Mākslas kolekcionēšana: Kopējais mērķis
Saruna ar norvēģu mākslas kolekcionāriem Tūrdu Renningu Krogtorfu un Māri Indregoru
Oslo dzīvojošie mākslas kolekcionāri Tūrds Rennings Krogtorfs (Tord Rønning Krogtoft) un Māri Indregora (Mari Indregard) ir dziļi uzticīgi viens otram un mākslai. Viņi ir daiļrunīgi, paužot kopīgo apņemšanos neatslābstoši papildināt savu kolekciju: “Mēs nedodamies dārgos atvaļinājumos. Vasaras pavadām vecā skolas ēkā, kas atrodas nelielā fjordā, kur ar prieku mielojamies ar turpat nozvejotām zivīm. Mēs vienkārši izvēlējāmies investēt mākslā.” Abi izbauda friluftsliv (vienkāršu dzīvi dabā, nedarot tai pāri) Ziemeļeiropas daudzveidīgajā un bieži vien skarbajā ainavā. Tas ietekmējis to, kādu mākslu viņi izvēlās; kolekcijas darbi vairāk izstaro vieglumu un mieru nekā provocē. Krogtoft/Indregard mākslas kolekciju veido pazīstamu un jaunu norvēģu radītie laikmetīgās mākslas darbi, īpašu uzmanību kolekcionāri pievērš reģionā dzīvojošo sieviešu mākslinieču atbalstam. Viņu pieeja kolekcionēšanai ir savveida dzīves mirkļu iemūžināšana un saglabāšana, un tā ir kas vairāk par vienkāršu apsēstību ar mērķi iegūt kaut ko jaunu. Kultūra, estētika un vizuālā māksla vienmēr ieņēmušas ļoti nozīmīgu vietu Krogtorfa un Indregoras personīgajā un profesionālajā dzīvē.
Vēl nupat Tūrds Rennings Krogtorfs bija biznesa un mārketinga direktors nesen atvērtajā Nacionālajā mākslas, arhitektūras un dizaina muzejā Oslo. Būdams viens no muzeja radošo prātu komandas, viņš spēlēja izšķirošu lomu, veicinot mākslas atgriešanos mājās, tiešā un pārnestā nozīmē, pie norvēģiem (gadiem ilgušās aizkavēšanās ar muzeja atklāšanu dēļ Munka “Kliedziens” un citi nozīmīgi nacionālie dārgumi bija noglabāti ārpus sabiedrības redzesloka). Turklāt Krogtorfs ir Carte Blanche (Norvēģijas nacionālā laikmetīgās dejas kompānija), Oslo džeza festivāla un Oslo Open (aprīlī notiekoša atvērto studiju nedēļas nogale) valdes loceklis. Viņa partnere Māri Indregora, kurai ir maģistra grāds mākslas vēsturē un kura mākslu sākusi iegādāties jau 18 gadu vecumā, ir prāta un dzirkstošā gara dzinējspēks pāra privātajā mākslas pasaulē. Ar nerātnu mirdzumu acīs un lipīgiem smiekliem viņi sarunā ar Arterritory sajūsmināti stāsta par savu mākslas kolekcionēšanas ceļu.
(no kreisās uz labo) works by Knut Rumohr, Håkon Gullvåg, Jens Johannessen, Eilif Amundsen, Ann Iren Buan, Andreas Siqueland, Linn Pedersen, Even Bie-Larsen ©Thomas Hartvig Olesen
Kā sākās jūsu mākslas kolekcionēšanas ceļojums?
Māri Indregora: Savu pirmo mākslas darbu iegādājos 18 gadu vecumā – 1995. gadā mazā Prāgas galerijā. Kopā ar draugu klejojām pa Eiropu. Ceļojuma beigās vēl bija palikusi nauda, un nolēmām, ka, ietaupot uz pārtiku, varēsim atļauties pārvest mājās kādu mākslas darbu. Mēs iegādājāmies divas viena un tā paša mākslinieka grafikas. Manējā šobrīd gan atrodas bēniņos, jo ar laiku man tā apnika. Grafikā attēlota sievietes ķermeņa saplūšana ar zivs galvu.
