Pieci un daudzsološi
Saruna ar jaunajiem režisoriem Jāni Ābeli un Martu Hercu
Rita Kaže-Zumberga
03/02/2015
Publiskajā vidē mazu ažiotāžu sacēlusi ziņa par Latvijas Kultūras akadēmijas 2014. gada kino režijas maģistru diplomdarbu pirmizrādi – sākotnēji organizatori 4. februāra kino seansa apmeklētājus paredzēja ietilpināt mazajā zālē, bet, novērojot milzīgo interesi, tika pieņemts lēmums jauno režisoru īsfilmas rādīt Splendid Palace lielajā zālē, kas domāta jau aptuveni sešsimt cilvēku auditorijai.
Sekojot līdzi zīmīgajām aizgājušā gada veiksmēm vietējā kino dzīvē, kad skatītājus iepriecināja vairākas pasaules līmeņa latviešu filmas, gluži saprotama kļūst vēlme noskaidrot jauno režisoru varēšanu un pūliņu augļus. Īpaši to uzkurina kursa vadītāja, režisora Gata Šmita izteikumi, ka šie studenti saņēmuši augstvērtīgu profesionālo treniņu un katrs no tiem ir spējis izveidot savu neatkārtojamo un personisko rokrakstu, vai vēl vairāk – savā ziņā piedzīvojumu kinozālē sola izbijušais Ņujorkas Universitātes profesors Boriss Frumins, kurš seansu raksturo īsi: “Piecas dažādas filmas no pieciem daudzsološiem talantiem”.
Kādus pārsteigumus sagatavojuši un ko filmu tapšanas procesā apjautuši LKA 2014. gada kino režijas maģistri, Arterritory.com centās noskaidrot svētdienas vakarā kādā smalkmaizīšu kafejnīcā, – veidojot fonu jestrai pensionāru kompānijai, divi no gaidāmā notikuma vaininiekiem Jānis Ābele un Marta Herca atļāvās mazajai sarunai piešķirt vieglumu un atklāt arī kādas kuriozākas nianses.
Marta Herca. Foto: no personīgā arhīva
Aizsākot sarunu, labprāt uzzinātu jūsu domas - vai dzīvojot Latvijā, lēmums kļūt par kino režisoru ir viegls? Ar ko jārēķinās?
Marta Herca: Mums katram šie lēmumi izrietēja no dažādajām pieredzēm – vienam tā ir pamatīgāka, citam ne tik ļoti. Man nebija tāda konkrēta apņemšanās – es tagad kļūšu par kino režisori un to vien dzīvē darīšu kā filmēšu; jau iepriekš daudz ko biju pasākusi, savulaik studējusi žurnālistiku, strādāju normālā darbā, līdz notika visādas nejaušības un es, īpaši nealkstot taisīt aktierkino, tomēr izvēlējos šīs studijas. Un tas viss tādēļ, lai veidotu dokumentālo kino, kas lielā mērā ir likumsakarīgs žurnālistikas turpinājums.
Jānis Ābele: Manā gadījumā tā tiešām bija pārliecība. Nebiju sastādījis nekādas listītes ar profesijām, kurām izsvērtu plusus un mīnusus, vienkārši bija ilūzija, ka jānodarbojas ar to, kas patīk visvairāk, un tad jau visi pārējie aspekti paši par sevi sakārtosies, nauda nāks pati. Šie ir iekšējie nemainīgie argumenti, vienalga – vai es dzīvotu Latvijā, Polijā vai Francijā.
Jānis Ābele. Foto no “Augstāk par zemi” filmēšanas laukuma. Foto: Edgars Priedītis
Pastāstiet, lūdzu, kā izpaužas augstvērtīgais profesionālais treniņš, kuru jūsu prasmju pamatos ielikusi Kultūras akadēmija? Kāda bija studiju ikdiena?
