Foto

Patiesība, kas ziņās parasti izpaliek

Odrija Kalve

Intervija ar britu dokumentālo filmu režisoru Šonu Makalisteru 


18/09/2015 

Britu dokumentālists Šons Makalisters (Sean McAllister) bija ieradies Rīgā uz Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu (2.–6. septembris, 2015), kurā notika viņa filmas “Sīrijas mīlasstāsts” (A Syrian Love Story, 2015) pirmizrāde Baltijā un tikšanās ar filmas skatītājiem.

Aizkustinošais un traģiskais vēstījums par divu politisko bēgļu ģimeni īpaši aktuāls likās brīdī, kad Eiropu arvien vairāk pārņem nekontrolējamais bēgļu vilnis. Filma nule kā bija ieguvusi galveno balvu vienā no vadošajiem dokumentālo filmu festivāliem Eiropā Sheffield Doc/Fest, no šodienas tā skatāma kinoteātros Lielbritānijā.

Personisko un reizē globālo stāstu par sīriešu ģimeni Šons Makalisters vairāk nekā piecus gadus filmēja Sīrijā, Libānā un Francijā. Viss sākās vēl pirms Arābu pavasara nemieriem – 2009. gadā. Amērs kopā ar diviem dēliem gaidīja mājās savu sievu Ragdu, kas savu politisko uzskatu dēļ atradās cietumā. Sākumā tas bija stāsts par Sīriju. Pēc tam, kad aizturēja arī režisoru un atņēma uzfilmēto materiālu, viss mainījās, jo Ragdai, Amēram un viņu dēliem bija jābēg – stāsts turpinājās Libānā un Francijā. 

Nav pārsteigums, ka režisors pēc pieciem kopā pavadītiem gadiem turpina aktīvi sazināties ar Amēru un Ragdu, līdzīgi arī kā ar citu savu filmu varoņiem. Kad jautāju, kā Ragdai klājas šodien, viņš paņem savu telefonu un saka: „Mēs varam viņai piezvanīt un jūs varat ar viņu parunāt.“ Pēc īsas iepazīstināšanas un apmainīšanās ar pirmajām pieklājības frāzēm, jautāju Ragdai, kā viņa dzīvo šodien, vai jūtas drošībā, uz ko atskan pretjautājums: „Kas jūs esat?“

Vēlāk režisors to pieminēs un teiks: “... tas ir dabiski, jo šie cilvēki ir dzīvojuši diktatūras režīmā, viņi ir sisti, izvaroti un, Dievs vien zina, kas vēl ar viņiem ir noticis. Mēs to pat nevaram iedomāties.”


Kadrs no Šona Makalistera filmas “Sīrijas mīlasstāsts”. Publicitātes foto

Vai varam sākt no paša sākuma – kā tas sākās? Kā kļuvāt par dokumentālistu?

Kā kļuvu par dokumentālistu? Patiešām nezinu. Es biju kā ikviens strādnieku šķiras cilvēks Anglijā, kas seko sava tēva pēdās. Pametu skolu 16 gadu vecumā bez jebkādas izglītības un divus gadus strādāju fabrikā  – gluži kā mans tēvs. Mani draugi iestājās augstskolās un es redzēju, ka viņiem ir labāka dzīve. Kad man bija 18 gadu, es pametu fabriku un teicu: „Es aizeju! Pie velna! Es to vairāk nedarīšu – nestrādāšu, kamēr neatradīšu to, ko vēlos darīt!“ Visi teica: „Tu esi traks!“

Un tā es devos ceļojumā. Aizbraucu uz kibucu* Izraēlā, kur 6 mēnešus nostrādāju fermā. Tur arī sāku pašizglītoties. Kad atgriezos Anglijā, strādāju tikai vasarās – zirņu fabrikā tīrīju un lasīju laukā sliktos zirņus. Tā 84 stundas nedēļā, 12 stundas katru nakti, 7 naktis nedēļā, kopā 6 vai 7 nedēļas. Par nopelnīto naudu es varēju dzīvot visu pārējo gadu, saņemot arī valsts piešķirto pabalstu. Tajā laikā es dabūju savu pirmo kameru un sāku filmēt.

