Komponēšana ir kā attiecības. Intervija ar komponistu un skaņu mākslinieku Hosuē Moreno
18/08/2017
Ar spāņu izcelsmes komponistu Hosuē Moreno (Josue Moreno) uz sarunu tikāmies 3. augustā, dienā, kad tika atklāts Liepājas mākslas forums. Hosuē Liepājas koncertzālei “Lielais dzintars” ir radījis skaņas un arhitektūras instalāciju “Dzintara diptihs”, kas ir veidota uz skaņas un akupunktūras stratēģijām. Telpā ir izvietoti 32 interaktīvi skaņu punkti – kādu no tiem aktivizējot, tiek izmainīta instalācijas kopējā skaņu vide. Instalācija ir saklausāma divās vietās – ēkas austrumu spārnā un ziemeļu atpūtas telpā. Katrai vietai ir sava specifika, un skaņa ir individuāli pielāgota katrai no tām, apmeklētājam sniedzot unikālu pieredzi veidot dialogu ar telpu.
Ejot caur koncertzāles telpām un stāstot par skaņas instalāciju, var just, ka “Lielais dzintars” Hosuē ir ļoti spēcīgi ietekmējis un raisījis viņā īpašu sajūsmu. Viņš apbrīno gan pašu koncertzāles vērienīgumu, gan telpu izvietojumu un akustiku, bet īpaši izceļ tonētos stiklus, kas viņā raisījušas nostaļģiskas izjūtas.
Komponists un skaņu mākslinieks Hosuē Moreno dzimis nelielā Spānijas dienvidu pilsētiņā Haenā, kur, kā viņš pats sacīja, esot tikai daba, govis un lauksaimniecība. Vieta bez izteiktas muzikālās vēstures, bet ar dažiem labiem mūzikas skolotājiem, pie kuriem viņš apguva klavierspēles pamatus. Ieguvis divus maģistra grādus – Valensijas konservatorijā un Sibeliusa akadēmijā Helsinkos. Komponējis desmitiem skaņdarbu konkrētiem izpildītājiem, radījis skaņas instalācijas dažādām publiskām vietām un telpām, sadarbojies un veidojis kopējus projektus gan ar mūziķiem, gan vizuālās mākslas žanru pārstāvjiem, kā arī izdevis piecus mūzikas albumus.
Arterritory tikās ar komponistu Hosuē Moreno, lai uzzinātu mazliet vairāk par skaņas instalāciju “Dzintara diptihs”, par to, kā veidojusies viņa komponista karjera, kā arī sarunā pievērsāmies tam, kas ir “skaņu akupunktūra” un “skaņu laikapstākļi” – apzīmējumiem, kurus Hosuē bieži izmanto, stāstot par saviem skaņdarbiem un projektiem, pie kuriem viņš ir strādājis.
Hosuē Moreno skaņas instalācijas “Dzintara diptihs” atklāšanā. Foto: Valters Pelns
Vai atceraties brīdi, kad sapratāt, ka vēlaties kļūt par komponistu?
Tas notika diezgan ātri. Esmu dzimis nelielā Spānijas dienvidu pilsētiņā Haenā, kurai nav izteikta ar mūziku saistīta vēsture, netiek rīkoti mūzikas festivāli vai vērienīgi koncerti, bet, protams, bija daži labi mūziķi un skolotāji. Tēvs mani pieteica klavierspēles nodarbībām. Jau pēc pirmās nodarbības sapratu, ka vēlos kļūt par mūziķi, pēc otrās, ka vēlos būt komponists. (Smejas) Diezgan spilgti atmiņā palikusi epizode, ka pirmajā nodarbībā tika uzdots jautājums, kas ir mūzika. Tagad ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, kopš tika uzdots šis jautājums, un beidzot nolēmu, ka vairs nemēģināšu atrast uz to atbildi. (Smejas) Bet, kā jau teicu, tur nebija nekādu izaugsmes iespēju, tāpēc pārcēlos uz Valensiju un studēju komponēšanu mūzikas augstskolā Conservatorio Superior de Música “Joaquín Rodrigo”, kur arī ieguvu maģistra grādu.
