Draugs par draugu. Mārtiņa Grauda pēc-ekspedīcijas piezīmes
Režisors Mārtiņš Grauds Dienvidamerikā uzņem filmu par mākslinieku Miķeli Fišeru
Agnese Čivle
04/02/2016
2015. gada rudens mēnešos divi tuvi draugi – mākslinieks Miķelis Fišers un režisors Mārtiņš Grauds devās Jaunās pasaules apceļojumos uz Dienvidamerikas rietumiem un tās centrālo daļu. Šim ceļojumam abi brieda sešpadsmit gadus, līdz pagājušā gada vasarā tika uzsākti sagatavošanās darbi. Ceļojuma laikaposms līdz galam skaidrs nebija, bet maršruta līnija tika ievilkta pasaules otrā dziļākajā kanjonā – Kolka (Colca), Inku Svētajā ielejā (El Valle Sagrado de los Incas) – un Peru ziemeļos – Chavín de Huántar ciematā Balto Kordiljeru (Cordillera Blanca) pakājē.
Kamēr episku ainavu, vēstures un vietu enerģētiskā svara iedvesmots, mākslinieks iegrima brīvdabas plenērā, režisors ar filmēšanas komandu (operatoru Aigaru Sērmukšu) sekoja ceļabiedra solim un nodevās labāko tuvplānu un kopplānu meklējumiem. Līdzās ierastajai dokumentācijai, Grauds kopā ar Fišeru nevilcinājās arī brīvi, radoši improvizēt vietā un laikā, ekranizējot māksliniekam tuvas tēmas. Tā abi, it kā dauzoties, seismiski aktīvajā Kabanakondē (Cabanaconde) uzvilka vienādus treniņtērpus, kapuces un ņēmās ap kādu puspamestu seismisku iekārtu, kas kā bundulis uz trijkāja atgādināja kosmisku lidaparātu, citkārt viņi inscenēja kosmosa kuģa sprādzienu vakara saules savdabīgi izēnotā eikaliptu birzī...
[1]”.
Lapasa. Foto: Mārtiņš Grauds
Ar Miķeli esat draugi...
Labi draugi. Kādus gadus divdesmit. Mūsu draudzība sākās ar kopējām interesēm 90-tajos. Kopīgi draugi, pirmie reivi, vēlāk – pieredzes apmaiņa par radošajiem ceļojumiem. Gan ģeogrāfiskajiem, gan psihedēliskajiem. Mākslinieciskā bohēma 90-tajos ļoti satuvināja.
Runā, ja draudzība ilgusi septiņus gadus, tā ilgs līdz mūža beigām.
Vai ceļojums atklāja līdz šim neapzinātas šīs draudzības šķautnes?
Mani patīkami pārsteidza tas, kādā veidā Miķelis prot uzlādēties dienai. Viena lieta ir cigun, ko viņš izpilda, otra – rīta joki. Katrs dienas sākums mums bija jokpilns un jēgpilns – tieši asprātības dēļ, ar kuru mēs piepildījām telpu un laiku. Tas primāri nāca no Miķeļa. Uzlādējāmies no pilnīgām muļķībām, taču ar šo lādiņu bija gana līdz pēcpusdienai. Tas, iespējams, arī bija viens no veidiem, kas mums palīdzēja izvairīties no sadzīviskiem strīdiem.
Pēc tam tikai sapratu, ka, izņemot bērnību ar savu māti, nekad neesmu pavadījis kopā ar kādu cilvēku trīs mēnešu no vietas. Diendienā mēs kopā cēlāmies un gūlāmies, mums bija kopējas ēdienreizes. Un, izrādās, tas ir iespējams! Izrādās, tas ir lieliski – vīrietim pusmūžā doties radošā ceļojumā kopā ar draugu. Tā ir unikāla pieredze.
Foto: Aigars Sērmukšs
Kāds bija šo joku arsenāls?
Piemēram, iepriekšējās dienas notikumu vai tuvāko plānu apspriešana Austrumvidzemes akcentā reizēm mūs noveda līdz asarām. Beigās gan jau bijām izkopuši ne vairs Austrumvidzemes, bet mūsu pašu akcentu. Šādi mēs noapaļojām kādas varbūt neveiklākas situācijas un uzlabojām viens otram garastāvokli. Citkārt parādījās tāds paskarbāks zaldātu humors, kas ir neizbēgami veču kompānijā. Daļu šo asprātību esmu pierakstījis arī ceļojuma dienasgrāmatā.
Tu rakstīji dienasgrāmatu?