Man nekad nav bijusi interese par kino, vienmēr interesanti likušies cilvēki – pateicoties pavadītajam laikam fabrikā, jo tur vienīgais veids, kā mazināt slodzi, ir priecāties kopā ar citiem un izbaudīt visus daudzkrāsainos tēlus, ar ko kopā dzīvo un strādā. Savā veidā kamera kļuva par veidu kā to tiešām paplašināt un izzināt, tas vienkārši tā notika. Mana pirmā filma tika radīta fabrikā. Ar to es pieteicos kinoskolā un mani pieņēma. Intervijās Anglijā es vienmēr jokoju, ka sāku zirņu fabrikā, tur uzfilmēju filmu un nu esmu nokļuvis televīzijas fabrikā. (Smejas.)

Mana pirmā televīzijas filma pēc kinoskolas bija par vīrieti, kas nestrādāja. (Working For The Enemy (1997) – red.). Viņš bija pret strādāšanu – tā bija viņa pārliecība. Līdzīgi kā es, viņš bija no tiem tipiem, kas nekad nestrādā. Bet viņam bija sava pasaules ideoloģija un skaidrs, kā viņš gribētu dzīvot.  Savā ziņā es vienmēr esmu sekojis savai pārliecībai un veidojis filmas par cilvēkiem, ar kuriem man ir saikne. Kad es meklēju sižetu, es nemeklēju vienkārši stāstu, es meklēju sevi cilvēkos, ko filmēju. 

Vairākās savās filmās esat pievērsies Vidējiem Austrumiem. Kā radās jūsu interese par šo reģionu? 

Kad pabeidzu kinoskolu, man piedāvāja darbu Bagdādē – pēc tam, kad Irāka bija sabombardēta. Es piekritu un devos turp. Man vienmēr bija licies, ka par Irāku viss ir skaidrs, bet tur es sapratu, ka Irāka ir kas pavisam pretējs. Sajutos tā, it kā ziņas, televīzija, visa pasaule būtu mani piekrāpusi. Šo valsti atspoguļoja vienā veidā, bet patiesībā tā bija pavisam savādāka! Un es domāju, kas tās, velns parāvis, ir par ziņām, ja tās ir tādas? Tā es sev nospraudu mērķi uzfilmēt patiesu filmu par Irāku. Un es to izdarīju. (The Minders (1998) – red.) Kļuvu pazīstams ar to, ka veidoju filmas par Irāku, un mani uzaicināja filmēt nākamo filmu...

Man patīk cilvēki un es mīlu ceļot, bet domāju, ka mana misija Vidējos Austrumos ir pastāstīt to patiesību, kas ziņās parasti izpaliek. Ir tik vienkārši visu salikt pa kastītēm – kāda ir pasaule, kādi ir cilvēki. Domāju, ka viss ir daudz sarežģītāk un koncentrētāk, un tas ir tas, ko dokumentālais kino var parādīt, bet televīzijas ziņas nevar.


Filmas „Sīrijas mīlasstāsts“ treileris 

Kā aizsākās „Sīrijas mīlasstāsts“? Kā satikāt Amēru?

Meklēju stāstu savai filmai aptuveni gadu. Dzīvoju Sīrijā, skatījos vietas, no tiesas baudīju jauko Damasku un domāju, kādu gan filmu es varētu veidot. Domāju, ka es gribēju uzfilmēt stāstu par diktatūru, kas kaut kādā veidā funkcionēja. Biju jau filmējis Palestīnā un Jemenā, Irākā – vietās, kur bija konflikti un norisinājās karadarbība, tāpēc vēlējos parādīt vietu, kur diktatūra šķietami darbojās.