Jums ir divi maģistra grādi, studējāt arī mūzikas tehnoloģiju Sibeliusa akadēmijā Helsinkos.
Jā. Valensijā es ieguvu ļoti tradicionālu mūzikas izglītību, nav vairs pasaulē palikušas daudzas augstskolas, kur iespējams iegūt tik spēcīgu klasiskās mūzikas izglītību. Tas, protams, bija vērtīgi, bet jutu, ka tas nav mans. Pasniedzēji sūdzējās, ka komponēju skaņdarbus, kuros nav daudz nošu. Pēc studijām Valensijā biju ļoti noguris no mūzikas. Domāju, ka, ja nebūtu devies uz Helsinkiem un atklājis Sibeliusa akadēmiju un viņu studiju programmu, tad visticamāk mūzikai būtu atmetis ar roku.
Helsinku Ziemas dārzs, kur Hosuē Moreno sadarbībā ar komponistu Otso Lähdeoja 2016. gada rudenī izvietoja interaktīvu skaņas un arhitektūras instalāciju “IN SITU: Sonic greenhouse”. Foto: Uupi Tirronen
Hosuē Moreno un komponista Otso Lähdeoja skaņas un arhitektūras instalācijas skaņdarbs “IN SITU: Sonic greenhouse”
Kāpēc izvēlējāties studēt tieši Helsinkos?
Tā bija nejaušība. Devos ceļojumā uz Helsinkiem bez kāda konkrēta mērķa, bet, atklājot Sibeliusa akadēmiju, parādījās jauns azarts un vēlme muzicēt. Lekcijas pasniedza lieliski profesori, attiecīgās jomas profesionāļi, kuri ļoti iedvesmoja. Vēlējos no šīm studijām paņemt visu, ko vien spēju. Ja Valensijā bija šis spiediens uz tradicionālo mūziku, tad Helsinkos viņi novērtēja un cienīja spēju nospēlēt klasiskos skaņdarbus, bet vienlaicīgi motivēja radīt eksperimentālus gabalus, kuriem bija jābūt vienlīdz spēcīgiem. Tas bija milzīgs izaicinājums. Lasīju, ka Džons Keidžs ir teicis, ka brīdī, kad tu sāc komponēt, istabā ir pilnīgi visi pasaules komponisti, mūzikas vēsture, ģimene, šaubas, personīgās problēmas utt., bet vienā brīdī viņi visi sāk pamest to telpu, līdz procesa beigās visticamāk visi ir aizgājuši un palikusi ir tikai tava mūzika. Es biju savaldzināts. Somijā es nejutu nekādu spiedienu, varēju būt brīvs, iepazinos ar vienreizējiem mūziķiem, kopā sadarbojāmies un taisījām koncertus.
Hosuē Moreno komponētais skaņdarbs “In-audito” (2012). Izpilda Angel Molinos
Lasīju, ka jums ir interesanta prakse komponēt skaņdarbus konkrētam izpildītājam, un viņš ir vienīgais, kuram šo gabalu ir atļauts spēlēt.
Jā, es neesmu īpaši ieinteresēts komponēt skaņdarbus, kurus izpildīs dažādi mūziķi visā pasaulē, man tas nav nepieciešams. Vēlos individuālu pieeju gan komponēšanai, gan skaņdarba izpildījumam. Ir bijuši vairāki ļoti nozīmīgi mūziķi, kuri ir vēlējušies nospēlēt kādu no jau komponētajiem gabaliem, bet esmu atvainojies un atteicis, sakot, ka varu viņiem komponēt citu skaņdarbu, bet šis ir aizņemts. Komponējot skaņdarbu konkrētam cilvēkam, es domāju par to, cik viņš ir garš, kāda viņam ir muskulatūra, kā viņš šo gabalu izpildīs un tiks ar to galā.
Hosuē Moreno un mākslinieces Gema Álava kopdarbs “The Oracle: Tell me a secret”
Vai jūs izvēlaties mūziķus, kuriem komponēt skaņdarbu, vai viņi paši jūs uzmeklē?