Dienasgrāmata var palīdzēt atkal no jauna ienirt situācijās, un tas var noderēt filmas veidošanā. Rakstīts vārds tomēr paliek atmiņā daudz noturīgākā veidā.
Godprātīgi mēģināju rakstīt katru dienu kādu pusotru mēnesi, taču, kad atbrauca operators, filmēšana kļuva intensīvāka, vietas iespaidīgākas, un es vairs nepaspēju piedzīt iepriekšējo dienu. Sāka veidoties citādāks pieraksts. Man pašam bija interesanti redzēt, kā katru dienu trenējot pierakstu valodu, tā stilistiski mainās. Mainījās arī lietas, kurām es pievērsu uzmanību.
Kadri no topošās dokumentālās filmas “Ceļš uz Akakori”. Režisors Mārtiņš Grauds
„Grauds, filma nebūs par mani...”
Saki, vai šo filmu tu taisi par Miķeli kā šībrīža Latvijas laikmetīgās mākslas scēnā nozīmīgu mākslinieku, vai par Miķeļi kā savu draugu- mākslinieku?
Manuprāt, Miķelis šobrīd ir scēnas interesantākais mākslinieks, kurš, beidzot pamanīts un novērtēts, straujiem soļiem iet uz priekšu. Filma par viņu var šķist saistoša un vajadzīga ne tikai skatītājam lokālā kontekstā.
Ceļojuma sākumā Miķelis mani nedaudz iedzina sprukās, sacīdams – Grauds, bet tu saproti, ka filma nebūs par mani... Tas man lika pārvērtēt veidus, kā es ceļojuma laikā strādāšu.
Arī dotajā brīdī joprojām notiek materiāla apzināšanas un papildināšanas process. Pēc izstādes Helsinkos vēl ir paredzēti piefilmējumi un intervijas. Satura ziņā filmai skelets ir ielikts, taču montāžas procesā var ieviesties stilistikas izmaiņas.
Ko Miķelis domāja, sacīdams, ka filma nebūs par viņu?
Es domāju, ka tas bija brīdinājums, ka viņš brauc strādāt, un šis pasākums nevar izvērsties par tādu nepārtrauktu sekošanu, iztaujāšanu – tādā tradicionālā dokumentālās filmas izpratnē. Kad otrajā mēnesī mums pievienojās operators Aigars Sērmukšs, abi ar Miķeli mēģinājām veidot kādas sarunas par mākslu, par viņa personību vai par 90-tajiem... Tas viss šķita tik absurdi! Un ne tikai šķita, bet arī tā bija. Tapa skaidrs, ka tādā veidā saruna nevar notikt. Ir jāatrod citi izteiksmes līdzekļi, man ir jādomā veids, kā virzīt sarunu par un ap... Taču tas, ka mums bija iespēja filmēt pašu radošo procesu, galvenokārt bija iespējams tāpēc, ka pazīstam viens otru.
Tas filmai piešķir zināmu unikalitāti un pievienoto vērtību – tajā draugs stāsta par draugu.
Jā, mums bija iespēja nofilmēt ļoti unikālu materiālu par mākslinieku darbībā, ļoti intīmā brīdī, tostarp makroplānus, kuros redzams, kā viņš klāj krāsu uz audekla. Tas ir vērtīgs materiāls, ar kuru montāžā jāizrīkojas ļoti saudzīgi. Atklāti sakot, es neesmu redzējis daudz dokumentālu filmu, kur mākslinieks būtu redzams darbībā, kur viņš reāli gleznotu. Mākslinieki nemēdz laist sev klāt. Atceros, bija filma par šveiciešu mākslinieku Gīgeru [Hans Rudolf Giger – A. Č.], bet arī tajā viņš runāja par konkrētiem, jau paveiktiem darbiem. Cita lieta, protams, ir performance.
Foto: Mārtiņš Grauds
Vari sniegt ieskatu tajā, kā Miķelis izraudzījās vietas, kurās uzsākt darbu? Kas nepieciešams viņa radošajam procesam? Kādas ir viņa izvēlētās ainavas?
Pārsvarā gleznotājiem ir sava darba specifika. Jābūt pavēnim un atbilstošai ainavai. Lielāko dienas daļu saule ir tieši virs galvas, tāpēc jāpiemeklē ja ne gluži slēgta telpa, tad nojume vai jumtiņš gan. Attiecīgi – tās vietas, kurās Miķelis gleznoja Peru, bija specifiski ļoti interesantas. Citkārt tā bija autobusa pietura, citkārt viesnīcas bēniņi līdzās žūstošai veļai. Kalniem ir jābūt zināmā attālumā – tie nevar būt nedz par tuvu, nedz par tālu.
