Mežonīgās pierobežas lauztie priekšstati
Ekspresintervija ar mūziķi Laimu Jansoni
Rita Kaže-Zumberga
27/01/2015
Foto: Valentīns Nagibins, Elīna Gaitjukeviča, Paul Nilsen
„Materiāls, ko komanda apstrādāja, lai izveidotu „Mežonīgo triloģiju”, ir daudzreiz apjomīgāks par izrādē novērojamo. Ikviena vieta, kur pabijām, atstāja pēdas – safilmēta materiāla stundas, iepazītus ļaudis un pētījumus. Tie vairs nav tikai stāsti. Lai mazliet vairāk ļautu ieskatīties mūsu pieredzētajā, videomākslinieks vienlaicīgi radīja videostāstu, kurš performances laikā paralēli būs redzams fonā, atainojot mūsu satiktos cilvēkus, citējot viņu spilgtākos izteikumus par vērtībām vai problēmām, bet pāri visam, protams, – kustība, deja, kas visu iepriekšminēto paudīs daudz simboliskākā valodā. Un nepārprotami, lai katra no triloģijas daļām iegūtu savu noskaņu, dejotājiem bija jāļaujas drosmīgiem izaicinājumiem. Es pieņemu, ka izrādes laikā cilvēki uzzinās daudz ko jaunu. Arī es esmu viena no tiem – varbūt pat salauzu kādus savus priekšstatus par Latviju,” godīgi atzīstas mūziķe Laima Jansone, lūgta īsumā ieskicēt laikmetīgās dejas uzvedumu, kas šodien, 27. janvārī, Arhitektūras un mediju centrā H2O6 piedzīvos Latvijas pirmizrādi.
„Dejas anatomija” iepazīst citu valstu dabu
Skatītāji „Dejas anatomijas” izrādē–performancē „Mežonīgā triloģija” caur kustību, dzīvo mūziku un video stāstiem pieredzēs Norvēģijas, Dānijas un Latvijas pierobežu teritoriju kopienu portretējumu, kur centrālā nozīme piešķirta vietējo iedzīvotāju vērtībām un apdzīvotajām vietām kā identitātes veidotājām. Savulaik ideja aizsākusies laikmetīgās dejas rezidenču programmas Wilderness ietvaros, kas radošajai komandai 2013. gadā sniedza iespēju viesoties Dānijas ciematā Toflundē, Norvēģijas pilsētā Hammerfestā, bet 2014. gada vasaras sākumā pēc pašu iniciatīvas tika apmeklēts Latvijas pierobežas ciems Indra. Dažādos veidos fiksējot vietējo iedzīvotāju stāstus un ikdienas dzīves epizodes, papildinot ar radošās komandas gūtajiem iespaidiem un vērojumiem, tapis krāšņs vēstījums kā no vēsturiskā, politiskā un sociālā, tā arī klimatisko apstākļu un teritoriālā skatupunkta.
„Dejas anatomija” Toflundē, Dānijā
„Augustā Mariehamnā prezentējot „Mežonīgo triloģiju”, saskārāmies ar pirmo lielo izaicinājumu – tā kā tā vēl nebija gatava izrāde, bet ‘darbs procesā’, mums bija tikai gaismu plāna iestrādes, kas vēl nebija izmēģinātas dzīvē, tāpat visu sarežģīja fakts, ka gaismotājs Dāvis Burmeisters toreiz nevarēja doties mums līdzi. Viņš izstrādāja ‘ideju ieteikumu’ plānu, kuru tad ņēmām kopā ar mums un ļāvām uz vietas notikt interpretācijai. Tas bija liels pārbaudījums – sadarboties ar vietējo gaismu mākslinieku, iedziļināties, izprast un vizualizēt otra cilvēka domu gājienu, kas bija uzlikts uz papīra. Bet komandas darbs attaisnojās, un gala rezultāts bija pārsteidzoši labs un ļoti tuvs iecerētajam. Tagad par lielāko izaicinājumu jāsauc scenogrāfijas uzbūve, kurai izplānoti aptuveni pieci dažādi risinājumi, bet, kā tas strādās dzīvē, to uzzināsim tikai 27. janvāra vakarā. Vēlos piebilst, ka Latvijas pirmizrādes tapšanā mums jāsaka liels paldies augstskolai RISEBA un īpaši tehniskajam atbalstam – Ģirtam Ozoliņam,” organizatoriskās puses skaudrāko daļu dara zināmu izrādes producente Zane Estere Gruntmane.
