Par klusumu un mākslas dvēseli

21.11.2025

Saruna ar mākslas kolekcionāru Dezirē Feierli, Feuerle Collection Berlīnē dibinātāju

Nākamgad Feuerle Collection – mākslas telpa, kuru 2016. gadā Berlīnē izveidoja kolekcionārs Dezirē Feierle (Désiré Feuerle) un mākslas vēsturniece Sara Puiga (Sara Puig), atzīmēs savu desmito gadskārtu. Pa šiem gadiem tā kļuvusi par vienu no Eiropas īpašākajiem privātajiem muzejiem – vietu, kur senā un mūsdienu pasaule satiekas klusā dialogā. Feuerle Collection atrodas pārbūvētā Otrā pasaules kara telekomunikāciju bunkurā, kura rekonstrukcijas projekta autors ir britu arhitekts, minimālists Džons Pousons, un tā piedāvā no klasiskas mākslas telpas ļoti atšķirīgu pieredzi – imersīvu, meditatīvu un vienlaikus ļoti sinerģisku sastapšanos ar kolekciju, kurā līdzās pastāv 7.–13. gadsimta Dienvidaustrumāzijas māksla, khmeru skulptūras, senās Ķīnas imperatora mēbeles un mūsdienu mākslinieku, piemēram, Kristinas Iglesiasas, Aniša Kapūra, Dzena Faņdži, Džeimsa Lī Baiersa un citu autoru darbi.

Harihara, khmeru, pirmskankoru stils, 7. gadsimta sākums, pulēts akmens. Foto: Nic Tenwiggenhorn © Nic Tenwiggenhorn / VG Bild-Kunst,Bonn

Kopš atvēršanas brīža Feuerle Collection ir centusies iemiesot Dezirē Feierles vīziju - radīt ne tikai izstāžu telpu, bet arī uztveres svētnīcu – vietu, kur klusums, gaisma un meditatīvi veidota vide satiekas ar mākslu, veidojot ļoti īpašu pieredzi. Būdama pirmā institūcija pasaulē, kas ķīniešu vīraka kultūru prezentē kā mūsdienu mākslas performanci, Feuerle Collection turpina paplašināt robežas starp rituālu, mākslu un sensoro pieredzi.

Tāds bija arī pavisam nesen mākslas telpā notikušais projekts “Aleksandra Grafa fon Šlīfena darbi no Feuerles kolekcijas: glezniecība un astroloģija” – četru izstāžu un lekciju cikls, kura kurators bija pats Dezirē Feuerle un kura fokusā ir fon Šlīfena mākslinieciskie un astroloģiskie pētījumi par laika ciklisko dabu un pāreju no viena astroloģiskā cikla uz otru – no Gaisa laikmeta uz Ūdens laikmetu. Izstāde, kas bija skatāma līdz 9. novembrim, tika iecerēta kā pagrieziena punkts ceļā uz muzeja desmito jubileju, iezīmējot vēlmi nākotnē tikai vēl vairāk padziļināt institūcijas dialogu starp mākslu, senajām zināšanām un uztveres robežām.

Templis - 6 figūras, khmeru skulptūras, Angkor Wat, 12. gadsimts, Bronza. Foto : def image ©The Feuerle Collection

Bronzas figūru komplekts, kas attēlo apsaras un sēdošu dievību, Angkor Vat, 12. gadsimts, bronza. Foto: def image ©The Feuerle Collection

Kad Arterritory.com pirmo reizi intervēja Dezirē Feuerli, muzejs bija tikko vēris durvis, un viņš savu kolekciju aprakstīja kā dzīvu organismu:

“Visi mākslas darbi, ko kolekcionēju, man ir kā cilvēciskas būtnes. Man ar tiem ir attiecības. Jo aiz katra no tiem ir kāds cilvēks: kāds ir radījis ko īpašu, kas mani aizkustina un kas ir saviļņojis simtiem cilvēku, ja mēs runājam par senākiem mākslas darbiem. Tas ir brīnišķīgi! Piemēram, dažas mēbeles – četru gadu darbs, lai radītu ko īpašu Ķīnas imperatoram, lai atstātu iespaidu uz viņu... Simtiem gadu seni priekšmeti... Man pat ir lietas, kas ir vairāk nekā tūkstoš gadu vecas – ķīniešu soliņš, iespējams, pirmais sēžamais Ķīnas mēbeļu vēsturē. Caur šiem priekšmetiem jūs pieslēdzaties senajiem laikiem. Ap tiem mājo gars, un jūs varat šo garu sajust.”

Gandrīz desmit gadus vēlāk mūsu saruna it kā turpina toreiz aizsāktās pārdomas, – par klusumu un tā nozīmi mākslas uztverē, mākslas darbu dvēseli, kontemplāciju un to, cik svarīgi ir radīt telpu, kas mudina cilvēkus nevis vienkārši skatīties, bet just. Īsti, patiesi un neviltoti.