Katru reizi tas ir citādāk. Komponēt darbu konkrētam izpildītājam ir kā izveidot attiecības – tu iepazīsties, noskaidro, vai jums ir kopīgas intereses, izveidojas saikne, viņš jūs iedvesmo, un vienā brīdī saproti, ka vēlies radīt skaņdarbu šim mūziķim. Līdzīgi notika arī ar “Lielo dzintaru” – es ierados Liepājā, ieraudzīju šo ēku, mani pārņēma ļoti īpašas sajūtas, un es vēlējos tai kaut ko veltīt. Ar mūziķiem un māksliniekiem ir līdzīgi – svarīgi, lai mēs meklējam un vēlamies vienu un to pašu, lai arī pārstāvam dažādus žanrus vai nozares. Piemēram, es TV ieraudzīju Ņujorkā dzīvojošo spāņu mākslinieci Hemu Alavu (Gema Álava), mani ļoti aizrāva viņas māksla un zināju, ka vēlos sadarboties. Aizrakstīju viņai vēstuli, viņa atbildēja, un mēs kopā radījām darbu gandrīz bez sarunāšanās, un, manuprāt, sanāca lieliski! Tāda veida sadarbība mani interesē. Ir bijuši fantastiski un talantīgi mūziķi un mākslinieki, ar kuriem esmu vēlējies sadarboties, bet komunikācija starp mums ir tik sarežģīta, ka tas vienkārši nav iespējams.
Viena no divām skaņas instalācijas “Dzintara diptihs” izvietotajām vietām. Foto: Valters Pelns
Vai sapratāt, ka vēlaties radīt skaņdarbu “Lielajam dzintaram”, kad to ieraudzījāt no ārpuses, vai iedvesmoja sajūta, kas pārņēma, esot tajā?
“Lielais dzintars” ir ļoti vizuāli iespaidīgs un pilnīgs pats par sevi arī no ārpuses, bet, šķiet, es tajā iemīlējos, kad staigāju tam cauri. Skatoties uz augšu no pirmā stāva un redzot to varenību, mani pārņēma ļoti īpašas sajūtas, pat nostaļģija. Atrodoties telpās, mani ļoti spēcīgi ietekmēja gaisma, kas rodas no šī tonētā stikla. Bija sajūta, ka skatos uz nebeidzamu saulrietu, atrodos uz planētas Marss vai piedzīvoju Vladimira Tarkovska filmu.
Kā sēpijas fotogrāfijās.
Jā, jā, tieši tā! Es pieņemu, ka ne visiem šī tonētā stikla izvēle patīk. Kādam tā var patikt, kādam ļoti nepatikt, bet es uzreiz zināju, ka gribu te kaut ko darīt. Es radīju šo darbu un uzskatu, ka ar šīs skaņas instalācijas palīdzību “Lielajam dzintaram” tiek pievienota vēl kāda papildus šķautne, tā to paspilgtina, parādot, cik patiesībā plaša ir telpa.
Skaņas instalācijas “Dzintara diptihs” ģenerēšanas aparatūra. Foto:
Kā šī instalācija mijiedarbojas ar koncertzāles apmeklētāju?
To ir mazliet grūti izskaidrot. Radītais skaņdarbs ģenerē pats sevi. Skaņdarbs pats par sevi nav interaktīvs, bet tas mijiedarbojas ar cilvēku, kad viņš pārvietojas caur koncertzāles telpām. Es pirms tam apjautāju aptuveni piecdesmit cilvēkus, lai uzzinātu, kādu skaņu viņi vēlētos dzirdēt “Lielajā dzintarā”.
Kāda bija populārā atbilde, ko cilvēki teica, kādas skaņas viņiem patīk vai ko viņi vēlētos dzirdēt?
Cilvēkiem ar skaņu ir ļoti dīvainas attiecības, jo, domājot par skaņu, viņiem raisās kādas konkrētas asociācijas un atmiņas par vietu vai notikumu ap to. Piemēram, jūras šalkoņa automātiski cilvēkiem raisa asociācijas par vasaru, sauli, pludmali, mieru ap to, bet, ja mēs distancētos no šīm asociācijām un domātu tikai par pašu jūras izraisīto skaņu, tā nemaz nav tik skaista. Atbildes bija dažādas, bet lielākā daļa cilvēku vēlējās mierīgu un netraucējošu skaņu.