J. Ā.: Galvenais šīs augstvērtības iemesls bija viena persona – Boriss Frumins no Ņujorkas Tisch skolas, kurš, ja nemaldos, šobrīd pensionējies un viņa vietā par pasniedzēju tur strādā Spaiks Lī. Taču, jā – studiju laikā divas reizes mēneša garumā mums atcēla visas pārējās lekcijas un mācības, lai dotu iespēju katru dienu komunicēt ar viņu un iemācītos ko jaunu, pildot uzdevumus un treniņus. Tajā laikā ļoti intensīvi domājām par kino, kas arī ir šis minētais augstvērtīgais materiāls. Pamatā tā bija stāstu rakstīšana un scenārija veidošana, jo pašam Fruminam bija slavens izteikums – “Good movie is well edited script” (Laba filma ir labi samontēts scenārijs - J.Ā.). Tātad viss pārējais – glīts operatora darbs, smuki kadri, labi aktieri vai jauka mūzika – tā ir amatniecība, bet pati filma ir šī stāsta uzrakstīšana un izstāstīšana, ko otrreiz dara arī montāžas procesā. To mums studijās drillēja bieži.
Foto no “Augstāk par zemi” filmēšanas laukuma. Foto: Edgars Priedītis
M. H.: Tā kā mēs bijām salīdzinoši maz – vidēji desmit cilvēku – notika diezgan individuāls mācību process, kura laikā dabūjām pacīnīties viens pret vienu par savām idejām. Tāpat bez Borisa Frumina izceltu vēl citus lieliskus pasniedzējus, kuru vidū principā ir tie, kas šobrīd uz Latvijas kino skatuves spēlē nozīmīgākās lomas – Pēteris Krilovs, Dāvis Sīmanis un Gatis Šmits, kurš šobrīd laikam vairāk darbojas teātrī, bet savulaik tomēr arī izgājis Amerikas skolu. Visi dēvējami par augsta līmeņa teorētiķiem.
J. Ā.: Plānveidīgi uz papīra visi maģistru kursi ir līdzīgi, bet praktiski tomēr nav. Tāpat novēroju, ka šajā kursā jau no pirmajiem darbiem visiem nesās prāts ne tikai klusi paņemt kameru un vienā istabā rāmi kaut ko pafilmēt, bet bija arī vēlme šo treniņu veikt pašam ar sevi un iet līdz maksimumam, iegūt savā komandā pēc iespējas labākus profesionāļus, kas reizēm kaut kādā ziņā prasīja pat sevis salaušanu. Taču beigu beigās šīs diplomdarbu filmas tika radītas profesionāļu lokā, kopā ar tādiem ļaudīm, kam debija vai pirmie darbi ir tālā pagātnē. Lielākoties šo komandu lokā ir vietējie kino profesionāļi ar pilnmetrāžas filmām bagāžā.
Foto no “Augstāk par zemi” filmēšanas laukuma. Foto: Edgars Priedītis
Zinot Latvijas ikgadējo situāciju kino jomā, kur notiek skaļi cīkstiņi par salīdzinoši nelielo finansējumu no Kultūrkapitāla fonda, vai studiju laikā tika apzināti attīstītas režisoru prasmes menedžēt, producēt un piesaistīt privāto finansējumu, lai nākotnē būtu vieglāk realizēt savus projektus?
M. H.: Mūs sūtīja uz visiem Latvijā notiekošajiem pičingiem, lai redzētu un sagaršotu to procesu, lai saprastu, kā tas notiek. Reizēm daži no mums pat piedalījās ar saviem projektiem un darbiem.
J. Ā.: Bija arī atsevišķs kurss, bet nesauktu to gluži par laušanos iekšpus producēšanas sfēras. Par to tika runāts, un ne tikai šī vārda šaurajā izpratnē, - būtībā mūsu pasniedzēju benefice bija atklāti stāstīt visu par savu darbu. Tā, piemēram, Dāvis Sīmanis vaļsirdīgi klāstīja montāžas nianses un savu personīgo pieredzi naudas pičošanā, pēcāk visu par filmēšanu, – nekad nenodalot tēmas mācību procesā.