Izstāde “Aleksandra Grafa fon Šlīfena darbi no Feuerles kolekcijas: glezniecība un astroloģija” ir pirmā reize, kad Feuerle Collection ir pievērsusies astroloģijai. Kāpēc jums bija svarīgi sarīkot šo izstādi, kuras fokusā ir laikmetīgajā mākslā nebūt tik ierasts temats, un arī pašam to kūrēt?

Zināt, kad 1990. gados man bija galerija Ķelnē, es Aleksandru atbalstīju. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka viņš ir ļoti interesants mākslinieks – ļoti atšķirīgs. Jau tolaik viņam bija savs stils, un es sajutu, ka tajā ir kaut kas īpašs. Vēlāk, kad viņš pievērsās astroloģijai, man tas šķita ļoti fascinējoši; varēja sajust, ka viņš kaut ko meklē. Viņš bija gleznotājs, bet tajā pašā laikā ļoti atvērts.

Manā kolekcijā pārstāvētas, manuprāt, vismaz dažas būtiskākās viņa gleznas – tapušas dažādos laika periodos, un es nekad iepriekš tās neesmu izstādījis. Man tās patīk, savulaik tās pievienoju kolekcijai, jo apbrīnoju Aleksandru kā mākslinieku un vienlaikus tādējādi viņu atbalstīju. Šķita, ka šobrīd ir labs brīdis šos darbus parādīt, jo savā ziņā tie ietver esenci tam, par ko viņš ir kļuvis šodien.

Ir ļoti interesanti raudzīties uz gleznu, kas radīta pirms 35 vai 40 gadiem, un joprojām sajust, ka tajā ir kas patiesi īpašs. Taču vēl aizraujošāk ir redzēt, kā Aleksandrs kopš tā laika ir attīstījies. Tas arī mani pamudināja veidot šo izstādi – ļaut viņam nedaudz pastāstīt par savu pasauli.

Attiecībā uz pašu izstādi, es vienmēr cenšos iejaukties, cik maz vien iespējams. Nekad nevēlos pārblīvēt telpu. Es ticu, ka mazāk vienmēr ir vairāk. Acīm bieži vien pietiek apskatīt tikai vienu gleznu un patiešām paturēt to prātā; tas ir daudz labāk nekā redzēt daudzus darbus, bet tos patiesi neieraudzīt un nesajust.

Tāpēc es nolēmu veidot četras izstādes –četrus ciklus –ko pilnīgi atšķirīgu. Vienmēr esmu bijis atvērts un šķita, ka šis ir brīdis, lai mākslas telpā ieviestu ko patiesi unikālu.

Laikmetu maiņas attēlojums Oriģināls 2020. gada laikmetu maiņas attēlojums. Kreisais aplis attēlo laiku no 1802. gada līdz 2020. gadam, bet labais aplis attēlo laiku, kas sākas 2020. gadā un turpinās nākamos divarpus gadus.

Vai jums pašam tas, ko par astroloģiju atklājāt Aleksandra Grafa fon Šlīfena darbos, bija jaunums jeb tā jau kādu laiku ir bijusi jūsu interešu lokā?

Es neesmu simtprocentīgi pārliecināts par astroloģijas patiesumu. Bet, no otras puses, es ticu, ka noteiktas lietas ir iespējamas – ka noteiktām zvaigžņu konfigurācijām var būt nozīme. Es neesmu tāds cilvēks, kas pēta astroloģijas kartes vai lūdz astrologa padomu. Es neiedziļinos šajā jomā. Taču es nekad neizslēdzu iespējas. Es to uzskatu par interesantu jomu un vienmēr esmu atvērts klausīties.

Tas, kas mani visvairāk interesēja Aleksandrā, nebija pati astroloģija, bet gan veids, kā viņš ir attīstījies – kā viņš no gleznotāja savā dzīvē ir kļuvis par kaut ko citu. Šī attīstība man šķita ļoti pievilcīga. Tā bija iespēja redzēt un sajust, kur viņš ir šodien, un vienlaikus – caur gleznām, atskatīties uz sākumu – kad viņš vēl meklēja kaut ko, ko vēlāk, šķiet, ir atradis.

Pa kreisi: Aleksandrs Grafs fon Šlīfens. Bez nosaukuma. 1986, audekls, eļļa, 200x150 cm. Pa labi: Aleksandrs Grafs fon Šlīfens. Bez nosaukuma. 1987, audekls, eļļa, 200x155 cm. Foto: Jiani Yu © The Feuerle Collection

Izstādi papildina arī atsevišķa izglītības programma, jo tās ietvaros Aleksandrs Grafs fon Šlīfens ir nolasījis arī četras lekcijas par astroloģiju.

