Festivāls “Homo Novus”. Jaunas idejas + jauni vārdi
Īssaruna ar festivāla direktori Gundegu Laiviņu – par to, ko nepalaist garām Rīgā šajā septembrī
Sergejs Timofejevs
30/08/2017
Jaunā teātra festivāls “Homo Novus” norisināsies no 1. līdz 9. septembrim jau trīspadsmito reizi. Visiem, kam interesē eksperimentālā skatuves māksla, kas pārkāpj žanru robežas un atklāj jaunas izteiksmes formas, festivāls sen kļuvis par kulta notikumu. Tā komanda ar Jaunā teātra institūta direktori Gundegu Laiviņu priekšgalā daudz un bez apstājas strādā, lai uz Rīgu uzaicinātu interesantākos un perspektīvākos režisorus, kas darbojas šajā sfērā. Tomēr “Homo Novus” – tas ir arī festivāls, kas piedāvā visdažādāko uzvedumu spektru, kas tapuši “uz vietas” gan ar vietējo režisoru, gan vietējās publikas (kā, piemēram, troksni sacēlusī izrāde “100% Rīga”, kas 2014. gadā piedāvāja līdz šim ar teātri nekādi nesaistītu simts rīdzinieku stāstus un viedokļus) piedalīšanos. Festivāls reti izmanto ierastās teātra platformas, bet iesaista visdažādākās pilsētvides telpas.
Šajā gadā festivālā mūs gaida sešas latviešu un starptautisku komandu pirmizrādes; pieci darbi, kas tapuši īpaši Rīgai un kuros piedalās vietējie iedzīvotāji, viesizrāžu programma, kurā īpaši pievērst uzmanību vērts diviem ietekmīgiem Eiropas teātra un horeogrāfijas māksliniekiem – šveicietim Milo Rau un itālim Alesandro Šaroni; kā arī lekciju, diskusiju un filmu cikls un koncertu sērija.
Horeogrāfes Kristīnes Brīniņas izrādes “24H miega”. Publicitātes foto
Tāpat festivāls vienmēr uzsver abpusēji bagātinošo jaunā teātra un laikmetīgās mākslas saikni, un, ja pagājušajā gadā tā izpaudās instalāciju un īpašu izstāžu formā, tad šajā reizē festivālu atklās mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo tandēms ar viņu pirmo patstāvīgo “pilnmetrāžas” uzvedumu, kas kopā ar mediju mākslinieces Kates Krolles izrādi “Patiesības svētnīcā”, kā cer organizatori, liks pamatus jaunai vizuālā teātra tradīcijai Latvijā. Teātra un kino režisore Krista Burāne – viena no nedaudzajām Latvijas autorēm, kas pārliecinoši un mērķtiecīgi strādā dokumentālā teātra sfērā, – aicinās skatītājus uz Daugavgrīvas cietoksni, kur viņa kopā ar Bolderājas iedzīvotājiem pētīs robežu nepārvaramību starp latviešu un krievvalodīgo kopienām – vai tā ir realitāte vai arī vienīgi fikcija, ko radījuši politiķi un mediji. Kā ierasts, festivāls piedāvā arī pavisam jaunu mākslinieku darbus. Šajā gadā viens no tiem būs režisoru Toma Treiņa un Mārtiņa Zariņa kopīgais iestudējums “Koncerts augiem”, kas notiks LU Botāniskā dārza Palmu mājā un kurā līdzās visdažādākajiem augiem piedalīsies aktieri Iveta Pole un Edgars Sarmītis. Īpaši interesants solās būt arī kopīgais tamilu mākslinieka Ahilana Ratnamohana un latviešu dramaturga Matīsa Gricmaņa darbs “Valodas triloģija”, kas pētīs latviešu valodu kā sociālu un simbolisku kapitālu. Horeogrāfe Kristīne Brīniņa atgriežas festivāla programmā ar hibrīdiestudējumu (kas apvieno horeogrāfiju un instalācijas) ar nosaukumu “24H miega”. Bet par citiem svarīgiem un interesantiem “Homo Novus” programmas punktiem un tā nozīmīgākajām tendencēm mēs iztaujājām festivāla organizatori Gundegu Laiviņu. Saruna norisinājās uz kafejnīcas “Rocket Bean Roastery” terases burtiski divu soļu attālumā no festivāla biroja Miera ielā.
