Saruna ar komponistu Arturu Maskatu
Orests Silabriedis
14/11/2014
2007. gada septembrī Nacionālajā teātrī notiek Viestura Kairiša iestudēto „Mērnieku laiku” pirmizrāde. Uz vienu no izrādēm vēlā rudenī aiziet komponists Arturs Maskats, kino un teātra zinātniece Valentīna Freimane un teātra pētniece Margarita Zieda. Pēc izrādes Maskats, Freimane, Zieda, Kairišs un scenogrāfe Ieva Jurjāne dodas uz kafejnīcu Osiris.
Sarunas par teātri un mūziku, Marta Argeriča, Lista Pirmais klavierkoncerts, vārds pa vārdam, un dzimst doma par operu. Mēnesi vēlāk tiek izsludināts jaunas latviešu oriģināloperas pieteikumu konkurss, un 2008. gada agrā pavasarī top zināms, ka I vietu šajā ideju sacensībā ieguvis Arturs Maskats ar ieceri komponēt operu „Valentīna”.
2010. gada nogalē nāk klajā Valentīnas Freimanes (1922) memuāri „Ardievu, mana Atlantīda!”. 2014. gada 5. decembrī Latvijas Nacionālajā operā būs Artura Maskata (1957) operas pirmizrāde. Mēs sarunājamies mēnesi pirms šī notikuma – mēģinājumi notiek, partitūra gandrīz gatava. Dažas dienas pēc mūsu tikšanās pienāk ziņas, ka Maskats pabeidzis operu visā pilnībā.
Arturs Maskats: Viss sākās tajā Osiris naktī – var teikt, piešķīlās. Pēc mākslinieciski bohēmiskām sarunām mēs konstatējām, ka Valentīnas stāstos par viņas jaunību ir dramaturģiski aizmetņi – situācijas, kas rada gaisotni. Man bija diezgan skaidrs redzējums: operas galvenā varone ir sieviete, caur kuras likteni ‘iziet’ tādas tēmas, kas ir viņas dzīves atspoguļojums un vienlaikus aptver dziļāku apjomu, uzzīmē laikmetu. Šī galvenā varone ir daudz pārdzīvojusi, bet arī tikusi tam pāri un spējusi saglabāt siltu, vitālu un asprātīgu cilvēcisko būtību. Viņa pati to komentē tā, ka savām acīm nav redzējusi nekādas šausmas, tās viņai it kā slīdējušas garām, ja neskaita uzlidojumus, ko piedzīvoja, uzturēdamās namu augšējos dzīvokļos: citi bija pagrabos, bet viņa – tuvāk debesīm, kā pati pēc tam teica. Geto briesmu skati viņai gāja secen.
Tik vien, ka radinieki gāja bojā.
Pilnīgi visa ģimene, viss tuvo cilvēku loks!
Kāda bija Valentīnas reakcija, kad tu viņai zvanīji un stāstīji par operas ideju?
Neatceros, vai tas bija gluži nākamajā rītā pēc Osiris nakts, bet katrā ziņā toziem viņa dzīvoja Latvijā, un mēs varējām visu šo lietu drusku pārrunāt. Es jau uzreiz teicu, ka mani šajā dzīvesstāstā interesē ne tikai viņas personiskie piedzīvojumi un ģimenes sāga, bet tas laikmets kopumā. Studiju laikā un arī vēlāk, klausoties Valentīnas kinolekcijas, man ne prātā nenāca, ka viņas dzīvē kas tāds vispār noticis. Viņa par to nerunāja. Tie, kas bija tuvākā lokā, visticamāk, zināja. Nu, jā, tātad es Valentīnai izstāstīju savu ideju, viņa ieinteresējās, un tad vienā brīdī es no viņas saņēmu memuāru grāmatas manuskriptu – vēl pirms publicēšanas. Teica – to vēl neviens, izņemot tuvākos līdzstrādniekus, nav redzējis, un viņa arī nedrīkstot nevienam rādīt. Apsolīju nerādīt. Izlasīju. Tas arī izrādījās īstais atspēriena punkts, no kura sapratu, kā virknēt operas epizodes.
Tātad tieši no memuāriem tu uzzināji visvairāk?
