Graudiņš no rupjmaizes
Saruna par Latvijas kultūras ainu ar grupas „Instrumenti” vokālistu un taustiņinstrumentālistu Jāni Šipkēvicu jeb Shipsi
17/10/2014
„Instrumenti” skaņu apaudzē ar izteiksmīgu vizualitāti, radot augstvērtīgu audiovizuālo performanci. Grupai līdzās vienmēr ir tās radošo domubiedru loks, tostarp modes mākslinieku duets mareunrol’s, režisors Uģis Olte, mākslinieks Kristaps Epners. „Instrumenti” ļoti labprāt sadarbojas ar jauniepazītiem citu radošo sfēru pārstāvjiem un sapņo radīt platformu, uz kuras dažādām mākslas disciplīnām tikties un mijiedarboties.
Debijas albumu ierakstot Reikjavīkas Greenhouse Studios, „Instrumenti” sadarbojās ar tiem pašiem cilvēkiem, kas strādājuši ar Sigur Rós un Bjorku. Šo mākslinieku sniegums pasaules mūzikas kontekstā komentārus neprasa. Kas nepieciešams, lai iedzīvotāju skaita ziņā daudz lielākās Latvijas mākslinieciskais veikums izskanētu ar tādu pašu jaudu – un ne tikai mūzikā, arī citās radošajās sfērās?
Pārdomās par Latvijas kultūras ainu ar mums laipni piekrita dalīties muzikālā projekta „Instrumenti” vokālists un taustiņinstrumentālists Jānis Šipkēvics jeb Shipsi.
Lai iesildītos sarunai par kultūrainu Latvijā, varbūt vispirms jājautā, kādus kultūras medijus tu ikdienā izmanto un kā līdz tiem esi nonācis?
Roku uz pulsa es turu un zinu pamata aktivitātes un tos cilvēkus, kas mēģina kopt Latvijas kultūras lauku, lai tas neaizietu atmatā. Mediji, ko lasu paralēli aktuālās politiskās informācijas avotiem, ir Arterritory.com un Satori.
Bieži vien smeļos informāciju arī „Dienas” drukātajā pielikumā „KDi”, kur interesantas lietas stāsta Jegors Jerohomovičs. Manuprāt, viņam ir pašam savs specifisks paņēmiens, kādā viņš sasaista dažādas kultūras jomas. Tādi starpdisciplināri laukuma pārredzētāji Latvijā nav īpaši daudz sastopami. Bieži nākas saskarties ar to, ka cilvēki, kas ir kompetenti vienā jomā – pavisam nezina, kas notiek kādā citā. Tā tas ir arī mūzikā – ir cilvēki, kuri ir tik ļoti iegrimuši mūzikā, ka temati kā tādi izsmeļas, tiklīdz vairs nerunājam par koncertzāli vai partitūrām.
Es pieļauju, ka ir vēl kādi mediji un vietnes, kurās noris diskusijas par un ap lietām, kuras varētu mani interesēt, taču, iespējams, neesmu tās vēl sasniedzis. Esmu dzirdējis par laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnālu punctum. Droši vien šodien visizplatītākais veids, kā viens vai otrs materiāls internetā tiek pamanīts, ir draugu ieteikumi sociālajos tīklos – acīmredzot mani tur šāds ieteikums vēl nav aizvedis.
Pastāv situācija, ka cilvēki, kuri paši jau ir saistīti ar kultūras lauku, lasa viens par otru - par paziņām, kuri uzsākuši kādu jaunu projektu, kuri tikko guvuši kādu atzinību utt. Vai biežāk nesanāk ‘nokļūt’ tieši uz materiāliem par jau daļēji zināmo? Vai pēdējā laikā tomēr izdevies atklāt kādu pavisam jaunu pasauli?
Ir divi baudījumi – skatīties un lasīt par cilvēkiem, kurus es zinu, ar kuriem dažkārt sadarbojos, kuriem jūtu līdzi, un uzzināt par cilvēkiem, kas man šķiet interesanti un kurus tik vienkārši, vismaz šobrīd – es neaizsniegtu sarunai pie tējas. Ir interesanti uzzināt, ko jau zināmi cilvēki dara šobrīd vai ko plāno darīt, kādos kopprojektos apvienojušies; un ir interesanti arī dažu rindkopu ietvaros atklāt potenciālu jaunai lielai mīlestībai, par kuru līdz šim varbūt esmu tikai attāli dzirdējis.
Kā līdz šim esi izjutis Eiropas kultūras galvaspilsētas gada klātbūtni?
Izjutu personīgi, jo piedalījos divās no programmas aktivitātēm – Eiropas kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas koncertā „Arēnā Rīga” un kopā ar kori „Sōla” – Pasaules koru olimpiādes zvaigžņu koncertā.
Vai es to jutu arī ierindas otrdienā, vai ierindas nedēļas nogalē? ... Grūti spriest. Taču, ņemot vērā to, ka kultūrai par savu izdzīvošanu un budžetu gadu no gada bijis jācīnās aizvien sīvāk un nežēlīgāk, iespējams, šis notikums bija tas, kas to nedaudz pavilka ārā no dzelmes. Un mēs nejutām to, cik liels bija potenciāls kultūrai sākt nīkuļot.
