Ekstrēmos laikos ekstrēmi paņēmieni

Intervija ar kinorežisoru Stīvu Hūveru

28/09/2016

Kopš Stīva Hūpera debijas filmas „Asinsbrālis” iznākšanas uz ekrāniem pagājuši vien trīs gadi. Filma atnesa viņam Lielo žūrijas balvu un Skatītāju balvu Sandensas kinofestivālā ASV. Tagad viņš pabeidzis savu otro pilnmetrāžas dokumentālo filmu „Gandrīz svētais”, kas stāsta par bērniem bezpajumtniekiem un narkomāniem Ukrainā, dokumentējot ukraiņu priestera Genādija Mohņenko darbību. „Asinsbrālis” vēstīja par brīvprātīgo darbu ar AIDS slimo bērnu patversmē Indijā, šī filma – par reizē brutālajām un efektīvajām metodēm, ko izmanto Mohņenko, lai glābtu jaunās dzīvības; var teikt, ka Hūvera filmas ir par cilvēcisko atbildību, morāli, cerībām un sevis nežēlošanu. Filma „Gandrīz svētais” bija iekļauta foruma Baltic Sea Docs programmā, seanss notika 11. septembrī. Pēc tam runāju ar Stīvu par filmas ideju, kā arī lielākajiem izaicinājumiem un pārsteigumiem tās veidošanas gaitā.

Kadrs no filmas “Gandrīz svētais”

Esat ieradies Rīgā, lai demonstrētu savu jaunāko dokumentālo filmu „Gandrīz svētais” – stāstu par ukraiņu priesteri, kas glābj ielas bērnu dzīvības. Kā jūs kā amerikāņu režisors nonācāt līdz idejai par cilvēku no Mariupoles?

Vienkārši nonācu īstajā vietā īstajā laikā. Tā ar mani mēdz notikt – man īsti labi nesanāk kaut kā īpaši meklēt kino stāstus vai projektus. Ja kaut kas nonāk man priekšā un šķiet interesants, es varu tam pieslēgties. Man palaimējās, ka daži mani draugi devās uz Ukrainu, viņiem bija pasūtīts projekts, kas aptvēra vairākas pilsētas. Šis projekts aizveda viņus uz Mariupoli, un Genādija bāreņu nams „Svētceļnieka republika” bija viņu pēdējā pietura. Iepazīstoties ar Genādiju, viņi uzreiz bija apburti. Viņa klātbūtne ir iedarbīga – viņš ienāk telpā un uzreiz sāk stāstīt stāstus, pat ja esi viņam pilnīgi svešs cilvēks. Viņš tiešām ir aizrautīgs cilvēks, tāpēc mani draugi pat pameta novārtā savu projektu, lai sekotu šim vīram – pavadot kopā ar viņu kādas trīs četras dienas un dokumentējot viņa darbu.

Tolaik tieši meklējām personāžu, par ko varētu taisīt pilnmetrāžas dokumentālo filmu, un mani draugi ieteica šo interesanto vīru, kurš labi jūtas kameras priekšā. Tā kā viņu nebiju saticis, nebiju pārliecināts. Taču pēc laika viens no draugiem teica, ka man patiešām vajadzētu apsvērt Genādiju dokumentālajai filmai. Pajautāju, vai viņš pats nevēlas būt šīs filmas režisors, taču viņš atteica, ka ļoti vēlas, lai es piedalos un esmu filmas režisors. Tad es noskatījos safilmēto materiālu un sapratu, cik patiesībā šis cilvēks ir interesants. Tad nu sākām virzīties Kickstarter kampaņas virzienā.

Jūs saucat Genādiju Mohņenko par interesantu, bet man radās sajūta, ka viņa paņēmieni ir ļoti ekstrēmi. Vai piekrītat?

Jā, un viņš pats arī zina, ka ir ekstrēms. Viņš to nekādi neslēpj. Es pats to, ko dara Genādijs, uztveru dramatiski atšķirīgā kontekstā, jo pusaudža gadi man bija visai smagi. Protams, ne jau tā, kā tiem Mariupoles bērniem. Tie tomēr ir atšķirīgi stāsti, atšķirīga infrastruktūra un birokrātija. Tāpēc centos izprast Genādija lēmumus no viņa perspektīvas – tā ieraudzīju cilvēku, kas ekstrēmos laikos pielieto ekstrēmus paņēmienus. Ir grūti pateikt, kāda ir pareizā rīcība katrā situācijā. Vai pareizi ir nedarīt neko, vai arī pareizi ir izdarīt kaut ko nepareizi un pēc tam censties izdarīt labāk? Domāju, ka katrs gadījums ir atsevišķs – tas, kas der vienam cilvēkam, var būt kaut kas absolūti nepiemērots citam. Ļoti daudz ir atkarīgs no tā cilvēka, kurš saņem palīdzību. To es centos parādīt filmā – ka, pat ja viņš ir ekstrēms, bērni pie viņa nāk, pieķeras viņam, uzmeklē viņu, viņi no viņa nebaidās. Genādija sieva vienmēr joko, ka viņu attiecībās viņa vienmēr ir tā stiprā, kamēr viņš ir vājais. Es tikai centos parādīt šīs lietas, jo uzskatu, ka ir svarīgi, lai cilvēki noskatās filmu un pēc tam to pārdomā un paši izdara savus secinājumus.

