagātībai un kontaktiem, nevis normālajam demokrātisku vēlēšanu procesam.
Kad viesi ierauga šo 153 x 202 cm fotogrāfiju, novietotu redzamā vietā manā dzīvojamā istabā, tā izprovocē dažādus jautājumus un reakcijas. Cilvēki bieži interesējas, kas ir attēlā redzamie jaunie ļaudis un vai mūs ar viņiem vieno kādas radniecības saites.
Nikola Eizenman (Nicole Eisenman). Purple Loose Strife. 2021. / Courtesy Barstad Collection
Tas ir lielisks piemērs, un šādu darbu nav viegli paskaidrot. Cik darbu kopumā ir jūsu kolekcijā un vai tie visi izvietoti redzamā vietā jūsu personīgajā mājā? Vai arī daļa atrodas kādā krātuvē?
Saskaitījis es neesmu, bet domāju, ka kolekcijā ir starp 35 un 40 darbiem. Par laimi, lielākajai daļai no tiem pietiek vietas manā mājoklī. Starp manā kolekcijā pārstāvētajiem māksliniekiem ir Volfgangs Tillmanss, Baks Ellisons, Turbjērns Redlands (Torbjørn Rødland), Īvs Šērers (Yves Scherer), Frīda Orupabo, Nikita Geila, Grīrs Patersons un gleznotāji Tīra Tinglefa (Tyra Tingleff), Daniela Orčarda, Greisa Vīvere, Nikola Eizenmana un Bjārne Melgors (Bjarne Melgaard). Kolekcijai augot, daži no darbiem pārceļojuši uz manas māsas mājām. Laimīgā kārtā viņa dzīvo netālu un ar lielāko prieku piekritusi izvietot darbus uz savu istabu sienām.
Kādu jūs iztēlojaties savas kolekcijas nākotni?
Es personīgi vēlos iedvesmot savus bērnus. Man kā uzņēmējdarbības attīstītājam un stratēģim vajadzētu lietpratīgi definēt savas kolekcijas virzienu un mērķi. Taču, godīgi sakot, es arī ļoti vēlos vienkārši pavērot, uz kurieni tā aizvedīs mani. Man un manai ģimenei daudz svarīgāk, lai mums ar kādu atsevišķu mākslas darbu veidojas personīgs kontakts, nekā tas, kā šis darbs iekļaujas pārējā kolekcijā. Mana mīlestība pret mākslu man ir ārkārtīgi svarīga.
Henriks Bāštads ar bērniem
Jūs pieminējāt, ka jums svarīgi dalīties šajā interesē par mākslu ar saviem bērniem. Ko viņi domā par savu vecāku arvien augošo kolekciju?
Es cenšos iegādāties mākslu, kas uzrunātu arī viņus – varbūt ar krāsām, varbūt ar tēmu. Viņiem istabās ir fantastiskas Danielas Orčardas un Greisas Vīveres figurālās gleznas, arī vairāki šveiciešu mākslinieka Īva Šērera lentikulārie darbi. Tādā veidā, padarot mākslu par viņu ikdienas dzīves daļu, mēs kopjam viņu estētisko izjūtu un interesi par vizuālo mākslu. Viņi pat ir sacījuši, ka neparko negribētu no šiem darbiem šķirties. Reizēm es ievēroju, ka viņi noraugās kādā mākslas darbā, dziļi domās iegrimuši, neko nesakot un neuzdodot nekādus jautājumus. Es redzu, ka tajā brīdī starp mākslas darbu un jauno skatītāju veidojas jēgpilns kontakts. Mans vecākais dēls pat cenšas pamatot saviem draugiem, kāpēc mums mājās ir šie darbi, un paskaidrot, ko vajadzētu mēģināt tajos saskatīt.
Taisnību sakot, manā bērnībā regulārie sestdienas muzeju apmeklējumi kopā ar vecākiem nebija diez cik aizraujoši. Maniem bērniem, kuri ir vēl mazi un enerģijas pārpilni, ir tieši tāpat. Tāpēc mēs tagad parasti ejam uz muzejiem, kuros ir īpašas bērnu zonas; tur viņi var zīmēt un iesaistīties programmās, kas kaut kā saistītas ar izstādītajiem darbiem. Tas ir palīdzējis, un bērni reizēm paši ierosina aiziet uz muzeju tieši šī iemesla dēļ.