Izjūti Latvijas kultūras nīkuļošanu?
Pat nezinu, vai esam tiesīgi sacīt, ka Latvijā kultūra nīkuļo... Noteikti nē – tik lielā mērā, cik tas attiecas uz fanātiskiem cilvēkiem un labu skolu, kas saglabājusies no pagājušā gadsimta gan mūzikā, gan mākslā, gan teātrī. Taču, vai kultūra balstās uz pārdomātu kultūras politiku, vai tiek investēts tās attīstībā, lai vēlāk varētu sacīt, ka tūkstošgades mijas pirmajā dekādē radās tie un tie ievērojamie mākslinieki un tādas un šādas iestādes...
Es nevēlos būt čīkstētājs, bet vēlos aicināt padomāt par to, ka aizvien pastāv daudzas sapuvušas definīcijas, kuras būtu ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk izrevidēt, un tās smirdīgākās atvilktnes vajadzētu izmazgāt un ielikt tajās svaigas mapītes un svaigas domas.
Vai vari, lūdzu, minēt ‘svaigo domu’ piemērus?
Nozare, kuru pārstāv neakadēmiska mūzika no valsts atbalsta skatupunkta principā ir neeksistējoša. Latvijas kultūras politiskajā definīcijā, ja neesam valsts finansēts koris vai orķestris - mēs neietilpstam kategorijā ‘profesionāli mūziķi’. Un tas ir pazemojoši.
Tātad šādā kontekstā akadēmiskās izglītības bāze par lielu atspēriena punktu nekalpo?
Vismaz līdz šim žanrā meklējot vēl neietus ceļus, eksperimentējot un veidojot savu kultūru, esam jutušies diezgan vientuļi. Lai arī mūsu nodomi ir vislabākie un tie ir ļoti orientēti uz mūsu, kā nācijas, attīstīšanos – valsts kontekstā atbalstu sajust ir teju neiespējami. Man ir žēl skatīties, ka tie noteikumi, kas kalpo kā kultūras politika, ir tik senos gados balstīti un absolūti nereflektē par to, kas ir mūsdienu mūzika. Mūsdienu mūzika nenozīmē šlāgeri vai tehno, mūsdienu mūzika ir meklējumu mūzika.
Mūsu sapnis ir radīt laikmetīgas muzikālās izglītības centru savā mītnes vietā, caur kuru tiktu veicināts Latvijas mūzikas eksports ne tikai akadēmiskajā jomā. Šī vieta būtu tāda, kurā mēs palīdzētu rasties labiem mūzikas ierakstiem, jauniem mūzikas sastāviem, jauniem eksperimentiem starp skaņas un vizuālo mākslu, šī būtu vieta, kur satikties dažādām mākslas disciplīnām un mijiedarboties.
Vēlētos jau tagad sākt strādāt ar cilvēkiem, kam gribam izstāstīt tik daudz svarīgu lietu, jo ne mazāk svarīgi ir saprast tos noteikumus, kādi ir ārpus pašas skatuves – kāda ir sistēma, kā nokļūt, piemēram, festivālā, vai kā komunicēt ar koncertu aģentiem. Latvijā ir ļoti talantīgi cilvēki, kas zina, kā radīt, bet nezina, kā to visu aizvest līdz kādam, kurš būtu laimīgs to piedzīvot – vienalga vai tā būtu skaņa vai izstāde. Tā ir milzīga sāpe – mākslas kuratoru, mūzikas menedžmenta cilvēku deficīts, ko ārkārtīgi izjūtam.
Jūs paši 2011. gadā devāties ierakstīt albumu uz Islandi...
Esmu ļoti priecīgs, ka jau sākotnēji ieguldījām daudz pūļu un resursu tajā, lai arvien vairāk aptvertu pasaules kontekstu un Latvijas vietu tajā. Šī pirmā lielā ekspedīcija uz Reikjavīku – uz Greenhouse Studios arī šodien mums kalpo kā viens no lielākajiem iedvesmas avotiem tam, kā mēs redzam izglītības centru šeit un tajā valdošo atmosfēru. Pirmais impulss tam bija Greenhouse Studios, vēlāk – braucieni uz festivāliem citās valstīs un sadarbības ar citu valstu mūziķiem ļāva mums saprast, kā mēs paši gribam darboties.
Cilvēkiem, kas grib ko radīt un darīt, mēs vēlamies nodrošināt tādus apstākļus, kas kalpotu kā bāzes stacija, no kuras viņiem šaut savas radošās raķetes tālāk pa visu pasauli. Tajā pašā laikā mūsu mērķis ir nenošķirt ‘tur’ un ‘šeit’ un likt saprast, ka ‘šeit’ ir arī ‘tur’. No tā ‘kā’ tu domā, ir atkarīgs ‘ko’ tu domā.
Šeit Latvijā ir ļoti daudz tādu iespēju, kādu nav citur. Savukārt tās apzināties var tikai tad, kad izzini, kas notiek aiz robežām. Bet lai sāktu izzināt un dotos ārpusē – bieži vien ir nepieciešams būt mazliet gataviem. Tam mēs arī vēlamies sagatavot.