Vai Genādijs kameras priekšā izturējās kaut kā savādāk? Kāds viņš ir reālajā dzīvē?

Filmā ļoti tiešā veidā es centos parādīt, ka viņš apzinās kameras klātesamību. Kameru priekšā Genādijs ir bijis ilgu laiku – kādā brīdī darbā ar šiem bērniem bija brīdis, kad viņš saprata, ka kamera var būt instruments. Domāju, ka viņš sāka to izmantot, lai panāktu vēlamo rezultātu. Viņš kameru izmanto tiešām fascinējošā veidā – bērnu dienestiem draud ar medijiem. Arī Amerikā tā dara, tikai citā līmenī. Piemēram, interneta taisnīgums. Ja kāds morālā vai ētiskā ziņā uzvedas neadekvāti, mēs tam liekam pievērst uzmanību. Un, ja pietiekams cilvēku skaits to apskatās, rodas tāds kā pūļa efekts, kas liek iesaistīties arvien jauniem cilvēkiem. Jau gadiem Genādijs ir tā darījis – viņš safilmē bērnus un tad liek cilvēkiem to materiālu skatīties. Tādā veidā laika gaitā viņš ir ieguvis atbalstītājus un palīgus, kas ir sapratuši, ka nespēj vienkārši pārkāpt šiem bērniem pāri, ka ir kaut kas viņu labā jādara.

Pirms filmēšanas biju šo to papētījis un zināju, kā Genādijs izturēsies kameras priekšā. Bet es gribēju uzzināt, ko viņš cilvēkiem saka, kā ar viņiem runā. Viņa komunikācija lielā mērā ir atkarīga no auditorijas. Ar galēji izmisušu pusaugu meiteni Ladu viņš bija ļoti pacietīgs, viņš uzklausīja viņu, juta viņai līdzi un uzdeva ļoti vienkāršus jautājumus. Savukārt kādam zēnam viņš izvēlējās pilnīgi citu pieeju – viņu iedvesmojot un sniedzot redzējumu uz pasauli, jo zēns nebija tādā izmisuma stāvoklī kā meitene, viņam tīri labi patika dzīvot uz ielas. Tā Genādijs dara ar katru, kas pie viņa ienāk. Šajos brīžos var redzēt, ka viņš ir ļoti īsts, viņš neko neinscenē. Turklāt viņš ir patiesi neparedzams – daudzkārt viņš mani spēja pārsteigt ar saviem lēmumiem. Ja biju pieņēmis, ka šim reliģiozajam cilvēkam kādā noteiktā situācijā vajadzētu rīkoties tā vai citādi, tad dabūju noskatīties, ka viņš rīkojas pilnīgi pretēji.

Man radās priekšstats, ka Genādijs Mohņenko drīzāk izvēlas morāli pareizu rīcību, nevis likumīgu rīcību. Vai domājat, ka likumi viņam patiešām neko nenozīmē?

Domāju, ka viņš vienkārši vēlas rīkoties pareizi – tā, kā cilvēkiem būtu vislabāk. To viņš ir mēģinājis darīt gadiem ilgi ārkārtīgi nepilnīgā sistēmā, taču viņš arī ceļo un zina, kā ir citās valstīs. Esmu drošs, ka ikviens, kas darbojas morāles vadīts, vienmēr balansēs uz naža asmens, jo tava morāle ne vienmēr var izrādīties tā pareizā. Tas tiešām ir subjektīvi, un turklāt tas acīmredzami mainās gadu gaitā. Tas, kas vēl nesen ASV skaitījies ārkārtīgi amorāls, tagad tiek uzskatīts par normu. Genādijs reiz pieminēja citātu no Bībeles, kurā teikts, ka, ja varas orgāni nespēj parūpēties par noteiktām lietām, tad kādam tas ir jādara, pat ja tas nav pats labākais risinājums. Tā viņš sevi redz. Viņš ļoti labi apzinās, ka nav pats labākais risinājums. Viņš labprāt atdotu šo darbu kādam citam.

