Man nekad nav gana
Saruna ar dāņu mākslas kolekcionāru Klausu Bušu Risvīgu
Iepazīstieties ar Klausu Bušu Risvīgu (Claus Busch Risvig), mākslas kolekcionāru no Dānijas pilsētas Silkeborgas. Viņa ceļš uz mākslas pasauli aizsākās 2009. gadā, pateicoties savai tagadējai topošajai sievai un mākslas kolekcionēšanas partnerei Stīnei Bekai (Stine Bech). Kopš šī laimīgās nejaušības brīža abu kopīgā aizraušanās turpinājusi attīstīties un pārtapusi jaunajā un stilīgajā Bekas-Risvīga laikmetīgās mākslas kolekcijā, kas jau var lepoties ar vairāk nekā 300 mākslas darbiem.
Klausa un Stīnes kolekcija ir kaut kas daudz vairāk par vienkāršu statisku ekspozīciju: tā sevī iemieso abu īpašnieku kopīgo ceļu un vērtību skalu, kas izteikta minimālistiskos, abstraktos, figurālos un konceptuālos mākslas darbos. Ieskatoties uzmanīgāk, mēs šajā jauno un jau labi pazīstamo Ziemeļeiropas mākslinieku kopumā ieraudzīsim veselu ideju, jautājumu un dziļu domu krātuvi. Tomēr kolekcija sniedzas tālāk arī par šīm ģeogrāfiskajām robežām: tajā iepludināti arī spilgti mākslinieciski izteikumi no Irānas un citiem reģioniem.
Bekas-Risvīga kolekcija divas reizes bijusi pārstāvēta Vīdebekas Mākslas paviljonā Dānijā. Nesenākā no izstādēm tapa, iedvesmojoties no 2013. gadā uzņemtās dokumentālās filmas “Herbs un Dorotija”, kurā stāstīts par Herbertu un Dorotiju Vogeliem, precētu ņujorkiešu pāri, kuri pazīstami kā “proletāriešu mākslas kolekcionāri”, jo savākuši pasaules līmeņa kolekciju, dzīvojot divistabu dzīvoklī no visai pieticīgiem ienākumiem. Klausu un Stīni Vogelu pāra dzīvestāsts dziļi uzrunājis. Viņi neslēpj, ka, tāpat kā Vogeli, dzīvo visnotaļ ikdienišķu profesionālo dzīvi. Tiesa gan, viņu finansiālie resursi neapšaubāmi pārsniedz rīcības kapitālu, kāds bija pieejams Vogeliem viņu kolekcijas tapšanas laikā, tomēr Klausu un Stīni iedvesmo ideja, ka mākslas kolekcionēšanai nav jābūt tikai pārticīgu cilvēku vaļaspriekam. Viņu stāsts kalpo kā atgādinājums, ka aizrautība un neatlaidība var nest vērā ņemamus augļus, un kaut ko nozīmīgu ir iespējams izveidot arī ar visai ierobežotiem līdzekļiem. 2016. gadā Klauss Bušs Risvīgs bija Skandināvijas vienīgās mākslas meses CODE pirmā norises gada kurators. 2018. gadā viņš iekļuva žurnāla Apollo Eiropas mākslas pasaules iedvesmojošāko jauno personību sarakstā “40 Under 40”. Viņš darbojas Londonas mākslas rezidences PLOP konsultatīvajā padomē un Silkeborg Kunstnerlegat valdē: tā ir privāta mākslas finansēšanas organizācija, kas piešķir stipendijas māksliniekiem līdz 40 gadu vecumam, dodot iespēju realizēt iecerētos projektus.
Skats no Klausa Buša Risvīga kolekcijas; mākslinieka Oli Epp darbs
Pastāstiet, lūdzu, kad un kā sākās jūsu ceļš uz mākslas kolekcionēšanu?
Man kopš bērnības bijusi liela interese par visdažādāko objektu vākšanu un krāšanu. Runājot tieši par mākslu – bērnībā mūsu mājās pie sienām nebija mākslas darbu, un mana saskarsme ar mākslu aprobežojās ar obligātajiem gājieniem uz muzejiem pamatskolas laikos. Taču manas attiecības ar mākslu piedzīvoja radikālas pārmaiņas, kad es iepazinos ar savu topošo sievu Stīni un viņas ģimeni. Stīnes vecāki paši sevi par mākslas kolekcionāriem nedēvē, tomēr viņu biežie uzaicinājumi pievienoties dažādu muzeju un mākslas galeriju apmeklējumos spēlēja būtisku lomu šai procesā, kurā man pavērās mākslas pasaule, un es viņiem par to esmu ārkārtīgi pateicīgs.