Kādu vakaru sēdēju bārā (Sīrija šajā ziņā bija diezgan brīva zeme, tur bija atļauts iedzert un darīt, ko vien vēlies), kur satiku Amēru. Viņam zvanīja telefons, es jautāju, ar ko viņš runā? Amērs teica: „Ar savu sievu. Viņa ir cietumā.“ Un tad viņš paskatījās uz mani un teica: „Ja vēlies uzfilmēt īstu filmu par šo valsti, nāc un filmē mani!“ 


Amērs. Kadrs no filmas “Sīrijas mīlasstāsts”. Publicitātes foto

Tātad, viņš pats piedāvājās būt par filmas varoni. 

Jā. Tu parasti meklē cilvēkus, kas piekrīt riskēt, jo arī tu pats uzņemies risku. Tā tas tieši arī sākās, bet pagāja ilgs laiks, kamēr iemantoju Amēra uzticību. Es domāju, ka viņš gribēja pasaulei nodot ziņu par savu sievu, bet, ja esam godīgi, man pagāja gads vai pat vairāk, kamēr viņš man pilnībā uzticējās.

Es nevarēju šai filmai dabūt pasūtījumu, bet turpināju filmēt Amēru. Kad mani arestēja un kad viņi [Amērs ar ģimeni] pameta Sīriju, man teica, ka esmu pazaudējis stāstu, jo stāsts ir Sīrija, bet viņu tur vairs nebija, tomēr es turpināju filmēt un saglabāju ticību. Man nebija pat nojausmas par gaidāmajiem notikumiem un tagadējo krīzi.

Vai tā bieži notiek, ka varonis pats piesakās, lai viņu filmē?

Ne gluži. Piemēram, Sīrijā ir ļoti grūti kādu nofilmēt, vairums cilvēku nevēlas tikt filmēti. Turklāt es filmēju nelegāli. Ja kādu noķertu filmējamies, slepenpolicija uzreiz viņu aizvestu un būtu lielas nepatikšanas. Ir ļoti grūti atrast varoņus.

Kā jūs pārliecināt savus varoņus? Vai jums nākas viņus pārliecināt? 

Ja man viņi jāpārliecina, tad tie nav īstie. Tas ir vairāk, nekā filma – tas patiešām ir smags process. Ik pa laikam viņi nožēlo, ka ir piekrituši filmēties: „Dieva dēļ, pārstāj taču filmēt! Atšujies!“ Mani sajūsmina, kad Amēram intervijās jautā, kāpēc viņš piekrita būt filmā, viņš atbild: „Es negribēju filmēties, bet man patīk Šons un es nevarēju pateikt „nē“. Ko gan es varēju iesākt?“ (Smejas.)

Šajā procesā ir vēl kas – man pašam arī ir jāpiedalās tajā visā, nezinot par to, kas te ellē notiek, mēģinot sajust to, kas gaidāms. Īpaši skaudri tas bija, kad viņu [Amēra un Ragdas] attiecības sāka jukt, un es biju vienīgais cilvēks, kurš gāja cauri visam kopā ar viņiem. Es patiešām kļuvu par viņu ģimeni.


Kaka. Kadrs no filmas “Sīrijas mīlasstāsts”. Publicitātes foto

Kāds bija vislielākais izaicinājums filmējot „Sīrijas mīlasstāstu“?

Filmas veidošana ir stresa pilns pasākums – paveikt to radoši, iemantot cilvēku uzticību. Mēs ar Amēru bijām draugi jau gadu vai vairāk, es filmēju viņu kopā ar sievu, bet viņa nekad līdz galam man neuzticējās. Un tas ir dabiski, jo šie cilvēki ir dzīvojuši diktatūras režīmā, viņi ir sisti, izvaroti un Dievs vien zina, kas vēl ar viņiem ir noticis. Mēs to pat nevaram iedomāties.

