“Nekad nedaru to, ko dara citi”
Intervija ar avangarda kino krusttēvu Jonu Meku
Žanete Skarule
01/07/2014
Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu
Cēsu mākslas festivālā no 11. jūlija līdz 6. augustam apskatāma mākslinieka Jona Meka (Jonas Mekas, 1922) retrospektīva fotoizstāde un viņa avangarda filmu izlase. Turklāt Meks būs klātesošs festivāla atklāšanā, un 12. jūlijā notiks publiskā saruna par avangarda lomu pagātnes un šodienas kultūras ainā, kuru vadīs kino pazinējs Viktors Freibergs.
Savukārt “Stūra Mājas” ekspozīcijā Rīgā, kas atvērta līdz 19. oktobrim, iekļauta viena no Jona Meka instalācijām, kas attēlo Padomju Savienības sabrukumu. Pasaulē Meks pazīstams kā amerikāņu avangarda kino pamatlicējs, režisors, kino teorētiķis, mākslinieks un dzejnieks, bet pats viņš sevi pirmkārt uzskata par zemnieku.
Pirms izstādes Cēsīs Meks savā Bruklinas darbnīcā Ņujorkā, tiekoties ar Arterritory.com, spriež, kāpēc Austrumeiropu izglābs nāve un kāpēc avangards ir nezūdošs.
Jūs šobrīd gatavojat izstādi Cēsu mākslas festivālam, tā ietvers ap 200 fotogrāfiju...
Jā, fotogrāfijas, kā arī dažus kinokadrus, “izņemtus” no manām filmām. Fotogrāfijas galvenokārt uzņēmuši citi, savukārt kinokadri ir manis paša. Izstādē būs redzamas fotogrāfijas, sākot ar manu bērnību Lietuvā, kur esmu tikai četrus gadus vecs, līdz pat mūsdienām. Tā ir izlase no tūkstošiem fotogrāfiju.
Šī būs jūsu pirmā izstāde Latvijā, taču patiesībā esat dzimis pie pašas Latvijas robežas.
Jā, kādus 30 kilometrus no tās. Es neesmu dzimis gluži Biržos (Biržai), bet tuvāk Papiļiem (Papilys). Mans tēvs mēdza iejūgt zirgu un dažkārt veda produktus uz Rīgas tirgu.
Un tad jūs slēpāt latvieti zem savas gultas – tas bija Vācijā?
Kara laikā es atrados piespiedu darba nometnē Elsmshornā (Elmshorn), netālu no Hamburgas. Tas bija 1944. gads, mēs atradāmies šajā nometnē kopā ar itāļu un franču karagūstekņiem, to apsargāja armija, taču izkļūt vai iekļūt tajā nebija pārāk grūti. Vienu vakaru uz manu istabu, – nu labi, ne gluži manu, jo mēs tur bijām kādi 15 gūstekņi, –atveda jaunu cilvēku un teica, ka viņš ir latvietis. Mēs nezinājām, kā viņš te nokļuvis, taču viņš bija izbēdzis no tranšeju raktuves pie Hamburgas, un parasti šādās vietās mēdza būt ļoti smagi darba apstākļi. Man šķiet, viņš grasījās bēgt tālāk uz Dāniju, un pa nakti es viņu paslēpu zem savas gultas. No rīta es viņu nogādāju stacijā. Mēs nevarējām iet kopā, jo citādāk tiktu pamanīti, tāpēc es gāju pa priekšu – viņš sekoja. Mēs nokļuvām stacijā, es turpināju iet, un, kad atskatījos, viņš ieleca vilcienā. Vairs nekad netiku šo cilvēku saticis. Tā arī nezinu, vai viņš Dānijā nokļuva.
Kopš 1. maija Rīgā plašākai sabiedrībai durvis vērusi bijusī Valsts Drošības komitejas ēka, kurā apskatāma jūsu četru ekrānu instalācija “Lietuva un PSRS sabrukums”. Kas, jūsuprāt, šobrīd notiek Ukrainas kontekstā?
