Jaunais teātris veciem un nogurušiem cilvēkiem
Intervija ar Jaunā teātra institūta direktori, festivāla Homo Novus rīkotāju Gundegu Laiviņu
05/09/2018
Vienmēr būt it kā opozīcijā, piedāvāt alternatīvu, iet pret straumi – tā ir noturīga Rīgā notiekošā teātra festivāla Homo Novus tradīcija. Interesanti, ka tā ir gājusi roku rokā ar spēju atklāt nākamās zvaigznes – savas karjeras sākumposmā festivālā viesojušies Romeo Kasteluči, Milo Rau, Mīta Varlopa un daudzi citi. Homo Novus vienkārši ir acīga, elastīga vienība, kas uzmin, kurp dodas teātris. Šīs intervijas nosaukums, protams, ir izaicinošs – kas gan uzdrīkstētos pieminēt vecumu un nogurumu laikmetīgajā mākslā, kas ir kā apsēsta ar jaunību un enerģiju, taču tālāk sarunā Gundega Laiviņa stāsta, ka stereotipi par tipiskiem festivāla izrāžu apmeklētājiem neatbilst patiesībai. Savukārt bez nepareizu priekšstatu apšaubīšanas nav iespējama attīstība. Festivāla opozicionārais gars sākotnēji (kopš 1995. gada) izpaudās pret iesīkstējušajām latviešu teātra tradīcijām un postpadomju kultūras gaisotni, kas valdīja valsts uzturētajos teātros. Tagad tajos nonākuši un spēku zenītā ir režisori, kuru izglītībā Homo Novus spēlējis nozīmīgu lomu – gan sniedzot ieskatu jaunās teātra formās, gan piedāvājot laboratoriju radošiem meklējumiem. To Gundega Laiviņa piemin kā būtiskāko “veiksmes stāstu”. Tikmēr festivāls joprojām saglabā alternatīvo auru un raksturu. Gundega Laiviņa pēc sarunas atklāja, ka nevēlas, lai tajā parādītos “sarkanā paklāja” glamūrs. Tā nebūs arī šogad, toties būs daudz jaunu, neparastu mākslas darbu neikdienišķos apstākļos.
Foto no izrādes "Darbnīca"
Šogad festivāla tēmas ir mierīgas. Iepriekš esat veduši uz Latviju politiski uzlādētas izrādes – piemēram, par imigrantiem Eiropā, ļaujot viņiem izteikties. Bēgļi no Eiropas taču nav aizbraukuši…
Festivālam jau sen nav vienas, kopējas tēmas. Tā ļoti ierobežo. Protams, festivāla programmā parādās kāda dramaturģiska līnija, kas iezīmē līdzības starp izrādēm, bet, goda vārds, programma netiek veidota ar domu “šogad runāsim par dabu, atlasīsim izrādes, kas piestāv”. Protams, brīdī, kad es jūtu, ka iznirst kāda tēma, kas vairākiem māksliniekiem ir kopīga un parādās vairākās izrādēs no dažādām perspektīvām, man ieslēdzas “ir!” sajūta – es zinu, ar ko mēs festivālu atklāsim. Tai pienāk klāt citi dalībnieki, kas to paspilgtina. Es tiešām domāju, ka tēma, kas dominē šogad – ekoloģija ļoti plašā izpratnē, cilvēka vieta un loma pasaulē, protams, saistībā ar klimata lietām, kas aiziet arī politiskā un sociālā plāksnē, – ir aktuāla. Tā ir uzskatāma mākslinieku darbos. Arī tikt galā pašam ar savu dabu. Dabas tēma tiek aplūkota gan burtiski, gan kā metafora, līdzība – kas ir dabisks, kas ir sociāli konstruēts? “Daba” nenozīmē, ka festivāla programma ir tikai poētiska refleksija.
