Ekspress intervija ar Lailu Pakalniņu
07/11/2012
7. Starptautiskais Romas filmu festivāls, kas notiks no 9. līdz 17. novembrim, kļuvis par pirmizrādes platformu latviešu kinorežisores Lailas Pakalniņas jaunākajam veikumam – spēlfilmai “Picas”. Filma iekļauta Romas filmu festivāla programmas Cinema XXI konkursa sadaļā, kur tā tiks izrādīta līdzās Pītera Grīneveja Goltzius And The Pelican Company un Maika Figisa filmai Suspension Of Disbelief. Pēc pasaules pirmizrādes Romā 11. novembrī, filma ceļos uz Igauniju, kur tā tiks izradīta no 14. decembra. Savukārt savu pirmizrādi Latvijā “Picas” piedzīvos 21. decembrī.
Filmas “Picas” mīklu par tās saturu, kā arī intrigu, kādu apvij šīgada Romas kinofestivāls, Arterritory.com atklāj pati režisore Laila Pakalniņa.
Filma tikusi rūpīgi glabāta ceļojumam uz Romu, kur tā piedzīvos savu pirmizrādi. Vai tomēr varam cerēt uz nelielu sižeta līnijas ieskici?
Filmu tik tiešām vēl neviens nav redzējis, jo festivāla kārtība paredz, ka filma nedrīkst būt piedzīvojusi nacionālo pirmizrādi.
Dzinulis radīt filmu bija kāds reāls notikums – ziņu aģentūras sagatavots sižets, kurā divi picu cepēji darba laikā lietojuši alkoholu un “aizņēmušies” naudu no picērijas kases. Notikums nav palicis nepamanīts kādai picērijas darbiniecei, kura par abiem rezgaļiem uzrakstījusi ziņojumu un ieslēpusi to seifā. Abu, tikko pilngadību sasniegušo delveru mēģinājums atmūķēt seifu nav vainagojies panākumiem un tie lēmuši seifu nozagt. Iecēluši to picērijas mašīnā, bet pēc mirkļa atskārtuši, ka marķētā mašīna ir labi pamanāma, tālab nolēmuši nozagt citu automašīnu, ar kuru abi zēni devušies pāri robežai uz Lietuvu...
Sapratu, ka savā ziņā šis stāsts jau ir puse filmas, kurā katrs nākamais solis izraisa jaunu notikumu virkni, ko man atlika tikai attīstīt. Manā stāstā zēni gan devās uz latviešu balti apskausto Igauniju.
Būtībā filma ir par diviem puišiem, kuriem patiesībā ir augsti mērķi – studēt un gūt panākumus, un viņu iekļūšanu nebeidzamās nepatikšanu važās.
Vai šī filma iezīmē kādas jaunas līnijas Jūsu filmveidošanas rokrakstā?
Kino valodas ziņā, šķiet, ka nē. Lai gan reiz par savu darbu lasīju, ka es maz izmantojot tuvplānus. Nepazināti, taču šoreiz filmā ir ne tikai daudz tuvplānu, bet arī pastiprināts fokuss uz detaļām un makroplāniem. Savukārt šīs filmas tehniskā atšķirība no citām ir tāda, ka tā ir uzņemta digitālā formātā.
Kā vērtējat savas izredzes konkursā?
Cenšos nevērtēt, jo ar to jau māksla atšķiras no sporta. Es jūtos ļoti labi par to, ka mana filma ir atlasīta festivāla konkursam. Es aizliedzu sev sapņot par ko vairāk. Protams, filmas publicitātei balvas vienmēr nāk par labu, taču filma ar tām nekļūst nedz labāka, nedz sliktāka.
Līdz ar filmu arī pati dosieties uz Romu. Vai ir kāds īpašs plāns saistībā ar festivāla un Romas apmeklējumu?
Līdz ar mani turp dosies operators Uldis Jancis, mākslinieks Jurģis Krāsons un skaņu režisors Anrijs Krenbergs. Un būtiskākais pasākums, kāpēc turp dodamies, ir filmas izrāde, kura notiek jau nākamajā dienā pēc ierašanās. Nereti man jautā, kā atpūtos festivālā, taču parasti es neatpūšos, jo ir pienākumi attiecībā pret festivālu – preses konferences, intervijas... Personīgais plāns šoreiz ir redzēt festivāla filmas, jo programma patiesi ir ļoti laba.
Kā Jūs komentētu pašu Romas filmu festivālu?
Man šis gads kā pirmais Romas kinofestivālā jebkurā gadījumā būs īpašs, taču jāraugās, ko nesīs jaunās pārmaiņas... Proti, šogad Romas festivāla mākslinieciskais direktors Marko Mellers – principā cilvēks, kura gaume izpaužas festivāla programmā – ir bijušais Venēcijas kinofestivāla direktors.
Līdz šim esmu dzirdējusi, ka Romas festivālam ir izvirzīta agresīva politika – īpaši attiecībā pret Venēcijas festivālu. Abu festivālu norises laiki kā nekā ir relatīvi tuvi, abi festivāli ir teju vienlīdz prestiži, un tas nozīmē ciņu par filmām. Interesanti... varbūt Itālijā, valstī ar spēcīgu kino tradīciju šāds konkurences pavērsiens nemaz nav slikts. Kino speciālistu vērīgā acs šogad Romai ir īpaši pievērsta!