Tūrds Rennings Krogtorfs: Mari ir maģistra grāds mākslas vēsturē, tāpēc viņa ir mūsu mākslas darbu iegādes smadzenes. Es esmu vienkārši krājējs ar ļoti labu gaumi. Hah! Man ir pārāk daudz uzvalku un apavu, bet es kolekcionēju arī grāmatas, mūzikas ierakstus un mākslas darbus.
M.I.: Pats pirmais mākslas darbs, ko Tords man iegādājās, bija Grētas Irēnes Einarsenas fotogrāfija.
Grētas Irēnes Einarsenas fotogrāfija ©Thomas Hartvig Olesen
Vai jūs varētu īsi raksturot savu mākslas kolekciju? Vai, to veidojot, mērķtiecīgi raugāties pēc mazāk reprezentētu mākslinieku darbiem?
T.K.: Mūsu kolekcionēšanas process nav izteikti stratēģisks, drīzāk saistīts ar mīlestību pret konkrētu mākslas darbu, bez investīciju motīviem. Tas būtu pārspīlēti teikt, ka aktīvi meklējam savā kolekcijā nepietiekami reprezentētas balsis. Tomēr būtisks mūsu kolekcionēšanas aspekts ir, ka dodam priekšroku jaunu, dzīvu mākslinieku darbu un sieviešu – mākslinieču darbu iegādei. Iegādājoties darbus vēlams, ka tie nāk no mākslinieka vai viņu pārstāvošās galerijas. Ņemot vērā vēsturiski nepietiekamo sieviešu mākslinieču pārstāvniecību muzejos visā pasaulē, mūsu kolekcija iegulda viņu mākslā. Tomēr tas nav strikts noteikums; kolekcijā ir arī daudzu jau mirušu norvēģu mākslinieku darbi. Taču, koncentrējoties uz aktīvi praktizējošām norvēģu māksliniecēm, mēs sniedzam kaut nelielu ieguldījumu vietējā mākslas ainā.
Dažkārt investīcijas ir gana lielas. Tā kā mums nav bērnu, ir vairāk iespēju iegādāties mākslu nekā lielākajai daļai mūsu vecuma cilvēku, un tālab mēs tai piešķiram prioritāti. Mēs nebraucam dārgos atvaļinājumos. Izņemot ciemošanos pie labiem draugiem Ņujorkā šopavasar. Vasaras pavadām vecā skolas ēkā, kas iespiesta nelielā fjordā, kur ar prieku ēdam turpat zvejotās zivis. Vienkārši esam izlēmuši lielāko daļu savu ienākumu ieguldīt mākslā.
Tūrda rīta pelde Oslo
Norvēģija ir slavena ar brīnišķīgajām dabas ainavām, un dzīve jūras tuvumā var būtiski ietekmēt pasaules uztveri. Vai, jūsuprāt, tas ir ietekmējis jūsu mākslas gaumi?
M.I.: Manuprāt, tā kā esam no Norvēģijas ziemeļu daļas, kur mūs ieskauj mežonīga, pirmatnēja daba, kalni un fjordi, mēs nejūtam vajadzību kolekcionēt ainavas, jo ar dabu tiekamies nepastarpināti. Savā miteklī alkstam miera un tiecamies pēc mākslas darbiem, kas izstaro klusumu. Mūsu kolekcijā nav daudz provokatīvas vai dramatiskas mākslas. Tomēr mums ir divas ainavas, kurās attēlota Norvēģijas ziemeļu daļa un kuras mantoju no savas vecmāmiņas. Tās skaisti eksponētas virtuvē, un es tās ļoti cienu, lai gan pati nebūtu tādas iegādājusies.
T.K.: Lai gan dzīve pie jūras, iespējams, nav būtiski ietekmējusi mūsu kolekcionēšanas ieradumus, tai neapšaubāmi ir liela ietekme uz mums kā cilvēkiem. Neatkarīgi no gadalaika es savus rītus sāku ar skriešanu gar jūru un peldi. Rīta gaisma pie jūras, īpaši martā, aprīlī un maijā, ir vienreizēja.
Annas Irēnas Buanas darbs ©Thomas Hartvig Olesen
Vai kolekcijā ir iespējams izcelt kādu vienu, īpaši tuvu mākslas darbu?