Nav noslēpums, „Mežonīgā triloģija” ir apvienības „Dejas anatomija” un skatuves mākslas producentu kompānijas PIGEON-BRIDGE sadarbības auglis, kur radošās komandas sastāvā ir dažādu sfēru profesionāļi: Elīna Gaitjukeviča, Agnese Bordjukova, Edgars Šļakota, Anda Skrējāne, Raitis Ābele, Valentīns Nagibins, Arvīds Augšups, Anete Vanaga, Dāvis Burmeisters un arī koklētāja Laima Jansone, kuru nedēļas nogalē izdevās pierunāt uz telefonsarunu, lai iztaujātu par piedzīvoto.
Jansones veikumu sarakstā šis nav pirmais mēģinājums saprasties ar citu žanru – savulaik par mūziku laikmetīgās dejas izrādei „3/4 ūdens” Ģertrūdes ielas teātrī viņa pat izvirzīta „Spēlmaņu nakts” balvai (2013). Taču, kā vēlāk sarunas gaitā noskaidrosies, lai arī koklētāja bijusi triloģijas idejas un mūzikas autore, kā arī izpildītāja, Latvijas izrādēs viņu aizvietos Kaspars Putriņš. „Domāju, ka viņš būs lielisks un piedos papildus garšu un skaņu,” jautājošo toni manā balsī nomierina Laima.
Laima Jansone „Mežonīgās triloģijas” tapšanas procesā
Laima, kā tas nākas, ka medijos jau apzināti tiekat dēvēta par starpnozaru jeb starpžanru mūziķi?
Pati sevi gan tā nedēvēju, bet ir bijuši projekti, kuri saukti par starpnozaru projektiem. Kokle varbūt ir mana zināmākā izpausme, bet interešu loks ir krietni plašāks, tāpēc dabiski interesējos par dažādiem citiem mākslas veidiem, kuru vidū arī deja. Manuprāt, laikmetīgajā dejā ir ļoti daudz improvizācijas elementu, no kuriem var ievērojami mācīties arī mūziķi. Vispār tas ir ļoti saistoši, ka impulsus var aizgūt ne tikai no muzikālas skaņas, bet arī no kustības.
Jums pieder izteikums, ka „mūzika un kultūra spēj panākt tādu sapratni starp cilvēkiem, kas nav pa spēkam likumiem, varai un verbālai sarunai”. Kā tas izpaudās „Mežonīgās triloģijas” tapšanas procesā – vai iemanījāties sadraudzēties ar Norvēģijas, Dānijas un Latvijas pierobežas teritoriju kopienām?
Jā, es domāju, ka izdevās – draudzība radās ārkārtīgi aizraujošā un muzikāli pilnveidojošā izziņas procesā, ko pastiprināja komandas patiesā interese par vietējo cilvēku dzīvēm, viņu kultūras un vēstures saistību ar skaņu. Tāpat paralēli visam – dejotāji vienmēr organizēja meistarklases, piemēram, Norvēģijā strādāja skolā ar bērniem, bet Dānijas folkskolā ar studentiem, kur notika dalīšanās caur māksliniecisko prizmu. Tādos brīžos valoda kļūst sekundāra.
Man pašai visinteresantākā pieredze bija tieši Piedrujā, Latvijas ciemā Indra, kur pārstāvētas dažādas mazākumtautības, bet vislielākā populācijas daļa pēc izcelsmes ir baltkrievi, sarunvaloda ir krievu, bet pasē kā nacionalitāte norādīta – latvietis. Tā kā tā ir izbijusi Polijas teritorija, tur valda katoļu baznīca, kas savukārt nozīmē, ka dievkalpojumi tur notiek poliski. Tāpēc šo cilvēku jautājums – „kā tad man justies?” – ir diezgan pamatots. Sajūta ciemā ir neparasta, bet tieši tā mūs visus pilnveidoja, tur bija daudz, ko mācīties un apgūt.
Es pieņemu, ka māksla ir tā valoda, kas ir mazliet virs politiskajiem lēmumiem, kuri šķiro – kādā valodā tad mums runāt vai nerunāt, kas ir pareizi un kas nav. Jo tiesa – mums visiem ir daudz augstākas vērtības, kas ir krietni vienojošākas par sadzīviskajām lietām. Māksla ir tā, kas šīs vērtības pauž un paceļ cilvēku virs ikdienas līmeņa.
Akefjordas kamieļi
Dokumentējot iedzīvotāju stāstus un ikdienas dzīves epizodes, noteikti kopā ar radošo komandu saskārāties ar kādiem interesantiem novērojumiem. Vai varat kādu no tiem ieskicēt Arterritory.com lasītājiem?