Skaņas instalācijas “Dzintara diptihs” ģenerēšanas aparatūra. Foto: Valters Pelns
Jūs bieži izmantojat tādus apzīmējumus, kā “skaņu akupunktūra” vai “skaņu laikapstākļi”, tie, manuprāt, nav pārāk bieži izmantoti termini mūzikā. Kas ar to tiek domāts?
Ja atgriežamies pie studijām Valensijā, jau teicu, ka skolotāji bieži man pārmeta, cik maz notis ir manos komponētajos darbos. Vēlējās, lai es lieku tur iekšā vairāk, taisu šķietami sarežģītākus skaņdarbus. Bet, kad es komponēju, es bieži vien improvizēju un priekšā redzu ainavu. Es neredzu stāstu, es klausos, redzu formas, veidoju skaņas telpu, vārdiski nemēģinu to izskaidrot. Tā ir kā saruna ar klausītāju, vēlos, lai viņiem pašiem veidojas savs stāsts par piedzīvoto. Uzskatu, ka eksperimentālā mūzika ir labs materiāls, lai raisītu dažādas asociācijas un sajūtas, izveidojot skaņas telpu, kas atstāj vietu, par ko padomāt, nevis apjukt elementu džungļos. Sāku izpēti par skaņdarbiem, kas radīti konkrētai videi un telpām. Sadarbojos arī ar arhitektiem, iepazinos ar somu arhitektu Marko Kasagrandi (Marco Casagrande), kuram ir ļoti interesantas teorijas par urbāno akupunktūru, mēģinot atrast atbildes uz to, kas ietekmē sabiedrību. Piemēram, ir kāda ēka, kas cilvēkiem nepatīk vai raisa negatīvas emocijas, tāpēc to vēlas vai nu nojaukt vai vizuāli kardināli izmainīt, bet bieži vien nav nepieciešami tik drastiski soļi. Sajūtu par šo ēku varētu izmainīt kaut vai ar dažu soliņu izvietošanu un koku iestādīšanu.
Un jūs uzskatāt, ka ar skaņu var panākt līdzīgu rezultātu?
Jā, tieši tā! Runājām ar Marko par to, ka skaņa ir viens no ietekmīgākajiem instrumentiem, ar kā palīdzību var izmainīt sajūtu par telpu vai vidi. Tas, ko var panākt ar skaņu, ar vizuāliem elementiem bieži vien nemaz nav iespējams – tu vari aizvērt acis un neskatīties, bet nevari aizvērt ausis. Skaņu var izmantot gan kā būvniecības materiālu, gan papildinošu elementu. Ja ir ļoti skaļa vide apkārt, tu vēlies uzcelt cietokšņa veida telpu, lai no tās norobežotos, bet, ja skaņa tiek modulēta un veidota patīkama, tad no tās nav jānorobežojas. Radīt patīkamu skaņu ir lētāk, nekā uzcelt skaņu izolējošu ēku.
Šogad Venēcijā prezentēju virtuālu urbānās skaņu akupunktūras aplikāciju “vusaa” (Virtual Urban Sonic Acupuncture App), ar kuras palīdzību tiek ģenerēts skaņdarbs, kuru uz austiņām klausīties, atrodoties dažādās pasaules pilsētās un vietās.
Izstrādes procesā esošā skaņu akupunktūras aplikācija “vusaa”
Kā šī aplikācija darbojas? Vai katrai pilsētai tiks radīta konkrēta skaņa?