M. H.: Tā kā diplomfilmām producenti bijām mēs paši, mācību procesā izgājām cauri arī tāmju gatavošanai, iesniedzām projektu, bija arī aizstāvēšanās un pičošana – tāda kā improvizēta prakse, kas pārtapa reālajā – lai gan Kultūrkapitāla fonds atbalstīja mūsu filmu tapšanu, lielāko daļu tāpat mums nācās piesaistīt kādā citā veidā, sarunājot un cīnoties.
Filmējot “Mans kauss plūst pāri malām”. Foto: no Martas Hercas personīgā arhīva
Gatis Šmits minēja, ka katrs no maģistrantiem ieguvis savu neatkārtojamo personisko rokrakstu, vai varat ieskicēt, kādas nianses, pēc jūsu domām, saskatāmas savās un kolēģu režijas prasmēs?
J. Ā.: Tas ir pats šarmantākais, - atsvešinoties no sava kursa un palūkojoties no malas, varu atklāti teikt – mēs tiešām esam ar ļoti dažādām gaumēm, kas redzami izpaužas šajās diplomfilmās. Man uzreiz ienāca prātā, ka vieglāk raksturot tieši Juriju Skorobogatovu – kamēr mēs pārējie mainījāmies un ‘meklējāmies’ cauri saviem darbiem, viņam bija ļoti konkrēta vīzija – kriminālās komēdijas žanrs, kas automātiski nozīmē skrupulozu scenārija rakstīšanu, lai ikviens mazais elementiņš saslēgtos un būtu beigās tas svarīgais klikšķis. Varētu teikt, tāds latviešu ‘Gajs Ričijs’. (smejas)
M. H.: Savukārt Valērijs Oļehno nāk no dejas pasaules – iepriekš ar to tik ļoti aizrāvies, ka tādējādi tas šobrīd skaidri saredzams viņa kino daiļradē. Viņš pats arī ir ļoti plastisks, bet neticamā veidā šī sajūta tiek panākta arī filmā, tā ir dejas caurstrāvota un plūstoša. Pat savus aktierus viņš piespiež kļūt par tādiem kā dejas dalībniekiem. Un noteikti jāpiemin – Valērijam ir izteikta vizuālā domāšana, spēcīgāks instruments, ar ko viņš būvē kadrus.
J. Ā.: Madara Didrihsone, iespējams, ir interesantākā personībā mūsu kursā – viņa iet tādā kā konceptuālā kino pavadā, kur par spēcīgo pusi kalpo tieši pieredze un montāžas prasme. Pievilcīgais aspekts – viņas filmas koncepcijā klātesoša ir cilvēcība, kas ierasti ir retums šajā kino žanrā. Arī diplomfilma par kvantu fizikas pasniedzēju nav nejauša, – Madarai ir bakalaurs matemātikā, tāpēc pratusi šo tēmu izkost cauri. Nevarēšu izteikties precīzi, bet kaut kādā mērā filma konstruēta un balstīta tieši fizikā, kur aktieris vairs nav tikai kadra kompozīcijas sastāvdaļa, bet notiek arī dzīve.
M. H.: Man šķiet, ka Jāņa (Ābeles – red.) stiprā puse ir tā, ka viņš, esot franču jaunā viļņa ietekmē, mēģina risināt eksistenciālas tēmas caur tādu iejūsminošu vieglumu, it kā vieglu stāstu. Tajā pašā diplomfilmā ar mīlas stāsta palīdzību viņš risina dramatiskas dzīves jēgas tēmas. Vai vēlies ko piebilst?
J. Ā.: Jā, pats esmu apzinājies, ka tajos brīžos, kad visi citi grib vēstīt tos ‘lielos’ stāstus, tad man tieši šķiet interesanti izstāstīt mazos – tik mazus stāstiņus, cik vien varu. Bet par Martu (Hercu – red.) runājot – tā arī ir, kā viņa sākumā izteicās – sākotnējā patika pret dokumentālo kino kaut kādā ziņā rezultējusies jaunā salikumā. Ar vienu kāju esot iekšā aktierkino, radies interesants pretstats – no vienas puses saskatāms inscenētais kino, bet it īpaši diplomdarbā tas mijās ar kaut ko dokumentālu. Tāpat vienmēr nepamet sajūta, ka cilvēks runā par kaut ko tādu, ko zina. Laikam jau to sauc par dzīves pieredzi.
