Pasmieties par nesmieklīgo
Intervija ar animācijas filmu režisori Signi Baumani
02/09/2014
Latvijas pirmizrādi “Akmeņi manās kabatās” piedzīvoja 21. augustā. Patlaban filma iekļauta kino Splendid Palace un Forum Cinemas repertuāros
Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu
Signe Baumane, latviešu animācijas filmu režisore, kopš 1995. gada dzīvo Ņujorkā. Viņa ir stalta auguma sieviete ar mazliet skumju smaidu, nedaudz atgādinot nervozās un aristokrātiskās Modiljāni varones. Ar viņu ir viegli sarunāties, un viņa māk klausīties. Mēs sēžam kafejnīcā pie galdiņa, un tikko kā ir beidzies viņas pirmās pilnmetrāžas animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās” preses seanss. Kad filma izskanēja, bija klusums – neviens neaplaudēja. Nezinu, kāpēc. Varbūt tā nav pieņemts preses seansos. Bet varbūt arī tāpēc, ka šī filma nav gluži parasta. Varbūt – pat pavisam neparasta. “Jautra filma par depresiju” – tāds ir šīs lentes “apakšvirsraksts” Latvijā, Amerikā filmu rāda ar citu devīzi – “Neprātīgi veselā saprāta meklējumi”.
Tas ir stāsts par pašu Signi un viņas ģimeni, kurā sievietes kaut kā īpaši asi reaģē uz pasauli un reizēm netiek galā. Pavisam netiek galā. Bet arī pasaule izvirza viņām augstas prasības – piemēram, Signes vecmāmiņai Annai, kurai bez īpašas pavecā un traki greizsirdīgā vīra palīdzības bija jāuzaudzina astoņi bērni, nošķirtai mājās mežā vidū.
Tā ir pasaule, kurā sievietes pakļaujas vispārējam viedoklim – “tā vajag”, “ko citi padomās”, “nedari kaunu ģimenei”. Un kurā sieviete vēl aizvien ir kaut kas līdzīgs medījumam. Un vēl tas ir sievietes stāsts, kura mantojusi šo ievainojošo, plosošo – apkārtējo “viņu” un personiskā “es”– uztveres asumu. Un kura saprot, ka noslēgties sevī, nošķirties no visas pārējās cilvēces tāpēc, ka šo uztveres asumu kāds dēvē par “depresiju”, bet kāds piesauc vēl trakākas diagnozes, nav pareizi. Tā nevar tikt galā ar sevi.
Signe Baumane. Foto no personiskā arhīva
Bet Signe cenšas. Runā, joko, smaida, ceļo, taisa filmas (pirms “akmeņiem” viņa ir uzņēmusi 15 ļoti savdabīgu īsmetrāžas animācijas filmu). Pati meklē tām naudu, strādā kā ilustratore, laiku pa laikam publicē nodaļas no sava romāna par Ņujorku. Viņa ir ieskaņojusi “autores” tekstu abās savas jaunās filmas versijās – gan angliski, gan latviski. “If you love animation, art, women, strange daring stories, Latvian accents, history, nature and adventure, this is a film for you!” bija rakstīts filmas profilā vietnē Kickstarter, kur tika vākta nauda, lai pabeigtu “akmeņus”. Tur bija arī šāds teksts: “Es taisu šo filmu, jo mani intriģē mūsu saprāta trauslums. Dzīve ir savāda, iepriekš neparedzama lieta, un tajā es saskatu humoru. Jā, es gandrīz salūzu, bet izgāju cauri un atgriezos, lai izstāstītu savu stāstu. Un ceru, ka jūs pasmiesieties kopā ar mani.”
90 minūšu filma ir pabeigta. 129 600 kadru, kuru pamatā 23 000 zīmējumu, ir salikti kopā. Filmas veidošanas procesā ar savu atbalstu ir piedalījies arī Latvijas Nacionālais kinocentrs, studija Locomotive, dažādi amerikāņu fondi un organizācijas. Pirmizrāde notika jūlijā Karlovi Varu kinofestivālā, un filma tajā saņēma kinokritiķu asociācijas FIPRESSI balvu. “Tā nav tikai depresijas ģenealoģija, bet arī vērienīgs stāsts par latviešu ģimeni, kas izcietusi 20. gadsimta sākuma vētras, trīs okupācijas, padomju laiku un nu jau vairāk nekā divas desmitgades brīvības,” raksta kulturologs un Radio Svoboda apskatnieks Dmitrijs Volčeks, kas piedalījās filmas pirmizrādē Čehijā. Kad šī intervija tapa, Latvijas pirmizrāde vēl tikai bija gaidāma. Un es ļoti cerēju, ka tās noslēgumā nograndīs aplausu vētra, arī – no tiem 60 Signes radiniekiem, kas piedalīsies atklāšanā, jo šī filma ir par nepadošanos, vienkāršu cilvēcisku nepadošanos. Un par cerību, “kuru nedrīkst pazaudēt, jo tā slikti orientējas” – atvainojos par sevis citēšanu.
Es gribētu sākt no tālienes. Kādēļ pēc skolas nolēmāt studēt filozofiju?
Visas svarīgākās lietas manā dzīvē ir notikušas nejauši. Animācija, filozofija... Nezinu, kāpēc, bet tagad, skatoties ar laika distanci, es saprotu – nu, ja, visam tā arī vajadzēja būt. It kā. Bet kāpēc te tik nozīmīga loma ir gadījumam?
