Kaislība uz abstrakciju

08.10.2024

Reinhards Ernsts par pirmā globālā mākslas fenomena kolekcionēšanu

Fondu dibinātājs un mākslas kolekcionārs Reinhards Ernsts nāk no Vestervaldes, dzīvojis Epsteinā un nu jau vairāk nekā divdesmit gadus mājo Vīsbādenē. Savā uzņēmēja darbībā viņš Limburgā nodibinājis divas precīzijas zobratu ražošanas kompānijas un izvirzījis tās šīs nozares pasaules tirgus pirmajās rindās. Peļņa no abu kompāniju pārdošanas tika izmantota, lai 2004. gadā izveidotu Reinharda un Sonjas Ernstu fondu. Šis labdarības fonds atbalsta vienīgi pats savus projektus, kuri saistīti ar mākslu, kultūru un vēstures pieminekļu saglabāšanu. Piedevām vēl fonds veicina arī dažādas vietējo kopienu projektus, īpaši tādus, kas palīdz jauniešiem un veciem cilvēkiem.

40 gadu gaitā Reinharda Ernsta mākslas kolekcija izaugusi līdz gandrīz 1000 darbiem, galvenokārt pievēršoties dažādu valstu abstraktajai glezniecībai un tēlniecībai pēc 1945. gada.

2019. gadā Vīsbādenes centrā sākās Reinharda Ernsta muzeja (MRE) celtniecība; tā noslēdzās 2024. gadā, kad muzejs vēra durvis ar izstādi “Colour is Everything”. Šai pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama 60 darbu izlase no kolekcijas fondiem. Projektēšanas darbu Reinhards Ernsts bija uzticējis savam ilggadīgajam draugam, Prickera balvas laureātam, japāņu arhitektam Fumihiko Maki, kurš diemžēl aizgāja viņsaulē tikai dažas dienas pirms atklāšanas. Muzeja vienīgais sponsors ir Reinharda un Sonjas Ernstu fonds.

Museum Reinhard Ernst. © Reinhard & Sonja Ernst Foundation. Photo: Helbig Marburger.

Courtyard with sculpture - Buscando la Luz III by Eduardo Chillida (landscape format). © Reinhard & Sonja Ernst Foundation, Museum Reinhard Ernst. Photo: Helbig Marburger, 2023

Kā aizsākās jūsu aizraušanās ar abstrakto glezniecību?

Pie mākslas es nonācu gluži nejauši. Manu vecāku laikā, nacisma gados, uz abstrakto mākslu raudzījās nelabvēlīgi; to reizēm aizliedza. Un vēl pat 60. gados tai tika veltīts visai maz uzmanības, īpaši Vācijā. Reiz darījumu braucienā uz Parīzi es lietainā sestdienas pēcpusdienā iegriezos kādā muzejā un ieinteresējos par šo pasauli.

Vai atceraties savu pirmo pirkumu?

Pirmos darbus es iegādājos mūsu mājas dekorēšanai. Viens bija mākslinieka un grafiķa Hūberta Berkes darbs uz papīra, bet otrs – Karla Oto Gēca (Karl Otto Götz), vācu informālisma, Art Informel, pārstāvja darbs. Vēlāk es ar Gēcu iepazinos personīgi, un viņš man daudz pastāstīja par mākslas pasauli kopš 1945. gada. Abi gleznotāji vēl joprojām pieder pie maniem mīļākajiem māksliniekiem.

Kā attīstījās jūsu kolekcionēšanas kaislība?

Par kolekcionāru tu kļūsti brīdī, kad aptver, ka tavā mājā ir vairāk mākslas darbu, nekā brīvu sienu. Ar gadiem bieži izveidojas gandrīz tāda kā apsēstība, kas tevi dzen – atkarība no mākslas.

Ar laiku neizbēgami rodas jautājums: ko tu vēlies iesākt ar savu mākslas kolekciju? Kad darbiem vairs nepietiek vietas mājās, darbā un pat draugu mājās, jāmeklē vieta, kur tos glabāt. Man bija kompānija Limburgā, un es tur uzbūvēju krātuvi ar ideāliem temperatūras un gaisa mitruma apstākļiem.

Kāpēc tieši abstraktā māksla?