Augsta līmeņa profesionālajā studijā Viļņā tiek veikta skaņas pēcapstrāde. Foto: Jānis Ābele
Cik viegli Jums kā jaunajiem režisoriem abstrahēties no saviem kino ideāliem, kurus esat novērojuši pasaules lielajā kino? Vai tomēr pat mazliet ļāvāties un ‘aizņēmāties’ labos piemērus?
J. Ā.: Tā ir tāda iekšēja lieta, ko citiem nestāsti, bet pats sevi vienkārši pieķer. Lai gan es pat necentos īpaši abstrahēties no saviem ideāliem, vienkārši mēģināju paturēt prātā, ka stāsts, ko vēlos izstāstīt, ir tāds un tāds. Taču jāatzīst – franču kino ir iesēdies manā prātā. Sākotnēji tā vispār nebija domāts, bet posmā, kad rakstīju scenāriju, neko citu neskatījos kā vien franču kino, līdz pēkšņi procesa vidū pamanīju iezīmes, ka viss redzētais tur ir nogulsnējies.
M. H.: Tā jau nav slikta lieta, – lai arī pašiem sākumā šķita – mēs tagad atnāksim un kaut ko jaunu izdomāsim... Bet daži pasniedzēji tomēr iebilda – neko jaunu jūs neizdomāsiet, kino viss jau ir izdarīts, principā tā vide ir iestagnējusi. Visgudrākais, ko varat veikt – izmantot labāko no tā, kas jau ir atklāts. Protams, mums kā autoriem gribas ticēt, ka darām kaut ko jaunu un nebijušu.
Pati varbūt neatļāvos atdarināt iecienīta režisora gājienus, bet esmu piefiksējusi, ka man patīk tās filmas, kurās ir gari kadri ar kādām noteiktām aktivitātēm. Un gribot, negribot tas kļūst par apzinātu lēmumu, – jau scenārija rakstīšanas procesā iedomājos, kā vēlamie kadri izskatīsies, bet vēlāk, plānojot to secību, bez nejaušībām viss šis pieminētais jau ir iekšā.
Kadrs no filmas “Augstāk par zemi”. Aktrise Jana Herbsta
Pastāstiet katrs mazliet par savas diplomfilmas tapšanas procesu, vai saskārāties ar kādiem kurioziem vai šķēršļiem?
M. H.: Jo nopietnāka filma, jo nenopietnāks pats process. (smejas)
J. Ā.: Tas bija garš, hipnotisks brauciens, fiziski un garīgi iztukšojošs. Visnotaļ neviegla pieredze. It sevišķi šādos apstākļos, kur esi vienlaicīgi režisors un producents – bija jācīnās par papildfinansējumu, jo Kultūrkapitāla fonda iedalītā nauda pietika tikai mašīnas benzīnam un ēšanai, pārējie cilvēki strādāja par brīvu. Atklāti sakot, esmu pateicīgs savai komandai, viņi ir brīnišķīgi cilvēki un profesionāļi visos aspektos.
Bet, runājot par starpgadījumiem, jāpiemin, ka manā filmā ir atsevišķas norādes uz šo filmas varoņu, jauniešu hobiju – viņi ar knaiblēm kniebj nost no tiltiņiem jaunlaulāto atslēgas. Protams, ka vienā brīdī šīs pašu nopirktās un piestiprinātās atslēgas aptrūkās un nācās ‘paķert līdzi’ kādas arī no īstajām. Nu, jā – tagad noteikti daudzi cilvēki mani ienīdīs, pirms tam mēdzu pārējiem teikt, ka visas nokniebtās bija mūsējās. (smejas)
Tāpat piedzīvojums bija pašā pēdējā filmēšanas dienā, kad gatavojāmies nobeiguma ainai. Tā kā vairs nebija laika, bija paredzēts visu uzfilmēt tajā konkrētajā dienā, bet iepriekš iecerētā romantiskā atmiņu aina jūras krastā izgāzās, jo sākās mežonīgs pērkona negaiss! Pieņēmām lēmumu, ka tomēr jāfilmē, lai arī tas viss bija pretrunā ar uzrakstīto scenāriju. Lietus gāza aumaļām un pārītis romantiski pastaigājās gar jūras malu, kas beigās filmai piestāvēja pat labāk. Absolūti izmirkuši un izlijuši šo 15. maija dienu kopā ar dažiem no filmēšanas komandas svinīgi noslēdzām ar peldi jūrā.