M.I.: Jā, Tūrds var pastāstīt stāstu par to. Tas ir diezgan garš.
T.K.: Māri un es jau sen esam Annas Irēnas Buanas (Ann Iren Buan) darbu fani. Vairums viņas darbu ir iespaidīgi lieli (institucionāls izmērs), un viņas māksla ir pārstāvēta daudzās lielākajās Norvēģijas mākslas institūcijās un privātkolekcijās. Viņa reti rada ko tādu, kura izmērs būtu piemērots parastai viesistabai. Neraugoties uz to, mums izdevās iegādāties nelielu viņas darbu.
Katru gadu pilsētā notiek Oslo Open – atvērto darbnīcu nedēļas nogale. Pagājušajā gadā šī pasākuma ietvaros apmeklējām Buanas ateljē. Pie sienas bija izlikti daži darbi, pie kuriem viņa tobrīd strādāja. Mēs aprunājāmies un devāmies prom. Tomēr Māri nespēja beigt domāt par vienu konkrētu darbu, kuru tur bija redzējusi un minēja, ka sazinās ar galeriju, lai noskaidrotu, vai kādi vēl ir pieejami.
Tuvojās Māri dzimšanas diena, un pagājušajā gadā bija mūsu kopdzīves 25 gadu jubileja. Tāpēc nolēmu viņas dzimšanas dienu padarīt ļoti īpašu. Māri nezinot, es sazinājos ar Annu Irenu caur Instagram un pajautāju, vai ir kādi darbi, kurus viņa būtu ar mieru pārdot. Māksliniece bija atsaucīga un piekrita pabeigt darbu, kuru Māri bija apbrīnojusi viņas darbnīcā. Mēs vienojāmies, ka gadījumā, ja Māri ar viņu sazināsies, viņa teiks, ka nav brīvu darbu. Tādu pašu lūgumu izteicu arī mākslinieci reprezentējošai galerijai Oslo. Kādā reizē mēs ar Māri kopā pat apmeklējām galeriju, lai interesētos par pieejamajiem darbiem, un galeristei nācās melot.
Viņas dzimšanas dienā rītā pulksten 11 es paņēmu mākslas darbu no rāmēšanas darbnīcas ārpus Oslo un piestiprināju to pie sienas mūsu mājās.
Zināju, ka, atgriežoties mājās, Māri dosies par savu ierasto trajektoriju: no gaiteņa uz vannas istabu, pēc tam aizskrienot līdz virtuvei. Tāpēc, kad viņa pārradās no darba, daudz pļāpājot – tas un tas, bla, bla, bla, bla – stāstot par savu dienu, es klusām staigāju viņai pakaļ. Kad viņa iegāja viesistabā un to ieraudzīja, viņa sastinga.
Mari: Es ieraudzīju Annas Irēnas Buanas darbu savā priekšā un sāku raudāt.
Māri Indregora pie Annas Irēnas Buanas darba ©Thomas Hartvig Olesen
Māri, saprotu, kāpēc jums šis darbs ir tik īpašs. Bet vai vari pastāstīt, ar ko tas sākotnēji piesaistīja uzmanību?
M.I.: Mani fascinē viņas tehnika, tas, kā viņa manipulē ar papīru. Tas ir kaut kas tāds, ko es vēl nebiju redzējusi. Papīrs kā materiāls ir trausls, tomēr tajā ir spēks. Šī kombinācija, kopā ar to, kā māksliniece izmanto krāsu, mani patiešām valdzina. Viņas darbi attīstās procesā. Annai Irēnai Buanai šogad būs divas izstādes – galerijā OSL Contemporary un Kunstnerforbundet (mākslinieku vadītā galerija Oslo), un mēs tās ar nepacietību gaidām.
Leonard Rickhard, «Innflyvning over stort dukkehus». 2013-2014 ©Thomas Hartvig Olesen
Kurš mākslas darbs piesaista vislielāko jūsu viesu uzmanību?