Izveidot izrādi tiešām bija diezgan grūti – par katru no šīm trim daļām, šīm apdzīvotajām vietām varētu izveidot atsevišķu, tieši tikpat apjomīgu izrādi. Stāsti bija daudz, brīnišķīgi un spēcīgi, tāpēc būtu grūti izvēlēties tikai vienu, pašus spilgtākos notikumus pat mazliet cenzējām politisko un citu apsvērumu dēļ (smejas). Jāatzīst, pārsteidzošā kārtā šīm pierobežu teritorijām un cilvēkiem ar tik dažādajām izcelsmēm un atšķirīgo kulturālo slāni ir daudz kas kopīgs un vienojošs.
Izrādē gan tas neparādīsies, bet viens no neparastākajiem atgadījumiem bija pirmajā braucienā uz Norvēģiju – no Hammerfestas ar kuģi mēs pārcēlāmies uz pavisam nelielu saliņu aiz polārā loka – Akefjordu (Akkarfjord), kuras mērogu kontekstuāli iezīmē fakts, ka tur dzīvo aptuveni 70 cilvēki. Kad nokāpām no kuģa, mūs gaidīja diezgan liels pārsteigums – uz vienas mazas salas atrodas absolūta ļaužu esence. Priekšstats, ka tur būs tikai daži sāmi, ziemeļbrieži un vairāk nekas, bija krietni maldīgs – patiesībā tur bija ļoti daudz un dažādi cilvēki. Kā pirmo iepazinām somāļu ģimeni, ko noteikti pašos nomaļākajos Norvēģijas ziemeļos negaidījām. Tad iepazināmies ar vācu izcelsmes skolotāju, kas strādā par vietējās skoliņas direktori. Un kad starp šiem dažiem desmitiem cilvēku visbeidzot satikām arī vienu norvēģu ģimeni, izrādījās, ka viņi ir cilvēki, kas mājās tur kamieļus. Aiz polārā loka! Lai cik neticami tas neizklausītos, tieši tā tas arī ir, un viņu arguments ir balstīts ticībā, ka tur attīstīsies tūrisms un visi, kas vien vēlēsies, varēs kamieļu mugurās vērot ziemeļblāzmu.
Agneses Bordjukovas solo ar Dānijas karogu
Kā radošā komanda tika galā ar uzdevumu parādīt vietējo iedzīvotāju spilgtākos identitāti veidojošos aspektus, piemēram, sociālos un politiskos?
Skatītājam, kurš pārāk daudz neinteresējas par laikmetīgo deju, visburtiskāk un visvienkāršāk tas būtu uztverams triloģijas otrajā daļā par Dāniju, kurā redzams ļoti izteiksmīgs dejotājas Agneses Bordjukovas solo ar Dānijas karogu. Tajā teritorijā, kur mēs bijām – dienvidu Jitlandē – Dānija robežojas ar Vāciju, tādēļ likumsakarīgi tur dzīvo arī vācu izcelsmes iedzīvotāji, bet nacionalitātes tēma ir diezgan tuva. Stāsts pagalam vienkāršs – dāņiem savs karogs ir ļoti svarīgs, un, ja vien vēlas, pie mājas viņi to var izkārt katru dienu. Savukārt vācu izcelsmes iedzīvotāji šajā teritorijā tos drīkst izvietot tikai svētku dienās. Tie ir nerakstīti, bet strikti noteikumi. Bet tas neliecina par divdomīgām situācijām, kā varbūt esam samanījuši Rīgā attiecībā uz Latvijas karogiem – viņi patiešām lepojas ar savu nacionālo izcelsmi un ar pašapziņu viss ir kārtībā.
„Dejas anatomijas” kolektīvam pacīkstēties ar sniegu sanāca visnotaļ bieži
Izrādes tapšanas procesā pabijāt ziemeļu valstīs un piedzīvojāt arī skarbākus laikapstākļus - kā dejotājiem veicās, viņi labi sadzīvoja ar svārstīgo klimatu?
Brīnišķīgi. (Smejas.) Bet izrādē vislabāk to palīdzēs saprast tieši video, kurā dokumentēti gan cilvēki, gan apkārtējā daba un pat sarunas. Atceros kādu neatkārtojamu momentu Norvēģijā – uz skarbo Akefjordas kalnu ainavu fona, mīnus 20 grādu salā, dejotāji bez cepurēm un cimdiem ārā dejoja. Viņi upurējās tikai tāpēc, lai būtu skaistāks kadrs! Protams, kad pēcāk skatās video, šķiet, jā, skaista ainava un viņi dara savu darbu, bet īstenībā tie bija ļoti, ļoti skarbi apstākļi, un dejotāji nudien pozitīvi uztvēra situāciju kā izaicinājumu, nenobijās un vienkārši izpildīja – satriecoši dejoja!
