Ekspress intervija ar Ivo Briedi par Helsinku festivālu “Baltic Circle”
Ieva Laube
11/10/2012
Jau pēc nepilna mēneša, no 7. līdz 11. novembrim, Helsinkos norisināsies Internacionālais teātra mākslas festivāls Baltic Circle. Festivāls darbojas Eiropas laikmetīgā teātra un skatuves mākslas kontekstā un ir nozīmīga tikšanās vieta Baltijas un Ziemeļvalstu teātra profesionāļiem. Latviju šīgada festivālā pārstāvēs mākslinieks Ivo Briedis, teātra un kino dramaturgs, režisors un scenārists, kā arī vairāku starptautisku un nacionālu projektu dalībnieks (In the Nude, 2008; “Patriarha rudens”, 2010). Šīgada martā iznākusi viņa pirmā spēlfilma “Filma”, kā arī viņa ideja un scenārijs animācijas filmai “Norīt krupi” izvēlēti 2010. gada Starptautiskā Kannu kinofestivāla īsfilmu konkursam. Šogad Ivo Briedis kopā ar skandināvu māksliniekiem Ninu Larisu Basetu (Nina Lariss Bassett, Dānija), Elīnu Petersdotiru (Elin Petersdottir, Islande) un Janu Sārakalu (Janne Saarakkala, Somija) vienosies kopīgā projektā ar nosaukumu Leftovers from the War, kas skatītāju vedīs cauri četrotnes pieredzēm un attieksmēm, tādā veidā būvējot mūsdienu pēckara cilvēka tēlu. Kā atzīst pats Ivo Briedis, ekskursijās tiks izmantoti visi pieejamie līdzekļi – no mums pašiem kā eksponātiem, līdz visam, kas noder, lai pazustu laikā.
Lai uzzinātu ko vairāk par festivālu un Ivo Brieža dalību tajā, Arterritory.com piedāvā ekspress interviju.
Kā jūs nokļuvāt festivālā Baltic Circle?
Baltic Circle organizatori ir redzējuši iepriekšējo izrādi, ko veidoja šī pati komanda, proti, In the Nude, tālab izrādīja interesi un atbalstīja mūsu jauno ieceri. [In the Nude ir izrāde, kurā galvenās lomas nospēlēja paši tās veidotāji un kas Rīgā notika viesnīcā Maritim Park Hotel Riga, trīs tās numuriņos stāstot par trīs svešinieku likteņiem un intimitātes vērtību mūsdienu sabiedrībā – red.]
No 2008. gada izrādes In the Nude
Kas īsti ir šis projekts Leftovers of the War un kāds ir tā mērķis?
Šo izrādi varētu raksturot kā muzeja tūri ar mērķi ekskursantos rosināt pārdomas par savu vietu laikā: ko, izejot no muzeja, jau varēs saukt par vēsturi, bet ko par nākamo soli.
Kāpēc tieši “Kara atliekas”? Kā veidojās šis nosaukums?
Ideja dzima, personisko jeb ģimenes vēsturi pretnostatot oficiālajai, proti, tai, ko māca skolās. Kā zināms, vienas patiesības nav, ir tikai to izgudrošanu vēsture, bet radās vēlme parunāt par to, kas “lielajai” vēsturei ir par sīku, toties mums katram šķiet patiess. Sapratām, ka mūs kā eiropiešus vieno tas, ka tomēr joprojām dzīvojam “pēckara vēsturē”, tālab sākām domāt, kā karš ir ietekmējis un varbūt vēl ietekmē mūsu ģimenes un mūs? Vai esam pārpalikums, paliekas, atliekas no notikuma, kas ir mūsdienu vēstures stūrakmens? Vēl precīzāk tas attiecas uz iepriekšējo paaudzi, tādēļ ievedīsim cilvēkus savās ģimenēs un, piemēram, manā gadījumā viss grozīsies ap mirušo tēvu.
Kā tiks pasniegta performance, un kas tiks izmantots, lai veidotu šī 20. gadsimta beigu labklājības produkta – mākslinieka – tēlu un personību?
Viss notiks vēstures muzejā, kurā starp nacionālajiem eksponātiem savu vietu atradīs arī personiskās vēstures liecības. Četri autori, četras tūres, četras dažādas pieredzes un noskaņojumi, kas reizēm krustosies.
Kā radās doma par šādu idejas risinājumu – ekskursijas veidā būvēt mūsdienu pēckara cilvēka tēlu?
Tāpēc, ka mēs neesam aktieri un nevēlamies, lai cilvēki nāk kā uz teātri. Tas nav īsti teātri, tāpēc tam nevajag notikt teātra ēkā uz skatuves. Pieeja prasa, lai realitāte pati piedāvātu savu scenogrāfiju.
Kāpēc ir nozīmīgi par ko tādu stāstīt sabiedrībai?
Tādēļ, ka tas ir būtiski autoriem, jo ir jāpasaka lietas, par kurām agrāk klusējām. Ceru, ka atklātības spēks palīdzēs nomest kādu masku arī skatītājiem. Ir svarīgi to stāstīt, jo, manuprāt, ir jāapzinās, ka katrs no mums ir interesants, neatkārtojams, lai arī vēsturiski to ir grūti pamanīt, jo visbiežāk neredzam kopainu un atskaites punkts ir ielikts nepareizajā vietā.