Arī filmas montāža bija liels izaicinājums. Tā aizņēma divus gadus. Es vēl aizvien turpinu filmēt, vēl aizvien atgriežos pie filmas. Lai arī šajā stadijā filma ir pabeigta, bet es filmēju vēl un beigās pielikšu klāt.

Ir tik daudz šo izaicinājumu. Tās ir īstas galvassāpes... Piemēram, arī filmas pasūtījums. Es to centos dabūt piecus gadus. Kad es pievērsos filmai, neviens nezināja, kur Sīrija atrodas. BBC televīzija teica man, lai nebraucu uz Sīriju, lai dodos uz Lībiju, jo tur ir Kadāfi un visi viņu pazīst. Kad sākās Arābu pavasaris, es ar savu filmu atgriezos BBC, bet viņi atkal teica – nē, jo Sīrija jau ir visur. Es nolēmu – pietiek, šo filmu vairāk netaisīšu. Bet tad, pēc kādas manas intervijas, es saņēmu e-pastu, kurā bija rakstīts: „Es esmu filmu režisors, kam piegriezusies šī nolādētā industrija. Es vēlos paveikt ko nozīmīgu – es gribētu montēt jūsu Sīrijas filmu.“ Atbildēju, ka Sīrijas filma ir mirusi, ka to vairāk neturpināšu, bet mēs aizgājām iedzert un šis cilvēks pārliecināja mani iedot viņam paspēlēties ar materiālu. Pēc trīs mēnešiem viņš atgriezās un parādīja, kas sanācis. Es sāku skatīties filmu un biju sajūsmā, man tā patika. (Smejas.) Tā es atgriezos un no jauna sāku filmēt. Tas bija Mets Skouls (Matt Scholes), filmas montāžas režisors, kas mani iedvesmoja. 

Pieļauju, ka jūs esat daudz saskāries ar nāvi, redzējis mirstošus cilvēkus. Laikam jākļūst emocionāli imūnam, lai uz to varētu noskatīties?

Man bija jāpadara sevi nejūtīgu, īpaši, kad filmēju Jemenā (The Reluctant Revolutionary (2012) – red.) – redzēju daudzus cilvēkus mirstam, deviņus gadus vecs zēns mira manas kameras priekšā. Patiesībā es domāju, ka es slēpos aiz kameras. Nekad iepriekš nebiju plānojis filmēt šādu ainu. Pat īsti nezinu kā tas notiek – tu kaut kādā veidā to iepako un noslēp. Varbūt tas nav labākais veids, kā tikt galā. Katrā ziņā ir vēl daudz šausminošākas lietas – redzēt cilvēku mirstam ir viena lieta, bet dzirdēt cilvēku kliedzam ir vēl ļaunāk. Un redzētās cilvēku spīdzināšanas atstājušas uz mani vēl lielāku iespaidu. Skatīties, kā cilvēciskas būtnes kļūst gluži vai trakas mocot citus, ir šausmīgi. Kad nokļuvu Sīrijas cietumā, dzirdēju to katru nakti... Nezinu, kas cilvēkiem liek to darīt. Skaņa, ko rada kāds, kuram sāp, ir satraucoša. Taču tā notiek visā pasaulē, un pieļauju, ka ne tik sen tas, iespējams, notika arī šeit, komunisma laikā.


Šons Makalisters un Bobs. Publicitātes foto

Ja palūkojamies uz tagadējo bēgļu situāciju Eiropā, kā jūs raugāties, vai Eiropai būtu jāatver, jāslēdz robežas?

Mēs nevaram darīt ne vienu, ne otru – nevaram tās atvērt vai slēgt, bet, lai novērstu to, kas tagad notiek, ir jāatrod veidi, kā cilvēki varētu brīvi pārvietoties likumīgā veidā. Tiekoties Rīgā ar skatītājiem, daži teica, ka tie esot ekonomiskie migranti. Kāda tad ir atšķirība starp kādu, kas bailēs par savu dzīvību atstāj savu valsti un to, kurš emigrē ekonomisku apsvērumu dēļ? Ja kāds ekonomiskais imigrants vēlas riskēt, dodoties jūrā bīstamā laivā, – viņam jābūt spēcīgai motivācijai.