Aplikācija vēl nav publiski pieejama, jo ir izstrādāšanas stadijā, bet skaņas ģenerēšanai būs vairāki elementi, uz kuriem tā balstīsies – tā nolasīs konkrētā cilvēka atrašanās vietu, iešanas ātrumu, diennakts laiku, cik daudz gaismas ir konkrētajā brīdī pilsētā, kāda ir apkārtējā vide utt. Tā rezultātā tiks radīta skaņa, kas mijiedarbosies starp konkrēto klausītāju un pilsētas vidi. Tiek uzskatīts, ka mūzika ir māksla laikā, bet cilvēks spēj to ietekmēt un padarīt sekundāru. Piemēram, ejot caur “Lielo dzintaru”, ar skaņas instalācijas palīdzību tiek radīta cita laika dimensija. Ar mūziku laiks netiek apturēts, bet radīta paralēli esoša dimensija, cits laiks. Tādā veidā es radīju jaunu metaforu, ka mūzika kļūst kā laikapstākļi, piemēram, mākoņi vai lietus. Tu nevari saredzēt visas mākoņa molekulas, bet redzi tā kopainu. Kad līst, tu neredzi katru lietus lāsi atsevišķi. Ar mūziku telpā ir līdzīgi, tu uztver tās kopainu un mijiedarbību, un “Lielajā dzintarā” tā nevis mainās pati par sevi, bet mainās cilvēkam pārvietojoties pa koncertzāles telpām, kur uzstādīta instalācija.
Tātad, klausoties jūsu skaņas instalāciju “Lielajā dzintarā”, tiek izmainīta cilvēka kustība un tās temps, nevis uztvere par telpu? Klausītājs pats kļūst interaktīvs, nevis skaņa mijiedarbojas ar telpu, vai sapratu pareizi?
Jā, tieši tā.
Hosuē Moreno komponētais skaņdarbs ērģelēm “Missa Brevis: On the thousand ways on missing someone or being thirsty” baznīcā Valensijā. 2012
Baznīca Valensijā, kurai Hosuē Moreno veidoja skaņas instalāciju “Missa Brevis: On the thousand ways on missing someone or being thirsty”. Foto no mākslinieka personīgā arhīva
Vai, atrodoties kādā vietā vai telpā, kas jūs iedvesmo, jūs automātiski galvā komponējat šai vietai skaņdarbu?
Kad esmu vietās, kas mani iedvesmo, es vairāk domāju par to, kāda skaņa tur iederētos un kā mijiedarbotos ar attiecīgo vidi. To ir diezgan sarežģīti izskaidrot – es nedzirdu konkrētus akordus, bet sajūtu līmenī zinu to, kādi akordi tai vietai piestāvētu. Absolūtā klusumā mēs nekad neesam – ir vējš, mašīnu trokšņi, putnu čivināšana utt. Ja ieklausos skaņās visapkārt un kā tās mijiedarbojas, man automātiski veidojas šo skaņu mijiedarbību papildinājums. Komponēšana ir sarežģīts process, jo ir jādomā par to, kur un kā skaņdarbs skanēs. Kad strādā studijā, skaņas var nebūt patīkamas, bet, atskaņojot tās citā vietā, var skanēt fantastiski, un otrādi.
Ir nepieciešama bagātīga skaņas iztēle.
Jā, tieši tā. Gan skaņas iztēle, gan telpas pieredzējums, tāpēc man ir nepieciešams pavadīt salīdzinoši ilgu laiku telpā, kurā darbs tiks atskaņots. Ar telpu ir jāiepazīstas, tā jāizdzīvo, ar to ir jāsarunājas un jāeksperimentē.
Somu mākslinieces Kati Åberg dokumentālā video instalācija “Logbook”, kurai Hosuē Moreno komponēja “skaņu laikapstākļus”. Foto no Hosuē Moreno mājaslapas
Jūs sadarbojaties gan ar mūziķiem, gan ar vizuālās mākslas pārstāvjiem. Vai jūs uzskatāt, ka vizuālā māksla būtu jāpapildina ar skaņdarbu, tādā veidā tai piešķirot kādu papildus šķautni?
Ir svarīgi, lai abām pusēm būtu kopīgs mērķis un interese sadarboties, radot vienotu mākslas darbu, bet man ir radusies sajūta, ka mūzika brīžiem spēlē vizuālās mākslas labā, liekot pie mākslas darba uzkavēties ilgāk.
Īpaši man patīk sadarboties ar arhitektiem, jo viņiem ir ļoti izteikta telpas atmosfēras izjūta, svarīga ir tās radīšana ar formu un akustikas palīdzību, bet mūzika un skaņa ir vistiešākā atmosfēras radīšana. Gaisma un skaņa, manuprāt, ir svarīgākie arhitektūras un interjera elementi.