Tā ir, bet zināmā mērā tas bija arī tāpēc, ka gleznu ir salīdzinoši nedaudz. Man šķita ļoti interesanti to izvēli papildināt ar lekcijām, tādējādi piedāvājot cilvēkiem ieskatu citādā pasaulē.

Es neteiktu, ka tas, ko mēs šeit darām, būtu saistīts ar izglītošanu – gluži otrādi. Man patīk, kad cilvēki paši atklāj, kas viņiem patīk. Mums pie darbiem nav etiķešu, un, manuprāt, ka tā ir ļoti būtiska izšķiršanās, īpaši domājot par jaunāko paaudzi. Viņi novērtē to, ka viņus vada viņu pašu sajūtas, atmosfēra – ka ir telpa, kurā viņi var meditēt vai vienkārši pastaigāties un justies labi. Ir svarīgi, ka ir šādas vietas. Un, ja apkārt ir lieliska māksla, tas ir vēl labāk. Katrā ziņā, es nekad neteiktu: “Paskaties, cik šis darbs ir īpašs” vai kaut ko tamlīdzīgu. Kad cilvēki jautā, jā, es paskaidroju, bet citādi, domāju, ka skaistāk ir vienkārši kaut ko just – un ar to pietiek.

Šķiet, jums jau no paša sākuma ir bijis svarīgi radīt telpu klusumam un mieram. Ne velti The Feuerle Collection izstāžu zālēs nav atļauts lietot mobilās ierīces, un apmeklētāji izstādē nokļūst caur klusuma telpu. Ko klusums nozīmē jums personīgi – un arī jūsu attiecībās ar mākslu? Kā jūs to aprakstītu?

Es domāju, ka klusums ir svarīgs. Pasaule pati par sevi nav klusa. Tāpēc ir skaisti, ka ir brīži, kad nav nekā – nekāda trokšņa, nekādu traucējumu –, kad var pārdomāt sevī notiekošo vai situāciju pasaulē kopumā. Es domāju, tas ir iespējams tikai klusumā.

Klusums arī rada mieru. Tas palēnina – patiešām palēnina –, un tas ir skaisti. Es domāju, ka pēc kāda laika, ko esi pavadījis klusumā, tu sāc reaģēt citādi. Piemēram, es mīlu tuksnesi. Kad tu esi tuksnesī, tas ir tik skaisti – tā absolūtais klusums. Tas ir kaut kas ļoti īpašs; veids, kā tu jūti lietas, kad ir pilnīgi kluss. To ir grūti izskaidrot; tu vienkārši to piedzīvo. Bet tā ir ļoti spēcīga pieredze.

Reiz esot tuksnesī, man bija sajūta, ka klusums savā ziņā ir fizisks – to var patiešām sajust.

Tā patiešām ir.

Ja mēs runājam par mākslas pieredzi – jo īpaši saistībā ar jūsu telpu – daudzi no mums mēģina mākslu saprast mentāli, ar prātu, jo mūsdienās mēs ārkārtīgi daudz dzīvojam savās galvās. Savukārt jums, manuprāt, ir daudz būtiskāk to sajust, kaut kādā veidā mudināt skatītāju atjaunot saikni ar savu sajūtu pasauli.

Jums ir pilnīga taisnība. Man ir ļoti svarīgi, lai cilvēki vairāk justu nekā skatītos. Jo, vērojot cilvēkus muzejā, daudzi vienkārši iet no viena darba pie otra, lasot visus pavadošos tekstus – protams, tajā nav nekā slikta. Tas pats attiecas uz studentiem universitātē: viņiem ir tik daudz zināšanu, bet, ja pajautā: “Kāda ir šīs gleznas, šīs skulptūras būtība?”, viņi bieži nezina atbildi.

Reiz lasīju lekciju maģistrantiem Honkongas Universitātē un sapratu, ka viņiem šāds jautājums nekad iepriekš nav bijis uzdots. Viņi varēja izskaidrot, kāpēc šī skulptūra vai šis mākslinieks ir būtisks, bet, kad es jautāju: “Ko jūs jūtat?”, iestājās klusums.

Manuprāt, tas ir vissvarīgākais: vispirms just darbu un tad to redzēt. Sajust enerģiju, jo visos izcilajos darbos joprojām ir enerģija – pat ja to radītāji vairs nav starp mums. Lieliska māksla, lieliska arhitektūra, lieliska mūzika, lieliska dzeja – tās visas iemieso enerģiju.

