Animācijā viss ir brīnišķīgs
Saruna ar animatoru un režisoru Edmundu Jansonu
Helmuts Caune
11/01/2019
No šā gada 1. februāra Latvijas kinoteātros būs skatāma animācijas filma “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, kas veidota pēc bērnu grāmatu autores Luīzes Pastores darba “Maskačkas stāsts” motīviem. Filmas scenārija autore ir Līga Gaisa, bet māksliniece – Elīna Brasliņa; tā stāsta par Rīgas centra puiku Jēkabu, kam piespiedu kārtā nākas pavadīt dažas dienas pie radiem Maskačkā. Tur viņš sastop Mimmi, savu vienaudzi un lepnu Maskavas forštates iemītnieci, kā arī baru ar runājošiem suņiem – rajona iedzimtajiem. Kopīgiem spēkiem Jēkabs, Mimmi un suņi vēršas pret filmas antigonistiem – būvuzņēmējiem, kuri unikālo un kolorīto Rīgas apvidu vēlas pārvērst līdz nepazīšanai.
70 minūšu garās pilnmetrāžas animācijas filmas režisors ir Edmunds Jansons (1972) – zīmētājs, mākslinieks un animators, kurš pazīstams ar tādām filmām kā “Čiža acīm” (saņēma “Lielo Kristapu 2007” kā labākā animācijas filma), “Pavasaris Vārnu ielā”, “Roņu sala” u.c., kā arī ar bērnu animācijas TV seriālu “Lupatiņi”. Savu roku Edmunds ir pielicis arī pie leģendārā “Fantadroma”. Pēc tam, kad deviņus gadus bija nostrādājis kā animators studijā “Dauka”, 2001. gadā Edmunds dibināja pats savu animācijas filmu studiju AtomArt, kuru darbina vēl šobaltdien. Studijas telpās, ko AtomArt dala ar izdevniecību “Liels un mazs”, es tiku laipni uzņemts, lai mazliet parunātu par gaidāmo filmu.
Kadrs no animācijas filmas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”. Publicitātes foto
Paldies tev par iespēju priekšlaicīgi noskatīties filmu! Saki, lūdzu, kas bija tie mīmi, kas tur ik pa laikam parādījās? Un kāpēc viņi tur parādījās?
Tas tāds drīzāk spontāns lēmums. Pirmkārt, gribējās kaut kādus tēlus, kas drusciņ salauž to filmas ritmu, un, domājot, par Maskačku, nāca prātā manis paša Kultūras akadēmijas pieredze, kas figurē arī grāmatā. Tie mīmi ir atsauce uz romantiskajiem Kultūras akadēmijas studentiem, kā arī Kustību teātri, kas ilgu laiku bija Maskavas ielā. Tas tāds sveiciens gan Kultūras akadēmijai, gan Kustību teātrim. Un, protams, kaut kādā ziņā tās arī ir atsauces uz Antonioni Blowup vai ko tādu... Vispār kopējo filmas estētiku gribējās veidot drusciņ tādu francisku. Nevis tāpēc, ka tur kaut kas konkrēti saistītos ar Franciju, bet vienkārši tā filmas kopējā intonācija ietvēra atsauces uz Tatī...
Bet cik lielā mērā tavā pārziņā ir veidot filmas estētiku? Vai nav tā, ka to pārsvarā uzbūvē Elīnas Brasliņas zīmējumi?
Jā, bet tā jau ir sadarbība – mēs kaut ko kopīgi iztēlojamies, tad skatāmies, ko tur stilizēt, ko nestilizēt. Sākuma stadijā ir kaut kāda vienošanās, mēs saprotam, kurā virzienā ejam, un tad Elīna darbojas pilnīgi brīvi. Pēc tam, ja liekas, ka kaut kas tur ir ne gluži tā, vai ja gribas kaut ko jaunu, jaunu vidi vai jaunu parādību, vai vispār jaunu estētisku lielumu, tad tas tiek komentēts un pārrunāts.
Vai tev bija jelkāda ietekme attiecībā uz scenāriju?
Mums bija drusciņ cīņa ar oriģinālmateriālu. Tā ir grāmatas adaptācija, pirmais solis bija vienkārši mēģināt tos dialogus pārvērst kaut kādā darbībā. Bet tas līdz galam nedarbojās, un šķita, ka cilvēkam, kurš nav grāmatu lasījis, daudz kas varētu likties dīvaini. Gan filmas konstrukcija, gan tēlu motivācija.
