Cēsu mākslas festivāla provokatori
Ekspress intervija ar Sigvardu Kļavu un Robertu Rubīnu
Veronika Viļuma
18/06/2013
Multimediāls koncertuzvedums “Latvijas Radio koris, Keidžs un laiks”
Cēsu sporta komplekss, Cēsis
28. jūnijā plkst. 19.30
Kas kopīgs amerikāņu minimālistam Džonam Keidžam ar latviešu Hardiju Lediņu? Kas vieno “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” (NSRD) ar sēnēm un ūdensstaigāšanu? Kas notiek, kad kontrabasists sāk dziedāt, bet dziedātājs – spēlēt kontrabasu? Uz jautājumiem, kuri uzdoti multimediālā koncertuzveduma “Latvijas Radio Koris, Keidžs un laiks” programmas pieteikumā, interesenti varēs rast atbildes 28. jūnijā, Cēsu mākslas festivāla atklāšanas dienas vakarā.
Pasākumā Džona Keidža korgabalus izpildīs Latvijas Radio koris, viņa solo dziesmas skanēs Ingas Martinsones un Elīnas Kalnakārkles balsīs. Līdzās Keidža konceptuālajiem opusiem izskanēs zviedru meistara Andersa Hillborga spēles ar ņaudošajiem patskaņiem un angļu ģēnija Džonatana Hārvija elektroakustiskais šedevrs Mortuos plango, vivos voco. Mijiedarbojoties skaņai un attēlam, būs izdzīvojama Jura Ābola “Karavāna”, savukārt pirmatskaņojumu piedzīvos talantīgā komponista Kristapa Pētersona jaundarbs “Svētais Džons”.
Koncertuzveduma autori – diriģents Sigvards Kļava un režisors Roberts Rubīns –Arterritory.com stāsta par ilgi loloto ideju, provokāciju un par atšķirīgo, kas galu galā tomēr izrādās līdzīgs.
NEBAIDĪTIES NO NEPIERADINĀTĀ
“Manā koncertpieredzē tā būs ne gluži nebijusi, bet aizraujoša un negarlaicīga muzicēšanas forma, vēl jo vairāk tāpēc, ka muzikālā daļa veidota kopā ar videostāstu. Viens otru neizpušķojot, bet gan sadarbojoties kā cimds ar roku. Nevaru vēl visu atklāt, bet skaņas, video un gaismas avoti noteikti nebūs ikdienišķi,” runājot par teju divus gadus auklēto projektu, Sigvarda Kļavas balsī jaušama degsme.
“Tas ir pasākums, kurā liela loma atvēlēta provokācijai. Programmā ir Džons Keidžs, amerikāņu minimālisma pionieris. Viņa lielums, dižais gars saistīts ar ļoti provokatīvām idejām. No mūsu pašmāju nepieradinātās mākslas celmlaužiem būs NSRD Hardija Lediņa personības klātbūtne. Šī magnētika vienbrīd mēģinās tuvināties un tad atkal atgrūdīsies,” par “nenofrizētajām idejām” stāsta Kļava. Viņaprāt, šie provokatori var patikt vai nepatikt, izraisīt spēcīgu reakciju, bet reti atstāj pilnīgi vienaldzīgu. “Pat ja teiks: “Tas ir par traku! Nē, nē, tā nevar!”, arī tas būs rezultāts. Džons Keidžs mēģināja proponēt, ka jebkurš skaņas avots, jebkurš troksnis savās attiecībās var kļūt par mūzikas mākslas produktu,” diriģents sola, ka došanos uz Cēsīm nenāksies nožēlot. Viņš uzsver, ka jautājums ir arī par gaumi, taču par tās trūkumu Latvijas koncertu mīļotājs sūdzēties nevarot, jo mūsu klausītājs “spējot atšķirt graudus no pelavām”.
Koncertpogramma ilgs stundu un divdesmit vienu minūti, pateicoties zināmajam videoprojekciju garumam, precīzi zina stāstīt Sigvards Kļava. Kad klausītājam vajadzētu īpaši saausīties? “Viens no punktiem, ko allaž cenšos akcentēt, ir tas brīdis, kad dzimst jauns mākslas darbs. Šajā gadījumā tas būs Kristapa Pētersona jaundarbs, kurš programmā ļoti iederas.” Diriģents Kļava aicina nebaidīties no nepieradinātā un ļaut provokācijai sevi uzrunāt: “Mazie video, skaņas gabaliņi būs kā mirguļojoši dārgakmenīši; atbildīgs uzdevums ir no visa tā skaistuma izveidot mozaīku. Kā tas sanāks, būs redzams tikai konkrētajā telpā un iekārtojumā – tikai, kad sāksim uzstāties. Tā nav vienas dziesmas eksponēšana, bet vesels konteksts, vairākas lietas brīžiem notiks vienlaicīgi.”