M.I.: Tas, pie kura cilvēki apstājas un par kuru interesējas, ir norvēģu konceptuālista, gleznotāja Leonarda Rikarda (Leonard Rickard) “Leļļu māja” (2013/2014), kuru mums laimējās iegādāties pirms dažiem gadiem. Pašlaik Astrupa Fērnlija muzejā Oslo skatāma lieliska viņa retrospekcija “Starp būvniecību un sabrukumu”. Diemžēl mākslinieks nomira 7. janvārī, tikai nedēļu pirms izstādes atklāšanas. Viņa nāve bija šoks mākslas pasaulei, un Norvēģija zaudēja vienu no saviem izcilākajiem māksliniekiem.
Mākslinieka darbu motīvi un tēli nāk no viņa bērnības un jaunības tūlīt pēc Otrā pasaules kara, un daudzu izcelsme meklējama 20. gadsimta 70. gados. Iespējams, pazīstamākie ir lidmašīnu modeļi, būvlaukumi un mašīnas, kas raisa nostalģiskas atmiņas par bērnības laikiem. Viņa izvēlēto toņu izvēle ir unikāla: nevis dramatiska, bet maiga un viegla, piešķirot darbiem klusuma sajūtu.
Jardar Lunde, «Lofotfiske», 1944. ©Thomas Hartvig Olesen
Tūrd, iepriekš bijāt Nacionālā muzeja Oslo Mārketinga un uzņēmējdarbības direktors. Kā bijāt iecerējis muzeja kolekciju tuvināt sabiedrībai?
T.K.: Es biju Biznesa un mārketinga direktors no 2018. gada līdz 2024. gada martam. Sākotnēji jaunā Nacionālā muzeja atvēršana tika plānota 2019. gada rudenī, bet beigās tas notika tikai 2022. gadā. Šajā laikā izskanēja kritika par muzeja un tā kolekcijas nepieejamību, un mums bija jātiek ar šo situāciju galā.
Izveidojās lieliska sadarbība starp muzeja strādājošajiem mākslas zinātniekiem un mārketinga nodaļu. Nacionālais muzejs nolēma vairākus kolekcijas zīmīgākos darbus nosūtīt uz vietām, ar kurām tiem ir kāda saistība – vai nu tāpēc, ka tie tur ir radīti, vai arī tāpēc, ka to motīvs vai mākslinieks ir saistīts ar šo vietu. Kopumā tādas bija 36 dažādas vietas un objekti visā valstī, no dienvidiem līdz pat Eiropas kontinenta ziemeļdaļai. Paralēli lokālajiem muzejiem kolekcija ceļoja arī uz Hå bēgļu centru, Haldenas cietumu, veco ļaužu māju Narvikā un senu baznīcu Somijas reģionā. Viens no šiem ceļojošajiem darbiem bija arī Adolfa Tidemanda (Adolph Tidemand) un Hansa Gudes (Hans Gude) “Līgavas gājiens Hardangerfjordā” (Bridal Procession on the Hardangerfjord, 1848), kas ir izcils nacionālā romantisma piemērs.
Hans Gude, Adolph Tidemand, «Bridal Procession on the Hardangerfjord», 1848. Foto: Nasjonalmuseet Børre Høstland
Es nebiju domājusi, ka jūs gluži fiziski nogādājāt mākslu pie cilvēkiem. Iztēlojos, ka strādājat ar algoritmiem un veidojāt Instagram video, piemēram, par to, kas notiek “naktī muzejā...” vai kaut ko tamlīdzīgu.
T.K.: Stāsts ir vēl labāks. Kāda vecāka kundze, vārdā Else, kas dzīvo netālu no visai nomaļās Narvikas (no turienes nākam arī mēs ar Māri), muzeja Facebook lapā pauda apbrīnu par “Līgavas gājienu Hardangerfjordā”. Viņa minēja, ka veselības stāvoklis liedz viņai doties uz Oslo, lai to apskatītu. Saskaņā ar Nacionālā muzeja misiju padarīt mākslu pieejamu visiem, mēs improvizēti pieņēmām lēmumu nodrošināt viņai iespēju to redzēt. Lai gan darbs jau bija ceļā tālāk uz ziemeļiem, mēs izmetām līkumu caur Narviku. Ļoti vēlējāmies sagādāt pārsteigumu. Tāpēc mana pamāte, kas pazina kādu kundzes draudzeni, sarunāja, kā tā uzprasās pie viņas uz kafiju kopā ar draugiem, tādējādi nodrošinot, ka dāma ir mājās. Ierodoties paskaidrojām, kālab tur esam, un viņas pagalmā sarīkojām privātu mākslas darbu apskati. Viņa bija sajūsmas asarās. Nacionālā muzeja tīmekļa vietnē var noskatīties video, kur viss šis pasākums iemūžināts.
