Ekspresintervija ar Džastinu Taileru Teitu
10/06/2015
Jau piekto gadu Rīgā notiek festivāls Urban Poetry, kas aptver teju visas mākslas jomas – mūziku, dzeju, deju, vizuālo mākslu, un kuru organizē „Totaldobže“ mākslas centrs. Starp festivāla daudzsološās programmas daudzajiem ārzemju viesu vārdiem minēts arī Kanādas mākslinieks Džastins Tailers Teits (Justin Tyler Tate).
Tiem, kas seko Latvijas un tuvāko kaimiņvalstu mākslas alternatīvajiem procesiem, viņa vārds nebūs svešs – mākslinieks piedalījies vairākās „Totaldobže“ mākslas centra un Tallinas Polymer Culture Factory aktivitātēs, kā arī Survival Kit 2012 iekļautajā projektā Timeline Hotel. Savā radošajā darbībā Džastins Tailers Teits lielu lomu atvēl eksperimentam – gan izvēloties medijus, gan sadarbības lauku ar citiem autoriem, gan vadot darbnīcas un domājot par mākslas darba uztveres veidiem un līmeņiem. Šķiet, ka eksperimentālajam modelim viņš seko arī savā dzīvē, nepiesaistot sevi nevienai konkrētai dzīves vietai. Aktīvi piedaloties mākslas rezidenču darbībā, mākslinieks apceļojis daudzas pasaules valstis.
Ar autoru tiekamies Zunda dārzā, kur tobrīd vēl top viņa instalācija festivālam Urban Poetry.
Pastāstiet, ko jūs rādīsiet Urban Poetry festivālā?
Šobrīd es būvēju bāku. Vakarā, kad paliks tumšs, to augšgalā izgaismos mirgojošas bākugunis. Tradicionāli bāka brīdina cilvēkus vai pievērš viņu uzmanību. Varbūt, ka šī bāka pildīs abas funkcijas.
Vai jums šķiet, ka cilvēki būtu jābrīdina?
Varbūt, tas ir atkarīgs no cilvēkiem. (Smejas.)
Kā izdomājāt, ka tā būs tieši bāka?
Pēdējo divu dienu laikā, kamēr būvēju bāku, es atceros tādu kā kopēju mākslas tēmu vietai, no kuras es nāku, – milzīgu daudzumu tūristiem domātu šausmīgu gleznu vai akvareļu ar bākas motīvu. Un arī mans metālmākslas pasniedzējs universitātē būvēja bākas. Gan daudz mazākas kā šī. Domāju, ka šis motīvs ir iestrēdzis kaut kur manā zemapziņā.
Bāka. 2015. Foto: Džastins Tailers Teits
Esat ieguvis mākslas vēsturnieka izglītību, bet jūs darbojaties arī kā mākslinieks. Kā jūs pievērsāties mākslas praksei?
Es strādāju tikai kā mākslinieks. Man vienkārši patīk būvēt lietas. Cik sevi atceros, es to vienmēr esmu darījis. Tas man šķiet interesanti. Daudz interesantāk, nekā urbties grāmatās. Es dodu priekšroku mākslas praktiskajai daļai.
Šī nav pirmā reize, kad jūs viesojaties Latvijā.
Jā esmu šeit bijis jau agrāk – pirms trīs gadiem piedalījos projektā Timeline Hotel Siguldā, veidoju tur instalāciju. 2013. gada rudenī man notika izstāde mākslas centra „Totaldobže“ koncertzālē. Jau kādus trīs gadus es dzīvoju Igaunijā, tāpēc sanāk šeit bieži būt, kad ceļoju no Igaunijas uz Lietuvu vai otrādi.
Vai varat salīdzināt mākslas situāciju trijās Baltijas valstīs? Kas jums šeit šķiet interesants mākslas jomā?
Īsti nevēlētos veikt šāda veida salīdzinājumu. Šeit ir interesanti būt. Varbūt nevaru tieši noformulēt kāpēc, bet te jūtu zināmu brīvību eksperimentēt – ne vienmēr svarīgākais ir galarezultāts, kamēr Skandināvijas valstīs visam jābūt perfektam, nopulētam un pabeigtam. Tur eksperimentam netiek atvēlēta tik liela telpa. Un Kanādā arī tiek prasīts pilnīgi pabeigts darbs.
Piemēram, šajā projektā Kaspars (Kaspars Lielgalvis – red.) uzaicināja mani veidot instalāciju, un man nebija obligāti jāiesniedz tam kāds konkrēts vai pat vispārīgs pieteikums – ko es būvēšu, kas tas būs. Svarīgi bija tikai tas, ka es uztaisīšu mākslas darbu.