Jaunā teātra institūta un festivāla “Homo Novus” direktore Gundega Laiviņa preses brokastīs 23. augustā
Domājot par to, ar ko “Homo Novus” atšķiras no ierastās “teātra festivāla” idejas, liekas, ka tas pievēršas nevis “priekšnesuma”, bet “rituāla, mistērijas” sajūtai. Daļēji likdams mums atgriezties pie tiem arhaiskajiem pirmsākumiem, kad cilvēki ticēja, ka, veikdami rituālu, viņi neizbēgami mainās, maina savu ceļu.
Es ticu tādām lietām. Un mēs, visticamāk, varam nosaukt izrādi par rituālu, ļoti mūsdienīgu rituālu, kas, protams, atšķiras no senajiem rituāliem – tas pievēršas drīzāk intelektuālajai un emocionālajai uztverei nekā fiziskām sajūtām. Laikam jau viss festivāls man ir arī sava veida rituāls, kaut kas viengabalains kā dramaturģisks vienums. Ar sākumu un beigām. Es vienmēr ļoti daudz domāju par to, ar kādiem priekšstatiem mēs atklājam un noslēdzam festivālu. Un, ja tā palūkojas uz pēdējo festivālu virkni, tad sanāk, ka atklāšana mums sanāk cerības pilna, bet noslēgums – diezgan pesimistisks, pat drūms. Visticamāk, tas tādēļ, ka mums ir ļoti svarīgi, lai cilvēks atgrieztos pie realitātes. Protams, mums svarīgi arī kultivēt cerību, tomēr beigu beigās ļoti būtiski ir paskatīties uz realitāti atvērtām acīm.
Nesen Arterritory publicētajā sarunā igauņu mākslinieks Marko Meetamms, kura izstāde 26. augustā atklāta kim?, salīdzināja mūsdienu pasauli ar māju, kurā viss nemitīgi mainās. “Šodien virtuve ir pirmajā stāvā, rīt – pagrabā, bet pēc tam – otrajā stāvā. Durvis, pa kurām mēs ienācām vakar, tagad atrodas tur, kur vakar bija logs utt. Ja tu nespēsi aklimatizēties, tu mirsi, jo no rīta neatradīsi ledusskapi. Un lai aklimatizētos tev vajag vērot un pieņemt.” Viņš uzskata, ka māksla šajā aklimatizācijā var palīdzēt…
Es piekrītu, ka tā ir tava izvēle – krist panikā vai arī būt elastīgam, kustēties un atrast šo virtuvi un šo ledusskapi, tajā pašā laikā neuzminot uz papēžiem un rīkles citiem. Un, jā, māksla – tā ir tā teritorija, kurā tu vari to iemācīties. Iemācīties vērot un pieņemt, nenodarot sāpes citiem un neatgrūžot viņus. Diezgan drošā un komfortablā telpā tu vari sastapt svešo, nepazīstamo vai ar kādu no cilvēka dabas tumšākajām pusēm. Un pacensties izveidot ar to kaut kādas attiecības. Šī “navigācija” vēlāk var mums dzīvē palīdzēt, jo ar šādām lietām mēs saduramies vai par tām uzzinām uz ikkatra soļa. Tomēr ar mediju starpniecību mēs to uztveram lielākoties viendimensionāli, plakani, kā ritinot ziņu lenti viedtālrunī. Svarīgi mēģināt saprast, kas stāv aiz šīm mediju bildītēm – tur taču arī ir kāda dzīve, arī ir cilvēki.