Kad es, piemēram, klausos brīnišķīgu kompozīciju, es mēģinu tajā iegrimt, ļaut tai aizvest mani citur. Tas ir tās skaistums – tā pacilā, ļauj nedaudz lidot. Un caur to tu dažkārt sajūti darba patieso dimensiju. Tā ir brīnišķīga pieredze.

Aleksandrs Grafs fon Šlīfens. Bez nosaukuma. 1986. Eļļas krāsa uz audekla, kas uzlikts uz cita, lielāka audekla,153x205 cm. Foto: Jiani Yu ©The Feuerle Collection

Vai varam teikt, ka mākslas darbam ir arī dvēsele?

Noteikti. Interesanti, ka to vaicājat, jo es tieši nesen Hongkongā lasīju lekciju par mākslas darbu dvēseli. Es patiešām ticu, ka katram darbam ir dvēsele – vienkārši ir jāspēj to uztvert.

Tāpēc man ir tik svarīgi, kā darbs tiek prezentēts: gaisma, izvietojums, telpa ap to. Tas viss palīdz atklāt darba dvēseli. Dažreiz pat etiķete, ja tā ir pārāk uzkrītoša – piemēram, atrodas tieši uz pamatnes – var pilnībā novērst skatītāja uzmanību. Tu sāc lasīt un pēkšņi “izkāp” no pieredzes. Tu vairs nevari iekļūt darba kvalitātē, enerģijā.

Kā jūs raksturotu mākslas darba dvēseli? Kas tā ir?

Es teiktu, ka tā ir kaut kas, ko jūs sajūtat – tāpat kā tad, kad satiekat kādu cilvēku. Ir enerģija, ko jūs sajūtat uzreiz. Jums kāds patīk tāpēc, ka ir sīkas, gandrīz nemanāmas lietas; tāpat ir ar mākslu. Ir sajūta, kas valda ap koku, ap kādu dabas elementu, ap gleznu vai skulptūru.

Es patiešām ticu, ka ir kaut kas, kas vai nu tevi piesaista, vai nē. Tev nav par to jādomā, tu to vienkārši jūti. Tā var būt patīkama, spēcīga vai pat satraucoša sajūta, bet vienmēr ir reakcija. Un es domāju, ka tā ir mākslas darba dvēsele: tā neredzamā klātbūtne, kas liek tev reaģēt, nezinot, kāpēc.

Jūs jau pieminējāt gaismu. Šī saspēle starp gaismu un tumsu izteikti jūtama arī jūsu mākslas telpā. Cik zinu, darbu gaismošana ir viena no lietām, ar kurām jūs nodarbojaties pats. Atskatoties pagātnē, pirmatnējās kultūrās gaisma vienmēr bijusi ļoti cieši saistīta ar uguni. Kāpēc gaisma ir tik svarīga – gan veidā, kā mēs skatāmies uz mākslu, gan arī tās radīšanas procesā?

Es domāju, ka gaisma piešķir dzīvību – īpaši – skulptūrai. Senajos laikos daudz strādāja ar gaismu. Pat mēnessgaisma var būt ļoti interesanta; tā rada ļoti atšķirīgu, bet ārkārtīgi īpašu gaismu. Gaismas nozīmīgumu var labi pamanīt, kad ir skaists saulriets – ir skulptūras, kuras var perfekti izgaismot, bet, kad pienāk īstais brīdis, kad saulrieta gaisma krīt uz noteiktu skulptūras daļu, tā kļūst tik skaista, ka to ir gandrīz neiespējami panākt ar mākslīgo apgaismojumu. Es patiešām domāju, ka gaisma piešķir mākslas darbam dzīvību.

Interesanti, ka tas pats attiecas arī uz minerāliem. Piemēram, kad skatāties uz skaistu safīru vai rubīnu Bangkokā, tas izskatās pilnīgi atšķirīgi no tā, kā tas izskatās Cīrihē. Taču laboratorija, kas nosaka akmens izcelsmi, atrodas Cīrihē. Dažreiz viņi pēta akmeni veselu nedēļu, jo Cīrihē ziemas gaisma ir visai pelēka. Bet, kad redzi to pašu akmeni Bangkokā, zem turienes spilgtās, siltās gaismas, tas izskatās daudz skaistāks. Tas pats akmens! Tātad gaisma ir ļoti svarīga – tā piešķir kaut ko īpašu. Un ir tā, ka ieplešas acis. Taču, kad kāds cits skatās uz to pašu akmeni citur, tas vairs nav tas pats. Minerāliem arī ir noteikta enerģija – es patiešām tam ticu.

Aleksandrs Grafs fon Šlīfens. Bez nosaukuma. 1988, audeks, eļļa, 250x85 cm. Foto: Jiani Yu ©The Feuerle Collection

Aleksandrs Grāfs fon Šlīfens savā izstādē daudz runāja par cikliem – ka visam ir cikliskums – un tagad mēs ieejam Gaisa laikmetā, kas pēcāk pāries Ūdens laikmetā. Ko jums nozīmē laiks? Kā jūs to izprotat? Zināmā mērā arī jūsu kolekcija ir ļoti saistīta ar laika jēdzienu.