National Museum’ s Aaward-winning ‘Art is Coming Home’ (Kunsten kommer hjem) campaign
Tas ir tiešām aizkustinoši.
T.K.: Šo stāstot, man joprojām uzmetas zosāda. Sākotnēji bijām iztēlojošies, ka gleznu varētu piekārt pie sienas viņas mājā. Pat mēģinājām iegūt arhitektūras rasējumus, lai noskaidrotu, vai būtu iespējams viņas mājās eksponēt slavenāko norvēģu gleznu.
M.I.: Slavenākā glezna ir Edvarda Munka “Kliedziens”.
T.K: Šis ir otrs nozīmīgākais nacionālās mākslas kolekcijas darbs. Diemžēl iespējamās sienas platība bija pārāk maza, tāpēc mēs to eksponējām viņas dārzā.
Vai mūsdienās muzejiskās mākslas popularizēšana ir izaicinājums? Kā reklamēt klasisko tēlotājmākslu laikmetā, kur dominē pārbagāts digitālais saturs un izšķiroša nozīme ir spējai pārliecināt cilvēku tikai 15 sekunžu laikā?
T.K.: Šis ir, patiešām, sarežģīts jautājums, un arī viens no interesantākajiem man kā bijušajam Nacionālā muzeja biznesa un mārketinga direktoram. Labprāt to apspriestu plašāk. Lai neizplūstu, sākšu ar to, ka nepiekrītu jūsu jautājuma premisai. Mākslai, vienalga, vai tā būtu tēlotājmāksla vai kas cits, nevajadzētu nedz ar kādu konkurēt, nedz arī izcelties. Atšķirība starp “augsto” un “zemo” kultūru vienmēr ir atkarīga no skatītāja. To, ko viens cilvēks uzskata par augstu mākslu, cits kā tādu nevērtē.
Manuprāt, konkurence vairāk ir saistīta ar laika nevis naudas faktoru; izšķiroša nozīme ir tam, kā mēs izvēlamies pavadīt savu brīvo laiku. Vai mēs skatāmies Netflix mājās, vai ejam uz izstādi. Runa nav par konkurenci starp dažādiem kultūras veidiem. Sociālie mediji, īpaši Instagram, zināmā mērā ir palīdzējuši vizuālajai mākslai, jo iepazīstina ar to arvien vairāk cilvēku. Tomēr māksla ir jāpiedzīvo reālajā dzīvē, ne tikai uz mazā ekrāna. Tieši tas ir tas, kas būtu jāizceļ kā muzeja lielākā priekšrocība: tur ir sienas, kas glabā mākslas darbus – lai katrs no mums tos varētu redzēt klātienē.
Ņemot šo vērā, mūsu kampaņa laikā pirms Nacionālā muzeja atklāšanas bija “mazā ekrāna piedāvātais risinājums reālai pieredzei”. Tās mērķauditorija bija ikviens, jo bija tikai daži, kuriem bija iespēja sastapties ar šiem mākslas darbiem reālajā dzīvē. Kā cilvēks, kas strādā mārketinga jomā, es cenšos izmantot “labāko no abām pasaulēm”, bet tas ne vienmēr ir iespējams.
Rina Charlott Lindgren, «Uten tittel XVII», 2022. © Øystein Thorvaldsen
Kāds ir mākslas atstātais materiālais un nemateriālais mantojums?
T.K: Atbilde uz šo jautājumu ir gan sarežģīta, gan vienkārša. Mākslas materiālais mantojums ir redzams muzejos un galerijās visā pasaulē, kur mēs varam aplūkot (lai gan bieži vien nevaram pieskarties) mākslas darbus, kas aptver laika posmu no senākajiem laikiem līdz mūsdienām.
