Maskavas Gogoļa teātris kļūst par starpdisciplināru kultūras centru
05/03/2013
Vladislavs Nastavševs (1978) ir dzimis Rīgā, studējis aktiermākslu Sanktpēterburgā un režiju Londonā, Latvijā iestudējis vairākas izrādes, tostarp Ivana Buņina stāstu “Mitjas mīlestība”, kas, piedaloties Jurijam Djakonovam un Inesei Pudžai, pirmizrādi piedzīvoja 2010. gada janvārī Dirty Deal Teatro, bet nupat februārī tika izrādīta Maskavā, atklājot jaunizveidotā Gogoļa centra Mazo zāli.
Gogoļa centra atklāšana
Pašā februāra sākumā, pilnā sparā vēl turpinoties remonta darbiem, ar divu dienu mākslas akciju “00:00” Latvijā jau labi pazīstamā režisora Kirila Serebreņņikova virsvadībā Maskavas Kazakova ielā 8 durvis vēra Gogoļa centrs. Iesildot jauno mākslas teritoriju ar četrdaļīgu priekšnesumu, ko strukturēja laiks – nakts, rīts, diena, vakars, – tika iesaistīti vairāk nekā sešdesmit mākslinieki un sarakstītas četras jaunas lugas. Jaunais Maskavas Gogoļa centrs ir dzimis vietā, kur gadu desmitus atradās Gogoļa teātris, nīkulīgs, maz kur pamanīts kultūras iestādījums. Un lai gan tā atrašanās vieta pēc megapoles mērogiem centrālāka vairs nevar būt, kā kultūras telpai tai ilgu laiku bija pat ne periferāla nozīme Maskavas kartē.
Kirila Serebreņņikova paspārnē teātris piedzīvojis būtiskas pārmaiņas un kļuvis par laikmetīgu un starpdisciplināru telpu, uz kuru nu plūst ļaužu straumes. Pavasara sezona Gogoļa centrā tiks atdota Larsa fon Trīra, Rainera Vernera Fasbindera un Lukino Viskonti kinoscenārijiem, kas, iedvesmojoties no Eiropas teātra prakses, tiks pārradīti izrādēs. Ar Larsa fon Trīra “Idiotiem” strādās Kirils Serebreņņikovs, Latvijas režisors Vladislavs Nastavševs studēs Fasbindera “Bailes saēd dvēseli” un Aleksejs Mizgirevs inscenēs “Rokko un viņa brāļus”.
Režisors Vladislavs Nastavševs
Arterritory.com sazinājās ar Vladislavu Nastavševu, telefonsarunā noskaidrojot, kā izrāde “Mitjas mīlestība” nonāca līdz Maskavai un kā viņš vērtē Kirila Serebreņņikova vīziju par teātri kā vietu, kur var ne tikai noskatīties izrādes, bet arī iegādāties grāmatas, ēst pusdienas un vienkārši pavadīt laiku. Cita starpā 25. aprīlī Valmieras drāmas teātra 90. sezonā pirmizrādi piedzīvos Nastavševa iestudēts Šekspīra “Makbets”.
Kā, piedaloties Maskavas aktieriem un notiekot uz citas skatuves, ir mainījusies izrāde “Mitjas mīlestība”?
Lai arī formas ziņā izrāde ir tāda pati, tā iekšēji tik tiešām ļoti mainījās. Turklāt arī es esmu kļuvis citādāks. Rīgā “Mitjas mīlestība” šķita viegls un izklaidējošs iestudējums. Bet Maskavā sanāca, ka skatītāji raud. Kā to izskaidrot? Kopš 2010. gada esmu iestudējis vairākas nopietnas lugas, piemēram, “Pērnvasar. Negaidot”, “Jūlijas jaunkundzi”, “Tumšās alejas”, un rezultātā pats, šķiet, raugos jau ar dziļāku pieeju.
Kā Gogoļa centrs izvēlējās izrādīt tieši “Mitjas mīlestību”?
Kirils Serebreņņikovs redzēja “Mitjas mīlestību” Rīgā un, kad kļuva par Gogoļa centra vadītāju, atminējās, piezvanīja un piedāvāja izrādīt to Maskavā.
No izrādes “Mitjas mīlestība” Maskavā
Kā jūs vērtējat Kirilu Serebreņņikovu kā Gogoļa centra vadītāju? Ko viņš kā personība varētu dot centra izaugsmei?
Līdz šim uz Gogoļa teātri cilvēki īsti negāja, tas eksistēja vien ar nelielu saujiņu skatītāju, daudzi pat neko par tādu nezināja. Tālab tika pieņemts lēmums teātri pārveidot un nomainīt vadību. Gan Kirila Serebreņņikova atpazīstamība, gan skandāli, kas pavadīja centra izveidi, ir padarījuši Gogoļa centru plaši atpazīstamu ne tikai Maskavā.
Arī pieeja ir mainījusies, jo tas vairs nav tikai teātris, bet gan starpdisciplinārs centrs?
Jā, tas nav tikai teātris, ir arī programmas Гоголь-музыка ar mūzikas pasākumiem un koncertiem, tāpat arī Гоголь+ jeb izglītojošas lekcijas un diskusijas. Pirms “Mitjas mīlestības” izrādes tika sarīkota publiska tikšanās ar Krievijā labi zināmu aktieri Andreju Smirnovu, kurš spēlējis galveno lomu melodrāmā “Viņa sievas dienasgrāmata” (2002) – proti, pašu Ivanu Buņinu, “Mitjas mīlestības” lugas autoru. Gogoļa centrā ir arī grāmatu veikals un kafejnīca. Lai cilvēkiem būtu ne tikai vieta, kur aiziet uz izrādēm, bet vienkārši pavadīt laiku. Par piemēru esot kalpojis Schaubühne teātris Berlīnē.
Gogoļa centra vadītājs Kirils Serebreņņikovs
Vai tas nozīmē, ka ar teātri vien vairs nepietiek, ka ir nepieciešams radošo industriju mikslis?
Nē, tas noteikti to nenozīmē. Tāds vienkārši ir Kirila redzējums, tā ir viņa vīzija. Bet tajā pašā laikā var eksistēt arī klasiskāka formāta teātri.
Vai arī Rīgā var minēt kādu piemēru, kad teātris kļūst par starpdisciplināru telpu? Varbūt Dirty Deal Teatro?
Drīzāk Ģertrūdes ielas teātris, kas sevi piesaka kā laikmetīgās mākslas skatuve un rīko teātra un dejas izrādes, koncertus un izstādes. Bet tas ir neatkarīgais teātris bez valsts atbalsta, tālab nevar sacensties ar Gogoļa centra vērienu.