Kad mēs ar Stīni sākām kopīgu dzīvi jaunā dzīvoklī Orhūsā, mums radās vēlēšanās piešķirt interjeram zināmu personīgu elementu, un mēs nolēmām ieguldīt naudu kādā mākslas objektā. Sekojot viņas vecāku ieteikumam, mēs apstājāmies pie Šarlotes Fogas galerijas. Tur mēs iegādājāmies divas dāņu ielu mākslinieka HuskMitNavn litogrāfijas, līdz ar to ieliekot pamatus savai mākslas kolekcijai.
Skats no Klausa Buša Risvīga kolekcijas; mākslinieki: Richie Culver & Maiken Bent. Courtesy of Bech Risvig Collection
Jūs pieminējāt, ka jau bērna gados jums patika kolekcionēt. Kas jūs tolaik interesēja?
Pat manos 90. gadu skeitera laikos man bija tādas mazliet nūģīgas aizraušanās – es vācu dažādus niekus, pastmarkas, monētas… Vēlāk centrālo vietu ieņēma mūzikas suvenīri, īpaši jebkāda veida objekti, kas saistīti ar Depeche Mode. Man pat ir tetovējums – roze no viņu albuma Violator vāka. Ja mani kaut kas ieintriģēja, es pamatīgi iedziļinājos, uzsūcot informāciju no grāmatām, žurnāliem vai vispār jebkādiem pieejamiem avotiem. Kad par manas dzīves sastāvdaļu kļuva māksla, šī pieeja nemainījās. Es varu ar pilnu pārliecību apgalvot, ka esmu izlasījis visas mākslas grāmatas, kas atrodamas mūsu vietējā bibliotēkā. Te jāatzīst, ka bibliotēka gan nav ļoti liela, un es ātri vien izsmēlu tās resursus attiecībā uz modernās mākslas virzieniem, tādiem kā impresionisms, abstraktais ekspresionisms, futūrisms, konceptuālisms un tā tālāk.
Vizuālās mākslas plašā vēsture un mūžam attīstībā esošā daba nozīmē, ka es nekādi nevaru par to zināt pilnīgi visu, un tas man liekas aizraujoši. Retajos brīžos, ko izdodas izbrīvēt pa vidu rūpēm par mūsu bērniem, es vēl joprojām pamanos atrast laiku, lai palasītu par mākslu.
Habib Farajabadi, Bez nosaukuma, 2013, Audekls, akrils, 150 x 120 cm
Kā jūs aprakstītu savu un jūsu partneres gaumi mākslā?
Mūsu kolekcijā pārstāvēts plašs žanru spektrs, no abstraktās, konceptuālās, minimālistiskās un figurālās mākslas līdz divdimensionāliem un trīsdimensionāliem darbiem, ko radījuši gan pašmāju, gan arī starptautiski mākslinieki. Pārsvarā mūsu kolekcijā tomēr atrodami abstrakti un konceptuāli darbi, un tieši tie mani vilina visvairāk. Pārsvarā tie ir darbi, ko varētu uzskatīt par grūti pārdodamiem – konceptuāla māksla, kas atklājas pakāpeniski, pa vienam slānim: vispirms tā uzrunā tevi emocionālā līmenī, bet vēlāk – intelektuāli, un šajā līmenī tā vai nu glabā sevī kādu pārsteigumu, vai parāda man jaunu veidu, kā raudzīties uz pasauli. Es apbrīnoju drosmi, kas nepieciešama radošiem cilvēkiem, kuri strādā tādās stingru ierobežojumu kontrolētās vidēs kā Irānā.
Amir Khojasteh, The heads, 2016, Audekls, eļļa, 40 x 55 cm. Courtesy of Bech Risvig Collection
Jūsu mākslas kolekcija tiek apjūsmota par savu daudzveidību, par to, ka tā aptver tik dažādus medijus un stilus. Ar kuriem savas kolekcijas darbiem jūs gribētu iepazīstināt plašāku publiku – ar kuriem jūs padalītos?