Es domāju, ka Putins vēlas atjaunot ietekmi, un viņš to arī neslēpj, viņš to ir pateicis. Viņš plāno atjaunot sākotnējo Padomju Savienību, varbūt tikai nedaudz citādāk sakombinētu un citādāk vadītu, bet joprojām tas ir viņa sapnis. Tomēr es nedomāju, ka mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams. Es nedomāju, ka Krievijas Federācija ir spējīga kontrolēt vairākas citas valstis. Viņi varētu okupēt Ukrainu uz diviem vai trim gadiem, bet mēs atrodamies citā laikmetā – kaut īslaicīgi ir iespējams nodarīt lielu kaitējumu, tas ir tikai īslaicīgi. Mums ir jauna paaudze, un es domāju, ka Putins gūst atbalstu Krievijā tikai no vecās paaudzes. Jaunās paaudzes domāšana ir pavisam cita. Vecā paaudze izmirs, un apstākļi ātri un krasi mainīsies. Es parasti mēdzu teikti, ka nāve ir tā, kas izglābs Austrumeiropu un pašu Krieviju.
Daži Krievijas Valsts domes deputāti vēlējās iesūdzēt Gorbočovu par Padomju Savienības sabrukumu...
(Smejas.) Redziet, Gorbočovs tur neko nevarēja darīt, jo tā bija liberalizācija, pirmkārt jau pašliberalizācija. Šīs valstis atbrīvoja pašas sevi, to nevarēja apstādināt. Ja mēs atskatāmies, tas viss bija pašsaprotami.
Ekspozīcijas Latvijā nav vienīgais, kas šobrīd jūs nodarbina. Es dzirdēju, ka grasāties būvēt bibliotēku?
Tas ir saistīts ar kinoteātri, ar Antoloģijas Filmu arhīvu [Anthology Film Archives; kinoteātris Ņujorkā, ko dibinājis Jons Meks kopā ar domubiedriem kā alternatīvu filmu izrādīšanas vietu – Ž. S.], tas ir filmu muzejs. Mēs sākām kā maza institūcija 1970. gadā, bet šobrīd mums ir tik daudz filmu un dažādu rakstisku materiālu, ka mums ir nepieciešama lielāka telpa. Tāpēc šajā un arī nākamajā gadā es veltīšu daudz laika šī muzeja piebūvei. Mums ir vieta; jautājums, kā vienmēr, ir tikai par līdzekļiem. Mūs neatbalsta valsts vai kādi fondi, mēs esam pilnīgi neatkarīgi. Strādājam katru dienu, taču nekad nezinām, no kurienes nāks nauda.
Jūs šobrīd strādājat arī pie savu rakstīto dienasgrāmatu turpinājuma.
Jā, apmēram deviņdesmitajos es “pārslēdzos” no filmas uz video. Līdz tam es ļoti daudz pierakstīju. Es veidoju savas “filmu dienasgrāmatas” un arī rakstīju dienasgrāmatu, bet, līdzko sākās mans video periods, pierakstītā kļuva arvien mazāk un mazāk, un es uzturēju video dienasgrāmatu. Video nomainīja manu rakstāmmašīnu. Bet iepriekšējā un arī šajā gadā es nodarbojos ar rakstīto dienasgrāmatu sagatavošanu publicēšanai, un tas ir milzīgs darbs – sagatavot 50 gadu periodā sarakstītas dienasgrāmatas.
Šis būtībā ir mans literārais gads – es tikko pabeidzu grāmatu ar nosaukumu “Anekdotes”; tā ir tāda kā autobiogrāfija 200 nelielu anekdošu formā, kas saistītas ar dažādiem cilvēkiem un notikumiem, uz kuriem es atskatos ar tādu vieglu pieskārienu. Tā iznāks gada beigās. Savukārt jūlijā beigās Minsterē notiek literārais festivāls; pagājušajā gadā vācu valodā iznāca mana dzejas grāmata, un arī mana dienasgrāmata I Had Nowhere To Go tiks iztulkota vāciski.
Vai jūs uzskatāt sevi par dzejnieku, vai tomēr filmu veidotāju, vai varbūt mākslinieku? Jums tiek piedēvēti daudzi apzīmējumi.
Es nēsāju daudzas un dažādas cepures. Es sāku kā rakstnieks, kā dzejnieks un kā žurnālists. Kad ierados Ņujorkā, es tam pievienoju kino, un drīz vien es tiku iesaistīts dažādu organizāciju veidošanā un vadīju filmu demonstrēšanas. Piemēram, Lietuvā es esmu dzejnieks, daudzi tur neņem nopietni manas filmu lietas. Pārējā Eiropā, piemēram, Parīzē, es esmu filmu veidotājs. Amerikas Savienotajās Valstīs viņi ir apjukuši – vai es esmu filmu veidotājs, vai organizētājs, vai kurators vai arī filmu kritiķis? Viņi īsti nezina, kā mani raksturot, jo mans darbs tiešām ir bijis tik daudzās un dažādās sfērās. Es esmu bijis The Village Voice filmu kritiķis, es izveidoju Antoloģijas Filmu arhīvu, Filmu Veidotāju arhīvu (Filmmakers Cinematheque) un Filmu Veidotāju kooperatīvu (Filmmakers Cooperative), kas nodarbojas ar filmu izplatīšanu, kā arī Film Culture Magazine – esmu strādājis dažādās frontēs, un nēsājis tik daudz cepuru.