Homo Novus programmās teātris kā estētiska parādība nereti ir atkāpies dzīves diktētu situāciju priekšā. Pagājušogad intervijā Undīnei Adamaitei laikrakstā “Diena” tu izteicies, ka gribētu iedvesmot Latvijas māksliniekus un skatītājus vairāk domāt par saturu, ideju, struktūru, nevis aktiermākslu un gaismām.
Mani joprojām ļoti interesē māksla, kuru ierobežo konkrēts laika mirklis un konkrēta izpausme. Man tas liekas ārkārtīgi vērtīgi, jo – esmu to jau teikusi – mūziku mēs varam izvēlēties ierakstā un grāmatu lasīt, kad gribam. Savā ziņā arī māksla ir kļuvusi par kapitāla ieguldījuma veidu, un mēs varam izvēlēties veidu, kādā to baudām. Teātris vai performance tādā ziņā ir īpašs notikums – tev ir jāpieceļas, jāaiziet uz to un jāpavada noteikts laiks mākslinieka sabiedrībā. Tu aizej mājās ar tukšām rokām – fiziski nav nekā! Es esmu ļoti laimīga, ka cilvēki ir gatavi maksāt par “neko”. Par gaistošu pieredzi.
Man ļoti patīk, ka cilvēki ir gatavi pavadīt laiku klātienē. Tai var būt dažādas formas un saturs, bet, manuprāt, tā tomēr ir saruna starp diviem vai vairāk cilvēkiem. Teātris mani ārkārtīgi interesē – satura jautājumi līdzvērtīgi formai. Es tiešām domāju, ka dabas resursi un cilvēka attieksme pret tiem, izpratne par to vietu plašākā kontekstā ir nenormāli aktuāla tēma. Arī tas, kādā konkrētā virzienā mākslinieks izvēlas par to runāt.
Festivāls notiek jau vairāk nekā divdesmit gadu. Mēs esam pazīstami gandrīz divdesmit. Kāda iezīmējas Homo Novus dinamika – tas nekļūst lielāks, bet kā tas mainās?
Es šodien, kad palikusi nedēļa līdz festivālam (saruna notika 31. augustā – V.V.), ar nenormālu prieku rakstīju programmā: “Izpārdots”, “Izpārdots”… Ir vairākas līknes. Lietas, kas mani sarūgtina, un lietas, kas iepriecina. Tās, kas sarūgtina, vairāk attiecas uz procesiem kopumā, kas notiek mākslā starptautiski. Problēma saistās gan ar mākslas institūcijām, gan finansēšanas mehānismiem, kas savā ziņā prasa, ar ko māksliniekiem nodarboties – arī mums. Būsim godīgi – man daba liekas ārkārtīgi nozīmīga un mākslinieki par to runā, bet mums ir arī Eiropas finansējums, kas ir iezīmēts tieši ar klimata izmaiņu jautājumiem saistītām aktivitātēm. Man kā festivāla rīkotājai ir “jālīferē” starp radošu brīvību, mākslas darbu radītājiem un institūciju finansējuma politiku Eiropā. Bez Eiropas naudas mūsu te nebūtu, vai noteikti mēs nebūtu tādi, kādi esam. Ļoti līdzīgam festivālam kādā mazā Itālijas pilsētā budžets ir viens miljons – tāda paša izmēra, programmatiski, telpiski un laika izteiksmē līdzīgam mums. Mūsu budžets ir 150–200 tūkstoši. Bez Eiropas naudas festivāls nenotiktu, bet, no otras puses, tas, kā sistēma strādā, ļoti standartizē mākslas ainu. Mēs redzam vienas un tās pašas lietas visur. Problēma ir tā… Pat nevis problēma, bet vienkārši fakts, ar ko es īsti