Aptuveni pirms desmit gadiem mēs pievērsāmies Irānas vizuālās mākslas pasaulei; tas notika, kad mūs savaldzināja mākslinieka Habiba Faradžabadi (Habib Farajabadi) darbi. Tie uzkurināja manu zinātkāri, pamudinot iedziļināties Irānas vēsturē, persiešu mākslā un tās ietekmē, arī Irānas laikmetīgajā mākslā. Par nožēlu, par Irānas mūsdienu mākslu nav pieejama īpaši plaša literatūra. Bet šajā pasaulē mēs sastopam tādus ārkārtīgi drosmīgus māksliniekus kā Amirs Hodžaste (Amir Khojasteh), kurš meistarīgi glezno dažādus vēsturiskus un mūsdienu politiskos līderus. Interesantā kārtā vienīgais, kurš viņa gleznās nav atrodams, ir Irānas līderis, un tas ir tīšs politisks komentārs no mākslinieka puses.
Vairums no mūsu kolekcijā pārstāvētajiem irāņu māksliniekiem vēl joprojām dzīvo Irānā, un izvēloties mūsu pamatprincips ir “Made in Iran”. Tomēr mēs esam iekļāvuši arī Kanādā dzīvojošo irāņu mākslinieci Mahsu Mersi (Mahsa Merci). Viens no viņas nozīmīgākajiem darbiem ir The Gaze (“Skatiens”, 2019), jauktā tehnikā veidots darbs, kas sastāv no 24 maziem kvadrātveidīgiem audekliem, uz kuriem attēlotas irāņu transsieviešu acis. Te būtiski atzīmēt, ka Irānā transseksualitāte ir nelegāla, un šīs tēmas apspriešana ir aizliegta. Mersi šo samērā skandalozo darbu radīja laikā, kad vēl joprojām dzīvoja Irānā, un drosmīgi izstādīja to kādā Teherānas mākslas galerijā. Satriecoši apzināties, ka viņai draudēja arests, un arī galeriju varasiestādes varēja slēgt. Taču māksliniece, spītējot šādam riskam, drosmīgi turpina risināt ar LGBTQ+ problemātiku saistītas tēmas.
Mahsa Merci, The Gaze, 2019, Jaukta tehnika, 84 x 65 cm. Courtesy of Bech Risvig Collection
Jūsu kolekciju veido aptuveni 170 individuālu māksliniecisku vienību. Kā jūs lielākoties sev atklājat māksliniekus un viņu darbus?
Es jau no pašiem pirmsākumiem esmu daudz klejojis pa digitālo pasauli, meklējot aizraujošus mākslinieciskus atklājumus, īpaši aktīvi izmantojot tādas platformas kā Instagram. Es nekad neesmu vilcinājies iegādāties mākslas darbu ar Instagram starpniecību vai atsaucoties uz galeriju piedāvājumiem, kas izsūtīti pdf formātā. Patlaban mēs ar Stīni izskatām kāda mākslinieka katalogu. Es šos darbus esmu parādījis arī mūsu bērniem, lai uzklausītu par tiem vēl arī trešo viedokli.
Vai jums ir pietiekami redzēt gleznu virtuāli, lai izlemtu, ka vēlaties to iegādāties?
Tā ir taisnība, ka nekas neatsver iespēju veltīt šim procesam pietiekami daudz laika, lai sastaptos ar mākslas darbu klātienē – izstādē vai mākslinieka darbnīcā. Ašu ieskatu galeriju piedāvājumos sniedz mākslas meses. Reizēm man iznāk tādi kā nelieli svētki, kad pēdīgi gadās ieraudzīt kādas galerijas stendā mākslinieku, kura praksei esmu jau kādu laiku sekojis internetā. Tas ir neatkārtojams aizraujošs pārdzīvojums, kad tu, aplūkojot darbu fiziskā telpā, atklāj tajā smalkumus, ko tiešsaistes platformām nav izdevies notvert. Taču manā pieredzē nav bijis gadījuma, kad es, iegādājies internetā darbu, ko neesmu redzējis klātienē, nodomātu: “Tas nav gluži tas, ko es gaidīju!” Visbiežāk mana reakcija bijusi: “Oho, tas ir daudz labāk nekā es biju domājis!”
Skats no Klausa Buša Risvīga kolekcijas; mākslinieki: Ismar Cirkinagic, Mikkel Carl and Hiva Alizadeh. Courtesy of Bech Risvig Collection
Vai jūs mēdzat iegādāties vairāk nekā vienu kāda noteikta mākslinieka darbu? Vai jūs dažus no māksliniekiem kolekcionējat padziļināti?