Vai kādreiz esat komponējis skaņdarbu ēkai, kura jums īpaši nepatīk, lai mainītu savu viedokli par to?
(Brīdi domā) Nē, ne gluži. Bet es varu iztēloties, ka es kaut ko tādu varētu kādreiz arī izdarīt.
Varbūt līdz šim neesat sastapis ēku, kura izraisītu tik spēcīgas negatīvas emocijas, lai gribētu to izmainīt ar sava skaņdarba palīdzību.
(Smejas) Jā, iespējams.
Vai kādreiz esat piedzīvojis absolūtu klusumu?
Man šķiet, ka piesnidzis mežs ziemā ir vistuvākais absolūtam klusumam, ko esmu piedzīvojis, bet arī tas ir īslaicīgi, jo vienā brīdī jau tu sāc dzirdēt savu elpošanu, sirdspukstus utt. (Brīdi domā) Zini, ir gadījies, ka absolūta klusuma sajūtu piedzīvoju, esot publiskā vidē, ja atrodos vietā, kur man nekas īsti neinteresē, nejūtos pareizajā vietā, nevēlos no turienes uzņemt nekādu informāciju. Rodas tukšuma sajūta, kas man asociējas ar absolūtu klusumu.
Hosuē Moreno skaņdarba grafiskā notācija
Skatījos jūsu mājaslapu un man radās jautājums, kas ir tā grafiskā identitāte kreisajā stūrī?
Ahā! Jā, pamanījāt! Man kādreiz bija caurspīdīgas vizītkartes, kur bija šie punktiņi un, protams, mans vārds. Tā ir grafiskā notācija vienam no maniem skaņdarbiem. Vizītkarti var novietot uz nošu papīra, bīdīt uz augšu vai uz leju, novietot visos virzienos un veidos, dodot iespēju katram radīt savu interpretāciju par manu skaņdarbu.
Kas ir bijis grūtākais, ar ko esat saskāries komponēšanas karjeras laikā?
Tas ir ļoti personīgs jautājums, uz kuru ir diezgan grūti atbildēt. Protams, ir bijuši darbi, pie kuriem dažādu apsvērumu dēļ tiek strādāts ilgāk nekā paredzēts vai nekā es būtu vēlējies, jo brīžiem sāk parādīties šaubas. Bet, ja jūs vēlaties dzirdēt konkrētu grēksūdzi, tad, iespējams, viens no lielākajiem izaicinājumiem man bija skaņdarba komponēšana operai, bet tas bija tāpēc, ka, kā jau teicu, es neesmu stāstnieks, man bija grūti komponēt mūziku, vadoties pēc stāsta. Radās sajūta, ka tādā veidā tiek ierobežota mana brīvība.
Jūs savos skaņdarbos neveidojat stāstus, bet to idejas izskaidrojat ar stāstu palīdzību. Veidojas neliels paradokss – no vienas puses jūsu darbi ir ļoti konceptuāli, bet no otras puses jūs nevis tos izskaidrojat, bet aprakstāt sajūtas, kas jūs pie šī skaņdarba ir aizvedis, kas daļēji tomēr ir stāsta veidošana. Tā ir jūsu personīgās pieredzes un sajūtu skaidrošana ar mūzikas palīdzību.
(Smejas) Jā, bet tā ir daļa no darba dialoga, jo visticamāk… (Brīdi domā) Jā, jums ir absolūta taisnība, ļoti labi esat uztvērusi kādu no manām šķautnēm un noformulējusi vārdos, ko pats varbūt neesmu spējis. Man ļoti patīk sarunas, patīk stāstīt un aizrauj epizodes un elementi, kas norisinās ap to, bet neveidoju stāstu pašam skaņdarbam. Es gribētu, lai cilvēki vienkārši klausās, bauda un izdzīvo manu mūziku. Lai katrs pats veido savu stāstu, balstoties uz savām sajūtām.
Bet vai jūs pats zināt, kādi ir jūsu skaņdarbu stāsti?
Man veidojas stāsts kā klausītājam, bet ne kā komponistam.
Skaisti! Paldies par sarunu.
Hosuē Moreno. Foto: Meraki Fotografía 2017