Nē, tā gan nevar teikt. Mēs jau pirms tam bijām daudz runājuši. Es palaikam braukāju pie Valentīnas uz Berlīni, kur viņa tolaik mēdza dzīvot tikai pavasarī un vasarā, nevis pastāvīgi, kā tas ir tagad. Katrā ziņā Valentīna iesaistījās procesā un ļoti azartiski. Sākotnēji viņa gribēja, lai galvenajiem varoņiem maina vārdus. Teicu, ka Valentīnas vārdam vajadzētu palikt. Piekrita.
Un viņas vīra vārds?
Šovasar Valentīna pēkšņi zvana un saka, ka gribētu, lai būtu viņas vīra īstais vārds – Dima. Man bija izdomāts vārds Saša, visi jau bija to iemācījušies, un ‘Sašu’ arī vieglāk izdziedāt nekā ‘Dimu’. Koncertmeistare Ilze Grīnberga pamatīgi pukojās, ka nu jādzied garām skaņām Dīīīī-ma, Dīīīī-ma... Bet tur vairs neko nevarēja darīt. Toties Doktors mums ir abstrakta persona, nevis šis konkrētais, par ko raksta Valentīna, tāpat tēvs un māte ir vienkārši tēvs un māte.
Arī kalpones vārds ir mainīts – grāmatā viņa ir Emīlija, bet es viņu nosaucu par Almu. Man ļoti patīk šis vārds, un tas ir arī muzikāls vārds, ļoti ietilpīgs. Skolas ielas muzejā „Ebreji Latvijā” redzēju stāstu par vecāka gadagājuma latviešu sētnieci Almu Poli, kas kara laikā Vecrīgā, Peldu ielas 15. namā, slēpa vairākus ebrejus. 1944. gada augusta beigās vācieši atklāja viņas izveidoto slēptuvi un pēc spīdzināšanas nošāva. 2005. gadā Almai Polei piešķīra pēcnāves godazīmi „Taisnīgie starp tautām”, un pie tā nama tagad ir piemiņas plāksne. Skolas ielas muzejā uz mani lielu iespaidu atstāja Almas Poles fotogrāfija, sevišķi viņas acis. Mūsu operā nav mecosoprānu lielākos gados, un Almu dziedās jaunākas dāmas, viena no viņām būs Ieva Parša – brīnišķīga māksliniece. Ak jā, vēl viens būtisks fakts – gan īstā Alma, gan Valentīnas glābēja Emīlija bija no Latgales.
Tāpēc tā šūpuļdziesma latgaliski?
Jā, man to vajadzēja tajā vietā.
Tu zināji, ka Parša māk runāt latgaliski?
Nebija ne jausmas.
Viņai tēvs no Kārsavas. Bija ļoti priecīga par šo tavu ideju. Teica – kā Maskats zināja, kā Maskats zināja?!?
Maskats nezināja neko. Tas kalpones tēls tāds. Emīlija laikam bija ieradusies Rīgā pēc Pirmā pasaules kara un strādāja par ekonomi. Arī mana audžuvecmāmiņa 30. gados tika gājusi par ekonomi dažādās kungu ģimenēs, un tā tas viss savijās gluži personiski.
Man ļoti patika epizode ar dziesmu Ulmanim. Kur vēl dzīvē tev radīsies šitāda grezna iespēja slavināt Ulmani?
Nav jau himna. Nepavisam nav himna. Fokstrots.
Bet slavu viņam dzied.
Nu, visupirms tas ir [libretistes] Liānas [Langas] tekstā. Otrkārt, Valentīnas attieksme pret Ulmani un viņa kabinetu ir mazliet ironiska, un man gribējās, lai ironija būtu arī mūzikā, jo mēs jau zinām, ar ko tas beidzās – mums ir privilēģija zināt, ar ko beidzās korporāciju kustība un negrozāma ticība kaut kam. Tā ir bīstama lieta – ticēt un akli paļauties. Mēs nesen pārrunājām šo visu ar [izrādes muzikālo vadītāju] Modestu [Pitrenu], un viņš teica, ka Lietuvā bijis līdzīgi ar Antanu Smetonu. Austrumeiropas mazajām, tolaik salīdzinoši nesen dzimušajām valstīm, acīmredzot, bija kaut kas kopīgs tajā modelī, bet tādi cilvēki kā Valentīnas ģimene vai Pauls Šīmanis (1876–1944), kas kopā ar kundzi glāba Valentīnu Freimani savā Atgāzenes mājā, protams, saprata vairāk un redzēja asāk.
Tā ir pasaules kosmopolītiskā gudrība?