Jā, reizēm mēs tā darām. Mēs esam iegādājušies arī jaunu un galerijās nepārstāvētu mākslinieku darbus. Reizēm mēs pat esam palīdzējuši pēc tam atrast galeriju, kas viņus turpmāk pārstāvēs. Ir liels gandarījums vērot, kā mākslinieki aug un ar laiku uzsāk sadarbību ar prestižām galerijām. Tomēr ir tādi gadījumi, kad zināmi mākslinieki ļoti strauji kļūst pārāk dārgi mūsu rocībai. Kad tu atklāj kādu mākslinieku un dod savu ieguldījumu viņa tirgus cenas palielināšanā, pienāk tāds brīdis, kad kļūst problemātiski pašiem atļauties kādu no viņa darbiem. Tāda nu ir mākslas pasaule. Taču, kad mākslinieki sasniedz punktu, kurā viņi spēj sevi uzturēt un nodrošināt sev plaukstošu dzīvi, tikai pateicoties savai mākslai, tas ir vienkārši brīnišķīgi.
Neda Zarf saz, From outside or otherwise, 2013 Video, 00'23'' Courtesy of Bech Risvig Collection
Dānija nemainīgi paliek zaļās politikas līdere Eiropas Savienībā. Vai jūsu kolekcijā ir mākslinieki vai darbi, kas īpaši pievēršas ilgtspējībai?
Viens šāds vērā ņemams darbs manās acīs ir video, kas saucas From Outside or Otherwise (“No malas vai citādi”, 2013), un tajā irāņu māksliniece Neda Zarfsaza (Neda Zarfsaz) pievēršas klimata pārmaiņu tēmai. Šajā performances video Zarfsaza runā par Urmijas ezeru Irānas ziemeļrietumos – neskaitāmu mītu un leģendu apvītu sāļezeru, kas atstājis neizdzēšamas pēdas irāņu kultūrā. Diemžēl pēdējos gados sausuma rezultātā ezerā krietni krities ūdens līmenis, un tas apdraud visas ezerā dzīvojošās dzīvās būtnes. Video iemūžināti mākslinieces pūliņi kaut kā pretoties šai biedējošajai tendencei, vienu pēc otra lejot ezerā ūdens spaiņus. No irāņu māksliniekiem sagaida, ka viņi pievērsīsies dažādiem sasāpējušiem jautājumiem, īpaši tādiem, kas skar sieviešu stāvokli šajā zemē, taču Zarfsaza tīšuprāt izvēlas risināt problēmas, kas sniedzas tālāk par viņas pašas dzīvi.
Vai ilgtspējība spēlē kādu lomu jūsu kolekcionāra darbībā?
Es atzīšos, ka ilgtspējība nav pirmais, kas man ienāk prātā, ieejot kādā mākslas galerijā. Es neuzskatu, ka mani mākslas darbu meklējumi tiešsaistē vai mans lēmums mākslas dēļ mērot pēc iespējas īsākus ceļus būtu kaut kāda zaļmazgāšana. Es tiešām pārsvarā iegādājos tepat netālu atrodamus mākslas darbus, ja neskaita tos, kas atceļojuši no Irānas. Tomēr man ir spēcīga pārliecība, ka irāņu mākslas skaistumam būtu jāceļo tālu ārpus pašas Irānas robežām.
Ismar Cirkinagic, Execution place Mass grave Koricani, 2015, C-print on Kodak paper, edition 1 of 3 + 1AP, 104 x 125 cm. Courtesy of Bech Risvig Collection
19. gadsimta beigu dāņu mākslinieku grupa, kas pazīstama kā “Skāgenas gleznotāji”, apmetās Dānijas tālākajā ziemeļu galā, vietā, kur Baltijas jūra sastopas ar Ziemeļjūru, un strādāja plenērā, cenšoties notvert to divu jūru tikšanās punktu un īpašo gaismu, kas raksturīga vakara krēslas “zilajai stundai”. Kā jūs raksturotu Dānijas piekrastes vides ietekmi uz sevi?