Kura jums patīk vislabāk?
Tas viss esmu es, es tik ātri visur iesaistos..
Runājot par filmu kritiku, vai esat kādreiz pateicis ko tādu, ko nāktos vēlāk nožēlot?
Es nekad īsti neesmu bijis filmu kritiķis, manas The Village Voice slejas [sākot ar 1958. gadu, Jons Meks rakstīja kontraversālu sleju par kino laikrakstā The Village Voice – Ž. S.] nebija īsti kritika, bet gan kaismīga filmu iznešana uzmanības centrā; filmu, kuras es mīlēju. Es nekad nerakstīju par filmām, kas man nepatika. Es vienmēr rakstīju par tām, ko mīlu un kuras jāmīl arī citiem.
Bet tomēr dažkārt jūs pieminējāt, ka kāda no filmām ir mēsls...
Parasti es gan tādas filmas centos ignorēt, varbūt dažas piezīmes, jā, bet... Tas pats notika Film Culture Magazine – mēs atdevām žurnāla lapaspuses tikai tām filmām, kuras mēs – un tas nebiju tikai es, bet vesela komanda entuziastisku rakstnieku – novērtējām kā labas. Mēs nerakstījām par filmām, kuras, kā mēs uzskatījām, nav pelnījušas nekādu publicitāti.
Tātad nebija nekas tāds, ko jūs uzrakstījāt un vēlāk nožēlojāt?
Nē! Lai arī daudzi cilvēki uzskatīja, ka es esmu traks, ņemot vērā filmas, ko es izrādīju un par kurām es rakstīju, taču tagad, 30–40 gadus vēlāk, tās visas ir klasika. Es nepieļāvu kļūdas.
Un visas šīs organizācijas, ko izveidoju – tas tika darīts tikai tāpēc, ka neviens cits šīs filmas nerādīja; tam vajadzēja notikt, jo neviens cits to nedarīja. Es nekad nedaru to, ko dara kāds cits. Kāpēc gan man būtu jādara tas, ko dara kāds cits? Un kāpēc man būtu jādara kaut kas, kas nav nepieciešams? ASV nebija filmu izdevuma, tāpēc man tas bija jārada; nebija izplatītāju neatkarīgajiem filmu veidotājiem, viņu filmām, tātad bija jātop Filmu Veidotāju kooperatīvam. Mums tas bija jādara, man tas bija jādara! The Village Voice sleja – tā tika aizsākta tālab, ka neviens cits nerakstīja, neviens nepievērsa uzmanību šim kino, kas sāka rasties un kas, pēc manām domām, bija skaists un svarīgs. Man tas bija jādara. Tas pats ar Filmmakers Conemateque un Antoloģijas Filmu arhīvu. Šīs filmas bija jāsaglabā, tāpēc radās Antoloģijas Filmu arhīvs. Un šodien kinoteātri, kas agrāk rādīja filmas no citām valstīm, tie vairs neeksistē. Antoloģijas Filmu arhīvs ir vienīgais kinoteātris, kas demonstrē filmas, kurām nav lielas auditorijas un kas nāk no mazām valstīm. Mēs darām to, ko neviens cits nedara.
Jūs katru nedēļu kaut ko uzfilmējat un ieliekat savā mājaslapā. Kādas ir jūsu attiecības ar digitālo ēru?
Tās ir jaunās tehnoloģijas, citu tehnoloģijas nav, filmas jau vairs nav! Ja tu strādā ar kustīgo attēlu, tev nav citas izvēles, kā vien pieņemt jauno tehnoloģiju – to, kas eksistē. Tu nevari strādāt ar tehnoloģiju, kas vairs neeksistē.
Jūs joprojām varat censties strādāt tikai ar filmu.
Kodak ir slēgts, filmas vairs nav, varbūt vēl šur tur ir kādi filmu krājumi un jauni cilvēki, kuri mēģina turpināt uzņemt ar filmu, līdz visi krājumi būs beigušies.