Kā es saprotu laiku? Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no mums. Ir cikli, un cilvēki saka, ka, iespējams, tev ir šī problēma, jo tu esi dzimis šajā laikā, zem šī zīmes. Es tam neticu. Es ticu, ka, jā, tu vari būt dzimis ar noteiktiem trūkumiem, bet tu vari tos labot – un tas ir atkarīgs no tevis. Tu patiešām vari savu dzīvi ņemt savās rokās, ja to patiesi vēlies.

Daudzi cilvēki ļauj sev vienkārši plūst – un tas arī ir labi –, taču, ja patiešām vēlies pats uzņemties atbildību par savu dzīvi, tev ir neticamas iespējas kaut ko mainīt, pārvietoties no ēnas uz sauli vai no saules uz ēnu. Es esmu par to pārliecināts. Tātad, lielā mērā tas ir atkarīgs no mums, vai mēs dzīvojam tādu dzīvi, kādu vēlamies.

Un, protams, vienmēr ir nepieciešama veiksme – vai tas, ko es saucu par veiksmi. Bet pat veiksmi tu noteiktā veidā vari ietekmēt. Es tam ticu.

Jums tas ir izdevies?

Jā, es tā dzīvoju. Man ir savi sapņi. Un es domāju, ka ir skaisti, ja tie ir. Daudzus no saviem sapņiem es esmu realizējis. Viss sākas ar sapni, tad tu pie tā strādā un ļauj tam nobriest. Un varbūt pēc kāda laika tu saproti, ka tas nav īstais sapnis, bet, ja tas ir īstais sapnis, manuprāt, ir interesanti atrast veidu, kā to īstenot.

Jūs reiz izteicāties, ka visa māksla ir laikmetīga. Kas jums ir “laikmetīgums”? Jo jūsu kolekcijā ir šis nepārtrauktais dialogs starp seno un laikmetīgo mākslu.

Es domāju, ka laikmetīgā māksla... būtībā, tā ir tā pati enerģija, tā pati atmosfēra. Tā var būt klātesoša gan mūsdienu māksliniekā, gan kādā, kas dzīvojis pirms tūkstoš gadiem. Un, ja viņi abi šodien būtu dzīvi, domāju, viņi viens otram patiktu. Viņi varētu pat kļūt par draugiem, jo viņi strādā pie tām pašām lietām, viņu vērtības un intereses ir līdzīgas un viņi cenšas tās attīstīt.

Es domāju, un kas man vienmēr šķitis ļoti interesanti, ka mūsdienu un senā māksla – vai, teiksim, jebkas, ko radījis cilvēks – vienmēr dala kaut ko būtisku. Tam ir dvēsele, atgriežoties pie šī vārda, un tas iemieso radīšanas enerģiju. Nav svarīgi, vai konkrētais darbs ir radīts šodien vai pirms gadsimtiem – ja ir kaut kas vienojošs, tad tā ir šī cilvēciskā būtība. Un tas ir skaisti. Tas ir tas, kas mūs atšķir no mašīnas vai datora.

Ja paraugāmies vēsturē, māksla ir bijusi ar mums kopā jau kopš seniem laikiem. Kaut vai tie paši alu zīmējumi. Kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga māksla? Kāpēc mums ir šī nepieciešamība, lai ap mums būtu māksla?

Es reiz izveidoju izstādi no atrastiem priekšmetiem. Man šie atrastie priekšmeti ir tikpat svarīgi kā jebkura liela mākslinieka darbi. Svarīgi ir godināt šo darbu – piešķirt tam pienācīgu vietu.

Piemēram, Dienvidamerikā es atradu skaistu augu. Tas bija tik iespaidīgs, ka es nodomāju: tas ir kā skulptūra. Es atvedu šo izkaltēto augu uz Berlīni un izliku uz galda, un tas izskatījās tik skaisti. Tad es sāku nedaudz eksperimentēt ar šāda veida lietām. Piemēram, spalva – maza spalva –, ja to novieto noteiktā veidā un labi izgaismo, tā pēkšņi kļūst par mākslas darbu. Tu skaties uz to un domā: tas ir skaisti.

Ikviens var atrast kaut ko tādu. Manuprāt, ka tā ir skaista ideja – staigāt un atrast objektus: daži cilvēki meklē gliemežvākus vai dīvainus koka gabalus, vai jebko citu. Man ir daudz lietu, ko esmu nejauši atradis savas dzīves laikā, un tās ir patiesi skaistas – tās pašas par sevi ir mākslas darbi.