Šķiet, koncertuzvedumā mijiedarbojas ne tikai skaņa un attēls. Arī paši autori strādājuši kā cimds ar roku: “Ja sajusts radošs saskarsmes punkts, ja radošie prāti atrod ko kopīgu un interesantu, tad fiziskais ķermenis uz sadarbību un sapazīšanos pavelkas dikti veikli. Nemāku pateikt, kurā brīdī sapratu, ka jāpiezvana Robertam Rubīnam un jāuzaicina uz kādu pasākumu, bet esmu ārkārtīgi piepildīts un gandarīts, ar viņu strādājot kopā.”
KATRAI MŪZIKAI IR SAVS KINO
“Katrai mūzikai ir brīdis, kad tā pie tevis atnāk un iedarbojas. Man bija iespēja ar šo projektu strādāt ilgi un klausīties mūziku tieši tad, kad gribēju. Tajos mirkļos es it kā noskatos kino. Katrai mūzikai ir savs kino, kuru piefiksēju. Katrreiz tas ir citādāks, un tad es raugu, kā to attīstīt,” radošo procesu apraksta režisors Roberts Rubīns, kura videomākslas darbi papildinājuši gan Latvijas Koncertu, gan Dabas koncertzāles iestudējumus. Nupat aizvadīta uzstāšanās “Rīgas festivāla” ietvaros, kurā arī bija klausāmi Džona Keidža skaņdarbi. Režisors tomēr skaidro, ka “Rīgas festivāla” pasākums un gaidāmais priekšnesums Cēsīs ir pilnīgi atšķirīgi.
“Cēsīm esmu meklējis citus izteiksmes veidus, vairāk filmētā materiāla, time-lapse un viss, kas man asociējās ar konkrēto mūziku. Ar Sigvardu runājām, ka nav vajadzības pēc dokumentālisma, mēs taisām savu. Tā, kā to jūtam un dzirdam. Ja kāds grib, var ieiet internetā un atrast citātus un bildes. Attēls nav mērķtiecīgi provokatīvs, tas drīzāk ir kā averss mūzikai, kuras provokatīvā, eksperimentālā daba ir reverss. Tās ir kā monētas divas puses.”
Ko iesākt video māksliniekam, ja mūzika tomēr neiedvesmo? “Mūzikai ir milzīga nozīme. Kino atnāk, ietekmējoties no mūzikas. Tā ir man piemītoša īpašība, kas pieslēdz manu “kabeli” pie “kosmosa”. Arī bez tā varu iedomāties un radīt, bet tad pietrūkst dziļuma. Ir mūzika, kas neraisa nekādas fantāzijas – tad, nu, neko. Bet ar tādiem projektiem vēl neesmu strādājis,” tā Rubīns. Viņa veikumu korektāk būtu dēvēt par “video-scenogrāfiju”, nevis vienkārši projekcijām. “Es visu laiku domāju arī par telpu. Projekcijas kļūst par instalāciju, savieno “laikmetīgo mākslu” ar mūziku, un veidojas cita veida mākslas forma.” Tehnoloģiski sarežģītie risinājumi Cēsu mākslas festivāla atklāšanā būs vērojami pilsētas sporta hallē. “Mana pieredze rāda, ka projekcijas un koncertuzvedums vislabāk uztverami amfiteātra veida zālē. Tā ir interesantāk, jo tad projekcija var spēlēties arī uz grīdas. Mūziķiem var nelikt atsevišķu paaugstinājuma podestu, jo tā ir atraušana, bet Keidža mūzika nav tāda, kurā mākslinieki jāatrauj no skatītāja, tiem jābūt vienā līmenī,” mākslinieks vēl piebilst, ka ļoti svarīga ir arī estētika. Tāpat kā Sigvarda Kļavas teiktajā, arī Roberta Rubīna balsī skan dzīvs entuziasms un gaidas pašiem ieraudzīt rezultātu: “Esmu izdomājis pilnīgi citādāku scenogrāfiju nekā līdz šim man ierasts. Milzīgs kubs virs izpildītājiem veidos interesantu virtuālo telpu, projekcijas būs vairākos slāņos uz dažādām plaknēm. Tam jābūt jaudīgi.”