Šīmanim noteikti. Viņš bija Saeimas deputāts, pēc tam dažus gadus pavadīja Vīnē, bet, tikko tur iegāja nacisti, atgriezās Latvijā un, būdams absolūts liberāldemokrātijas piekritējs, nacionālas valsts idejas pretinieks un autoritārisma nīdējs, 1939. gadā atteicās repatriēties. Es ar lielu interesi izlasīju viņa rakstu krājumu (Pauls Šīmanis „Raksti 1933–1940”, Rīga, 2000). Viņa teksti ir joprojām ļoti aktuāli. Šīmanis bija Valentīnas garīgais mentors, pēc kara viņa daudz darīja, lai saglabātu Šīmaņa piemiņu un atgādinātu pasaulei par šo izcilo personību.
Kas dziedās Šīmani?
Samsons [Izjumovs]. Bija visādas peripetijas, jo loma nav liela. Man pat nebija nojausmas, ka tas varētu būt Samsons, visi teica – Izjumovs neko nemācīsies, viņam Rigoleto, nekas tur nesanāks. Bet tad no teātra puses nāca risinājums, ka Samsons varētu gan dziedāt šo lomu. Tur jau vajag skatuves personību. Mums vispār nav daudz vidējās un vecākās paaudzes dziedātāju.
Operas “Valentīna” publicitātes foto
Nu, jā, mūsu teātris ir jauns. Bet tagad tā abstrakti – kāpēc vispār cilvēkam gribas rakstīt operu?
(Pauze, pēc tam maskatiski smiekli.) Pajautā Verdi! (Atkal pauze.) Grūti pateikt. Domāju, ka man tas būs vienīgais šāda žanra darbs. Operas uzrakstīšana prasa šausmīgu spēku, bet ne jau tā spēka žēl, galīgi nē. Nepavisam neesmu jauns, komponēt kaut ko cenšos turpat jau 30 gadu, bet, kad ķēros klāt operai, nezināju, ko tas nozīmē. Pašlaik ļoti daudz jauna esmu iemācījies. Sitos pats pret savām kļūdām, klūpu, neredzu, kā labāk, pēc tam atkal redzu – tas tāds process. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka operā iespējams izteikt kādu lielāku kolīziju.
Lielāku, nekā, piemēram, simfonijā?
Tas kā nu kuram komponistam. Brukners ietērpis vāgneriska apjoma domas savās grandiozajās simfoniskajās celtnēs.
Grūti iedomāties Bruknera operu.
Tikpat grūti, cik Vāgnera simfoniju. Es laikam esmu tas teatrālais gars.
Tātad domas par operas žanra krīzi tevi nemoka?
Nē. Nemaz. Operas ir ļoti dažādas.
Tavējā būs tāda tradicionāla opera?
Domāju, ka jā. Es laikam esmu tāds – tradicionāls. Un arī melodisks.
Maskata rokrakstu varēs pazīt?
Varēs. Man gribējās, lai mūsu dziedātājiem būtu kaut kas tieši tāds melodisks... Tagad man ir milzīga vēlme rakstīt kamermūziku, kuras man ir ļoti maz. Kamermūzikā var meklēt citādas lietas... Redzēs. Es tagad vispār esmu mērenās šausmās par to, kas būs ar operu.
Par muzikālo materiālu, dramaturģiju, orķestrāciju?
Par visu kopā. Viscaur redzu savas kļūdas un nepilnības. Es pat teiktu, ka brīžam tas uztraukums ir pozitīvs. Joprojām neesmu redzējis neko no tā, ko dara Viesturs. Solistu darbs Jaunajā zālē rit jau vairāk nekā mēnesi. Smieklīgi ir tas, ka mūziķi liek atpakaļ visas tās kupīras, ko es saliku. Man šķiet, ka te ir lieks fragments un šito varētu ņemt nost, bet viņi saka – nē, mēs jau to uztaisījām, tur forši sanāk. Lai es nemaz nepīkstot.
Būs ar vienu starpbrīdi?
Jā. Dalījums ir tāds pats, kā Prokofjevam: pirmā daļa – miers, otrā daļa – karš. To es tā apzināti dalīju. Vispirms mierlaiku dzīve, dabiski, ar visām kolīzijām, kas tur pamazāk ienāk, un liktens tamtamiem, nojausmām, bet tomēr tie ir mierlaiki. Pēc starpbrīža – pavisam cita dzīve.
No kuras vietas tu sāki komponēt operu?
Man liekas, ka šoreiz es sāku no sākuma. Tikai mums bija ilgas diskusijas, kas ir pirmā aina. Galu galā palikām pie Valentīnas idejas – viņa ierosināja, lai opera sāktos ar Lieldienu skatu, kurā satiekas dažādu tautību bērni. Sākumā vajagot to neaptumšoto bērnību kā izejas punktu ar dzirkstošu vieglumu. Tā ir viena no skaistākajām Valentīnas bērnības atmiņām. Viņas ģimene nebija sevišķi vērsta uz reliģisko tradīciju ievērošanu, drīzāk tā bija samērā sekulāras ievirzes. Taču Lieldienas gan svinēja. Tāpēc operas sākumā ir ebreju dziesmiņa. Bērni operā parādās vēlāk vēlreiz, un tā ir diezgan briesmīga vieta – geto. Bet sākumā ir arī Valentīnas ģimene, viss tas cilvēku loks un tā kņada. Ar to arī sāku rakstīt operu. Bet vēl pirms tam es jau biju izdomājis kādas sešas septiņas muzikālās caurviju tēmas.
Kā tēmas pie tevis nonāk?
Dažādi. Viss satura izklāsts kopumā pie manis atnāca Kanāriju salās. Tas bija ziemas vidū, tālu no visiem citiem darbiem. Aizbraucu ciemos pie draugu ģimenes, nopirku mazu bloknotiņu un nedēļu sēdēju pie okeāna, kamēr uzrakstīju sev vien saprotamā secībā, kas tajā operā varētu būt. Un apmēram tas viss tur arī ir. Pēc tam ar šo bloknotiņu aizbraucu pie Valentīnas.
Drebošu sirdi?
Ne gluži, taču es nojautu, ka dažas lietas viņa nepieņems. Un tā arī bija. Bet pēc tam tās lietas šā vai tā atnāca atpakaļ. Tas attiecās uz Valentīnas biogrāfijas konkrētiem pavērsieniem. Es dabūju ļoti daudz vērtīgu ieteikumu. Un bija arī tādas epizodes, par kurām viņa teica – neesmu pārliecināta, vai tā tiešām bija.
Bet tava opera taču nav dokumentāls darbs.
Valentīna jau pati visu laiku teica – tā ir jūsu fantāzija par šiem motīviem. Un vēl kas. Man pašam agrākos gados bijusi laime pazīt daudzus šīs paaudzes cilvēkus – spilgtas personības ar ļoti atšķirīgu 20.–30. gadu pieredzi. Operā ir tāds tēls Valdis, un viņam ir prototips, kuru īstajā dzīvē arī sauca par Valdi. 80. gadu sākumā es braucu atpūsties pie viņa uz lauku mājām pasakainā vietā Ineša ezera krastā. Valdis bija to māju saimnieks, un pats interesantākais, ka viņš bija laikam taču pēdējais karavīrs, kas pirms kara stāvējis sardzē pie Brīvības pieminekļa. Es viņu iepazinu kā ļoti emocionālu vecu vīru, un viņš stāstīja, ka Rīgā jau vairākas dienas klīdušas runas, par to, ka vienā brīdī sardze pie pieminekļa vairs netiks nomainīta, respektīvi, tiks noņemta. Valdis trāpījās tajā sargāšanas pārī, kuram teica – pēc sardzes laika beigām vienkārši ejiet projām, neviens nenāks jūs mainīt. Cilvēki vairākas dienas pirms tam stāvējuši un skatījušies, kad tad beidzot ņems armijas štāba bataljona karavīrus nost. Sardzi noņēma 1940. gada 21. jūlijā. Bataljona karavīriem bija arī citi pienākumi – Rīgas pils sargāšana, Ulmaņa rautu drošības uzmanīšana. Valdis stāstīja, ka šādu rautu laikā karavīriem mēdza iznest šampanieša pudeli ledus spainītī, ko tad, stāvot tur kaut kur krūmos pie savrupnamu vārtiem sardzē, iztukšoja. Valda mūžs varēja beigties Litenē, taču viņam laimējās – viņš saslima un nokļuva mājās laukos.
Tātad lieku reizi morāle ir – klausieties vecu cilvēku stāstus, jo jūs nekad nezināt, kurā brīdī kas jums var noderēt.
Tāpat mani ļoti iespaidoja Oļģerta Krodera grāmata „Mēģinu būt atklāts”, kur viņš runā par savas jaunības atmosfēru. Svarīga ir tieši atmosfēra.
Cik ilgi tu komponēji operu?
Neskaitot gatavošanos, muzikālais process ilga kādu pusotru gadu. Ar pārrāvumiem pa vidu.
Un cik dažādās valstīs?
Kanāriju salās un Berlīnē bija tikai darbs pie scenārija. Komponēšana notika galvenokārt Latvijā. Rīgas dzīvoklī, ļoti daudz Strenču mūzikas skolā un diezgan daudz arī Viļānu mūzikas skolā. Kad ciemojos pie Viestura Kairiša viņa Latgales mājā, braucu uz Viļāniem, ņēmu skolas atslēgas un strādāju.
Tātad piemiņas plāksne būs jāliek pie divām skolām.
Nē, Viļānos skola jānosauc Krišjāņa Norveļa vārdā, un viņš nav vienīgais slavenais viļānietis.
Vai pasaules mūzikas literatūrā ir precedents operai par dzīvu cilvēku?
Man tagad stāsta, ka precedentu neesot. Domāju, ka traki būtu komponēt par šībrīža Valentīnu. Kaut gan esmu dzirdējis, ka Viesturs gribot uz skatuves drusku kaut ko tādu, tā būtu Valentīna, kas atceras. Bet šeit ir runa par citu laika nogriezni – no 1939. līdz 1944. gadam. Tas man bija skaidrs jau no paša sākuma. Divas okupācijas un holokausts – krustpunkts, ādere, kurā es meklēju. Man likās svarīgi runāt tieši par to.
Tieši tajā laikā komponētā Jāņa Ivanova [Ceturtā simfonija] „Atlantīda” nenāca prātā?
Nāca gan. Un arī Barisona „Brīnumzeme”. Iespējams, kaut ko no tā mūzikā brīžam varēs just. Esmu par to piedomājis. Vēl nāk iekšā cita mūzika, kas ir latviešu svētums, bet man tā asociējas ar iepriekš piesaukto Valdi. Viņam bija vecas klavieres, un viņš katru vakaru lūdza man spēlēt „Melanholisko valsi”. Visupirms konstatēju, ka es nemaz to nemāku. Pēc dzirdes kaut kā nebūt spēlēju. Otrkārt, es konstatēju, ka Valdim tas nozīmē tādu kā aizgājušās jaunības simbolu. Un man tas valsis operā parādās ar klarnetes solo, to visi sapratīs, kur tas notiek.
Doma par Ingu Kalnu titullomai piedzima uzreiz?
Man bija nojausma, ka derētu soprāns, un pēc neilga brītiņa sapratu, ka tai jābūt Ingai. Ap to laiku mēs kopīgi strādājām pie „Venēcijas rindām” [soprānam un klavieru kvartetam].
Kāda bija Ingas reakcija?
Uzreiz piekrita. Es viņai esmu ļoti pateicīgs par to. Ingai tur ir diezgan daudz ko darīt. Valentīnas vīrs Dima būs Jānis Apeinis vai Juris Ādamsons. Valdi dziedās Rihards Mačanovskis vai Rihards Millers. Norvelis būs vecais saimnieks un tēvs. Saimnieku dublēs Romāns Poļisadovs un tēvu – Armands Siliņš.
Māte?
Ļubova Sokolova un Aira Rūrāne.
Sokolova?
Viņa dzied latviski, turklāt kolosāli. Es skatījos uz viņas Erdu mūsu „Nībelunga gredzena” izrādēs, un man nāca prātā Valentīnas māte. Viņa uzreiz piekrita. Vietumis tā ir ļoti grūta loma.
Diriģents?
Modests Pitrens – arī to es zināju uzreiz. Man tik ļoti patika, kā Modests sadarbojas ar Viesturu, iestudējot Pučīni „Triptihu” – kā viņi abi strādāja ar solistu ansambli! Es viņiem esmu ļoti pateicīgs par pleca sajūtu. Starp citu, mazliet no operas tapa arī Modesta lauku mājā netālu no Viļņas. Tur es šovasar vairākas reizes ciemojos.
Vai tev bijušas sarunas ar Viesturu par to, kā iestudēt „Valentīnu”?
Es pilnīgi uzticos Viesturam.
Un tad tu ieraudzīsi rezultātu un apkritīsi.
Ja no vilka baidies, mežā neej.