Ja tā padomā – ar ko es savā dzīvē principā gribu nodarboties, tad uzreiz atmiņā uzaust stāsts par to, kā es iemācījos lasīt. Starp citu, vispirms iemācījos lasīt krieviski, jo tajā laikā mēs dzīvojām Sahalīnā. Man ierādīja, ko katrs burts nozīmē. Un es sēdēju un kaut kā liku tos burtus kopā, bet man neradās vārdi. Un kādā mirklī burti pēkšņi pavērās un tapa vārdi. Skaidri atceros, ka bija ap pusdivpadsmitiem priekšpusdienā un mamma posās uz darbu – viņai bija stundas otrajā maiņā; māsa arī mācījās otrajā maiņā, un man mājās bija jāpaliek vienai. Es sēdēju, kad viņas aizgāja. Saules stari lēnām slīdēja pār istabu, un es lasīju grāmatu – droši vien kādu bērnu grāmatu par zaķīšiem un lapsiņām. Bet, kad es to pabeidzu, sapratu, ka gribu būt rakstniece. Man kļuva skaidrs, ka cilvēks ir uzrakstījis šo grāmatu un viņš ir iekļuvis manās smadzenēs. Un ka viņš ir ne tikai ienācis, bet arī izraisījis veselu revolūciju manās smadzenēs, un es gribēju tādu revolūciju izraisīt cita cilvēka smadzenēs. Es gribēju...
Jau tad?
Jā, jau tad, septiņu gadu vecumā, es gribēju iekļūt citu cilvēku smadzenēs. O, jūs arī zaļo tēju paņēmāt! (Abi vienlaikus tasēs lejam tēju no tējkannām, kuras tikko atnesis oficiants.) Bet visi man teica: tu nevari kļūt par rakstnieci astoņu gadu vecumā, tev jāiegūst pieredze, zināšanas, tev daudz kas jāpārdzīvo. Kad tev būs 40, tad varēsi kaut ko teikt. Tas, protams, nav nekāds labais padoms. Tagad es bērnam sacītu – raksti, ko jūti, tas taču ir interesanti.
Svaigs skatījums ir tieši tas, kas visus tagad interesē.
Tieši tā. Un skolā es sapratu, ka ne ko tādu teikt nevar, ka vajag gribēt kļūt par kosmonautu vai šoferi. Un es stāstīju, ka gribu būt agronome vai kaut kas tādā garā. Lai vienkārši...
Uzliktu masku?
Jā, masku. Jo citādi visi tevi apsmej. (Smejas) Kad atklāti saki, ko gribi. Bet es turpināju rakstīt, savu pirmo garadarbu uzrakstīju, kad man bija astoņi. Vēsturisku noveli. Par Latvijas vēsturi vācu laikā, tur bija romantika, bēgšana, mīlestība, sekss – tādā garā. Pēc tam – vecākajās klasēs – es publicēju savus dzejoļus, stāstus, esejas dažādos Latvijas laikrakstos. Un paralēli prātoju, ko man mācīties tālāk, lai kļūtu par rakstnieci. It uz filologiem? – kaut kā pārāk triviāli. Nolēmu studēt vēsturi, bet ne Latvijā. Man gribējās braukt mācīties uz kādu ļoti lielu pilsētu, un es devos uz Maskavas Valsts universitāti stāties vēsturniekos. Bet tur bija konkurss 20 pretendentu uz vienu vietu un katrā iestājeksāmenā vajadzēja rakstīt sacerējumu krieviski. Man toreiz ielika pieci par saturu, un trīs par gramatiku, un es, protams, netiku. Atgriezos Rīgā un nolēmu stāties no šejienes. Latvijas Valsts universitātē man pastāstīja, ka eksistē tāda “nacionālo kadru” sistēma, bet izrādījās, ka tajā gadā Latvijai iedalītas vietas tikai MVU Filozofijas fakultātē. Eksāmeni bija pēc divām dienām, un sacerējumu varēja rakstīt latviešu valodā. Es nolēmu – nu, labi, pamācīšos un pēc tam pāriešu uz vēsturniekiem. Visus eksāmenus noliku uz pieci, arī konkurss bija tikai pāris cilvēku uz vietu.... neviens Latvijā negribēja braukt mācīties uz Maskavu, tikai es un vēl pāris... idiņi. (Smejas) Iestājos filozofos un drīz vien sapratu, ka tas ir tas, ko vajag. Izglītība, kas māca veidot savu viedokli, savu pasaules uzskatu.
Turklāt, ja analizējam padomju sistēmu, Maskava tolaik bija pati acs, un, kā parasti notiek cilvēka ķermenī, – tieši zem pašas acs zīlīte neko neredz. Tāpēc Maskavā bija vairāk neatkarīgu un kritisku pasniedzēju, viņiem bija ļauts vairāk nekā, teiksim, Latvijā. Tur bija interesanti cilvēki, kas gan nebija atklāti disidenti, bet viņi sacīja – mācies redzēt, mācies saskatīt, mācies uzdot jautājumus. Māka redzēt pasauli un uzdot jautājumus – tas ir galvenais, ko ieguvu no savas izglītības, lai arī ir aizmirsies – ko tieši teicis Kants vai Hēgelis.