nezinu, kā rīkoties, ir, ka šī Eiropas nauda paredz sadarbību starp ļoti daudziem partneriem. Mēs visi kopproducējam vienu izrādi, kas pēc tam ceļo pa visu Eiropu. Kad skaties uz kopainu, ir kaut kāda vienveidība. Ir tāds festivālu formāts, ko ir viegli aizvest. Aizvien mazāk organizāciju atļaujas darīt kaut ko, kas būtu ārpus standarta. Jo visur naudas kļūst mazāk. Tas nav mūsu, Latvijas, fenomens. Itāļu mākslinieks, kas šobrīd šeit strādā, zīmē ļoti drūmu nākotni attiecībā uz Itālijas un vispār Eiropas politiskajām izvēlēm. Bet, jā, institūciju sadarbība, nepārtrauktā ceļošana, braukšana drusku standartizē. Tikai ļoti bagāti festivāli atļaujas producēt nestandarta formas vai vadāt apkārt slavenus vārdus – tā varbūt nav mana interese, bet es uzskatu, ka viņiem arī Latvijā būtu jāparādās. Ir virkne tādu teātra stūrakmeņu, kas te nekad nav bijuši un nekad neatbrauks. Mēs izdarījām, cik varējām, gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsētas, un uz katru festivālu mēģinām atvest vismaz vienu slavenu izrādi. Bet tā ir realitāte – mēs organizējam vai nu festivālu, vai vienu viesizrādi. Šī dinamika apbēdina. Es daudz ceļoju, bet arī mani ceļojumi ir nedaudz Eiropas Savienības finansējuma virzīti. Es braucu pie partneru organizācijām, mums ir tikšanās. Bet es nevaru aizbraukt divu mēnešu izpētes braucienā, piemēram, uz Balkāniem, lai saprastu, kas tur vispār notiek. Es braucu uz festivāliem, kur kāds jau ir atlasījis to, kas atbilst viņa gaumei. Starp mums (starptautisko festivālu rīkotājiem) ir ļoti maz tādu, kas var atļauties izpēti, un tad tā zināmā mērā kļūst par protestu. Es ļoti cienu tos cilvēkus, kas atrod veidus, kā aizbraukt, teiksim, uz Āziju, lai paši, nevis kuratori, pētītu un meklētu. Bet viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Es domāju, līdzīgi ir ne tikai teātrī, bet arī mākslas vidē.
Jā, protams. Ir kuratoru un citu profesionāļu planktons, kas vienā dienā iepazīstas ar Rīgu, bet nākamajā dienā viņi jau ir prom un iepazīst, piemēram, Palermo.
Tad jau mākslinieki, kas strādā pie kopējiem projektiem, iepazīstas vairāk. Labā dinamika ir saistīta ar Homo Novus skatītājiem, kas atšķiras no Eiropā vidējā. Tur notiek smaga laikmetīgā teātra publikas novecošanās. Tam, protams, ir sakars ar paaudžu, vērtību un interešu maiņu vispār, kā arī ar cenām. Mākslinieki vēl nerunā tajā valodā, kas ir aktuāla padsmitniekiem un divdesmitgadniekiem. Un vispār – acīmredzot tā paaudze, kas nāk, ir un būs savādāka, viņiem šis divu stundu dialogs ar mākslinieku kļūs mazāk aktuāls. Bet Latvijā ir pretēji, un es nezinu, ar ko tam ir sakars – audzināšanu vai izglītību, vai ar to, ka tomēr esam drusku perifērijā. Postkoloniāla valsts, kas nekādi nav aplūkota postkoloniālisma diskursā, kas man liekas ārkārtīgi interesanti.
Drusku jau tomēr ir.