Ja tu uzaudz zemē, kuru no visām pusēm lielākoties ieskauj jūra, tas neizbēgami atstāj iespaidu uz tavu dzīvi. Ja runājam par mākslu, es esmu novērojis, ka mani vilina gleznas, kurās iemiesots enerģijas pilns vieliskums: dinamiski triepieni, kas atgādina spēcīgos viļņus atklātā jūrā. Dānijas rietumu piekraste īpaši izceļas ar savu skarbo raupjumu. Turienes plašajās debesīs un atklātajos ūdeņos skaistums sastopas ar dabas spēku mežonību – un tās ir īpašības, ko es ļoti augstu vērtēju mākslā. Šāds mierinoša skaistuma un skarbuma sakausējums ir uzkrītošs, piemēram, bosniešu izcelsmes dāņu mākslinieka Ismara Čirkinagiča (Ismar Čirkinagić) kalnu ainavas fotogrāfijā, kas saucas Execution Place Mass Grave Korićani (“Nošaušanas vieta, masu kaps Koričani”, 2015). Viņam ir arī cits smeldzes pilns darbs, kas saucas Herbarium (“Herbārijs”, 2012), un tajā Čirkinagičs saudzīgi ierāmē izkaltētu ziedu un pievieno mazu zīmīti, norādot auga izcelsmes vietu un tajā apbedīto cilvēku skaitu. Tas ir sirdi plosošs darbs, taču tajā ir ietverta poētiska un skaista jēga.
Amalie Jakobsen, Untitled (Blue and White), 2017, tērauds, akrils, aerosola krāsa, 70 x 50 x 32 cm. Courtesy of Bech Risvig Collection
Kas raksturīgs Dānijā dominējošajai attieksmei pret mākslas kolekcionēšanu?
Dānija nav plaši pazīstama ar saviem mākslas kolekcionāriem, lai gan ir daži vērā ņemami šīs jomas praktiķi. Mums ir vairākas iespaidīgas pagātnes mākslas kolekcijas, taču mūsdienu mākslas kolekcionēšanas aina ir krietni citāda nekā, teiksim, Vācijā, Beļģijā vai Itālijā. Šeit, Dānijā, nav pierasts redzēt, ka kolekcionāri dāvinātu darbus valsts muzejiem. Muzeju cilvēki man stāsta, ka šīs institūcijas gadā saņem ļoti nedaudzus ziedojumus – ja vispār saņem. Bez dažādu fondu atbalsta valsts muzejiem būtu visai sarežģīti papildināt savas kolekcijas.
Skats no izstādes / darbi no Klausa Buša Risvīga kolekcijas. Huset for Kunst og Design, Holstebro, 2017. Courtesy of Bech Risvig Collection. Foto: Luna Lund Jensen
Vai jūs varētu pastāstīt par kādiem plāniem saistībā ar savu kolekciju, teiksim, izstādēm vai filantropiskiem projektiem?
Ja paraugāmies nākotnē, 2025. gadā Dānijas pilsētas Herningas Laikmetīgās mākslas muzejs HEART izstādīs vairākus mūsu kolekcijas darbus līdzās ar mākslu no piecu citu dāņu kolekcionāru krājumiem. Filantropijas frontē savukārt mēs esam dāvinājuši vairākus dāņu un itāļu mākslinieku darbus Orhūsas Mākslas muzejam ARoS un Herningas Laikmetīgās mākslas muzejam HEART. Ņemot vērā HEART plašo itāļu mākslas kolekciju, vienu no lielākajām Ziemeļeiropā, mēs atzinām, ka mūsu dāvinājums labi papildinās viņiem jau piederošo darbu klāstu.
[HEART šobrīd glabājas lielākā publiskā Pjero Manconi darbu kolekcija, pārsvarā – darbi, kas tapuši Herningā 1960. un 1961. gadā. Itāļu mākslas nodaļā pārstāvēti arī Enriko Kastellani, Lučo Fontana, Augusto Bonalumi, Paolo Skegi, Mario Mercs, Jannis Kunellis un citi. – Red.]
Jon Young, Go, 2020, audums, koks, vatelīns, 71 x 71 x 8 cm. Courtesy of Bech Risvig Collection
Kad jūs pārstāsiet kolekcionēt mākslu, kādi būs jūsu kolekcijas “pēdējie vārdi”?
Es personīgi šaubos, vai jebkad pielikšu tai punktu. Kolekcionēšanas process man kļuvis par tādu kā apsēstību. Mēs ar topošo sievu dedzīgi vācam savas paaudzes mākslinieku darbus, un tas mums ļauj izsekot konkrētu mākslinieku karjeras attīstībai. Man pašam kļūstot vecākam, esmu pamazām ievērojis, ka jaunie mākslinieki toties pamazām kļūst arvien jaunāki. Ha!