Taču digitālā ēra ir kaut kas cits, jo filma, kino māksla tika izveidota pirms digitālajām tehnoloģijām, un tai jātiek uztvertai un skatītai uz filmas. Un tas ir tikai laika jautājums, kad katrā valsī būs jābūt, vai varbūt UNESCO to noorganizēs kādā centrālākā vietā, bet būs jāveido filmu krājumi un tehnoloģijas, ar kurām filmu iespējams projecēt. Tā, lai katrā valstī būtu vismaz viena vai pāris vietu, muzeji, kur filmas tiktu rādītas un skatītas uz filmas. Skatīt filmu video formātā ir tas pats, kas skatīties gleznas reprodukciju grāmatā. Tev joprojām jādodas uz Florenci vai citur, lai redzētu Džoto (Giotto) vai citus oriģinālus.
Vai tomēr nav sajūta, ka šo tehnoloģiju pārmaiņu rezultātā esat ko zaudējis?
Nē, tās ir tikai pārmaiņas. Viss agrāk vai vēlāk tiek pazaudēts, nemainīgi. Viss, kas šai civilizācijai ir palicis, ir tikai pārpalikumi. Lietas kļūst par putekļiem. Kas ir atlicis no tā, kas bija pirms 1000 gadiem? Kas būs palicis 1000 gadus vēlāk, kopš šī brīža? Tas ir normāli, mums tas ir jāpieņem – viss kļūst par putekļiem. Un tas, kas paliek, tā ir nejaušība, brīnums. Visi diktatori ir zuduši, kari, degšanas, nelaimes, fanātiķi. Tas, kas ir palicis, to mēs liekam muzejos, jo tas ir brīnums, ka kaut kas vispār ir palicis... Piemēram, kas ir pieejams no sākotnējās Padomju Savienības? Un cik daudz ir PSRS laikā izpostītā? Vai arī – ko Mao izdarīja Ķīnā? Tas ir brīnums, ka kaut kas pēc tā visa ir izdzīvojis.
Un tagad mēs atrodamies šeit ar jaunajām tehnoloģijām, un vecajai tehnoloģijai ir pienācis gals, bet darbi vēl joprojām pastāv, un mēs cenšamies skatīties filmu uz filmas, cik vien tas ilgi ir iespējams. Varbūt vēl kādus 200 gadus.
Bet šodien mēs strādājam ar jaunajām tehnoloģijām, tas ir normāli. Turklāt ir arī tāda nepieciešamība – mēs skatāmies, domājam citādāk, mēs uz visu raugāmies citādāk un vēlamies ierakstīt citus aspektus, tādus, ko filma nespēj ierakstīt. Digitālās tehnoloģijas ļauj doties dažādās situācijās, tās ir pietuvinātākas rakstīšanai. Tu vari rakstīt patstāvīgi, personiskā veidā. Tāpat mēs tagad nēsājam tehnoloģijas savās kabatās, tās ir ļoti pieejamas ikvienam. Katrs bērns var izveidot filmu, ierakstīt dzīvniekus vai ķirzakas, putnus, jebko! Tāpat arī jūs varat jebko uzrakstīt.
Bet runājot par to, ka katrs var uzņemt filmu...
Nē, nu tomēr rakstītprasme pasaulē pastāv, gluži katrs nevar uzņemt filmu, tāpat ne katrs var rakstīt. Un ne katram ir nauda, lai iegādātos kameru. Vēl joprojām ir Āfrika...
Un tomēr tehnoloģijas mūsdienās ir daudz pieejamākas, un tiek runāts par trešo avangarda vilni, kas tuvojas.
Tas ir nepārejošs process. Katrā laikā ir bijis avangards. Vienmēr ir frontes līnijas gan tehnoloģijā, gan literatūrā, gan dzejā. Vienmēr ir kāds, kas dara to, kas ir uz frontes līnijas, kas ir avangards...
Tātad avangards ir iespējams arī mūsdienās?
No tā nav iespējams izvairīties. Jūs nevarat novērst avangardu!
Vienmēr būs frontes līnija. Katrā sfērā – mākslā, visur – vienmēr ir frontes līnija.
Tad, protams, ir arī visa vēsture, bet vienmēr, vienmēr ir šis brīdis – tagad! Šodien viss sākas no paša sākuma, mēs tajā dzīvojam ik sekundi, un viss, kas ir aiz šī brīža, ir jau vēsture.
Bet tik daudz kas mākslā un kino atgriežas, vai tiešām mēs vēl varam izdomāt ko jaunu?
Mums nav izvēles. Viss ir jauns katrā brīdī.
Katru brīdi mēs izmantojam visus rīkus, un mēs lietojam tos citādāk, un tiklīdz šie rīki nespēj tikt pielietoti, nespēj adaptēties pārmaiņām, tā mēs izgudrojam rīku, kas adaptējas mainīgajai dzīvei. Dzīve turpina mainīties. Un dzīves izmaiņas pieprasa jaunus instrumentus. Ne jau instrumenti izgudro jaunu dzīvi, bet jauna dzīve rada jaunus instrumentus. Un, protams, mēs arī atskatāmies un mēģinām paturēt atmiņas.
99 procenti mākslas ir refleksija, balstīta uz to, kas jau ir ticis darīts. Bet tad it tas viens procents. Mēs esam tik pieraduši redzēt to, kas ir bijis mums apkārt jau kādu laiku, līdzīgi kā bērns ieiet veikalā un mirklī pieiet tieši pie tā, ko viņš vēlas, ko viņš atpazīst. Viņa acu atmiņa absorbē visu lieko; mēs vienmēr esam pārsteigti, kā bērns starp 10 tūkstošiem mantu dodas tieši pie tā, ko viņš vēlas. Un tāpat cilvēce redz tikai to mākslu, kas jau ir bijusi mums līdzās, pie kuras tā ir pieradusi, taču mēs neredzam to vienu līdz divus procentus, kas jau ir priekšā un jau kaut kur soļo – tā ir avangarda līnija.
Mēs neesam vēl pie tā pieraduši, mums nav vēl šīs redzes atmiņas, tālab mēs to nepamanām. Bet avangards pastāv katru brīdi, katru sekundi, tas kustās uz priekšu. Jūs to nevarat novērst. Sākot ar Lielo Sprādzienu, viss virzās uz priekšu, jūs nevarat to apturēt.
Jūs esat daudz pieredzējis, piemēram, Endiju Vorholu, Fluxus laikus u.c. Kas ir tās galvenās izmaiņas mākslas pasaulē?
Es tam nesekoju tik cieši, taču, kas attiecas uz kustīgo attēlu, mēs redzam, ka pat rīki, ko mēs izmantojām 1960., 1970. un 1980. gados, vairs nav pieejami. Rīki ir citi, tehnoloģija ir cita, viss ir savādāk. Bet arī dzejas stils un saturs – tā ir sairusi betona dzejā (Concrete Poetry) – tā ir kļuvusi fragmentāra. Katrā mākslā ir notikušas milzīgas pārmaiņas.
Pīters Zampels (Peter Sampel) par jums ir izveidojis trīs filmas. Kāda ir sajūta kā režisoram tikt filmētam kāda cita filmā, zināmā mērā kļūstot par aktieri?
Mēs šeit runājam par Pīteru Zampelu, ne gluži par dokumentālo filmu režisoriem, kas taisa filmas, aicina cilvēkus. Viņa stils ir pilnīgi citādāks. Viņš kļūst par daļu no situācijas, un tev nav gluži jābūt aktierim viņa filmās. Viņš var uzdot jautājumus, jā, un tu atbildi, un viņš filmē, bet tas ir pa īstam. Viņa filmēšanas stils ir ļoti atvērts, viņš neveido dokumentālās filmas. Tajās vienmēr ir daudz mūzikas, tās ir ļoti muzikālas, viņš veido tādus kā mūziklus par cilvēkiem.
Vai jūs uzskatāt sevi par kautrīgu?
Tas ir iespējams. Man ir grūti sevi raksturot, es nevaru uz sevi paskatīties no malas. Lai vai ko es daru, man ir vajadzība to darīt, bet es tiešām nevaru runāt par sevi.
Jūsu dzīve savā veidā ir tikusi “izstādīta” caur jūsu personiskajām filmām, fotogrāfijām un citiem darbiem. Vai tas neliek jums kaut ko pārdomāt?
Es vienkārši turpinu virzīties uz priekšu, es neatskatos; man patiesībā tam nav laika. Es neskatos savas filmas, ja nu vienīgi esmu universitātē vai kādā speciālā situācijā, kur esmu spiests to darīt. Bet es vienkārši turpinu virzīties uz priekšu.
Bet kad jūs tomēr skatāties savas filmas, būtībā savu dzīvi, kā jūs tad jūtaties?