Kadrs no animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās”. 2014
Iespējams, būtiskākais, ko var iegūt no šādas izglītības, ir sapratne par to, cik daudz viedokļu un uzskatu sistēmu ir nomainījušās cilvēces vēstures laikā, un cik daudz to eksistē arī tagad, paralēli...
Jā, tu it kā mācies redzēt pasauli, kultūras attīstību un notikumu gaitu no putna viedokļa – mazliet “virs notikumiem”. Var taču visu uztvert ļoti emocionāli, piemēram, izraēliešu un palestīniešu konfliktu. Bet, ja uz to visu paskatās mazliet no “augšas” – citā mērogā –, tad nekā pārsteidzoša tur nav. Ja padomā, kāda ir cilvēka daba, kā organizēta sabiedrība un kā to ietekmē reliģija...
Bet pēc filozofijas studijām uzreiz uzradās animācija. Vai tas nozīmē, ka ar vārdiem vairs negribējās darboties, gribējās pievērsties tēliem?
Kā jau teicu, manas dzīves labākās lietas notikušas nejauši. Es un mani kursabiedri pēc piecu gadu filozofijas studijām sapratām: tas, kas šodien ir absolūta patiesība, rīt var izrādīties pilnīgas blēņas. Mēs nevarējām iztēloties – kā var autoritatīvi uzspiest kādam viedokli, saprotot, ka jau rīt tā nebūs patiesība. Un ļoti daudzi no mana kursa pilnībā mainīja [karjeras] vektoru. Piemēram, Valdis Pelšs, kas darbojās grupā “Ņesčastnij slučaj”, bet pēc tam kļuva par televīzijas zvaigzni. Starp citu – viņš arī bija “nacionālais kadrs”. Vai mana tuva draudzene Irina Boguševska, kas kļuva par slavenu dziedātāju. Pienāca tas brīdis, kad man pēc četriem mēnešiem vajadzēja atgriezties Latvijā un sākt strādāt par filozofijas pasniedzēju. Mēs ar Irinu sēdējām un domājām, kā man atrast citu “alternatīvu”. “Zini,” viņa man teica, ”man ļoti patīk visi tie tavi ķiņķēziņi kladēs, skices, ko tu zīmē tā vietā, lai pierakstītu lekcijas. Man šie zīmējumi ļoti patīk, un es gribētu tos redzēt kustībā. Pamēģini sevi animācijā.”
Bet man visa tā animācija bija dziļi perifērā uzmanības lokā. Protams, es biju redzējusi kaut kādas filmas, nu, bet tās jau netaisīja cilvēki, bet gan kaut kādi rūķi vai punduri... (Smejas)
Vai brīnumdari...
Jā. Viņa teica – pievērsies animācijai. Es padomāju – jā , tas noteikti ir interesantāk nekā mācīt filozofiju. Irina man atnesa avīzes izgriezumu. Tas bija sludinājums, ka studija meklē animatorus. Piezvanīju, bet viņi uzreiz mani pieķēra akcenta dēļ. Toreiz, lai strādātu Maskavā, bija vajadzīgs Maskavas pieraksts. Irina piezvanīja uz studiju un vienojās, ka man jāierodas pēc nedēļas pulksten 10 no rīta, līdzi ņemot savu portfolio. Piesēdos un visu to nedēļu zīmēju, un tieši tad sapratu: lūk, kas man pa īstam patīk. Tajos laikos, kad domāju, ka gribu būt rakstniece, es apsēdos pie galda, 15 minūtes parakstīju, un tad man sagribējās vai nu ēst, vai uz tualeti, vai doties pastaigā, vai suni paglaudīt. Tad es sapņoju, ka būtu jauki atrast tādu nodarbi, kurai varu nodoties pilnībā, darīt un just tikai to četras vai astoņas stundas pēc kārtas. Mums fakultātē bija kāda austrumvāciete, kas mācījās ar tādu aizrautību, ka pat neēda. Viņa cingu dabūja! “Man negribas ēšanai tērēt laiku, ko varu veltīt grāmatām,” viņa sacīja. Man filozofija nelika aizmirst visu uz pasaules, bet, kad sāku zīmēt, sapratu – tas ir mans aicinājums. No rīta piecelies, sāc. Pēc brīža pacel galvu – jau astoņas stundas pagājušas. Man tā bija kā mīlestība no pirmā acu uzmetiena.
Signe Baumane Karlovi Varu festivālā Čehijā. Foto no personiskā arhīva
Kādus jūs redzat savus personāžus? Kādus jūs viņus zīmējat?
Esmu autodidakte, neviens mani nav mācījis zīmēt, un neviens mani nav lauzis. Es neko nezinu par to, kā “vajag” zīmēt. Daru, kā jūtu. Kad zīmēju, kā jūtu, tad zīmēju pati sevi. Respektīvi – ja gribat iepazīties ar visiem maniem tēliem, iepazīstieties ar mani, un jūs viņus visus ieraudzīsiet. Kāda es esmu? Nu, mazliet jautra, funny, mazliet nopietna. Bet, ja skatāmies no “putna lidojuma augstuma”, tad vairāk jautra nekā nopietna. (Smejas)
Kas notika studijā, kurā ieradāties uz pārrunām?