Domāju, ka mums ir jāpārvar savas bailes no ienācējiem. Katram būtu jāpadomā par to, jāatmostas un jāpieņem, ka šī problēma pastāv un mums tā ir jāatrisina. Mums jāatrod vēlēšanās bēgļus pieņemt, pieņemt jauktu komplektu – ne tā kā izdarīja Zviedrija, paziņojot, ka uzņems tikai ārstus un izglītotus cilvēkus, kas varētu sniegt labumu sabiedrībai.
Tas viss ir mūsu pasivitātes atskaņas, kad nespējām izšķiroši rīkoties Sīrijas krīzes sākumā. Mēs stāvējām un noskatījāmies kā no brutāla diktatora rokas mirst 300 000 cilvēku, jo mums nebija dukas, lai, velns parāvis, kaut ko darītu! Un tagad mēs maksājam. Patiesībā viņš [Amērs] kādā brīdī filmā saka – tur ir tāds mazs teikums, ko cilvēki palaiž garām – „Jūs negribat, lai es ierodos jūsu zemē, bet pagaidiet – drīz problēma pati atnāks pie jums.“ Problēma ir ieradusies pie mums bēgļu krīzes veidā. Un tas ir tikai sākums. Latvieši dodas strādāt uz Londonu un sīrieši ierodas Latvijā – šobrīd izskatās, ka tā tas notiks, jo tā, šķiet, darbojas lielais starptautiskais kapitālisma tirgus. Patiesībā katras valsts ekonomikai ir nepieciešami imigranti, cilvēki, kas strādā, liek augt valsts ekonomikai. Es domāju, ka ekonomiskie imigranti ir pieņemama lieta – tieši tāpat kā es pieņemu, ka mans santehniķis Londonā ir latvietis, bet mehāniķis – lietuvietis. Man viņi šķiet labāki kā briti, viņi strādā vairāk. 

Vai ticat, ka šī situācija tiks atrisināta? Vai Eiropa spēs pieņemt pareizo lēmumu? 

Man stāstīja par kādu ļoti bagātu amerikāni no Kalifornijas (Džeisons Buzi – red.), kas mēģina veidot Bēgļu tautu (Refugee Nation). Viņš ir atradis zemes gabalu, ko vēlas iegādāties un tur radīt nelielu pilsētu. Ja esi migrants, kuram vienalga kur bēgt, tu vari droši doties uz šejieni. Viņš [Buzi] vēlas veidot valsti ar tās ekonomiku, kurā bēgļi ierastos, strādātu, darītu to pašu, ko līdz šim darījuši savās mītnes zemēs. Valsti, kur cilvēki var brīvi ceļot, nav nepieciešama vīza. Patiesībā viņš vēlas no krīzes izveidot biznesu. Tā ir viena no idejām.

Katrā ziņā domāju, ka mums katram ir jāpiedalās. Latvijai būtu jāuzņem 2000 sīriešu, ne 200. (Smaida.) Un jūs iegūtu patiešām garšīgu ēdienu – iedomājieties visus tos jaukos restorānus...

Jūs teicāt, ka turpināt filmēt „Sīrijas mīlasstāstu.“ Vai padomā ir vēl kādi citi projekti, par ko varat pastāstīt?