Kadrs no filmas “Mans kauss plūst pāri malām”. Aktieris Aivis Ilsters. Foto: no Martas Hercas personīgā arhīva
M. H.: Pēc šiem stāstiem man nav ko likt pretī. (smejas) Bet nopietni runājot – esmu tāda ļoti mierīga pēc dabas, cilvēks, kas nepaceļ balsi uz citiem, tāpat man ir grūtības pieprasīt no ļaudīm lietas, ko viņi nevēlas darīt. Tāpēc manā filmēšanas procesā īpaši izceļas epizode, kurā galvenajam varonim uz galvas uzkakā kaija. Aptuveni pusi dienas ar komandu nopūlējāmies radīt iespaidu, kā tas notiek, – viens augstāk stāvošs cilvēks tās mērķtiecīgi meta lejā uz aktiera galvas. Dienas beigās jau redzēju, ka viņš ir nomocīts, pilnīgi pagalam un grib, lai viss šis ātrāk beidzas, bet es pēcāk, paskatījusies safilmēto materiālu, secināju, ka neviens kadrs nav izdevies, un tāpēc nākamajā dienā uzstājīgi turpinājām to pašu kaku pasākumu līdz tiešām viss sanāca kā plānots. (smejas)
J. Ā.: Tas man atgādināja vēl kādu momentu – manas diplomfilmas galvenajam varonim bija jāiekrīt Daugavā un jāizpeld ārā, bet šis aktieris nebija pārāk labos draugos ar ūdeni un tāpēc atteicās. Līdz ar to sanāca, ka šajā studentu bezbudžeta filmā viens no Latvijas kino populārākajiem operatoriem iegāzās ūdenī un izpeldējās, jo, sev par nelaimi, pārģērbts bija daudz maz līdzīgs varonim. (smejas)
“Augstāk par zemi” filmēšana. (No kreisās) Jānis Rubenis un Aleksandrs Grebņevs. Foto: Edgars Priedītis
Klausoties jūsu stāstos no filmu tapšanas aizkulisēm, gribas ticēt, ka novērojāt kādā līmenī ir pārējo iesaistīto kino ļaužu profesionālais līmenis? Vai mums aug arī izcila operatoru, aktieru un scenāristu paaudze?
J. Ā.: Ar scenāristiem droši vien ir tā čābīgāk. (Marta māj ar galvu – “Jā, tā varētu būt vājā vieta”). Tāpat es nevēlētos teikt, ka mums ir vāji producenti, vienkārši tādu labu nav pārāk daudz. Taču tas, ko esmu dzirdējis un samanījis, – Latvijas kino ar labiem operatoriem nav problēmu.
M. H.: Par aktieriem runājot, ļoti grūti spriest vispārīgi. Man ir bijusi sadarbība ar otrā kursa studentiem, daži no viņiem tiešām ir ļoti labi - viena meitene pat ir arī manā filmā. Tas gan neliedza galvenajā lomā ielikt neprofesionālu aktieri un, šķiet, viņam ļoti labi viss izdevās. Varbūt jau iepriekšminētais dokumentālisms nospēlēja lomu, bet vēlējos tādu cilvēku, kas nesaprot neko no tā, kā ‘pareizi vajadzētu’, – lai viņš nespēlē, bet vienkārši kadru izdzīvo.