Šķiet, tā bija studija Pilot. Ierados ar saviem zīmējumiem. Viņi tajā laikā strādāja restaurētas baznīcas ēkā. Studijas mākslinieciskais direktors pētīja manus zīmējumus, bet es centos neizdvest ne vārda, lai akcents mani nenodotu. Viņš ļoti uzmanīgi apskatīja manus zīmējumus un sacīja: “Ziniet, jūs neesat animatore, jūs esat režisore. Zīmēt jūs neprotat, bet jums ir ļoti labas idejas – jūs interesanti domājat. Mums pašiem savu režisoru pietiek pārpārēm. Bet animēt jūs nevarat: nav ne izglītības, ne tehnikas – nekā jums nav. Pieci gadi paies, līdz visu iemācīsieties. Viss, atvainojiet! Uzredzēšanos!” Pieklājīgi, bet strikti tiku atraidīta.
Bet, ja es pie kaut kā pieķeros, tad neatstājos. Kā bulterjers: ja iekodīšos kājā – nenokratīsi. Un tā es ieķēros tajā animācijas “kājā”. Atbraucu uz Latviju un sāku visiem rādīt savus zīmējumus. Pazinu dažus no mākslinieku vides, un kāds ieteica piezvanīt uz studiju “Rīga”. Piezvanīju. Sarunājām satikties ar Ansi Bērziņu un Rozi Stiebru. Viņi paskatījās manus darbus un teica – jā, tu esi režisore, bet mums nav brīvas režisora vietas, pat animatora vietas mums nav. Un animēt tu pilnīgi noteikti nevari. Bet ķeries pie daba – kādu laiku plēves izkrāsosi. Pēc tam varbūt kāda režisora vieta atbrīvosies. Es teicu – labi –, lai gan man nebija ne mazākās nojautas par to, kas būs jādara.
Kad pirmajā dienā atnācu... Es biju diplomēta filozofe, kas mācīta pelnīt naudu ar vārdiem, koncepcijām, galvu. Bet man dod otiņu rokā un saka: trāpi starp šīm divām līnijām tā, lai nekas neķēpātos pāri! Bet man kā filozofei rokas no nepareizās vietas aug. Es neko tādu nespēju. Tomēr viņi kaut kā ļoti ticēja man, kaut arī visas tās plēves, kas tika man dotas pirmajā laikā, bija izmetamas.
Un tā es sāku strādāt – no savas profesijas pašas apakšas. Man tā nodarbe diez ko nepatika, stunda vilkās kā trīs dienas. Bet pagāja laiks, un tagad es varu teikt, ka labāk par mani to nedara neviens. Ar izkrāsošanu es nodarbojos arī Amerikā, kad strādāju pie Bila Plimptona. Viņš mani pieņēma, lai arī man nebija darba atļaujas. Atalgojums bija ļoti mazs, maksāja par stundām. Es varēju strādāt arī mājās. Gāju pie viņa uz studiju, savācu milzīgus maisus ar plēvēm un nācu mājās. Esmu ļoti slinks radījums, un man visu gribas pabeigt pēc iespējas ātrāk. Kad ņēmu tos plēves blāķus uz mājām, izkrāsoju ārkārtīgi ātri un ārkārtīgi precīzi, un rezultātā – nepieciešamības un sava principiālā slinkuma apvienojumā kļuvu par izcilāko šajā jomā. Tehnoloģija ir mainījusies, un 2005. gadā es pati taisīju savu pēdējo filmu ar plēvi. Bet visi citi vēl pirms manis pārgāja uz digitālo formātu.
Kadrs no animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās”. 2014
Kā to darīja agrāk – ar plēvi?
Rīgas kinostudijā tehnoloģija bija šāda: animatori zīmēja uz papīra ar caurumiem, lai to visu varētu salikt kopā kā tādu atskaiti. Viņi zīmēja ar zīmuli. Pēc tam tas tika atdots pārzīmētājām, parasti tās bija sievietes. Viņas ar spalvu un tinti animatoru zīmējumus uzlika uz plēves, un apvilka ar tintes kontūrām. Turklāt tas bija jādara ļoti precīzi – nespiežot spalvu pārāk stipri un arī ne pārāk viegli. Pēc tam plēvi apgrieza uz otru pusi un deva krāsotājām. Viņām bija numurētas krāsu bundžiņas un paraugs, kurā rakstīts: šī daļa – 5. krāsa, mati – 4. krāsa utt. Krāsas izvēlējās mākslinieks, savukārt krāsotāja skatījās: ahā, mati – 6. krāsa. Atrod bundžiņu, izkrāso un gaida, līdz nožūs, tad klāj nākamo krāsu. Bet viņas nesēdēja un negaidīja, lika vienu plēvi plauktā un pievērsās nākamajai.
Pie Bila Plimptona bija mazliet citādi, viņš arī visu zīmēja uz papīra, bet uz plēves to kopēja, izmantojot īpašu mašīnu.
Tagad viss ir vienkārši – ņemu, zīmēju, skanēju, apstrādāju fotošopā un dodu savām krāsotājām. Saviem projektiem pieaicinu personas ar labu gaumi un saku viņām, lai krāsas izvēlas pašas. Bet pēdējais vārds, protams, pieder man. Es esmu tā, kas apstiprina viņu izvēli. Izkrāsošana, protams, notiek datorā. Un arī tur ir sava specifika.