Kuratori izkārto darbus tādējādi, ka tie spētu sniegt mums svaigu izpratni par mākslu. Tas ir nemateriāls elements, ko mums piedāvā muzeji un ar ko tie strādā katru dienu, tādējādi aptverot visu materiālā/nemateriālā spektru. Vienkāršākā atbilde uz šo jautājumu – māksla sniedz daudz vairāk nekā vairums citu lietu: Māri prieks, ieraugot Annas Irēnas Buanas darbu pie mūsu viesistabas sienas, vai Elzas emocijas, kad viņas dārzā viņai bija iespēja skatīt “Līgavas gājienu Hardangerfjordā”, tie abi ir lieliski piemēri mākslas nemateriālajam mantojumam un tam, cik dziļi tā spēj mūs aizkustināt.
Wendimagegn Belete, «uten tittel», 2018. ©Thomas Hartvig Olesen
Vai jums ir kādas anekdotes vai piedzīvojumi, kas saistīti ar jūsu kā mākslas kolekcionāru ceļu?
M.I.: Nedomāju, ka Tūrds bija priecīgs, kad es nopirku šo norvēģu grafiķa, tēlnieka un stikla mākslinieka Arnes Lindāsa (Arne Lindaas) primitīvo koka pīli. Iegādājos to Blomkvista izsolē. Parasti es vienmēr izpētu darbus, pirms to solīšanas. Bet toreiz nolēmu to vienkārši iegādāties. Izrādījās, biju vienīgā, kas par to solīja. Pīles galva bija mazliet piesegta ar burbuļplēvi, un divdesmit minūšu brauciena laikā autobusā uz mājām man tā atradās klēpī. Sēdēdams autobusā, es domāju, ka man ir labi veicies. Haha!
T.K.: Mēs mēdzam nožēlot, ka neesam nopirkuši mākslas darbu. Mēs nekad nenožēlojam, ka esam nopirkuši.
Ko jūs ieteiktu kādam, kurš nodomājis sākt kolekcionēt?
T.K: Pirms pievienošanās jaunajam Nacionālajam muzejam divas desmitgades strādāju mūzikas/festivālu biznesā. Bieži radās jautājumi par mūzikas būtību un to, kas ir “laba” mūzika. Tomēr mūzikas, tāpat kā mākslas, skaistums slēpjas tās subjektivitātē. Ja jums šķiet, ka kaut kas ir groovy, nav nepieciešams papildu pamatojums. Ja mākslas darbs ar jums rezonē, ar to pietiek. Cilvēkiem patīk pārspīlēt, taču mākslas kolekcionēšanu nevajadzētu pārāk sarežģīt.
M.I.: Es uzskatu, ka ir svarīgi regulāri apmeklēt galerijas un muzejus un redzēt pēc iespējas vairāk mākslas. Kad 90. gadu sākumā augām Narvikā, apkārt nebija daudz galeriju vai muzeju. Tomēr mūsdienās būtu jāpieliek pūles, lai tos izpētītu. Un vēl – aicinu pievērsiet uzmanību publiskajai mākslai ikvienā pilsētā.
Māri un Tūrds Rennings, un sunīte Soņa ©Thomas Hartvig Olesen
Ko jūs šogad gaidāt Norvēģijas mākslas pasaulē?
T.K.: Mēs ar nepacietību gaidām vairāku jaunu muzeju un kultūras kvartālu atklāšanu, kas pozicionē Norvēģiju kā aizraujošu mākslas un kultūras galamērķi Ziemeļeiropā. Viens no šādiem jaunumiem ir Kunstsilo mākslas muzejs, kas tika atvērts šogad maijā Kristiansandā, Dienvidnorvēģijā, un tā centrā ir Tangena kolekcija. Bet tālāk uz ziemeļiem, Tronheimā, šogad durvis vērs jaunais Nye Hjorten Teater & Posten Modern muzejs. Taču vislabākais ir katru nedēļu apmeklēt mūsu vietējās galerijas un muzejus Oslo. Tur notiek tik daudz lielisku pasākumu un ir tik daudz mākslas, ko atklāt un iepazīt. Mēs jūtamies laimīgi, ka dzīvojam Oslo!