Tā kā esat no Pitsburgas, pieļauju, ka Mariupolē jūs saskārāties ar dažādām kultūras atšķirībām. Kādas bija pārsteidzošākās atklāsmes par šo vietu?

Viens no faktoriem, kas mani piesaistīja šim stāstam, bija vieta, kurā uzaugu, – neliela lauku pilsētiņa, kur daudz lietoju psihotropās vielas. Tikai 2001. gadā pārcēlos uz Pitsburgu. Domāju, ka, ja būtu piedzimis Mariupolē, būtu droši vien arī bijis ielu bērns. Savā miestā es biju tam ekvivalents. Es pats nelietoju heroīnu, bet daudzi mani draugi nomira no heroīna pārdozēšanas, tas vienmēr kaut kur figurēja manā ceļā. Vēl viens iemesls, kas piesaistīja šim stāstam, bija cilvēks, ka iet un dara kaut ko šo bērnu labā, jo manā gadījumā šādas personas nebija.

Par to, kāda būs Mariupole un Ukraina, man bija priekšstats. Un man tur ļoti patika. Likās, ka esmu ienācis milzīgā dekorācijā, viss šķita, kā scenogrāfa radīts, man patika šis izskats. Mana pirmā pieredze svešā zemē bija Indijā, kur filmēju „Asinsbrāli”; tur man sirds dauzījās ārkārtīgi strauji, jo nespēju noticēt, cik satriecošā pieredzē esmu nokļuvis. Ukrainā tā nebija, jo tobrīd jau biju pabijis daudzās zemēs. Tomēr tādā vietā, kāda ir Mariupole, es vēl nebiju bijis – tur ir daudz vecās padomju arhitektūras, kas gadiem nav aiztikta, jo nav līdzekļu, lai kaut ko pasāktu. Tas ir kaut kā saprotami, un man tas patīk. Man patīk šī fabriku sajūta. Zinu, ka tās fabrikas nav nekādas labās, bet tajās ir sajūta, kurā ir gan skumjas, gan cerība. To es centos nodot caur dažiem filmas estētiskajiem paņēmieniem. Daudzi uzskata, ka šādā vietā nav nekā skaista, bet man gan šķiet, ka ir. Neko tādu iepriekš nebiju redzējis. Tur ir tāda kā uzglūnoša tumsa, kas iznāk ārā kā spriedze valstī un cilvēkos. Var jau būt, ka tā pieredze man tāda neskaidra. Taču es biju skaidrā. Lai vai kā, bija šokējoši sekot Genādijam līdzi šajās situācijās, kur es nezināju, kas notiks. Šis atklājumu process un mocīšanās ar vietējo valodu bija aizraujoši pasākumi. Man tā visa pietrūkst. Tas bija labākais laiks manā dzīvē, lai arī cik trakas lietas tur nenotika.

Filma ir izrādīta daudzos festivālos ASV un citās valstīs. Vai jums liekas, ka reakcija uz filmu Austrumeiropā kaut kādā veidā atšķiras, ņemot vērā kopējo padomju pieredzi?

Daudzos seansos Eiropā es neesmu bijis, esmu piedalījos tikai skatē Kijevā, kas bija patiešām interesanti. Biju ļoti noraizējies. Daudzējādā ziņā man liekas, ka esmu filmu uztaisījis tieši austrumeiropiešiem un nevienam citam, tāpēc satraucos par sava darinājuma autentiskumu. Pēcapstrādes procesā ļoti cieši sadarbojos ar kādu krievu imigrantu, lai būtu drošs, ka viss ir tā, kā tas ir īstenībā. Es galīgi negribēju šos cilvēkus parādīt aplami.

Kijevas auditorijas reakcija mani satrieca. Filma patiešām tika ļoti labi uzņemta. Bija daudz Genādijam pietuvinātu cilvēku, arī viņa vecmāmiņa un divas meitas. Tā ka tā bija ārkārtīgi nervus kutinoša pieredze, taču viss beidzās labi. Bija kāds cilvēks, kuru bija aizvainojis mūzikas izmantojums filmā, viņš uzskatīja, ka tādā veidā Mariupole padarīta par negatīvu un tumšu vietu. Atbildēju, ka man šķiet pavisam otrādi – ka tā padara šo vietu skaistu. Ar komponistu Atikusu Rosu daudz runājām par šo vietu kā skaisto tumsu, kurā dzīvo cerības elements. Viņa partitūra tikai centās uztvert šo noskaņu.