Nemitīgi notiek vietas meklēšana, kas, ņemot vērā iespaidīgo bagāžu, ir visai grūts uzdevums. Dažkārt pagāja pat pāris nedēļas līdz Miķelis atrada gleznošanai piemērotu vietu.
Bija brīži, kad viņš klaji kurnēja, ja lūdzu viņu vēlreiz veikt ceļu kalnā, lai nofilmētu to no cita leņķa. Tas, saprotams, bija pretrunā ar mākslinieka ierasto rituālu pirms darba uzsākšanas.
Bez mākslinieka personības un viņa radošā procesa dokumentācijas, vai ir vēl kāds stāsts, kas caurvij filmas līniju?
Tas pamatā ir stāsts par mākslinieku, par veidu un apstākļiem, kādos viņš rada. Par motīvu izvēli. Bet apzinoties to, ka Miķelis ir savdabīgs vizuālā tēla interpretētājs, arī filmai formas ziņā būs pieļaujamas atkāpes no ierastā. Vai es kadru apstrādāšu vai atstāšu to tīru – vēl nezinu, taču par daudz maisīt galvu skatītajam nedrīkst, jo filmas subjekts jau ir pietiekoši mistisks. Kā to parādīt un atklāt, nepazaudējot draudzību, – tas būs izaicinājums. Filmai jābūt gatavai 2017. gadā – līdz tam vēl ir paredzami šādi tādi notikumu, kurus būtu vēlams piefiksēt. Filmas smaguma centrs vēl ir grūti paredzams. Tagad filmas kulminācija ir Helsinku izstāde[2], kur Miķelim iet spīdoši (Kiasma muzejs nopirka centrālo darbu “Oficieru balle” [“Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē” – red.] un piecus kokgrebumus, izstādi izpērk vietējie kolekcionāri un uzņēmēji. Miķelis šobrīd ir samulsis. Priecīgs, bet samulsis.)
Foto: Aigars Sērmukšs
Akakore – cirvis zupā
Mistisks ir arī filmas nosaukums “Ceļš uz Akakori” un Akakores ideja pati par sevi. Kā filmā tā tiek risināta?
Gan ceļojumam, gan filmai mēs atspērāmies no stāsta par Akakori. To gan kaut kādā ziņā varētu saukt par cirvi zupā... Jo, lai gan uzstādījums nebija doties ekspedīcijā ar domu atrast ģeogrāfisku vietu – Akakori, tomēr mēs nonācām ļoti interesantās vietās, kuras vizuāli pēc aprakstiem tai atbilda.
Otrkārt, Akakore varētu arī nebūt ģeogrāfiska vieta – drīzāk vieta apziņai, vai starpapziņai. Šī ideja man šķiet tuvāka. Tā varētu būt pielīdzināma leģendai par Tibetas Šambalu, vai mūsu pašu tekstos – ledus kalna virsotnei ar Saulcerīti galā vai galvā.
Jūs apmeklējāt ne vienu vien enerģētiski spēcīgu vietu. Tajās celti tempļi, tur pulcējušies cilvēki apziņu paplašinošās meditācijās, tās nereti tiek piesauktas avotos par sazvērestības teorijām... Cik lielā mērā jūs izjutāt seno svētvietu enerģētisko lādiņu?
Man ir biezāka āda, un šajā pasākumā man bija cits uzdevums, uz ko savas maņas koncentrēt, taču nācās atzīt, ka atsevišķās vietās patiesi pārņēma savādas izjūtas. Un tā nebūt nebija tikai aizgrābtība par iespaidīgo dabas skatu, kas ikreiz pārsteidza ar savu divtik lielo jaudu, kāda ierasti nolasāma no fotogrāfijām vai dokumentālajām filmām. Sajūtu līmenī tas bija it kā nonākot jau pazīstamās vietās, kādās būts bērnībā – varbūt šeit pat Latvijā. Un grūti izskaidrot, kāpēc. Atceros, ka Miķelim teicu: “Te ir sajūta, kā Vidzemes augstienē jūlija vidū.” Interesanti, ka bieži vien ar Miķeli izjutām vienu un to pašu, taču, iespējams, viņš šīs sajūtas raksturotu citādāk.
Foto: Mārtiņš Grauds
Kosmiskā starpstacija Lapasa un citi galamērķi
Kuras būtu tās vietas, ko tu vēlētos īpaši izcelt? Kuras atstāja īpašu iespaidu?