Kur vēl man ir tāda brīvība saskatīt to, ko es vēlos? Abstrakcionisms ir vienīgā mākslas forma, kuru baudot nav jāpieturas ne pie kādām vadlīnijām: tu uz to skaties un sajūti to, ko vēlies. Franks Stella, kurš diemžēl arī nomira maija sākumā, reiz sacīja: “Tas, ko tu redzi, ir tas, ko tu redzi.” Es apmeklēju viņa darbnīcu kopā ar kādu draugu, kurš ir mākslinieks, bet Stella tolaik jau bija smagi slims un skumjā kārtā mēs viņu pašu nesatikām.

Exhibition "Farbe ist alles!" / "Colour is everything!" Photo: Helbig Marburger. Artwork: Georges Mathieu (1921–2012). La Mort du Connétable de Bourbon, 1959. Oil on canvas; Toshimitsu Imaï (1928–2002). Formation Stream, 1971 (detail). Mixed media on wood 18-part; Katharina Grosse (*1961). Untitled (KG/M 2010-1004M), 2010. Acrylic paint on canvas; Hubert Berke (1908–1979). Grüne Beschwörung, 1958. Oil on canvas

Artwork: Lee Krasner (1908–1984). Peacock, 1973. Oil on canvas; Thomas Scheibitz (*1968). 101–2002, 2002. Mixed media on canvas; Helen Frankenthaler (1928–2011). Zarathustra, 1988. Acrylic paint on canvas; Ernst Wilhelm Nay (1902–1968). Chromatische Scheiben, 1960. Oil on canvas

Artwork: Frank Stella (*1936). The Chase–Second Day (Moby Dick Series), 1989. Mixed media on metal; Frank Stella (*1936). Stubb kills a Whale (Moby Dick Series), 1988. Acryl and enamel paint on aluminium

Vai ar citiem māksliniekiem jūs esat iepazinies personīgi?

Jā, piemēram, ar amerikāņu gleznotāju Džozefu Marioni, ar japāņu mākslinieci Toko Sinodu (Tōkō Shinoda) un tēlnieku Josikuni Iidu (Yoshikuni Iida). Pēdējo gadu laikā esmu nodibinājis kontaktus ar vairākiem mūsdienu māksliniekiem. Katarīna Grose bija atbraukusi, lai izveidotu pastāvīgu stikla instalāciju MRE. Betīna Pousči (Bettina Pousttchi) arī radīja in situ instalāciju muzeja ieejas zonai. Tonijs Kregs (Sir Tony Cragg) MRE ir pārstāvēts ar skulptūru, tāpat arī ielu māksliniece Klaudija Valde (Claudia Walde), pazīstama kā MadC, ar lielu darbu uz stikla un Vīsbādenes mākslinieks Karls Martins Hartmans – ar instalāciju.

Katharina Grosse. A glass of water, please. © VG Bild-Kunst, 2024. Museum Reinhard Ernst Photo: © Martin Url 2024

Jūsu interese par abstrakto mākslu koncentrēta uz Eiropas, Japānas un Savienoto Valstu mākslu. Kā nostabilizējās šādi reģionālie fokusa punkti un kā jūs tos tālāk attīstījāt?

Kolekcijā pārsvarā pārstāvēti mākslinieki no Vācijas, Francijas un Itālijas, tā kā es bieži braucu uz šīm valstīm biznesa vajadzībās. Tomēr es nekad apzināti nepievērsu uzmanību tam, no kurienes mākslinieks nāk. Es vienkārši skatījos uz darbu, un, ja tas man patika un manā rīcībā bija attiecīgie līdzekļi, es to nopirku. 80. gadu vidū es sāku apmeklēt muzejus, lielākoties pilsētās, kur strādāju – kad bija brīvs laiks. Minhenē es iepazinos ar Hansu Maulbergeru un toreiz nopirku no viņa daudzus darbus – reiz kādā pirkumā veselus 13. Pat viņš vēl neko tādu nebija piedzīvojis. Kad es nopirku skaistu lielu Fredu Tīleru (Fred Thieler), ko viņš man piedāvāja par ļoti simpātisku cenu, viņš man sacīja: “Ernsta kungs, jūs esat noslēdzis ļoti izdevīgu darījumu.” Es viņam atbildēju: “Maulbergera kungs, mēs abi esam noslēguši izdevīgu darījumu.” Šodien varu teikt, ka viņam bija pilnīga taisnība. Dažas šāda tipa un perioda gleznas šodien vairs vispār nav pieejamas. Šīs gleznas mani jau no pirmā acu uzmetiena uzrunāja, un tāpēc es tās iegādājos. Maulbergers savā galerijā pārstāvēja tieši tos māksliniekus, kuri man patika.