Turklāt man māksla ir arī nestandarta situāciju teritorija, vieta, kur tu vari “pļāpāt ne par ko” vai vienkārši skatīties telpā, lai veidotu savas attiecības ar to vai ar citiem cilvēkiem, kas, tāpat kā šīs situācijas, arī ar kaut ko ir “nestandarta”, arī neiekļaujas ierastajos rāmjos.
Alesandro Šaroni izrādes “Folk-s. Vai rīt tu mani vēl mīlēsi?” Publicitātes foto
Katru reizi tu festivālam izraugies kādu tēmu, kādu jēgas kodolu…
Es neizvēlos tēmu, tā atnāk pati…
Un kas atnāca šajā reizē?
Tā ir valodas tēma, taču ļoti plašā nozīmē. Kā filozofisks jēdziens, nevis vienkārši spēja komunicēt. Kāda ir to cilvēku valoda, kas nevar runāt vai nevar redzēt? Kā viņi izpauž šo pasauli un kā to apraksta? Ja mēs paraugāmies uz klasisko teātri, tad tajā valoda arī ir ļoti svarīga, tomēr tieši kā teksts, stāsta pavēstīšanas instruments.
Mums svarīga gan pati valoda, gan balss – piemēram, tā kontekstā, kuru balsis mēs dzirdam mediju vidē un kuru – nedzirdam. Kam ir tiesības runāt, kam nav. Kurš kura vārdā runā mūsu pasaulē.
Tam ir arī tehniskā puse – man mēdz būt ļoti savāda sajūta, kad dzirdu savu balsi ierakstā. Tā it kā ir mana balss, taču tā it kā jau ir pati par sevi, autonoma, un tā skan pavisam citādāk, nekā es to dzirdu, kad runāju. Un mūsu programmā ir lieliska izrāde, kurā tu vari uzlabot attiecības ar savu balsi. Un tu pats tajā esi izpildītājs, un pats – vienīgais skatītājs.
Kas tā par izrādi?
Jaunās turku režisores Begumas Erdžias “Runas vingrinājumi”… Tu uzkāp uz skatuves, uz kuras neviena nav, un pēc kārtas nostājies pie trijiem scenogrāfijas objektiem, kuru priekšā izstādīts teksts, kas tev jānolasa. Tu runā mikrofonā un dzirdi sevi austiņās labā kvalitātē, un vienā brīdī ar tavu balsi sāk notikt dīvainas pārmaiņas, tu it kā nedaudz zaudē pār to kontroli… Nestāstīšu visu sīkumos, taču tā ir lieliska pieredze un ļoti savdabīgs piedzīvojums. Un, kad tu no turienes iznāc, pēc tam jau ir it kā vieglāk veidot attiecības ar savu balsi, jo tu saproti, ka balss ir daļa no tevis, tomēr tajā pašā laikā tā ir autonoma…
Daļa no tevis, taču arī daļa no pasaules?
Jā. Tu nevari pastāvīgi to “pārvaldīt”.
Begumas Erdžias izrādes “Runas vingrinājumi” publicitātes foto
Un kādas vēl tēmas ir saistītas ar valodu festivāla programmā?
Tā ir arī uztveres tēma. Mums ir divas izrādes, kurās skatītājiem aizklāj acis un kādu laiku jāpavada tumsā. Iecere ir izslēgt “imidžu”, jo tagad mūsu uztverē dominē vizuālais. Kas notiek, ja tu dzirdi tikai balsi vai skaņu. Vienā no izrādēm iesaistīts jauniešu koris “Kamēr”, kas kopā ar horeogrāfu no Beļģijas un režisoru no Francijas veido skaņas instalāciju. Bet citā izrādē – “Aklajā kino” – skatītājiem aizklāj acis, bet katram no viņiem viens no izrādē iesaistītajiem bērniem sāk stāstīt, kas notiek uz ekrāna. Un tu dzirdi tikai filmas skaņu celiņu, un tev aiz muguras sēž mazs bērns, kas caur tādu mazu caurulīti tev tieši ausī stāsta, kas notiek šajā filmā. Turklāt šis bērns redz filmu pirmo reizi.