Plānoju veidot filmu par Angliju. Mums ir liela bezpajumtnieku problēma Londonā, cilvēki dzīvo uz ielām. Tas ir turpinājums jautājumam, par kuru nupat runājām, – ja ekonomika ir balstīta uz naudu, nevis cilvēkiem. Pirms 50 gadus tika radīta kāda ļoti slavena filma Cathy Come Home, kuru veidoja viens no labākajiem britu režisoriem Kens Loučs (Ken Loach). Šo filmu parādīja parlamentā un tā izmainīja likumu par maznodrošinātajiem. Nākamgad aprit 50 gadi, kopš tas notika, un mēs ar BBC runājam par Cathy Come Home pēc 50 gadiem. Kas ir noticis pa šo laiku? Vai situācija ir uzlabojusies vai nē? Vai mazturīgo dzīvē ir kas mainījies? Tā varētu būt mākslas filma. Es vairs nevaru turpināt veidot dokumentālās filmas, tās mani beidz nost...


Ragda. Kadrs no filmas “Sīrijas mīlasstāsts”. Publicitātes foto

Un tomēr, kāds tad ir labas dokumentālās filmas uzdevums?

Tai būtu jāliek cilvēkiem domāt. Agrāk es veidoju filmas, mēģinot izmainīt pasauli, bet reiz kādā intervijā mani par to izsmēja. Turpināju filmēt dokumentālo kino un vienā brīdi sapratu, ka, velns parāvis, filmas nevar izmainīt pasauli, tomēr tās var izmainīt cilvēku, kā tas raugās uz pasauli. Pašmācības ceļā studējot komunikāciju, filmu teoriju un mazliet psiholoģiju, sapratu, ka lielākā revolūcija, kas var notikt ar tevi, ir, ja tu izmaini sevi. Kad es kaut ko daru, es vēlos kaut ko iemācīties, es vēlos būt iedvesmots, es vēlos sevi izaicināt, pārbaudīt un izmainīt sevi, un arī filmas varoņus – lai viņi dodas ceļojumā. Kad veido filmu, tu nemitīgi uzdod jautājumus – kāpēc? Kāpēc tu domā šādi? Iedomājieties, ja ilgā laika periodā tev jādomā par šiem jautājumiem un atbildēm, tu ej cauri tik daudzām citu un reizē arī sevis pratināšanām, kamēr nonāc citā sevis apzināšanās līmenī. Manās filmās var ieraudzīt varoņus šādos pašatklāsmes brīžos. Filmā par vīrieti, kas negribēja strādāt, (Working For The Enemy – red.), viņš dzīvoja no valdības pabalsta un lietoja narkotikas – tas bija viss, ar ko viņš nodarbojās. Bet, kad bija salietojies, viņš mēdza zīmēt, un viņa darbi bija pārsteidzoši! Viņš nevienam nekad nebija rādījis savus darbus, pirms es uztaisīju filmu. Filmas beigās ir brīdis, kad viņš ieskatās kamerā un saka: „Es vēlos tev pateikt paldies par to, ka mani filmē, jo esmu sapratis, ko vēlos darīt savā dzīvē.“ 

Un mana Japānas filma (Japan: A Story of Love And Hate (2008) – red.) – tās varonis vēlējās izstāstīt pasaulei par situāciju Japānā. Tā ir ļoti aizraujoša valsts, tu apjūc visā šajā emociju raibumā. Mans varonis ir vienkāršs puisis, kas dzīvo mazā istabiņā, cīnās par izdzīvošanu – tas ir stāsts par Japānu, kādu mēs to nekad neiedomātos. Domāju, viņš juta, ka visai pasaulei ir priekšstats – japāņi ir bagāta tauta. Kad mēs satikāmies, viņš saprata manu motivāciju un teica: „Es vēlos pastāstīt pasaulei, kas notiek. Nāc un filmē manu dzīvi!“ Līdzīgi kā Amērs Sīrijā. Šādos brīžos tu vēlies šiem cilvēkiem caur filmēšanas procesu dot spēku. Tas spēcina un liek viņu balsij izskanēt pasaulē. 

* kibucs - lauku iedzīvotāju komūnas tips Izraēlā 

seanmcallister.com