Jūsu pirmie darbi bija reklāmas lauciņā?
Tajā laikā es mācījos animāciju. Mācījos taimingu. Animācijā tu nevari paņemt kameru un ar to vienkārši uzņemt visu skatu. Aiz katra kadra ir milzīgs darbs. Tas viss ir jāpārdomā un jāņem vērā. Kad filmē aktieri, tu saki: parādi ar pirkstu uz garāmgājēju. Cilvēks parāda, un tu “nolasi” šo kustību. Bet animators šo žestu rada pats savā galvā. Katram žestam ir sava jēga, kas kaut kādā konkrētā veidā ir saistīta ar laiku un šī žesta izpildīšanas amplitūdu. Un, lai tas žests tiktu “nolasīts”, tas tev ir jāizjūt ar savu ķermeni, – tas ir taimings. Tu ik dienu ievēro kādu interesantu žestu un piefiksē to – tāds, lūk, ir mūsu profesionālais marasms. Es centos apgūt visas šīs lietas, un uztaisīju skici par kaut kādām vardēm un zeķēm. Pat nezinu, kāpēc tās man sasaistījās kopā. Uztaisīju 30 sekunžu sižetu. Ansis Bērziņš ieteica to piedāvāt kā reklāmu zeķu fabrikai “Aurora”. Es turp aizgāju, iepazinos ar viņu mārketinga direktori. Tāda ļoti skaista krievu sieviete bija. Mēs ar viņu papļāpājām par privāto dzīvi – visādas interesantas lietas ar viņu bija notikušas. Beigās viņa teica – mēs to paņemsim kā reklāmas rullīti, un šis sižetiņš pat kaut kur arī esot rādīts.
1991. gadā es uztaisīju savu pirmo filmu “Ragana un govs”. (Pēc pauzes) Pat nezinu. Es tik daudz runāju. Vai tas kādam ir svarīgi?
Kadrs no animācijas īsfilmas “Zobārsts”. 2005
Mums tagad – ir. Cik filmu uztaisījāt Latvijā, pirms aizbraucāt uz Ameriku?
Trīs. Vēl bija “Kurpītes” un “Tīģeru zelts”. Pēc tam es aizbraucu. Vēl pēc kāda laika šeit ar studiju “Rija” uztaisīju vēl divas filmas – “Sievietes” un “Veterinārārsts”. Tā ka Latvijā esmu uzņēmusi piecas filmas.
Vai aizbraukšana uz Ameriku bija vēlme pārcelties uz lielāka mēroga pasauli? Vai tas bija kāds emocionāls lēmums?
Tur bija daudz visa kā, grūti nošķirt. Tomēr par visu vairāk uz turieni mani vilka vēlme pārbaudīt savu potenciālu, uzzināt – ko es varu. Varu vai nevaru. Latvijā tajā laikā es nevarēju savu potenciālu izvērst līdz galam. Man šķita, ka neizmantotais potenciāls mani smacē.
Jūs pieminējāt žestus un to jēgu animatora uztverē. Amerikā tie droši vien ir citi?
Es taču aizbraucu 1995. gadā. Tolaik te bija pavisam cita ikdienas kultūra nekā tagad. Tajā laikā šeit uz ielas neviens nesmaidīja. Bet tur – ej pa ielu, iegriezies kādā veikaliņā, nejauši kādam pieskaries, un šis cilvēks pagriežas un smaida. Viņš it kā atzīst, ka kaut kas ir noticis, bet ar viņu viss ir OK. Vai ieej kādā ēstuvē, un cilvēks letes otrā pusē tev uzsmaida. Bet tu domā – kāpēc viņš tā dara? Vai man kaut kas aiz muguras piekārts? Kaut kas nav kārtībā? Nodzīvojusi tur divus gadus, es arī sāku smaidīt. Reiz Rīgā trolejbusā netīšām uzgrūdos kādai tantiņai un automātiski pasmaidīju, bet viņa sāka aurot: “Kas te smieklīgs?! Ko tu smaidi?” Redz, kā – biju aizmirsusi, ka smaidīt nedrīkst.
Amerikā jūs pastāvīgi dzīvojat Ņujorkā?
Jā. Citā vietā sevi nespēju iztēloties. Pirmkārt, nemāku braukt ar mašīnu, otrkārt, visa pārējā Amerika man nešķiet diez ko saistoša. Bet Ņujorka ir mana pilsēta.
Kadrs no animācijas īsfilmas Teat Beat of Sex. 2007
Vai šī pilsēta ir iespaidojusi jūsu filmas?
Protams, esmu tur uzņēmusi vairākas īsmetrāžas filmas: “Zobārsts”, 5 Fucking Fables, Teat Beat of Sex. Un kā gan es šeit būtu varējusi iesniegt pieteikumu filmai par seksu, kā būtu varējusi tai lūgt naudu no valsts? “Es gribu taisīt filmu, kuras ideja man tā vienkārši iešāvusies galvā. Par seksu! Un šī filma sanaidos cilvēkus visā pasaulē.” Tad taisi par savu naudu! Bet Eiropā neviens par savu naudu negrib, visi kaut ko gaida no valsts. Varbūt jaunajai paaudzei izdosies mainīt šo pieeju. Bet tik un tā man Eiropā bieži vaicā – kā es tā pati par savu naudu taisu kino? Tā arī taisu – strādāju, pelnu un uzņemu kino Vai arī atrodu sponsoru, kas ir ieinteresēts manā darbā, – tā pēdējos gados ir sanācis. Cerības uz valsts atbalstu ir vājas.