Labākās zāles pret provinciālismu ir palūkošanās, kas ir ‘tur ārā’...
Jau vien ar iespēju sekot līdzi procesiem mūsu ‘mazajos ekrāniņos’ – mēs varam paplašināt redzesloku. Es domāju, tas arī notiek, un tā paaudze, kas tikko beidz augstskolu, noteikti ir ar plašāku skatījumu.
Tas gan nenozīmē, ka stulbu cilvēku ir mazāk. Līdz ar uzzināšanu vai iespēju kaut ko uzzināt neviens nekļūst par tādu, kurš automātiski spēj pieņemt gudrus lēmumus. Bet katrā ziņā šodienas augsne ir labvēlīgāka, lai sāktu dīgt veselīgi asniņi.
Ir jau arī faktors, ka mūsu vispār ir mazāk nekā kādreiz. Tāpēc es ceru, ka tie, kas šeit vēl cīnās, saprot, ka būtu jāuzlabo cēloņi, nevis jādodas jau pie sekām. Es ceru, ka tie, kas ir izbraukuši, ir domājoši cilvēki un viņi tic, ka viņu lēmumiem piemīt potenciāls kaut ko izmainīt, un viņi atgriezīsies.
Ir, protams, arī bēgšana, kas ir izmisuma solis – to es, protams, nevaru nevienam pārmest. Iespējams, tas ir bijis vienīgais veids, kā izdzīvot, jo piramīdas prioritāte tomēr ir kaut kas vēderā un tad prātā.
Kādu Tu redzi Latvijas kultūras ‘patērētāju’? Kā, tavuprāt, viņš jūtas Latvijas kultūras ‘tirgū’?
Domājot par kultūras attīstību un tās vietu sabiedrībā, noteikti būtu jāizvairās no fokusēšanās uz vienas izvirtušas grupas apmierināšanu, kādas noslēgtas čaulas iekšējo tusiņu. Daudz pūļu ir jāvelta tam, lai šo kultūras patērētāju radītu. Lai radītu nepieciešamību un izsalkumu pēc kultūras.
Manuprāt, tas ir nepiedodami, ja kultūra tiek apzināti izolēta no mūsu ikdienas, ja tā vienmēr tiek pretstatīta kaut kam patiešām nepieciešamam kā, piemēram, sportam vai uzņēmējdarbībai... Neviens tanks mūs nenosargās, ja mēs paši iekšēji būsim lupatas. Mēs paši stūrējam mūsu nacionālās pašapziņas iztēloto tanku. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti atbildīgi jāskatās uz to, kāda ir mūsu kopējā attieksme pret kultūru. Tā tomēr nav tikai putukrējums uz kūciņas – tas ir graudiņš no rupjmaizes.
Vislielākās bažas un ko līdzīgu trauksmei par karu manī rada doma, ka šī komūna var tiktāl norobežoties, lai kļūtu par kaut ko vienkārši neaizsniedzamu. Es nesaku, ka grafiti džekiem vajadzētu sākt apzīmēt operas sienas, bet nereti vienīgais veids, kur jauni radoši cilvēki var izpausties ir, piemēram, pamests Preses nams vai veci izsaluši rūpnīcu angāri, kuri arī ir pieejami tikai tik ilgi, kamēr to atņem kāds oligarhs un uztaisa tur lielveikalu.
Runājot par telpu mākslai, kultūrai... Kādam, tavuprāt, vajadzētu būt Latvijas laikmetīgās mākslas muzejam un kur tam vajadzētu atrasties?
Tikpat stipri, cik mana sirds kliedz pēc laikmetīgās mākslas muzeja, tikpat lielā izmisumā esmu par to, kāpēc Rīgai nav savas koncertzāles. Es vienkārši sēžu uz jautājuma zīmes – kā Cēsis un Rēzekne to dabūja gatavu... Rīgai nav, un tas ir vienkārši nožēlojami!
Laikmetīgās mākslas muzeju es redzu blakus jaunajai koncertzālei. Es redzu tos vienā apvienojumā – iespējams, uz tā paša AB dambja. Rīgas centrā vai Pārdaugavā.
Kāda būtu tava vīzija par koncertzāli Rīgā?
Zināmas paralēles es varētu vilkt ar Reikjavīkas Harpu, kas, manuprāt, ir brīnišķīgi realizēta koncertzāle. Mēs bijām tik tuvu tam, lai kas tāds notiktu arī ar mums. Man ļoti žēl, ka dažādu varas maiņu rezultātā un biznesa cīņu ēnā koncertzāle palika nerealizēta. Projekts tomēr jau bija tik daudzus soļus pavirzījies uz priekšu – līdz pat Anda Sīļa arhitektoniskajam risinājumam.
Ir sajūta, ka ir divi lieli caurumi Rīgas kultūras kartē – kā divi izsisti zobi.
Taču es atkārtošu, ka nevēlos gauduļot. Es labāk dzīvoju sarežģītākos apstākļos, bet brīvā valstī. Un katru dienu varu teikt to, ko es domāju.