Greisa Vīvere (Grace Weaver). Untitled. 2019
Ir tāds interesants stāsts, kas saistīts ar Munka “Kliedzienu”, kas tagad atrodas jaunajā muzejā Oslo. Mazi bērni šī mākslas darba priekšā bieži apgalvo, ka patiešām dzirdot kliedzienu.
Kad mani bērni “Skrik” – “Kliedzienu” ieraudzīja pirmo reizi, tas viņam likās aizraujošs – īpaši jau unikālās izstādīšanas metodes dēļ. Muzejā glabājas trīs dažādas šī darba versijas, taču gaismjutības dēļ tās izstāda apskatei pēc kārtas, pa vienai. Rotācija notiek reizi stundā: viens no šedevriem pakāpeniski pazūd tumsā, bet nākamais lēni iznāk gaismā, un šis rituāls pasvītro darba lielo vērtību. Manam dēlam “Skrik” liekas absolūti fascinējošs, turpretim abām meitām, kuras ir jaunākas, gleznas sakāpinātais motīvs šķiet nedaudz biedējošs.
Es redzu, ka jūs īpaši interesē fotogrāfija.
Tā ir taisnība. Fotogrāfija šobrīd mani interesē visvairāk, taču es nebūt neatstāju bez ievērības arī citas mākslas formas.
Vai jūs pēdējā laikā esat sastapis kādus jaunus daudzsološus fotogrāfus?
Vai esat dzirdējusi par Nikitu Geilu? Viņas karjera uzņēmusi aizraujošu augšupejošu trajektoriju. Šogad viņai bija izstāde “End of Subject” galerijā 52 Walker, tieši blakus Deivida Cvirnera galerijai Ņujorkā, Traibekā. Tieši tur es viņu sev atklāju. Viņa apvieno dažādus elementus, tādus kā attēli, skaņa, betons, tērauds, gaismas un teksts, un pēta saiknes, kas veidojas starp tiem. Tagad manā kolekcijā ir viens šīs mākslinieces darbs ar nosaukumu “Teeth, 2022”, un jāsaka, ka viņas attēlos tiešām var sadzirdēt skaņu.
Nikia Geila (Nikita Gale). Teeth. 2022. / Courtesy of Henrik Barstad
Jūs attēlā sadzirdat skaņu?
Precīzāk būtu teikt, ka tas atsauc prātā skaņas sajūtu. Asociācijas, ko rada metāla plāksne un krīts, panāk to, ka tu vari iztēloties attēlā ietverto skaņu.
Tātad ik reizi, kad jūs uz to paskatāties, jums šo asociāciju rezultātā prātā atskan neeksistējoša čīkstoša skaņa.
Jā.
Kā, jūsuprāt, mūsu šodienas strauji mainīgajā pasaulē attīstās attiecības starp tradicionālo fotogrāfiju un laikmetīgo digitālo mākslu?
Es uzskatu, ka tradicionālā fotogrāfija un laikmetīgā digitālā māksla var viena otru papildināt un harmoniski pastāvēt viena otrai līdzās. Laikmetīgās digitālās mākslas iespējas ir neierobežotas, un tā var būt patiesi aizraujoša. Videomāksla reizēm ir grūti izsekojama, grūti saprotama. Tomēr bērniem iepazīšanās ar šo mākslas formu var būt stimulējoša pieredze. Tā var veicināt viņu zinātkāri, mudināt uzdot jautājumus un dalīties savās pārdomās; tā rada jaunus jautājumus un interpretācijas.
Nesen mēs ar dēlu apmeklējām Henijas un Unstada Fotogrāfijas un jauno mediju triennāli. Tur bija viens konkrēts darbs, kas atstāja uz mums abiem spēcīgu iespaidu. Mākslinieks bija izmantojis mākslīgo intelektu, lai radītu attēlus uz kara stāstu pamata. Tas bija spēcīgs un nozīmīgs darbs, ko noteikti vajadzēja redzēt, par spīti tā brutalitātei. Tāpat lietuviešu mākslinieces Emīlijas Škarnulītes (Emilija Škarnulytė) imersīvā video instalācija “RAKHNE” (2023), kas ar CGI, datorgrafikas palīdzību iztēlojas milzīgu dziļūdens datu atmiņas bloku, izgaismojot to, kā korporācijas bieži savā praksē ignorē vides aizsardzības nepieciešamību. Darbs piedāvā futūristisku scenāriju un kalpo kā iespaidīgs medijs, ar kura starpniecību norādīt uz šīm problēmām; tas ir vizuāli saistošs veids, kā bērniem iepazīties ar šīm svarīgajām tēmām.