Es domāju, ka tā ir ļoti bagāta un daudzslāņaina ideja – te ir gan vizuālā uztveršana caur tekstu, gan attiecību veidošana ar bērnu – ko mēs dzirdam, kad bērns runā, un ko mēs no tā uztveram. Vai arī mēs dzirdam tikai sevi? Šīs idejas autore ir Brita Hatzusa, viņa ir no Lielbritānijas, studējusi kino Londonā, un viņa ļoti mīl bērnus, un bērni ļoti mīl viņu.
Mēs vispār daudz strādājam ar bērniem, un šoreiz programmā ir veselas trīs izrādes, ko bērni veido pieaugušajiem, nevis pieaugušie bērniem. Un šādā festivāla un daļēji karnevāla struktūrā tas ir pilnībā iespējams – šādā veidā apmainīties lomām…
Izrādes “Aklais kino” publicitātes foto
Apmainīties – kurš runā un kurš klausās…
Jā… Vēl viena no man mīļākajām izrādēm šajā festivālā ir itāļu režisora Alesandro Šaroni “Aurora”. Tajā piedalās neredzīgi sportisti. Un kādā brīdī režisors liek mums iejusties viņu ādā, pat neaizklājot acis… Tie ir profesionāli sportisti, kas nodarbojas ar golbolu – paraolimpisko sporta veidu, kas sevī apvieno futbola un volejbola elementus. Viss spēles princips veidots uz skaņas pamata – bumbā ir skanošas detaļas, un, pateicoties tām, spēlētāji spēj saprast, kur tā atrodas. Tajā pašā laikā pretinieki arī var radīt dažādas skaņas, plaukšķināt, lai izsistu no sliedēm un samulsinātu pretiniekus. Izrādes laikā viņi mūsu priekšā nospēlēs šādu maču, taču režisors, protams, tam pievienojis visdažādākos dramaturģiskos risinājumus. Tas ir neticami aizkustinoši.
Itāļu režisora Alesandro Šaroni izrādes “Aurora” preses foto
Tas, par ko tu pastāstīji, kaut kā ļoti sasaistās ar Žmijevska izstādi Rīgā… “Aklajām zonām” Medicīnas vēstures muzejā, kur neredzīgie zīmē, bet kurlmēmie dzied…
Jā, arī es esmu daudz domājusi par tādām lietām. Man bieži gadās sastapt māksliniekus, kas neatbilst mūsu vispārpieņemtajām normām – fiziskajām, psihiskajām, emocionālajām. Un pēc tam es sapratu, ka meklēju šādus piemērus, pateicoties kuriem es varu saprast citu eksistences formu, saprast, kāds ir mūsu potenciāls un cik maz mēs to patiesībā izmantojam mūsu ikdienā.
Mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo piedalās festivālā režisoru lomā
Festivāla programmā ir arī darbi, ko īsteno mākslinieki, kas vairāk saistīti ar vizuālo mākslu…
Kate Krolle pie mums iestudē izrādi, bet tas, protams, būs vizuālais teātris – žanrs, kas Latvijā pagaidām nav īpaši pazīstams. Un tad Krista un Reinis Dzudzilo arī iestudē izrādi. Tie, kas redzējuši, kā viņi strādā kā scenogrāfi citu teātra izrādēs, saprot visu likumsakarību tam, kam viņi pievērsušies savā iestudējumā. Viņi, starp citu, strādā ar neredzīgo valodu, žestu valodu – tas ir viņu iedvesmas avots.
Nevienu “normālu” lugu, tāpat kā iepriekš, neesam iesaistījuši. Mēs cenšamies parādīt visu postdramatiskā teātra spektru. Man tas ir ļoti interesanti, ka tev kā režisoram nav jāmeklē kaut kādu metaforu, lai simto reizi pārstāstītu Čehovu. Tie, kas pie mums ierodas, veido savus priekšnesumus no nulles.