J. Ā.: Noteikti savu ieguldījumu atstāj pēdējo gadu ārzemju projekti, kas tiek filmēti Latvijā, jo tie kaut kādā veidā attīsta vietējo kino personālu. Taču, papildinot Martu, esmu novērojis, ka aktieriem ir kaut kādas specifikas, bet visupirms viss atkarīgs no režisoriem, – kādos apstākļos viņi ievieto savus aktierus. Ja ieliek teatrālos apstākļos, arī ‘ārā nāks’ teātris. No otras puses, manuprāt, būtiski apzināties, – nav kino un teātra aktieri, ir vienkārši labi un slikti aktieri.
Foto no “Augstāk par zemi” filmēšanas laukuma. Foto: Edgars Priedītis
Pēc desmit diplomfilmu seansiem sadzīviski gaidāms miers, vai tomēr ieplānoti nākamie soļi jūsu kino režisoru gaitās? Esat kaut ko plānojuši tuvākajai nākotnei?
M. H.: Neesmu māņticīga, bet nezinu, cik daudz drīkstu stāstīt. Tā kā mana prioritāte ir dokumentālais kino, domājams, ka turpināšu darboties šajā virzienā. Ir šādas tādas idejas un esmu pamazām ieslīgusi izpētes procesā, kurā, kā zināms, jāvelta pietiekami daudz laika, lai novērotu un izprastu, kāda ir iedomātā vide un cilvēki tajā. Taču jāpiezīmē, es neiestājos šajās studijās ar nolūku par katru cenu kļūt kino režisore. Man ir savas intereses un ieceres, lēnītēm darīšu savas lietas un mērķtiecīgi iešu uz nosprausto mērķi, bet nebūšu salauzta, ja šī būs mana pēdējā filma.
J. Ā.: Ja es apgalvotu tā kā Marta, droši vien melotu. Jā, manī ir liela vēlme turpināt filmēt, tāpēc ir pat noteikti plāni - šobrīd esmu scenārija rakstīšanas procesā, kas ir garā ceļa pats sākums.
Pirmizrāde Splendid Palace 4. februārī plkst. 20.00; nākamie seansi Kino muzejā 5. un 6. februārī plkst. 18.30, 7. februārī plkst. 15.00 un Kaņepes Kultūras centrā 5. un 6. februārī plkst. 18.00, savukārt 7. un 8. februārī plkst. 18.00 un 20.00.
Katrā seansā tiks parādītas visas piecu jauno režisoru īsfilmas, filmu skates jaunumiem vari sekot līdzi Facebook lapā.
SKRŪVGRIEZIS
Režisors Jurijs Skorobogatovs
- 21 min -
Darbmācības skolotājs, apdrošināšanas krāpnieki, valūtas maiņas punkta darbinieki un kabatzagļi iesaistās cīņā uz dzīvību un nāvi par somu ar grūti konvertējamu valūtu.
REGĪNA
Režisore Madara Didrihsone
- 24 min -
Teorētiskās fizikas profesors saduras ar neatrisināmu problēmu – savām pirmajām attiecībām ar reālu sievieti.
PAPA
Režisors Valērijs Oļehno
- 25 min -
No cietuma atgriezies tēvs cenšas atjaunot attiecības ar savu dēlu. Labie nodomi saduras ar negaidītiem šķēršļiem. Tēvs un dēls kopā pavada neaizmirstamu dienu, kas vienam no viņiem var izrādīties pēdējā.
AUGSTĀK PAR ZEMI
Režisors Jānis Ābele
- 27 min -
Jaunieši Jēkabs, Linda un Rihards bauda romantisku, bohēmas pilnu pavasari. Rīgā plaukst ābeles un nenovēršami tuvojas karš.
MANS KAUSS PLŪST PĀRI MALĀM
Režisore Marta Herca
- 24 min -
Roberts dzīvo svētā dzīvi. Viņš nežēlo sevi darbā un nesavtīgi kalpo cilvēkiem. Roberta dzīves drošo pamatu satricina Bībeles grupas dalībniece Laila.