Es bieži braucu darīšanās uz Japānu un ASV, kādus 30 gadus – vairākas reizes gadā. Arī tur es staigāju pa lielajiem muzejiem. Tokijā un Ņujorkā es uzturēju kontaktus ar trim galeriju īpašniekiem, kuriem regulāri sūtīju mani interesējošo mākslinieku sarakstus. Tas bija laiks, kad šie darbi vēl bija relatīvi “lēti” – salīdzinot ar šodienu. Tā es arī iepazinos ar arhitektu Fumihiko Maki, ar kuru nodibināju ilggadīgu pazīšanos. Tāpat Japānā es iepazinu un novērtēju tā sauktās Gutai mākslinieku grupas darbus un iekļāvu tos savā kolekcijā. Tolaik nebija daudz kolekcionāru, kas interesētos par šo mākslinieku grupu.

Iesākumā es pirku mākslu pats savai mājai, vēlāk – savai kompānijai, kur piekāru darbus pie gaiteņu sienām.

Kā jūsu darbinieki reaģēja uz šiem mākslas darbiem?

Es palaikam nejauši dzirdēju pa kādai sarunai par šiem darbiem. Tur bija tādi komentāri kā “…neko tur nevar saskatīt, bet krāsas izskatās diezgan labi…”. Es nodomāju – nu, vismaz viņi ir aizdomājušies par “krāsu”. Vēlāk man izveidojās paradums kompānijas sanāksmēs pateikt arī kādu vārdu par mākslas darbiem, norādīt uz sakarībām starp tiem. Tas daļā darbinieku pamodināja interesi un pat entuziasmu. Nevar jau tā pieņemt, ka visiem patīk abstraktā māksla, bet, ja kaut vai daži darbinieku par to ieinteresējas, tas jau ir labs sākums.

Vai jūs pieņemat lēmumus par pirkumiem kopā, kā pāris?

Nē, mums šai lietā nav nekādu problēmu. Kolekcionārs esmu es, un es izvēlos pirkumus. Mana sieva lielākoties spēlē zināmu lomu, kad jāizvēlas gleznas mūsu dzīvojamām telpām. Savulaik, kad gadījās tā, ka es vienkārši pieliku kādu darbu, pirms tam nepajautājot sievai, un pēc tam sapratu, ka viņai tas nepatīk, es nolēmu, ka atstāšu to viņas ziņā. Kad mēs noņēmām no sienām Helēnas Frankentāleres (Helen Frankenthaler) un Ādolfa Gotlība (Adolph Gottlieb) gleznas, lai izstādītu tās muzejā, viņai bija dīvaini ap sirdi. Galu galā, mēs līdzās šiem darbiem bijām nodzīvojuši vairāk nekā 10 gadus.

Tagad mēs sakām: mākslai jābūt publiski apskatāmai. Mēs katru dienu varam aiziet uz muzeju un paskatīties uz šiem darbiem. Mājās mēs tagad pie sienām liekam jaunu mākslinieku, teiksim, Marlonas Redas un Henrietas Grānertes (Henrietta Grahnert) darbus.

Mana pieeja mākslai ir emocionāla. Kad tu skaties uz veselu rindu darbu, tad jau uzreiz automātiski tos sašķiro. Dažus tu noraidi tāpēc, ka tas ir kaut kas tev jau pazīstams, bet citus aplūko tuvāk, jo tie varētu būt interesants papildinājums kolekcijai. Lai izkoptu šādu zinātāja pieeju, vajadzīgi daudzi gadi. Tas ir process, un tajā ir jāiegremdējas.

Kā jūs izvēlaties darbus un kur jūs tos atrodat? Vai jūs apmeklējat mākslas meses?