Minimāli. Vecuma ziņā mums publika ir ļoti daudzveidīga un arī ļoti jauna, ļoti zinātkāra. Pie mums atnāk, piemēram, ļoti jauna meitene pirkt biļeti uz festivālu – uz vienu izrādi. Es piedāvāju uz vēl vienu, bet man atbild – nē, viņa katru gadu izvēlas vienu izrādi, un tas ir viņas festivāls. Un vēl trīsreiz pasaka paldies, ka mēs šo festivālu rīkojam. Mēs šogad ļoti konkrēti runājām ar PR speciālistiem – viņi jautāja, ko jūs gribat? Sasniegt jaunu auditoriju? Un tūdaļ piedāvāja modes blogerus un tā tālāk. Es vienā brīdī teicu, ka vispār mani vairāk interesētu sasniegt vecus un nogurušus cilvēkus… Ar mazu ironiju, bet arī no sirds. Dienu pēc biļešu tirdzniecības sākuma atskanēja zvans pie durvīm: ienāk pāris no Ogres – ļoti vienkārši cilvēki virs piecdesmit, es teiktu, – un saka, ka viņi atkal grib biļetes uz tām izrādēm, par ko būs jādomā visu gadu. Viņi bija izvēlējušies trīs izrādes, bet beigās nopirka biļetes uz četrām. Tie ir mani laimes brīži. Stereotipi, ka pie mums nāk tikai mākslas elite, nav taisnība.
Attēls no izrādes "Noktirne"
Vai plašā sadarbības tīkla efekts ir tāds, ka kopproducētās izrādes ceļo uz citiem festivāliem?
Šogad būs plašs teātra profesionāļu loks, kas brauks skatīties. Ja neaizceļo konkrēta izrāde, tad aizceļo zināšanas par to, kas te notiek, kādi ir mūsu mākslinieki. Tam agri vai vēlu ir atgriezeniskā saite. Visi mani ārzemju kolēģi atzīst, ka mums šogad ir interesanta programma, jo maz pazīstamu vārdu. Tā ir labā ziņa. Mēs varētu uztaisīt festivālu, kas šeit tāpat būtu unikāls, bet kopija kādiem piecpadsmit citiem Eiropas festivāliem. Mēs to īsti nevēlamies. Mēs iesaistām daudzus mūsu mākslinieku, dodot viņiem iespēju strādāt citā formātā nekā valsts teātros. Savukārt ārzemniekiem tāda programma liekas daudz interesantāka. Tad viņi brauc skatīties, kas ir, piemēram, Matīss Gricmanis.
Man šķiet, ka mūsu skatītājiem visi uzvārdi liktos jauni, lai cik viņi būtu nopelniem bagāti un pazīstami citās Eiropas valstīs.
Protams, tā ir interesanta tēma. Faktiski mēs vieni no pirmajiem sākām vest viesizrādēs gan teātra grupu Rimini Protokoll, gan Filipu Kenu, gan Milo Rau, kas tagad ir pirmā lieluma teātra zvaigzne, satricinājusi visus Eiropas teātra ūdeņus. Viņš bija Rīgā jau 2013. gadā, kad bija vēl tikai topoša zvaigzne. Protams, jau toreiz bija parādījusies par viņu interese, taču rīdzinieki viņu iepazina agri. Tā laikam ir mūsu daba – sākt rakstīt tikai par personībām, kas saņēmušas Eiropas Jaunās realitātes balvu Itālijā, bet, tām esot Rīgā, nenākt pat noskatīties. Tomēr mēs esam apliecinājuši, ka protam sataustīt drēbi vai saskatīt, kur ir pērle. Mēs esam pērļu zvejnieki.
Kas šogad ir nākotnes slavenība?
Es visiem novēlu labu nākotni, bet konkrēti – kad noskatījos izrādi “Esi sveicināta, bezjēdzība!”, sapratu, ka tā obligāti jāatved uz Rīgu. Mēs vienojāmies jau martā, bet tikko Benijs Klāsens saņēma Vācijas labākā aktiera balvu. Ne tikai par šo izrādi, bet darbību kopumā. Tomēr es vēlos uzsvērt, ka šogad akcents ir uz jaunradi un darbiem, ko veido starptautiskas komandas, tajā skaitā latvieši. Mums ir četri, pieci jauni darbi, tas ir daudz.