Tātad faktiski arī tās ir māksla. Mums nav obligāti nepieciešami cilvēku radīti mākslas darbi. Man šāds skatījums ir ļoti tuvs. Jo īpaši tukšā, vienkāršā telpā – kad tev nav nekā un tu, piemēram, uz galda noliec skaistu ēdienu, ko gatavojies ēst – tas jau ir tik skaisti. Vienkārši skatoties uz to, tu izjūti ļoti lielu aizkustinājumu, ko patiesībā mēs reti kad izjūtam. Tu skaties uz formu, uz nogatavojušos vīģi vai ko citu, un saproti – tas ir brīnišķīgs dzīvesveids, patiesi novērtēt mākslu, kas parasti netiek uzskatīta par mākslu.

Jūs runājat par sajūtām, un tas man atsauc atmiņā Naošimas salas apmeklējumu Japānā. Jūs jau droši vien zināt, Čiču mākslas muzejā Monē gleznas ir izstādītas ļoti īpašā veidā, - savā ziņā ceremoniāli, jo to apskate iekļauj noteiktu rituālu. Kaut kādā mērā – sajūtu līmenī, iespējams vilkt arī paralēles ar jūsu mākslas telpu. Ko jums nozīmē šī ceremonijas sajūta?

Jūs pieminējāt Naošimu – tā ir skaista, es piekrītu. Arī es biju ļoti iespaidojies, kad to redzēju. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi kaut ko svinēt, gan mākslā, gan dzīvē kopumā. Ne daudzi cilvēki to dara – mēs uzskatām lietas par pašsaprotamām. Lielākā daļa cilvēku patiesībā neizdara izvēles. Es patiešām domāju, ka dzīvē ir svarīgi būt izvēlīgam – kā pavadīt savu laiku, ko lasīt. Jo īpaši šodien, kad viduvējas informācijas apjoms ir milzīgs un aizvien pieaug. Tāpēc, manuprāt, šī svinēšana un sajūta, ka izdari apzinātas izvēles, vienlaikus ir arī dzīves novērtēšana. Dzīve pati par sevi ir mākslas darbs. Viss ir.

Skats uz Ezeru zāli ar darbu atspulgiem no izstāžu zāles stāva (senās khmeru skulptūras). Foto: def image ©The Feuerle Collection

Jūsu mākslas telpā ir īpaša Ezera istaba (Lake room). Kālab to izveidojāt? Vai ūdens savā ziņā attīra vērotāja skatienu?

Ūdens man ir ļoti svarīgs, jo tas ir būtisks meditatīvs telpas elements. Es izveidoju vietu – arī ar apgaismojuma palīdzību –, kurā var nedaudz apmaldīties. Tu nokļūsti šajā telpā, sāc skatīties, reizēm dari to ilgi, un galu galā sāc redzēt kaut ko – tu redzi ūdeni, bet ne uzreiz. Un es domāju, ka tas ir skaisti. Tas līdzsvaro visu telpu.

Manī nebija nepieciešamības pievienot vairāk skulptūru vai citu mākslas darbu. Man bija svarīgi izveidot vietu, kur acis var patiesi atpūsties un skatiens iegūt dziļumu, – redzot un pamanot nelielas ūdens kustības, un tad atkal atgriezties izstādē. Ezera istaba būtībā ir skulptūra, kurā var ieskatīties.

Un, pat to neapzinoties, kad jūs tajā skatāties, tā sniedz jums vēl papildus pieredzes dziļumu. Atspulgi ir neskaidri, dažkārt pat nedaudz izplūduši, un tas man šķiet ļoti vērtīgi. Jūs it kā sākat nedaudz “peldēt”, zaudēt orientāciju.

Daudzi cilvēki, apmeklējot mūsu mākslas telpu, tā kā nedaudz apmulst, un es domāju, ka tas ir ļoti labi. Dzīvē ir svarīgi dažreiz apmaldīties, ļoti pozitīvā nozīmē.

The Feuerle Collection apmeklētāju vidū ir ļoti daudz jauniešu. Kad atvērāt šo telpu, vai tas bija apzināts mērķis, jeb šāda jauniešu interese ir pārsteigums arī jums pašam?

Es vienmēr rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu. Zināt, es esmu apmeklējis daudzus muzejus, un bieži man ir bijusi sajūta, ka man kaut kas pietrūkst tajā, kā jūs uztverat mākslu. Tāpēc jau no paša sākuma gribēju, lai šī vieta būtu atšķirīga – bez etiķetēm, ar atšķirīgu apgaismojumu, pilnīgi citādu sajūtu.