Pieminējāt Atikusu Rosu, bet vēl ir arī Terenss Maliks kā filmas producents. Tie abi ir ietekmīgi vārdi kino industrijā. Kā sākās jūsu sadarbība?

Ar Atikusu komunicējām jau iepriekšējās filmas sakarā, taču tobrīd viņš bija ārkārtīgi aizņemts un nevarēja uzņemties jaunu darbu. Producents Denijs uzturēja ar viņu sakarus un vēlāk piedāvāja rakstīt mūziku jau šai filmai. Likās, ka Atikuss būs absolūti perfekts mūzikas autors mūsu darbam. Sākām vākt kopā kādu vizuālo materiālu, tas tiešām bija pašā procesa sākumā, vēl pirms Kickstarter. Atikusu tas ieinteresēja, un galu galā viņš kļuva par fantastisku partneri. Sākām no paša sākuma, runājāmies, viņš procesa laikā man deva daudz radošu padomu. Viņš ir komponists, taču kino viņš strādājis ilgi un ar daudz dažādiem režisoriem, un es jutos pazemīgi pateicīgs, ka viņš atbalstīja mūsu filmu. Viņš tiešām sniedz konstruktīvu ieguldījumu.

Mūsu iepriekšējo filmu izplatīja Nikolass Gonda, kurš ir Terensa Malika filmu producents. Vēlāk nezaudējām sakarus, un viņš izteica ideju, ka viņi ar Terensu varētu būt filmas radošie izpildproducenti.

Vai domājat, ka šie vārdi piesaistīs filmai lielāku uzmanību?

Šādas lietas jau vienmēr palīdz, taču mūsu mērķis jau bija radošais aspekts – ko šie cilvēki var dot pašam projektam. Vienmēr jau var iet un atrast lielu vārdu, taču mūs interesēja tieši šo puišu radošais ieguldījums. Īpaši jau attiecībā uz Atikusu – es nespēju iedomāties nevienu citu, kurš būtu piemērotāks tam, ko vēlējāmies panākt. Viņš sāka strādāt pie mūsu projekta jau no paša sākuma un palika līdz beigām, radot no mūzikas pilnasinīgu filmas varoni.

Kā izvērsās Kickstarter projekts? Vai šādā veidā savācāt visu filmai vajadzīgo finansējumu?

Mēs savācām 59 000 dolāru, taču šī summa visas izmaksas nosegt nevarēja. Tā nosedza gaismas, tehnisko aprīkojumu un tādas lietas. Filmas finansiālais mugurkauls bija Pitsburgas studija Animal, kurā es strādāju. Laimīgā kārtā mums nevajadzēja investorus.

Ja paskatāmies plašāk uz jūsu filmogrāfiju, redzam, ka abās jūsu pilnmetrāžas filmās dominē motīvs par labo puisi, kurš brīvprātīgā kārtā glābj citu cilvēku dzīvības. „Gandrīz svētajā” tas ir ukraiņu priesteris, „Asinsbrālī” – jūsu draugs Rokijs, kurš dodas uz Indiju palīdzēt ar AIDS inficētiem bērniem. Vai uzskatāt, ka tas jūsu darbā ir pastāvīgs naratīvs?

Nē. Es necenšos uzspiest kaut kādu redzējumu vai aktuālo jautājumu; es tikai cenšos radīt maksimāli objektīvu vērojumu. Daudzās lietās, ko daru, es vienkārši ļaujos straumei. Tas izklausīsies hipijiski, taču, ja kaut kas šķiet interesants, esmu gatavs mēģināt. Sākumā mani neinteresēja Genādijs tieši tāpēc, ka bija šīs tiešās paralēles ar iepriekšējo filmu. Negribēju kļūt par to „bāreņu puisi”. Bet, satiekot Genādiju, viņš izrādījās pilnīgi citādāks varonis salīdzinājumā ar Rokiju, lai arī varbūt viņus motivē līdzīgas lietas. „Asinsbrālis” ir par amerikāņu puisi, kas dodas uz svešu zemi, bet Genādijs cīnās par savu paša pilsētu. Kaut vai vien divas šīs lietas padara filmas atšķirīgas. Atšķirīgās motivācijas, dažādā izcelsme un vieta – tie ir slāņu slāņi, kas formulējuši viņu domāšanas procesu.

Es bieži mēdzu jokot, ka, ja liela daļa manu A klases draugu nonāktu vienā telpā, viņi, visticamāk, viens otram nepatiktu. Un pie sevis padomāju arī, ka, ja Rokijs un Genādijs būtu vienā istabā, viņi nesaprastos.