Viena no autorēm – pa pusei ēģiptiete, Samira Elagoza, tas ir viņas diplomdarbs, kurā viņa cenšas atrast tālākceļu pēc izvarošanas pusaudža vecumā. Un tas, kā viņa to dara, tas ir ļoti, ļoti drosmīgi. Ja atceramies, ka tā vispār jau ir viņas debija, tad viegli paredzēt, ka viņai būs liela nākotne savā profesijā.
Medijs, ar kuru viņa strādā, ir video. Tas ir videomateriāls, ko viņa komentē dzīvajā, uz skatuves. Izrādei viņa ir veikusi diezgan savādu un plašu pētījumu – viņa sarakstījās ar vīriešiem iepazīšanās vietnēs un pēc tam apmeklēja viņus, un filmēja savas tikšanās trijos kontinentos. Tā ir ļoti skumja izrāde, kas vēsta par vientulību un to, kā mēs cenšamies ar to tikt galā.
Savā dzīvē esmu redzējusi milzum daudz izrāžu, par kurām aizmirsti piecas minūtes pēc iziešanas no zāles. Te ir pavisam cits efekts…
Milo Rau izrādes “Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts” publicitātes foto
Jā, acīmredzot tas ir tāds lēnas iedarbības teātris, pie kura iespaidiem tu atgriezies atkal un atkal. Bet vai ir kāda izrāde, kas neiekļaujas kopējā uztveres-valodas-balss līnijā, tomēr tajā pašā laikā to noteikti jānoskatās?
Tā ir izrāde, par kuru es cīnījos divus gadus… Režisora Milo Rau iestudējums, viņš ir ļoti svarīgs personāžs laikmetīgajā teātrī, viņš nodarbojas ar nesenas pagātnes notikumu rekonstrukciju. Rau kļuva ļoti pazīstams pēc tam, kad veica Čaušesku pāra nāves sprieduma – tiesas un nāvessoda – rekonstrukciju. Viņš iestudējis arī Breivika runu tiesā. Pirms četriem gadiem mēs atvedām Milo Rau izrādi “Hate Radio” par reālu radiostaciju Ruandā, kas koordinēja tutsi tautas slepkavošanu, kad Ruandā notika īsts genocīds. Tu varēji piezvanīt uz radio staciju un pastāstīt, cik daudzus tu šodien esi nogalinājis un kur joprojām slēpjas tutsi… Lūk, tāds medijs, kuru, ceru, mēs nekad savā dzīvē realitātē nepieredzēsim… Lai gan līdzīgas notis nonāk informācijas plūsmās jau tagad. Un tad es vienmēr atceros šo iestudējumu.
Izrāde, kas noslēgs festivālu, turpina šo tēmu un salīdzina mūsdienu bēgļu tēmu ar notikumiem Ruandā un Kongo 1990. gadu pirmajā pusē, genocīda un pilsoņkara laikā. Tas viss tiek izstāstīts no šveiciešu sievietes skatpunkta, kas tajā laikā strādāja vienā no palīdzības misijām. Tas ir satriecošs iestudējums. Tajā tev visu laiku jādomā par režisora manipulācijām ar tevi kā skatītāju. Ļoti nežēlīga un ļoti vajadzīga izrāde.
Un ar to mēs noslēdzam festivālu, tieši kā to teicu sākumā! (Smejas.)
Bet ar ko iesākat?
Ar Pētera Čaikovska pēdējās “Patētiskās” simfonijas atskaņojumu, ko viņš sacerēja 1893. gadā, neilgi pirms nāves. Tā kā reiz ir Reiņa un Kristas Dzudzilo izrāde, par kuru mēs jau runājām. Mēs dzirdēsim šo simfoniju ierakstā ar vizuālu režisoru komentāru. Tā centrā – žestu valoda.
Tas nozīmē, ka mēs pabeidzam nevis ar drūmo finālu, bet ar sākumu un cerībām. Apvērstā secībā. Lai tad tā arī ir…