Es neesmu nekāds pa mesēm staigātājs. Esmu bijis Art Basel, Art Cologne vai šad un tad – Art Karlsruhe, bet no galerijām es pērku mazāk. Varbūt kādi 20 procenti no manas kolekcijas iegādāti ar galeriju starpniecību un 10 procenti – taisnā ceļā no mākslinieku darbnīcām. Šis skaitlis pēdējā laikā pieaug. Taču lielāko daļu darbu es pērku izsolēs, galvenokārt ASV, visvairāk Ņujorkā, bet reizēm arī Honkongā un Tokijā. Te, Eiropā, tādas metropoles kā Londona, Parīze, Amsterdama un Milāna ir Christie’s, Sotheby’s un Phillips starptautisko izsoļu centri. Es daudz pērku arī no vācu izsoļu namiem. Kopumā ir kādi 20 izsoļu nami, kuros es atrodu to, ko meklēju. Gadiem ilgi daudzi izsoļu nami piedāvā privātu darījumu, jo īpašnieki bieži vien nevēlas publisku pārdošanu izsolē. Šī iemesla dēļ sākuma cenas bieži vien ir augstas. Tad tu nosauc savu piedāvājumu, un reizēm tas ir veiksmīgs, bet reizēm – nē.

Jums laikam gan pieder lielākā Helēnas Frankentāleres darbu kolekcija pasaulē. Kā jūs sākāt tādos mērogos kolekcionēt šīs mākslinieces darbus?

Ļoti vienkārši, viņa kļuva par manu mīļāko mākslinieci. Tas, ko viņa tolaik darīja, bija kaut kas īpašs.

Ja jūs paskatāties uz viņas krāsu lauku gleznām, jūs tās sajūtat. Tas ir absolūts wow moments, kad tu redzi audeklu, teiksim, 4x2,5 metrus lielu, reizēm – lielāku, un pavērojat krāsu harmoniju: kādas krāsas viņa izvēlas un kā tās saplūst! Iesākumā man viņas gleznās bija grūti izšķirt, kur ir augša, kur apakša. Parasti to var uzreiz pateikt pēc paraksta. Bet viņa neko neparakstīja, tikai iezīmēja apakšu ar nepārtrauktām līnijām. Un vēlāk viņa sāka gleznot uz negruntēta audekla – es teiktu, ka tas ir viņas izgudrojums. To lieliski izmantoja arī Moriss Luiss. To es uzzināju tikai vēlāk. Kad es pirmo reizi ieraudzīju vienu no viņas gleznām, nodomāju – tas gan izskatās dīvaini. Un tikai pēc brīža sapratu, ka tā ir gleznas otra puse.

Manā kolekcijā uzmanības centrā ir viņas gleznas no 50. gadiem līdz aptuveni 1995. gadam.

Šī garā perioda laikā viņas darbos var arī ieraudzīt, kad māksliniece nav jutusies īpaši labi. Tas man liekas fascinējoši. Pēc 2000. gada viņa gleznoja tikai neliela formāta darbus.

Helen Frankenthaler (1928–2011). Zarathustra, 1988. Acrylic paint on canvas. 205,7 x 249,6 cm. Abb. S. 87

Helen Frankenthaler (1928–2011). Pyramid, 1988. Acrylic paint on canvas. 169 x 166,5 cm.

Varbūt tā ir sagadīšanās, bet es kādā grāmatā lasīju, ka viņa tolaik jutusies ļoti, ļoti vientuļa. Gleznā “Paris at Night”, liekas, to var saskatīt. Tā pirmajā brīdī liekas ļoti drūma, bet, ja paskatās tuvāk, tu redzi, ka tā ir fantastiska glezna ar spēcīgām izjūtām. Gleznotāju emocijas spēlē ļoti lielu lomu viņu darbā.

Vēl viens fokusa punkts jūsu kolekcijā ir franču abstraktā māksla vai māksla, kas radīta Francijā pēc 1945. gada.

80. un 90. gados es uz Parīzi braucu lielākoties biznesa darīšanās. Es tur nodibināju kompāniju, tāpēc daudzus gadus uzturējos Parīzē vismaz reizi mēnesī. Kāds draugs mani iepazīstināja ar Avenue Matignon, toreiz – ielu, kas bija pilna ar brīnišķīgām mazām galerijām, kurās es palaikam šo to iegādājos. Otrā pasaules kara laikā vai drīz pēc tā Francijā patvērās daudzi mākslinieki, piemēram, Judīte Reigla no Ungārijas. Parīzē es jau ļoti agri iegādājos Žana Marka Riopella darbus. Lai gan viņš bija kanādietis, tomēr bija pārstāvēts Parīzē, un tolaik par viņu bija maz intereses. Žoržs Matjē (Georges Mathieu), tolaik jau labi pazīstams gleznotājs, aizceļoja uz Japānu un apmeklēja Gutai grupu. Es kolekcijai iegādājos arī viņa darbus. Protams, kolekcijā labi pārstāvēti tādi mākslinieki kā Pjērs Sulāžs (Pierre Soulages), Hanss Hartungs, Šesaks (Chaissac), Simons Hantai (Simon Hantaï) un Raimons Enss (Raymond Hains).