Turklāt Amerikā situācija ir tāda, ka demokrāti un republikāņi ir mūžīgā konfrontācijā. Visiem skaidrs, ka mākslinieki ir demokrāti, un, ja atbalsta mākslu, tad republikāņi saka – jūs atbalstāt savus demokrātus. Savukārt republikāņi priekšroku dod naudas ieguldīšanai reliģiozās organizācijās. Tomēr demokrāti vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sāka izmantot nevalstisko organizāciju tīklus, lai atbalstītu māksliniekus. Savai pēdējai filmai “Akmeņi manās kabatās” daļu līdzekļu es ieguvu tieši no šādas organizācijas – Women Make Movies. Vispār jau nauda tika vākta ilgi un grūti: es uzrakstīju pieteikumus kādiem 30 fondiem, taisījām fund-rising, kad aicināju cilvēkus uz savu filmu seansiem. Visi nauda gāja caur Women Make Movies.
Droši vien nav nejaušība, ka tieši šāds fonds sniedza palīdzību. Jo, manuprāt, tajā, ko jūs darāt, ir spilgti izteikts sievietes skatījums uz pasauli un tās mūžīgajiem stāstiem.
Nevaru mainīt to, ka esmu sieviete. Lai gan es ļoti mīlu un cienu vīriešus un viņu “vīrišķo” skatījumu. Kad biju jauna un skaista, domāju, ka vīrieši ir svarīgākā cilvēces daļa. Bet pēc tam mani par pretējo pārliecināja pašas sievietes, jo viņas ir ļoti interesantas būtnes. Un es vispār nesaprotu, kāpēc pasaulē ir tik maz režisoru – sieviešu. Dokumentālajā kino viņu ir vairāk, spēlfilmu žanrā – pavisam maz.
Kadrs no animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās”. 2014
Varbūt tāpēc, ka spēlfilmu režisors tomēr pa daļai ir diktators. Ģeniāls, gudrs, bet tik un tā diktators.
Te ir dažādi varianti. Visi zina, ka Vudijs Alens nav diktators. Nekādas norādes viņš saviem aktieriem nedod. Iespiež rokā scenāriju un paiet maliņā. Tā ka – kādas nu kuram tās metodes. Bet, protams, kad esi režisors, tu strādā savas slavas labā – savam vārdam. Un tev jādomā, ka tava ideja ir pati labākā pasaulē. Bet ļoti maz sieviešu uz ko tādu ir spējīgas, jo viņas visas ir praktiskas būtnes. Es reiz jautāju paziņai: “Tu strādā par producenti kanālā Nickelodeon, kāpēc pati nekļūsti par režisori?
Tev taču studiju laikā bija lieliski darbi.” – “Tāpēc, ka man manas idejas nešķiet tik svarīgas, bet, kad tiekos ar režisoru – vīrieti – un viņš burtiski deg par savu ideju, man gribas viņam palīdzēt. Un es varu izdarīt visu, lai viņa ideja īstenotos.”
Tajā ir visa atšķirība. Mēs, sievietes, esam audzinātas tā, lai būtu atbalsts. Būtu komanda. Bet vīrietis – tas ir “es”, “mans”, “mans vārds”. Mans savs vārds ir jānodod mantojumā savam bērnam, lai viņš nestu manu vārdu, un tāpēc ir ļoti svarīgi, lai man būtu dēls. Bet sievietes uzvārdus maina kā zeķes. Lai arī es divas reizes esmu bijusi precējusies, uzvārdu neesmu mainījusi – iespējams, arī manī ir kāds vīrieša komplekss. (Smejas)
Varbūt sievietei režisorei vieglāk ir tieši animācijas pasaulē. Daudzas meitenes un jaunas sievietes savās kladēs kaut ko zīmē – savu iedomu pasauli. Varētu pat teikt, ka tā ir kāda dabiska attīstība...
Ziniet, Amerikā mani diezgan bieži aicina uz dažādām paneļdiskusijām par manu jomu. Un gandrīz vienmēr esmu vienīgā sieviete dalībnieku vidū. Tas būtiski atšķiras no situācijas Latvijā, kur, kad es sāku, multiplikācija bija pārsvarā sieviešu joma – gan režisoru, gan tehnisko darbinieku ziņā. Vīrietim tas nav prestiži. Amerikā viss ir pavisam citādi, jo tur animācija pamatojas uz komiksu kultūru. Un tas savukārt puišiem šķiet pilnībā cool. Amerikāņu animācijā bija pavisam maz sieviešu – režisoru –, un tikai pēdējos desmit gados situācija pamazām ir sākusi mainīties.
Kas attiecas uz filmu “Akmeņi manās kabatās”, es nedomāju veidot filmu par “sieviešu grūto likteni”. Es vienkārši gribēju radīt filmu par to, kas man tobrīd interesēja. Un par to, kāds ir manis pašas stāsts...
Kadrs no animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās”. 2014
Tas zināmā mērā ir dialogs starp stāstnieci un galveno personāžu – vecmāmiņu Annu, kura aizgāja no dzīves vēl pirms jūsu dzimšanas.