Kādā no atpūtas brīžiem Akefjordā, satiekoties ar ziemeļbriežiem
Ja mani aprēķini nav maldīgi, „Mežonīgā triloģija” ir jau ceturtais projekts, kurā esat muzikāli pielikusi roku laikmetīgajai dejai. Vai šo sfēru samīšanās kļuvusi sirdij tuva? Laikmetīgā deja kļuvusi par kaut ko savu?
Jā, es teiktu, ka man ļoti patīk tas veids, kā notiek laikmetīgās dejas radošais process, arī kā tiek pielietotas konceptuālās un improvizatoriskās tehnikas. Laikmetīgā deja ir daudz atvērtāka, tā daudz brīvāk un drošāk ieplūst mākslas pasaulē, nekā to spēj laikmetīgā mūzika, kas dažbrīd pat saucama par absolūti racionālu. Lai arī dažbrīd tā ārēji var izklausīties haotiska, tomēr katra nots ir precīzi pierakstīta, kas ne vienmēr attaisnojas. Kas interesanti – laikmetīgās dejas pasaulē daudz vairāk strādā komandā, daudz vairāk ieklausās viens otrā un papildina. Mūzikas procesu un komponistu vēlmi es raksturotu kā daudz egoistiskāku, savukārt laikmetīgajā dejā radošajā procesā ego ir jānoliek malā, kas ir ļoti forša pieredze.
„Mežonīgās triloģijas” vadmotīvs - kokle
Vai etnokokle piešķīra „Mežonīgajai triloģijai” ko tādu, ko nespētu neviens cits instruments?
Jāatzīst, lai gan izrādē kokle tiek izmantota kā tāds vadmotīvs, piedalās arī citi instrumenti – taustiņi, mazliet perkusijas un citas atsevišķas skaņas. Taču tieši kokle ir bijusi līdzi uz visām iepriekšminētajām vietām un tikusi daudz spēlēta. Ja mēs dodamies uz kādu no pasaules malām iepazīt cilvēkus un viņu identitāti, tad šis instruments ir viena no koncentrētākajām lietām, ko savukārt iedot no sevis – parādīt kā savas identitātes iezīmi. Man liekas, ka tas ir diezgan teicams process – ne tikai braucam paņemt, bet mums ir ko parādīt un iedot no sevis.
Tāpat jāpiemin, ka šajā eksperimentālajā, bet ne mazāk aizraujošajā procesā mēs visi ar dejotājiem mijiedarbojāmies. Daudz ko iemācījos no viņiem, tāpat viņi no manis – piemēram, es norādīju, kā vēlos, lai viņi izpaužas ar skaņas palīdzību, un dejotāji ļoti atvērti to izpildīja. Varbūt pat šeit manāma atšķirība no klasiskiem mūziķiem – dejotāji nebaidās šķērsot zināmo un iepazīt svešu lauciņu. Ir skaidrs, ka viņi nekad nelasīs partitūras un nesekos līdzi nošu lapām, tāpēc bija noteikti meklējumi, kā darboties, lai viņi spētu izpausties un viss varētu saskanēt ar Dānijas un citu valstu skaņu ainavām.
„Dejas anatomija” dienvidu Jitlandē, Dānijā
Tikai pāris nedēļu garumā mums būs iespēja iepazīties ar jūsu veikumu „Mežonīgās triloģijas” izrādēs, bet varbūt ir kādas citas norises, ko varam sagaidīt no jums tuvākajā nākotnē?
Šobrīd man notiek aktīva koncertdarbība ar jau iepriekš ieplānotiem braucieniem, bet kā aktualitāti joprojām varu minēt projektu „Zarbugans”, kas tapis sadarbībā ar kontrabasistu Andri Grunti un perkusionistu Arti Orubu. Tas arī droši saucams par starpžanru darbu, kurā savienojas etno, džezs un elektronika jeb efektu pedāļu izmantošana utt., tā ir tādu elementu saplūšana, kas vienai cilvēku daļai patīk, bet kādai citai daļai liekas pilnīgi nepieņemama. Savukārt man pašai tas ir absolūti kaifīgs muzicēšanas process (smejas).
„Mežonīgās triloģijas” pirmizrāde 27. janvārī, izrādes 28. un 29. janvārī, 9. un 10. martā - plkst. 19:00. Norises vieta: Arhitektūras un mediju centrs H2O6 (Ūdens iela 6, Pārdaugava). Biļetes var iegādāties „Biļešu paradīzes” kasēs un www.bilesuparadize.lv.