Tā būtu vieta Baltajos Kordiljeros netālu no Uarasas (Huaraz), kur tapa trīs Miķeļa darbi un kur satikām ļoti patīkamus cilvēkus, kuri izveidojuši hipijisku bio saimniecību neticami skaistā vietā. Mainīgie laikapstākļi, mākoņu veidotās krāsas un gaismēnu spēles šo vietu padarīja ļoti īpašu. Savukārt man bija iespēja piepildīta savu kaislību – veikt dienas trekus, kuru maršrutā mēs nonācām pie kalnu ezeriem Kordiljeru pakājē. Tas ir savdabīgs, neticams skaistums.
Jāmin arī pats fakts, ka Kusko (Cusco) mums bija iespēja īrēt motociklus. Mums, puikām, tā bija tīra prieka esence – traukties ar motociklu pa Svēto ieleju pašu spiedzieniņu pavadītiem.
Motocikli deva iespēju piekļūt Maču Pikču no otras puses, tādējādi atkārtojot Če Gevaras ceļu un izvairoties tur sastapt citu ceļotāju pulkus. Miķelis šeit skicēja.
Moči arī ļāva veikt nelielus, intuīcijas vadītus izbraucienus arvien augstāk kalnos ar sajūtu, ka tur kaut kam ir jābūt. Šādi mēs uztrāpījām uz vietām, kuras kartē nav atzīmētas, piemēram, senas inku drupas, iespaidīgi ūdenskritumi, ainavas, no kurām grūti doties prom. Savukārt pilnīgi citādāka pieredze ir Lapasa (La Paz) – Bolīvijas galvaspilsēta. Tā ir kā tāda kosmiskā starpstacija. Savas trīs stundas autobuss ved cauri sarkano ķieģeļu un zilzaļi stiklotu ēku sirreālai ainavai. Starp šīm ēkām staigā Lapasas proletariāts, sievas tautas tērpos... Pilsētas centrs šeit lepojas ar savu jaunievedumu – funikulieri, kurā iespējams šķērsot visu Lapasas ieleju un 50 metru augstumā braukt pāri nabadzīgo rajonu jumtiem, pāri bagāto dārziem un baseiniem, pāri stadionam, kapiem, armijas daļai... ļoti sirreāls ceļojums, kā sapnī.
Foto: Mārtiņš Grauds
Pastāsti par īpašāko satikšanos.
Tas bija trīs dienu Sanpedro retrīts ar šamani. Vēl nav skaidrs, cik daudz būs no tā redzams filmā, jo jāsaka, ka es pieņēmu ne to pareizāko lēmumu – puskājā filmēju, puskājā piedalījos. Tā nav izklaide, tas nav lidojums caur sfērām halucināciju pavadītam. Sanpedro ir saudzīgs un draudzīgs gars, taču tāpat kā ajavaska molekulārā līmenī var mainīt šūnu struktūru un parotaļāties ne pa jokam. Divus vakarus pēc kārtas mēs dzērām Sanpedro kaktusa dzērienu, kas pēc garšas ir kaut kas starp ērkšķogām un kuņģa sulu... Pārējais, lai paliek tur, kur tas notika...
__________
[1] Akakore – sena, mītiska pilsēta Amazones džungļos, teritorijā ap Peru, Bolīvijas un Brazīlijas robežām, kuras esamība līdz pat šodienai gan nav pierādīta. Saskaņā ar leģendu 13 000 gadu p.m.ē. uz Zemes ieradās 130 citplanētiešu ģimeņu. Džungļu vidū tās uzcēla piramīdas un pazemes būves, ņemot savā aizgādībā izredzēto Ugamongulalu cilti (Ugha Mongulala), atnācēji nodeva tai zināšanas, likumus un rakstību. Atnācēju vadībā Ugamongulalu uzcēla gan Akakori, gan vēl citas pilsētas. No Akakores citplanētieši valdīja ne tikai pār minēto cilti, bet ari par visu zemi. Akakori ietvēra augsta akmens siena ar 13 vārtiem – tik šauriem, lai pa tiem varētu iekļūt tikai viens cilvēks. Pilsētas centrā atradies lielais Saules templis, kurā glabātas rakstiskas liecības un leģendas par zemes vēsturi. Leģenda par Akakori kļuva zināma 1976. gadā, kad vācu žurnālists Karls Brugers savā grāmatā “Akakores hronika” publicēja it kā Ugamongulalu vadoņa Tatunkas Naras (Tatunca Nara) stāstīto savas cilts vēsturi.
[2] Miķeļa Fišers personālizstāde Conspiracy Landscapes izstāžu zālē Kaapelitehdas Helsinkos no 22. janvāra līdz 6. februārim.