Tātad, jūs redzat Baltijas valstis kā lielisku platformu eksperimentālai mākslai?
Varbūt gluži kā platformu nē, bet šeit es jūtu brīvību. Šeit ir arī lielākas iespējas eksperimentālai mākslai iegūt finansiālu atbalstu – ja saliek kopā visu trīs Baltijas valstu kultūras fondus un vēl Ziemeļvalstu fondu; Kanādā māksliniekiem ir tikai viena Kanādas padome (Canada Council for the Arts – red.), – un tas jau nozīmē daudz.
Robotikas darbnīca Malonioji 6 mākslas galerijā. 2015. Foto: Džastins Tailers Teits
Vai esat iepazinies ar pārējo Urban Poetry festivāla programmu? Kurus pasākumus plānojat apmeklēt?
10. jūnijā es jau dodos projām, bet uz atklāšanu būšu. Esmu šeit ļoti īsu laiku. Pirms tam biju Viļņā, kur vadīju darbnīcu, kas iekļaujas sērijā Fake It Till You Make It (FITYMI). Tās ir darbnīcas, kuru tēmu cilvēki nezina, līdz brīdim, kamēr ierodas uz darbnīcu. Viņi atnāk, lai iemācītos ko jaunu – īpašu. Man šķiet, ka ir svarīgi veidot šādas darbnīcas, jo, pirmkārt, tas saved kopā cilvēkus, kas ir atvērti eksperimentam, kas vēlas ko iemācīties. Tas rada ļoti patīkamu vidi, kā arī man pašam nekļūst garlaicīgi, jo nav jāmāca viena un tā pati lieta visu laiku. Pēdējā darbnīca Malonioji 6 mākslas galerijā bija veltīta robotikai, un visi būvēja autonomās zīmēšanas mašīnas. Darbnīcas noslēgumā katrs bija uzbūvējis zīmēšanas mašīnu un sazīmējis tūkstošiem papīra lapu.
Kādas vēl darbnīcas ir notikušas?
Viena bija veltīta saldējuma gatavošanai – izdomājām netradicionālas receptes, dīvainu garšu kombinācijas. Piemēram, pagatavojām marmelādes, ingvera un citrona saldējumu, bet viens no visnebaudāmākajiem bija tomātu pastas, ķiploku un bazilika saldējums, kas garšoja pēc veciem spageti makaroniem. Pielietojām ķīmiskos procesus, lai maksimāli atvēsinātu produktus un pagatavotu saldējumu. Vēl bijuši eksperimenti ar nātrēm, bija darbnīca, kurā radījām elektronisko ķēdi (circuit), kas savāc enerģiju no tukšām baterijām – ar tādu var iegūt lielāku elektroenerģiju, nekā no jaunas baterijas – 1.5 V vietā var izmantot 3.0 V enerģiju.
Vai jums ir svarīga atgriezeniskā saite ar publiku, vai ir svarīgi redzēt reakciju uz savu mākslu?
Ir svarīgi, bet tas man nav pats galvenais.
Kas jūs būtu, ja nebūtu mākslinieks?
Es domāju, ka es iespējams varētu būt laimīgs kā pavārs vai konditors. (Smejas.) Bet iemesls, kāpēc es tomēr izvēlos būt mākslinieks ir tas, ka tādā veidā man ir iespēja darīt visdažādākos darbus – būvēt, veikt pētījumus, darboties ar elektroniku, veidot animācijas, filmas, taisīt rotaslietas.
Basketbola laukums. 2011. © Foto: Nida Art Colony
Kurš no jūsu veidotajiem mākslas projektiem jums sagādājis vislielāko gandarījumu?
Lielu jautrību sagādāja „Basketbola laukums“ Nidā, Lietuvā (Softwood Basketball Court, 2011 – red.). Varbūt arī „Limonādes stends“ (Austrālijā, 2010; Lietuvā, 2011 – red.). Tie, šķiet, bija divi visjautrākie darbi. Pirms kāda brīža es divus mēnešus pavadīju Sardīnijā, kur destilēju alkoholu – ļoti stipru vīnu no hurmas augļiem un mandarīniem, kā arī vēl citiem augiem un produktiem. Radīju vairāku dzērienu un tinktūru veidus. Izstādes atklāšanā katrs varēja tos pamēģināt.
Kas ir svarīgāks – process vai rezultāts?
Abi ir svarīgi. Domāju, ka gan process, gan rezultāts ir līdzvērtīgi. Vislielāko gandarījumu es gūstu no procesa, bet arī rezultāts ir ļoti svarīgs, lai ko iemācītos.
Kas ir labs rezultāts?
Ja cilvēki no mākslas darba gūst kādu jaunu pieredzi.
Limonādes stends. 2011