Kādas ir jūsu attiecības ar glezniecību?
Viena no maniem mīļākajiem gleznotājiem abstrakcionistiem ir Tīra Tinglefa, kura ir norvēģiete, taču dzīvo un strādā Berlīnē. Viņa rada halucinācijām līdzīgas ainavas ar krāsām un toņiem, ar līnijām kas izvijas cauri šīm virsmām, it kā cenšoties piešķirt bezformībai kaut kādus konkrētus apveidus. Mani vienkārši fascinē tas, kādu efektu viņa panāk, citu pēc citas klājot neskaitāmas krāsas kārtas. Viņas darbs bija pirmā abstraktā eļļas glezna, ko es iegādājos.
Turbjērns Redlands (Torbjørn Rødland). HotDog. 2013. / Courtesy of Henrik Barstad
Kādas ir jūsu domas – ko laikmetīgā māksla var mācīt sabiedrībai un ko tā nozīmē jums?
Tas pārdzīvojumu spektrs, ko māksla var piedāvāt, ir milzīgs. Es uzskatu, ka valdībām vajadzētu sniegt vēl lielāku atbalstu mākslas ainai, padarot izcilu mākslu pieejamu sabiedrībai. Valsts atbalstu vajadzētu saņemt arī svarīgākajiem muzejiem, palīdzot mārketinga centienos un nodrošinot, ka skolas un cilvēki ir informēti par dažādām izstādēm un to nozīmīgumu, rosinot interesi un motivāciju tās apmeklēt. Ne jau katrs var būt mākslas kolekcionārs, toties mēs visi varam apmeklēt muzejus.
Kādu padomu jūs dotu cilvēkiem, kuri interesējas par mākslu un gribētu sākt veidot paši savu kolekciju?
Pirmkārt, es ieteiktu reizēm mazliet riskēt. Tieši tā jutos es, iegādājoties savu pirmo mākslas darbu. Man laimējās sev atklāt mākslinieku, kura darbus es varēju atļauties – tas nebija pārāk liels spiediens uz manām finansēm. Šodienas acīm raugoties, es saprotu, ka tas bija salīdzinoši drošs ieguldījums, jo es pazinu cilvēku, savas mammas draudzeni, kura arī krāja šī paša mākslinieka darbus. Tomēr ir svarīgi atrast pašam savu ceļu, nevis vienkārši sekot tam, ko pērk tavs kaimiņš vai draugs. Tāda pieeja nodrošinās daudz unikālāku izziņas pieredzi un emocionālo kontaktu ar darbu.
Baks Ellisons (Buck Ellison). Dick and Betsy. The Ritz-Carlton, Dallas, Texas. 1984, 2019. Arhīva pigmentdruka / Courtesy of Henrik Barstad
Es ieteiktu pirkt primārajā tirgū, jo tas mums ļauj atbalstīt māksliniekus viņu karjeras pašreizējā posmā.
Baka Ellisona “Prinsu atvases” es nopirku pandēmijas laikā. Tobrīd nebija pārāk grūti tikt pie viņa darba. Ir trīs “Prinsu atvašu” eksemplāri: viens apskatāms Hammera muzejā, otrs – Losandželosas apgabala Mākslas muzejā (LACMA), bet trešais ir pie manis mājās. Tagad, trīs gadus vēlāk, amerikāņu muzeji izrāda interesi par iespēju to iegādāties. Man uz to ir zināmā mērā pretrunīga reakcija: no vienas puses, varbūt nevajadzētu noraidīt šos piedāvājumus, jo tā būtu lieliska iespēja Ellisonam kā jaunam māksliniekam. No otras puses, šis darbs mani uzrunāja pirmo, un mēs ar ģimeni no sirds mīlam šo fotogrāfiju.