Es nevarēju rīkoties citādi. Šis ir personisks stāsts.
Vai ir grūti veidot tik personisku stāstu? Grūtāk nekā strādāt ar izdomātiem tēliem?
Gan grūtāk, gan vieglāk. Bet, ja tēli būtu izdomāti, es zaudētu patiesīguma izjūtu.
Izjūtu, kā tas bija patiesībā?
Drīzāk gan – kā es to redzu. Fakti mani īpaši neinteresē. Tas ir tāpat kā tad, kad ar māsu aizgājām uz kādu ballīti. Mājās mamma prasīja: “Nu kā gāja?” Māsa atbildēja: “Nu tā...” Bet, kad es sāku stāstīt, viss kļuva ļoti interesanti: notika tas, un notika šitas. Māsa iebilda: “Bet tā taču nebija!” (Abi smejamies)
Signe Baumane ieskaņo filmu. Foto no personiskā arhīva
Manuprāt, svarīgi ir arī tas, ka filmā skan jūsu balss. Jūs pati vēstāt savu un savas ģimenes stāstu. Stāstnieces intonācija izpaužas pilnīgi fiziski, un mēs to visu dzirdam tiešā veidā. Interesanti, kurš no jūsu tuviniekiem jau ir redzējis šo filmu?
Mammai un tētim man to vajadzēja parādīt. Mums ir liela ģimene. Kad radinieki uzzināja, ka veidoju šādu filmu, viņi visi bija ļoti satraukti. Es taisīju filmu un pat negrasījos to rādīt Latvijā. Bet pēkšņi apstākļi iegrozījās tā, ka arī Latvijā “Akmeņi” tiks rādīti. Tad gan es sāku uztraukties un parādīju filmu vecākiem. Abi ar tēti apsēdāmies pie galda, es atvēru datoru. Viņš sēdēja – tāds satraukts. Bet pēc 15 minūtēm atviegloti nopūtās un teica: “Nu tā... tā ir māksla...” Viņš bija domājis, ka būs fakti, vārdi, gadi. Man pašai tā nav dokumentālā filma, drīzāk dzejolis.
Tomēr – astoņi jūsu vecmāmiņas bērni un viņu stāsti – tā ir realitāte vai tikai pa daļai.
Kāds kaut ko kaut kad ir teicis vai atstāstījis. Es taču neatkārtošu, ka “1995. gadā man mamma teica, ka viena radiniece stāstījusi no otras dzirdēto”. Tas ir mans pārstāsts, mans vēstījums no manas izvēles – kas man šķiet svarīgi – viedokļa. Protams, mani radinieki, un viņu ir cilvēku 60, atnāks uz pirmizrādi. Un visiem būs kaut kādi iebildumi – sak, tā tas nebija, bija pavisam citādi... Bet varbūt nebūs, nezinu, – tomēr man ir bail. Es baidos tāpēc, ka Latvijā nav ierasts, ka cilvēks var būt tik atklāts...
Kadrs no animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās”. 2014
Un runāt par savām problēmām…
Tas ir tāpat kā suņiem. Satiekoties tie aposta viens otru. Un kad suņi aposta viens otram dibengalu, tie it kā pārbauda, kurš noraustīsies. Tā taču ir ļoti vārīga vieta. Kad suns jūt, ka cīniņā zaudēs, viņš apgulstas uz muguras un pagriež savu vājāko vietu – vēderu. Tā ir atzīšanās, ka es te esmu “pats zemākais”, zemāks par tevi pēc ranga. Bet arī stiprākais suns, ja ciena sevi, nekad šim gulošajam nekodīs. Lai gan – ne visi suņi iztur šo uzticēšanās un pazemošanas pārbaudi, dažkārt stiprais metas virsū un kož vēderā. Un es tagad nezinu, kurš kodīs man vēderā. Jo jūtu, ka esmu uz muguras ar ķepām gaisā. Man drīzāk ir bailes nevis par sevi (es tad iekāpšu lidmašīnā un aizlidošu), bet par ģimeni. Protams, vārdi ir mainīti un visas situācijas nav atpazīstamas, arī mans uzvārds ir gana izplatīts. Bet tik un tā – ja nu pēkšņi kādam jāpiedzīvo nepatīkami brīži, kādam izjūk kāzas tāpēc, ka mums, lūk, tāda ģimene... Savus noslēpumus jau esmu atklājusi filmā Teat Beat of Sex, bet šajā nav tikai manējie vien. Un kurš kuram tagad uzbruks un kodīs?
Kaut gan es pati ticu, ka par tādām lietām ir jārunā, ir jāmāk atvērties. Citādi mēs noslēdzamies un savās jūtās dzīvojam absolūti vientuļi šajā pasaulē. Mēs nedomājam, ka kāds cits piedzīvo to pašu. Varbūt kādam palīdzēs apziņa, ka viņš tāds nav viens. Esmu pārliecināta, ka visu vajag izrunāt, lai savā dvēselē ienestu gaismu un skaidrību. Lai nebūtu šo melno kaktu, kur mīt baismīgie monstri. Saruna man dod skaidrību. Lai gan – katram tas ir citādi.