Es par to nedomāju, neesmu introspektīvs domātājs, es nemeklēju psiholoģiskus ieskatus. Es esmu zemnieku puika, es tikai aru savu lauku un turpinu darīt ikdienas darbus. Piemēram šobrīd man jābūvē sava bibliotēka, viss mans laiks un domas, un tikšanās ar cilvēkiem ir pakārtotas tam. Es turpinu savu dzīvi, es vēl joprojām esmu ar daudz ko apsēsts, es turpinu filmēt un ar to dalīties. Dalīties ar draugiem. Man ir vajadzīgi draugi, man patīk draugi.
Kas ir jūsu draugi?
Tie ir cilvēki, kuriem ir tā pati sensibilitāte attiecībā uz mūziku vai dzeju, vai kino.
Daži no viņiem arī ir avangarda pionieri kā Pīters Kubelka...
Jā, Pīters vai Fongs (Phong Bui), kurš ir mēneša izdevuma Brooklyn Rail redaktors, viņš arī ir avangardists, žurnālu avangardists. Viņi visi zina vēsturi, kā, piemēram, Fongs ir studējis mākslas vēsturi, bet viņš nodarbojas un redz tikai to, kas ir izdarīts šobrīd, kā arī žurnālā parādās šābrīža situācija – šābrīža mākslas sasniegumi. Šie ir mani cilvēki. Sešdesmitajos tie bija Endijs Vorhols, Lū Rīds vai Roberts Vilsons (Robert Wilson) teātrī. Tas pats notika tad, un tas pats notiek šodien.
Vai šī nepieciešamība iemūžināt dažādus savas dzīves brīžus neatņem iespēju tos patiesi piedzīvot?
Ko nozīmē piedzīvot? Mēs visi dzīvojam nepārtraukti, līdz mēs nomirstam. Bet piedalīties... Es ģeogrāfiski nevaru tajā pašā laikā atrasties Ņujorkā un Tokijā, es nevaru izlasīt visas grāmatas, ko citi ir izlasījuši. Tu esi saskarē tikai ar mazu daļiņu no tā, kas notiek uz šīs planētas. Bet to nav iespējams mainīt.
Bet es to domāju tādā ziņā, ka, atrodoties kameras otrā pusē, jūs nevarat vienlaicīgi filmēt un piedzīvot notiekošo.
Bet es to piedzīvoju! Es esmu tajā brīdī! Es esmu tur! Es redzu un es filmēju, un es redzu! Es esmu tur. Vārds “pieredze” to arī nozīmē – redzēt, dzirdēt, saost, ja vajag – pieskarties.
Es dzirdēju, ka jums bērnībā bijušas tādas kā superspējas?
Gluži otrādi, es biju uz miršanas gultas. Pāris reizes, nezinu, kādas slimības ietekmē. Taču es to atceros – es biju kādus 4 vai 5 gadus vecs, gulēju uz nāves gultas. Es atceros sievietes, kuras stāv man apkārt un runā, es to atceros, es viņas varu sadzirdēt: “Ak, nabaga zēns, viņš mirs.” Viņas bija ļoti brutālas savos izteicienos. Es savukārt pie sevis domāju: “Es jums parādīšu! Es nemiršu.” Un viņas zināja, ka es viņas dzirdu, bet manā klātbūtnē viņas runāja par nāvi. Un kādu laiku es biju tādā stāvoklī – tuvu nāvei. Bet es no šī stāvokļa izkļuvu. Protams, vēlāk, kad es sāku lasīt, es izgāju cauri periodam, kad man bija varbūt 16 vai 17 gadi, un es varēju redzēt un dzirdēt lietas, kas nav redzamas citiem. Un man vajadzēja pielikt pūles, lai izkļūtu no šī jūtīguma vai pārjūtīguma, kas toreiz bija dabisks, un es tajā iegāju arvien dziļāk un dziļāk.
Kas bija tas, ko jūs redzējāt?
Parasti tam vajadzēja būt kādam galējam notikumam – kāds mirst, vai kādu nobrauc mašīna. Pirms cilvēki atnāca, lai pateiktu, kas notika tajā ielā, es jau varēju paredzēt, ka tas notiks. Ieraudzīt, ka mašīna notriec vīrieti, vai velosipēdistu, ko notriec auto; tādas lietas es kādreiz mēdzu redzēt turpat savu acu priekšā. Tad viņi par to paziņoja. Es redzēju asinis, velosipēdistu, tādas lietas.
Un kad tas beidzās?
Es izvairījos lasīt jebko, kas saistīts ar mistiku, man vajadzēja pielikt pūles, lai turētos pie zemes, pie šobrīd notiekošā.