Es gribēju radīt kaut ko, kas ir saistīts tikai ar sajūtām. Kad iekārtoju telpu, es centos to sajust – izjust, kur ir katras skulptūras īstā vieta, kur tā vislabāk “elpo”. Un domāju, ka jaunā paaudze to novērtē. Viņi nevēlas, lai viņus māca. Viņi nevēlas pārāk daudz paskaidrojumu vai uzrakstu.

Tas ir līdzīgi kā pastaiga parkā, kurā ir daudz skaistu koku – tur nav visur izvietotas zīmes, kas stāsta par katru koku. Varbūt piektajā apmeklējuma reizē jums radīsies jautājums: “Kas tas par koku?” Bet līdz tam jūs vienkārši to baudīsiet. Es domāju, ka tas ir skaists veids, kā tuvoties kultūrai un mākslai – savienoties caur sajūtām, nevis informācijas pārpilnību.

Mana pārliecība ir, ka arī universitātēm vajadzētu vairāk koncentrēties tieši uz šo aspektu – uz sajūtām un darba dvēseli. Ne tikai faktiem vai kontekstu, bet to, kāpēc konkrētais mākslas darbs ir spēcīgs, ko tas ir nozīmējis tā radītājam. Protams, ne visiem tas būs viegli, taču domāju, ka šī virzība būtu ļoti vērtīga.

Piemēram, kad mums šeit ir meditācijas dienas, telpa vienmēr ir jaunu cilvēku pārpilna. Manuprāt, tas ir lieliski – viņi šeit nejūtas, kā ienākuši telpā, kas piepildīta ar ārkārtīgi svarīgiem mākslas darbiem, kaut patiesībā tie arī tādi ir. Būtiski ir tas, ka viņi jūtas labi, un ka māksla viņus kaut kādā veidā aizkustina. Ja regulārs apmeklētājs – kāds, kas par mākslu pārāk daudz nedomā – var šeit ienākt, justies labi un kaut kas viņu aizkustina, tas man jau ir liels sasniegums. Tas, kas iespējams izveidot telpu, kurā cilvēki jūtas labi un vēlas atgriezties, ir skaisti. Tādam vajadzētu būt mākslas uzdevumam.

Mēs dzīvojam diezgan trauksmainos laikos, un dažkārt šķiet, ka ir teju neiespējami ietekmēt ārējā pasaulē notiekošo – tā vienkārši turpina virzīties konfliktu un ekstrēmisma virzienā. Vai ir kāds veids, kā atjaunot līdzsvaru un harmoniju, jeb mums vienkārši jāiziet cauri šim procesam visgalējākā veidā?

Es domāju, ka galvenā problēma pasaulē ir tā, ka cilvēki nepietiekami daudz sarunājas. Lielākā daļa konfliktu varētu tikt atrisināti, ja būtu lielāka atklātība – ja cilvēki patiešām sēstos pie viena galda un runātu. Visos konfliktos un karos, ko šobrīd redzam, lietas nekad nesākas kā kaut kas liels. Tās parasti sākas ar nelielu problēmu, kas aug un aug, jo cilvēki pārtrauc sazināties.

Ikvienas problēmas risinājuma atslēga ir par to runāt, pirms tā kļūst pārāk liela. Dažreiz tā ir pārāk liela. Cilvēki paniko. Tas ir normāli. Zināt, ja jūs bīstamu dzīvnieku iedzenat stūrī, tas uzbruks – pirms tam tas varbūt vienkārši aizietu prom. Tas pats attiecas uz cilvēkiem.

Es domāju, ka daudzas no šīm lietām ir iespējams paredzēt, un bieži vien tās tiek paredzētas. Es neesmu politiķis, taču man ir skaidrs, ka daudzas situācijas varētu novērst, izmantojot tikai nedaudz veselā saprāta un cilvēciskuma. Nav jābūt politiķim – vajadzīgs vien vesels prāts un vēlme runāt. Diemžēl tieši tās bieži vien iztrūkst. Un es uzskatu, ka tā ir patiesā problēma šodienas pasaulē.

Feuerle kolekcijas ekspozīcijas skats. Adam Fuss, no sērijas "My Ghost”, želatīna sudraba fotogrammas izdruka, liels galds ar izliektām malām, agrīnā Cjinu dinastija, 17. gadsimts, tieli koks. Foto: NicTenwiggenhorn ©Nic Tenwiggenhorn / VG Bild-Kunst,Bonn

Bet kā mēs varam atgriezties pie šāda veselīga prāta stāvokļa? Jo, ja paskatāmies apkārt, šķiet, ka situācija tikai pasliktinās. Mentālo saslimšanu apjomam ir izteikti augšupejoša līkne, kas nozīmē, ka kopumā mūsu prāta stāvoklis nav visai veselīgs.