Kā radās doma par muzeju?

2000. gadu sākumā es vaicāju vairākiem muzejiem, vai tie apsvērtu iespēju uzņemt mūsu kolekciju ar norunu, ka tie var to glabāt pie sevis un katru gadu izstādīt aptuveni 15 darbus – un tas nav īpaši daudz. Tomēr muzejus vairāk interesēja iespēja izmantot manu krātuvi. Vēl viena iespēja būtu kolekciju pārdot. Taču es sapratu, ka tajā pārstāvētas veselas mākslinieku grupas no Vācijas un citām valstīm, un tikai un vienīgi ar abstraktu mākslu. Tāpēc es sāku domāt, ka vajadzēs muzeju celt pašam. Tas ir garš darbs, kā mēs zinām, jo muzejs aprij milzīgus resursus. Tolaik man vēl nebija iespējams šo ideju realizēt.

Vēlāk, kad es pārdevu savas kompānijas, varēju ķerties pie tā pa īstam. Plānošana sākās pirms astoņiem gadiem. Mēs nodibinājām fondu – kā daudzi citi šādu fondu izveidotāji, “uz mūžību”, un finansējām to. Esam iztikuši bez jebkādām subsīdijām. Muzejs ir publiska celtne un darbojas kā jebkurš cits, tikai ir privāti finansēts.

Vieta, kur šodien atrodas Reinharda Ernsta muzejs, savulaik tika apsvērta Vīsbādenes pilsētas muzeja celtniecībai. Tomēr šis projekts tā arī neīstenojās.

Kāda bija jūsu pieredze muzeja celtniecības laikā?

Sākumā bija ļoti daudz darba un daudz dažādu šķēršļu.

Plānošana sagādāja man lielu prieku, bet pašai celtniecībai vajadzēja īpašu piepūli. To, cik tas ir sarežģīti, sapratīs tikai tie, kas paši uzcēluši muzeju. Šodien es dzirdu, ka daudzi cilvēki to novērtē kā visai īpašu celtni.

Manas dzīves darbs bija kompānijas izveidošana un iespēja nodrošināt daudzus cilvēkus ar darbu. Taču par mana mūža lielāko sasniegumu kļuva tieši muzejs.

Foyer, view of the atrium. On the right - the glass work by Katharina Grosse - A glass of water, please. © Reinhard & Sonja Ernst Foundation, Museum Reinhard Ernst. Photo: Helbig Marburger, 2024.

Kādu padomu jūs dotu jauniem cilvēkiem, kuri šodien domā par mākslas kolekcijas veidošanu?

Es noteikti ieteiktu jau ļoti agri izlemt, kādā virzienā viņi vēlētos doties. Svarīgi nodefinēt kolekcijas darbu reģionu vai mākslas virzienu. Es to neizdarīju pašos pirmsākumos; es vienkārši sāku kolekcionēt, taču vienmēr pievēršoties tieši abstraktajai mākslai. Vēlāk iekļāvu mākslinieku grupas no Japānas, ASV un Francijas. Es ļoti skaidri nospraudu sev konkrētu tēmu. Šis kodols pēc tam tālāk var augt, varbūt sadalīties vairākās nelielākos reģionos. Šodien visā pasaulē ir milzīgs skaits mākslinieku, kuri rada izcilus darbus.

Ļoti svarīgs ir budžets un jautājums – ko es varu atļauties? Vai man ir pietiekami līdzekļi, lai pirktu tādus darbus, kas man patīk?

Mākslas kolekcionēšana vienkārši peļņas nolūkos – tur jābūt pilnīgi citam cilvēkam. Tas nebūtu man. Taču varu iztēloties, ka tā ir gluži jauka nodarbošanās.

Titulbilde: Reinhards un Sonja Ernsti. Foto: © Tanja Nitzke 2023.