Es to izstāstīju cerībā, ka kāds cits cilvēks atpazīs savu situāciju un sapratīs, ka viņš nav viens šajā pasaulē. Un ka par to var atklāti runāt. Kad rādīju šo filmu Čehijā, pie manis klāt nāca jaunas sievietes un teica: “Tas ir stāsts par mani.” Turklāt viņas redzēja, ka esmu vecāka par viņām, ka ir iespēja izdzīvot un sadzīvot ar to visu. Uzplaukt un realizēt savu radošo potenciālu. Bet viņas dzīvo savā 17 gadus vecajā visumā un domā, ka pasaule sabrūk pār viņām. Mans stāsts šīm jaunajām sievietēm sniedz cerību. Un tas ir pats galvenais, ko es gribu dot ar šo filmu.
Man arī šķiet, ka šī ir ļoti gaiša filma.
Mani neinteresē žēlabas, es gribu izklaidēt skatītāju un ļaut paskatīties no malas uz dažādām lietām.
Manuprāt, animācijas filma ir ļoti piemērots formāts, lai realizētu jūsu stāstu. Zīmētie notikumi neatstāj uzspēlētības izjūtu, kas varētu rasties spēlfilmā.
Jā, kā lai spēlfilmā parāda šīs iekšējās jūtas. Cik esmu redzējusi filmas par mentāliem traucējumiem – ņem kameru, riņķo, riņķo, viss neskaidrs, raustās. Bet tas nekam neder. Tas neatklāj to, kas notiek cilvēka galvā – jo tur ir domas, vārdi, ne tikai tēli. Un ļoti bieži tiek rādīts, kā tas izskatās no malas. Bet, kas notiek iekšā, – to aktierkino var parādīt visai ierobežoti.
Vizuālās metaforas [animācijā] var būt ļoti iespaidīgas. Teiksim, vīrs apskauj sievu, bet viņa pārvēršas par zivi un izslīd no tā rokām. Viņa – nav cilvēks, viņa ir kas savāds, ko nav iespējams noturēt.
Tas ir kaut kas no pasakas.
Jā, no pasakas, no mītiem.
Kadrs no animācijas filmas “Akmeņi manās kabatās”. 2014
Tas taču ir vesels slānis mūsu zemapziņā. Un kādā mirklī tas nostrādā.
Ziniet, man šķita ļoti savādi, ka tad, kad filma vēl bija tapšanas stadijā un mēs sūtījām pieteikumus uz dažādiem festivāliem kā work in progress, no vairākiem cilvēkiem (pamatā tie bija vīrieši) saņēmām atteikumu ar pamatojumu, ka filma ir unwatchable. Tagad tās pirmizrāde ir notikusi labā festivālā ar pozitīvām atsauksmēm, un arī ar izplatīšanu viss ir kārtībā. Un ir redzams, ka filma “strādā” – ne uz visiem, bet uz daudziem. Bet es vēl aizvien domāju, kā varēja tā pateikt, ka filma “nebūs skatāma”. Uz kāda pamata? Mana teorija šajā sakarā ir, ka sievietes, kas taisa filmas, (arī es) strādā kinoindustrijas nomalēs. Centrs – tā ir Holivuda, apkārt tai – neatkarīgais kino, kur arī vairākums ir vīrieši. Teiksim, “Oskaru” saņēmusī režisore Ketrīna Bigelova. No sākuma karjera veidojās ļoti veiksmīgi, pēc tam viņa uztaisīja filmu, kas “neaizgāja”. Un desmit gadus Bigelova nevarēja dabūt naudu nākamajam projektam. Vīrietim režisoram līdzīgā situācija nāktos gaidīt pāris gadu. Bet viņai – desmit!
Un tāpēc pamatā sievietes strādā kaut kādās pusmarginālās kino zonās. Taisa nelielas dokumentālās filmas, piemēram. Vai kā es – animāciju. Ko vispār neuztver nopietni. Sanāk, ka esmu dubultā margināla. Un tāpēc es daru, ko gribu. Neatkarīgā kino režisori – daudzi no viņiem – grib izsisties uz Holivudu. Eksistē noteikti rāmji, kā jāraksta scenāriji, teiksim, kam jānotiek trešajā lappusē u.tml. Bet man nav tādu mērķu un attiecīgi – arī tādu rūpju. Cilvēki, kas uzskatīja, ka manu filmu nav iespējams skatīties, sacīja, ka tajā ir pārāk daudz voice over, un tā ir tiesa. Parasti tā nedara, bet man ir vienalga, kā dara parasti. Man galvenais – spēt noturēt skatītāja uzmanību. Vai strādā viss kopumā vai ne. Mums pat bija īpaši test-screenings, pēc kuru rezultātiem kaut ko pārbīdījām un mainījām. Salikām filmu tā, lai tā neļautu atslābt skatītāja uzmanībai. Lūk, tādas lietas man ir svarīgas, bet tas, kādi ir noteikumi un kam jānotiek trešajā lappusē, man ir pilnīgi vienalga. Tāpēc, ka es skaidri zinu savu vietu šajā sistēmā. Ja domātu, ka varu tikt Holivudā, es droši vien rīkotos citādi. Tā ka var teikt – “Akmeņi manās kabatās” ir sieviešu filma. Jo es kā sieviete esmu daudz brīvāka tajā, kā veidot savas filmas.
Signe Baumane Rīgā. Foto:
