Sižeti, kas izstāsta mūs
Intervija ar režisori un scenāristi Agnešku Holandu
16/01/2015
Melnā tērpusies neliela auguma pašpārliecināta sieviete ar īsi apgrieztiem matiem un brillēm kaut ko skata savā planšetdatorā, kamēr televīzija uzstāda kameru un gaismas. Miers, pārliecība, zināma atsvešinātība – to pamana, uzmetot acis Agneškai Holandai. Viņa ir dzimusi Varšavā 1948. gadā, holokaustā cietušā ģimenē, mācījusies Prāgā, tad strādājusi par asistenti pie Andžeja Vajdas un Kšištofa Zanusi, vēlāk pati sāka veidot filmas, un par pirmo pilnmetrāžas filmu („Provinces aktieri”) 1978. gada Kannu festivālā saņēma FIPRESSI prēmiju. 1981. gadā viņa pārcēlās uz Rietumiem, filmēja Francijā, Vācijā, tad ASV. Ir uzrakstījusi scenārijus daudzām Vajdas filmām un Kesļovska ciklam „Trīs krāsas”. Pati filmējusi daudz un dažādas filmas, piemēram, „Pilnīgs aptumsums” ar Leonardo di Kaprio dzejnieka Artura Rembo lomā, „Noslēpumainais dārzs”, „Eiropa, Eiropa”, „Tumsā”, „Pārrakstot Bēthovenu” utt. 2014. gadā viņa pieņēma piedāvājumu inscenēt politiskās televīzijas drāmas „Kāršu nams” trešo sezonu. Pirms tam filmēja seriālus „Noklausīšanās”, „Slepkavība”, „Trimejs”. Arī Rīgā viņa pievērsās seriālu tēmai ar lekciju „Kino un TV – mūsdienu auditorija maina preferences; seriālu nozīme sabiedrisko procesu atainošanā”. Kā Eiropas kinoakadēmijas priekšsēdētāja viņa piedalījās tās balvu piešķiršanā, kas šogad notika Rīgā, kuplinot Rīgas starptautisko kinofestivālu. Un visā šajā milzīgajā rūpju un pienākumu gūzmā – miers, pārliecība, atsvešinātība, nedaudz ironijas.
Pēc sava veidola viņa līdzinās rakstniecei, un savulaik Holandai tiešām ir nācies rakstīt scenāriju tekstus, tāpēc gribēju jautāt, kā viņas prātā rodas stāsti un kādi sižeti spēj viņu aizraut. Televīzija jau ir beigusi filmēšanu, es apsēžos pie galda pretim Agneškai Holandai, stādos priekšā un sāku iztaujāt.
Jūs ne tikai uzņemat filmas un seriālus, bet esat arī uzrakstījusi daudzus scenārijus. Mihails Bulgakovs „Teātra romānā” apraksta, kā galvenais varonis sacer savu stāstu, savu romānu: viņa galvā rodas tāda kā lādīte, kur pārvietojas mazas varoņu figūriņas, skan mūzika, snieg sniegs… Kāds ir jūsu stāstu sacerēšanas veids?
Man ir vajadzīga kāda realitāte, kas mani iedvesmo. Parasti sākotnējā ideja atnāk kāda notikuma vai cilvēka iespaidā. Tā tas ir daudz biežāk, nekā pēc kādas grāmatas izlasīšanas. Tā var būt arī fotogrāfija, vēsturiska fotogrāfija vai glezna, tomēr fotogrāfija man ir tuvāka. Un iztēle atraisās. Taču to, varētu teikt, ierobežo realitātes iespēju ietvari. Idejas, kas līdzinās sātanam vai runcim, kā tas ir Bulgakovam, vai Fellīni ekstravagantajiem tēliem nesaskan ar manu žanru.
Rakstīdama savu stāstu, savā iztēlē to uzreiz redzat kā filmu? Vai arī tas tobrīd ir tikai stāsts, teksts?
Nevar teikt, ka visi scenāriji top vienādā veidā. Taču man ir tāda kā kanva, vispārējas līnijas, pēc tam redzu kaut kādas ainas, kas rodas manā galvā bez secīguma; tā arī pierakstu ne hronoloģiskā kārtībā. Kad sakrājas septiņas astoņas tādas ainas, mēģinu strukturēt; daru to vizuāli – zīmēju lielu grafiku, marķēju personāžus ar dažādām krāsām un sakārtoju to attīstības līnijas. Tad redzu, ka šur tur ir tukšas vietas, kas ir aizpildāmas, ka kāds no personāžiem ‘nevelk’, un mēģinu to līdzsvarot. Tā nav darba tehniskā daļa, bet gan loģiskākā daļa. Turklāt, pirms to daru, man jāsajūt, ka tam visam ir kāds satvars, ka sižets var sākt dzīvot savu dzīvi.
Foto: Andrejs Strokins
Vai, strādājot ar cita uzrakstītu scenāriju, sajūta ir atšķirīga? Vai arī vajadzīga pavisam cita pieeja?
Jau pasen strādāju galvenokārt tieši ar ‘svešu’ materiālu. Tad to pārkārtoju vai daļēji pārrakstu, pati vai kopā ar autoru. Te nostrādā sava veida psiholoģiskas piesavināšanās mehānisms. Pēc kāda laika šo svešo scenāriju sāku sajust kā savu. Un vienlaikus ir arī zināmi ierobežojumi, jo es negribu salauzt sveša darba dvēseli. Tāpēc man jāatrod veids, kā apjaust scenāriju tikpat dziļi un personiski, kā to jau ir izdarījis autors.
Uzņemšanas laukumā vairs nav tik svarīgi, kurš sākotnēji bija autors. Ja tas, piemēram, ir seriāls amerikāņu televīzijai, tad, zināms, pastāv konkrēti ietvari. Tur es vairs neko nevaru mainīt scenārijā. Scenāristi ļoti reti man to atļauj. Bet, kad uzņemu savas filmas, es pastāvīgi kaut ko mainu, līdz pat pašām filmēšanas beigām. Un pat montāžas laikā. Kopā ar scenārija autoru nepārtraukti kaut ko pierakstu klāt vai pārrakstu.
Vai filmējot jūs uzreiz iztēlojaties, kā tas izskatīsies uz ekrāna?
Ne gluži. Es uzkrāju ļoti daudz vizuālu iespaidu, man ļoti ir svarīga ir aktieru atlase. Ja ir iespēja, pati ar to nodarbojos, arī ar pašiem slavenākajiem aktieriem, lai pārbaudītu, cik precīza ir bijusi mana intuīcija attiecībā uz personāžiem, vai aktieris spēj iedzīvināt raksturu, kas izveidojies manā galvā.
Sākoties filmēšanai, man ir trīs elementi – telpa, aktieris un kamera. Un pēkšņi tas viss sakrīt vienā. Vai nesakrīt. (Smaida.)
Filmēšana – tas man ir visiedvesmojošākais posms. Dažiem režisoriem tas ne pārāk patīk, taču man šajā periodā smadzenes un iztēle strādā ar pilnu jaudu.
Kad lasu kāda uzrakstītu scenāriju, es to it kā ‘projicēju’, visu skatu tēlos. Tas scenāriju lasīšanu padara par visai nogurdinošu nodarbi. Iznāk, ka es jau visu filmēju savā galvā. Dažreiz ir tā, ka pirmajā lappusē esmu kaut ko iztēlojusies, bet otrajā lappusē notiek kaut kas pilnīgi pretējs šim manam redzējumam, tad man atkal jāatgriežas pirmajā lappusē un jāiztēlojas no jauna, nu jau no pareizā skatupunkta. Tāpēc es cenšos visiem spēkiem izvairīties, piemēram, no konsultanta pienākumiem; lasīšana man paņem pārāk daudz enerģijas.
Minējāt seriālu filmēšanu. Tie šobrīd ir ļoti populāri. Iespējams, tāpēc, ka cilvēki ir noilgojušies pēc stāstiem, un seriālus kaut kādā ziņā var nosaukt par mūsdienu romāniem. Literatūrā diezgan runāts par to, ka „romāns ir miris” un tamlīdzīgi. Tagad tā ekvivalents ir parādījies uz televīzijas ekrāna. Vai piekrītat, ka seriāli ir jauns romānu paveids?
Jā, manuprāt, auditorija zināmā mērā ir izslāpusi pēc episkuma. Līdzīgi, kā tas bija 19. gadsimtā, kad lielos reālistiskos romānus turpinājumos publicēja avīzēs un žurnālos. Igo, Tolstojs, Dostojevskis savā ziņā bija ‘seriālu rakstnieki’. Auditorija alkst pēc iespējas sekot sarežģītu raksturu kompleksa izaugsmei plašākā mērogā, attīstoties iespējām un variācijām bagātam sižetam. Parasti tādi stāsti kļūst nepieciešami revolucionāros momentos, arī reālistiskais romāns uzplauka industriālās revolūcijas laikmetā. Mēs dzīvojam līdzīgu pārmaiņu laikā, pasaule kļūst neiedomājami fragmentāra, neiedomājami sarežģīta – informācijas revolūcija, seksuālā revolūcija – viss notiek ļoti strauji, un šīm pārmaiņām pagaidām neseko norišu dziļa izpratne un to atainošana.
Tas cilvēkus nostāda bezizejas situācijā. Episkā pieeja ļauj savilkt kopā galus un uzburt pasaules ainu, pat ja šī pasaule izskatās ne pārāk pievilcīga un ir visai ciniska. Šai ziņā ir interesanti, ka pasaule, ko rāda populārākie amerikāņu seriāli, nebūt nav jauka, un personāži ir diezgan briesmīgi. Norises šajā pasaulē ir cietsirdīgas, ciniskas un brutālas. Un cilvēkiem nez kāpēc gribas to vērot un identificēt sevi ar šiem atbaidošajiem varoņiem. Domāju, tas parāda, ka sabiedrībā ir slēpta agresija, kuras uzplaiksnījumi vērojami arī realitātē. Šie seriāli kaut kādā veidā palīdz ar šo agresiju tikt galā.
To bloķējot vai, gluži otrādi, izpaužot?
Grūti pateikt. Nedomāju, ka te var izkristalizēt kādu konkrētu, viegli formulējamu psiholoģisku iedarbību. Taču šie seriāli noteikti atver kādus komunikācijas vai pašizpausmes kanālus, kas ikdienā ir bloķēti.
Proti, jūsuprāt, cilvēkiem vajadzīgi stāsti, kur neiztrūktu hard stuff?
Pirms desmit piecpadsmit gadiem televīzijai vai studijai bija ļoti grūti pārdot seriālu ar nesimpātiskiem varoņiem, pati arī esmu ar to saskārusies un mani darīja piktu tas, ka uz manu sižeta piedāvājumu viņi atbildēja: „Bet šis varonis nav pārāk jauks!” Fuck! You know… Redz, nav pārāk jauks! Tagad viss ir otrādi – tu izklāsti ideju, bet viņi saka: „Varonis ir pārlieku jauks!”
Par daudz mīlīgs…
Jā, par daudz mīlīgs… (Smejas.) Bet tas jau notiek tāpēc, ka tāda ir auditorijas izvēle, nevis tāpēc, ka kāds to ir ieņēmis galvā. Iespējams, nākamais būs tieši mīlīgo, jauko personāžu vilnis…
Jā, kādā brīdī šis būs aizgājis līdz atdurei, un nebūs iespējams virzīties tālāk, nenomainot ekspozīciju. Ja tās lietas aizies līdz karam, un tas nemaz nav tik neiespējami, tad cilvēkiem vairs negribēsies skatīties briesmu stāstus. Mēs nezinām, kas notiks. Pašreiz ir tā, un ir interesanti to analizēt un uzdot jautājumu, kāpēc auditoriju tik ļoti aizrauj sarežģītu un visai negatīvu personāžu stāsti.
Agneška Holanda un Jānis Putniņš diskusijas laikā Rīgā. Foto: Andrejs Strokins
Kāds ir stāsts, ko jūs pati šodien gribētu stāstīt?
Šobrīd nav viegli ‘notvert’ realitāti. Dažus pēdējos gadus mēģināju uzrakstīt scenāriju, kas būtu patiess stāsts par ikdienas dzīvi tādā valstī kā Polija. Līdz šim tas nav izdevies. Tad es paņēmu kādas manas paziņas romānu, visai dīvainu un neparastu. Un ļoti atšķirīgu no visa, ar ko esmu saskārusies iepriekš. Tā nu abas visu gadu ar to ņemamies, un tas man ir sava veida eksperiments. Stāsts, ko gribētu izstāstīt… Tam būtu jāskar dažu mūsdienu mistēriju. No tā, ko redzu, un skatos es daudz kā eiropiešu, tā amerikāņu, un arī aziātu filmas, no visām tām tikai dažas patiešām skar šo mistēriju. Patiesi stāsta par to, kas visapkārt notiek. Beidzamā no redzētajām filmām, kas izraisīja šādu sajūtu, šķiet, bija Zvjaginceva „Jeļena”; tā nav pati jaunākā viņa filma, ne „Leviatāns”, bet iepriekšējā. Ļoti vienkārša filma, kas spēja izdarīt ļoti dziļu griezumu mūsdienu miesā.
Kur pārsvarā dzīvojat – Polijā vai ārzemēs?
Dzīvoju divos kontinentos un trijās valstīs un filmēju diezgan daudz, tāpēc dzīvoju tur, kur tas notiek. Nesen filmēšanas laikā gadu dzīvoju Prāgā. Šobrīd filmēju amerikāņu televīzijai un braucu uz dīvainām vietām, tādām kā Jaunorleāna un Baltimora.
Ko domājat par šīm divām pasaulēm – Austrumu un Rietumu Eiropu? Vai 25 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas esam kļuvuši savstarpēji līdzīgāki?
Šīm pasaulēm ir daudz kopīgu problēmu, daudz kopīga estētikā, taču mums ir atšķirīgas… rētas un kaites. Turklāt nevar sacīt, ka visām postkomunisma valstīm šīs rētas un kaites ir vienādas. Atšķiras gan tās, gan tas, kā mēģinām no tām izvairīties, paslēpties – arī to darām atšķirīgi. Tas ir visai interesanti, tomēr, šķiet, vairums cilvēku nespēj ar atvērtām acīm uztvert savu realitāti, savu pagātni. Slēpjas, vairoties no īstenības. Un šis eskeipisms izpaužas visdažādākajās kiča idejās – naudā, tirgū, nācijā, baznīcā. Tā nu iznāk, ka Milošam Formanam taisnība: vairums vēlas dzīvot valsts aizsegā, nevis džungļos. Ir uzradušies visādi populisti, iespējams, Baltijā tas nav tik pamanāmi, taču Polijā, Rumānijā, Slovākijā Čehijā viņi ir stipri savairojušies. Tie ir meļi, kas piedāvā cilvēkiem fake solutions for real problems (viltus risinājumus reālām problēmām). Cilvēki sapņo par brīvību, taču, kad tā brīvība ir atnākusi, izrādās, ka to grūti realizēt. Un situācija ir līdzīga arī Rietumu valstīs – Itālijā un Francijā sazīmējami līdzīgi simptomi. Tomēr tur ir iesakņotas demokrātiskas institūcijas, kas joprojām spēj funkcionēt. Kaut patiesībā nekas vairs nefunkcionē, kā nākas. Esam dziļā krīzē, tāpēc jau man šķiet, kas jāuzņem vienkārša filma par to, kā viss patiesībā ir, taču, iespējams, man nav pietiekoši talanta, lai to paveiktu.
Foto: Andrejs Strokins
Pirms 25 gadiem cilvēki saistīja lielas cerības ar brīvo tirgu, kas automātiski dos kāroto brīvību. Uz ko mums būtu jācer šodien?
Brīvais tirgus nedara mūs brīvus, to sapratu jau tad, kad uzņēmu savu pirmo filmu Amerikā, jo tie, ar kuriem nācās strādāt tur, bija vēl lielāki kolaboranti, nekā tie, kurus par tādiem uzskatīja Polijā. Kolēģi neprātīgi baidījās, ka liks vilties tiem, kam pār viņiem ir kaut kāda vara, piemēram, man pašai, studijas producentei. To sapratu, kad pajautāju, ko mans asistents domā par dažiem maniem lēmumiem. Pēkšņi manā priekšā bija briesmīgi nobijies cilvēks bālu vaigu. Un viņš sacīja, ka viss ir tieši tā, kā es to redzu. Vajadzēja daudz laika, lai viņš atvērtos, sajustos drošs attiecībās ar mani un patiesi dalītos savā redzējumā. Sapratu, cik ļoti šie cilvēki ir atkarīgi no sava darba – kredītkartes viņus padara par vergiem. Viņi kredītā pērk mājas, kredītā skolo bērnus, kredītā saņem medicīnisko palīdzību. Un katrs kļūst atkarīgs no korporācijas labvēlības. Tādu konformisma līmeni Polijā netiku redzējusi, varbūt Čehoslovakijā 1968. gadā, taču tur tas bija dramatiski, jo valdīja vardarbība. Šeit nekā tāda nav, brīva valsts, brīvs tirgus, bet cilvēki pilnīgi nobloķēti.
Uz ko lai cer?
Gribat sagaidīt no manis risinājumu? Man tāda nav. Droši zinu to, ka mums pietrūkst diženu ideju. Un autoritāšu, kas nāktu ar tādu kā jaunu reliģiju jeb jaunu koncepciju, lai analizētu realitāti. Idejas, kas te visapkārt spieto, ir otrreizēja izejviela, pārpalikumi no kaut kā kreisa vai kaut kā labēja 20. gadsimtā.
Vai mums nāktos padomāt par to, ka jāizaudzina domātāju paaudze?
Droši vien… Taču šobrīd ideju trūkums, cerību trūkums padara cilvēkus par vieglu medījumu populistiem, kas pūlas apvienot cilvēkus rases vai nācijas, naida vai Dieva vārdā. Mēs redzam, cik strauji šīs māņu idejas aizved pie gandrīz fašistisku režīmu rašanās.
Vai kādā no mūsdienu režisoriem saskatāt tādu, ko varētu saukt par labu domātāju?
Protams, ir režisori, kas ir apveltīti ar spēju iedziļināties lietu būtībā. Tāds ir Haneke, Zvjagincevs… Daži irāņu puiši… Turku režisors Džeilans. Tiesa, savā beidzamajā filmā viņš ir nedaudz atkāpies no šī ceļa, kļuvis mazliet par daudz komfortabls.
Iespējams, ir jānāk jaunai režisoru-sieviešu paaudzei?
Šai ziņā esmu diezgan stipri vīlusies. Pirms desmit piecpadsmit gadiem domāju, ka iestājas sieviešu laiks, ka viņām izdosies atrast jaunu ceļu. Neizdevās. Ir, protams, interesantas režisores, piemēram, Polijā iesācēju vidū interesantu meiteņu ir vairāk nekā puišu. Taču visbiežāk viņas vienkārši pazūd pēc pirmās filmas. Sievietēm ir sarežģītāk, jo vienlaikus ir jāatbild par daudzām lietām – ģimeni un tā tālāk. Patiesībā es nemaz nezinu, kāpēc tā notiek, vienkārši pagaidām ir tā.
Šī ir jūsu pirmā vizīte Rīgā?
Biju šeit septembrī un jau esmu mazliet apskatījusi pilsētu.
Varbūt, pastaigājoties pa Rīgas ielām, iztēlojāties, kādas filmas šeit varētu uzņemt?
Jūs te daudz ko varat uzņemt. Arhitektūra ir visai eiropeiska. Tā varētu būt pilsēta Vācijā, dažviet tā varētu būt Skandināvijas pilsēta, un kaut kādos punktos tā varētu būt Krievijas pilsēta. Tā ir laba vieta vesternam, filmai ar spraigu darbību. Bet to, ko jūs paši varētu nofilmēt par savu valsti, kāds varētu būt šis stāsts, to tajās pāris dienās, ko esmu šeit pavadījusi, es nevarēšu vis noformulēt.