Jā, es to pilnībā saprotu. Ja mums būtu vairāk tādu vietu kā šī, vai ja vairāk cilvēku vienkārši dotos uz parku, nevis nemitīgi skatītos savos mobilajos tālruņos – viņi ir pilnīgi atkarīgi no tiem –, tas jau kaut ko mainītu.

Taču mēs dzīvojam laikā, kura iezīme ir pilnīga pārdozēšana, informācijas pārpilnība. Paskatieties, cik nervozi ir cilvēki, cik daudziem šodien ir nepieciešams psihologs, cik daudzi ir kļuvuši vientuļi. Mēs arvien mazāk un mazāk sarunājamies viens ar otru. Un es domāju, ka tas ir dabiski – kad ir tik liels spiediens, tik daudz pastāvīgu stimulāciju, cilvēki kļūst saspringti.

Agrāk, ja jūs rakstījāt kādam vēstuli – tai bija nepieciešams laiks, lai nonāktu galamērķī, un jums bija laiks domāt. Šodien ir WeChat, WhatsApp un citi – vienkārši klikšķis, klikšķis, klikšķis. Un cilvēki kļūst nervozi. Viņi vēlas darīt pārāk daudz lietu vienlaikus, būt visur. Protams, tas novērš uzmanību no būtiskajām lietām.

Dabiski, daudzu smadzenes vairs nespēj ar to tikt galā. Tas nav labi. Mums ir vajadzīgs līdzsvars – bet pēkšņi tā vairs nav.

Zināmā mērā tā, iespējams ir daļa no The Feuerle Collection misijas, jo īpaši tāpēc, ka nākamgad jūs sasniegsiet nozīmīgu atskaites punktu – desmit gadus. Astroloģijā ir divdesmit deviņu gadu cikli, no šī viedokļa jums vēl ir laiks. Kāda, jūsuprāt, šobrīd ir mākslas telpu – gan privāto, gan institucionālo, galvenā misija?

Es domāju, ka mūsu misija ir vienkārši piedāvāt kaut ko atšķirīgu – piedāvāt šajā ļoti trokšņainajā pasaulē sava veida alternatīvu. Pēdējā laikā esmu sācis ļoti interesēties par kino. Kad esmu lidmašīnā, es mēģinu atrast labu filmu, ko noskatīties, bet tas ir grūti. Ir tik daudz filmu, bet to kvalitāte bieži vien ir ļoti slikta, lēta. Tā ir ātrās ēdināšanas mentalitāte – filmās, ēdienā, daudzās lietās.

Tālab man ir svarīgi, ka ir cilvēki, kas turpina mēģināt radīt kaut ko ar patiesu saturu. Vai tā ir filma, muzejs vai pat maiznieks, kas cep labāko maizi – tas viss ir viens un tas pats. Kad kāds kaut ko dara ar mīlestību un lepnumu, to acumirklī var sajust, un cilvēki tam atsaucas. Viņi saka: “O, kāda maize!” vai “Kāda vieta!” Tas ir par vienkāršām lietām, par kvalitāti.

Visur pasaulē agrāk viss bija saistīts ar naudu un karjeru. Bet tagad cilvēki arvien vairāk meklē laiku – laiku dzīvot, laiku dzīves kvalitātei. Un es domāju, ka tas ir kaut kas labs, pārmaiņu zīme.

Tātad, jā, es domāju, ka svarīgākais ir tas, ka mēs jūtamies laimīgi šajā pasaulē un radām kaut ko, kas mums piestāv, kas nāk no iekšienes. Un, ja vairāk cilvēku mazliet vairāk ieskatītos sevī, es domāju, ka pasaule jau sāktu mainīties.

Mans pēdējais jautājums ir par mieru, jo mēs tagad daudz par to runājam – tas ir ļoti svarīgs, un daudzās pasaules vietās mēs to lielā ātrumā zaudējam. Varbūt tā ir viena no lietām, ko mums var iemācīt māksla: ja tu atvēli sev laiku, ko pavadi iepretim mākslas darbam, tu automātiski kļūsti kontemplatīvāks un tādējādi mierīgāks. Varbūt mākslai nav spēka tieši mainīt pasauli, bet tā var padarīt mūs mierīgākus, palīdzēt mums iemiesot šo sajūtu?

Jā, es piekrītu. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Ar mākslas palīdzību iespējams sasniegt ikvienu. Tā ir kaut kas skaists un neitrāls. Māksla plašākā nozīmē – kā jau teicu iepriekš – ir ļoti veselīga pasaulei. Un domāju, ka visā pasaulē mākslas nozīme tiek izjusta arvien vairāk. Pieaug interese par mākslu un vienlaikus pieaug interese par sevis meklējumiem.

Īpaši jauniešu paaudzē – divdesmitgadniekos – es jūtu, ka patiešām notiek pārmaiņas.