Es neesmu lasījis grāmatu, bet baigi dīvaini nelikās.
Es ceru. (Smejas.) Ir pamainīta tēlu motivācija un vispār kaut kāda cēloņsakarība.
Piemēram?
Piemēram, grāmatā ir ļoti daudz Jēkaba iekšējo monologu, kuros viņš kaut ko fantazē un domā, un filmai tas nav ļoti pateicīgi. Tās Jēkaba fantāzijas pārtapa viņa zīmējumos. Arī grāmatā ir Jēkaba zīmējumi, bet šeit tiem ir lielāka nozīme. Jēkabs iztēlojas, ka viņš ar saviem zīmējumiem ietekmē realitāti, un tas notiek. Filmā tam ir diezgan liela loma, šis pieņēmums ietekmē viņa rīcību. Grāmatā tādas līnijas vispār nav. Un arī tēlu attiecības kaut kā organiski nedaudz mainījās. Mimmi tēvs Ērglis ir nedaudz citāds, namīpašniece Šmites kundze ir aizceļojusi no centra uz Maskačku... Ceru, ka to neviens ļaunā neņems.
Un to beigu dziesmu uzrakstīja Šubrovskis, ja?
Tas ir Edgars Šubrovskis. Vispār filmai mūziku ir sakomponējis ļoti jauks komponists no poļu sadarbības partneru puses, Kšištofs Jančaks. Bet bija skaidrs, ka ir nepieciešama arī šāda dziesma. Un, domājot par to dziesmu, man likās, ka tai vajag arī kaut kādu tekstu par Maskačku. Kaut ko tādu deleģēt poļiem likās diezgan neiespējami, jo tad man būtu jāskaidro, kas tas īsti ir – Maskačka. Tas nebūtu viegli. Tā nav viennozīmīga vide, tai ir savs šarms, kurā ir gan kaut kas pabaiss, gan šarmants, gan vecs, gan mūsdienīgs. Ka tā ir tāda, kas... Viņa nav iekārojama vai tāda super, nu... Es nezinu, vai gribētu dzīvot Maskačkā, bet tajā pašā laikā esmu priecīgs, ka viņa ir. Un man šķita, ka Šubrovskis šo neviennozīmīgumu varētu ļoti labi ietērpt vārdos, atrast tos īstos mājienus, lai radītu sajūtu par šo vidi. Un man liekas, ka tas viņam arī izdevās.
Ko tev pašam nozīmē Maskačka? Vēl kaut ko bez Kultūras akadēmijas pieredzes?
Nu, tā ir tāda... Grūti atbildēt, ko nozīmē kaut kāda pilsētas daļa. Ir kaut kādas pārdomas par šo vidi. Maskačka ir vieta, kas drīzāk liek uzdot jautājumu. Tu viņu tā kā vēro un mēģini iztēloties, kā viņai vajadzētu attīstīties vai neattīstīties, kurā virzienā iet. Jo tāda, kā šobrīd, tā droši vien ilgi nevar palikt, tai ir kaut kādā veidā jāmainās. Un tas, kā tā mainīsies, lielā mērā būs atkarīgs no tā, kurā virzienā ies pilsēta vispār. Vai tas būs skandināvu vai Centrāleiropas, vai arī austrumu virziens.
Kādu pārmaiņu virzienu tu Maskačkai novēlētu?
Ne tikai Maskačkai, bet Rīgai vispār gribētu novēlēt, lai viņa būtu draudzīgāka cilvēkiem. Man liekas simpātiski tas, ko dara tāda kustība kā “Pilsēta cilvēkiem”. Rīga ir tāda autotransporta, nevis cilvēku pilsēta – daudzas vietas un situācijas ir pakārtotas tam, lai būtu ērti mašīnām. Grūti saprast, no kurienes aug šī ideja vai pārliecība, ka tā ir pareizi...
Nezinu, vai tā ir ideja un pārliecība. Drīzāk tas nav kaut apzināts vai iztaujāts.
Es kādu laiku studēju Maskavā, un es nevarēju un nevarēju pieņemt to, cik tā tomēr ir necilvēciska. Visas tās ielu proporcijas attiecībā pret ietvi, šīs nebeidzamās transporta plūsmas un arhitektūra – tā ir ļoti nomācoša. Tu jūties kā nekas, un tas ir nepatīkami. Savukārt Berlīnē, kuras mērogi ir apmēram tādi paši, tu jūties kā cilvēks un kā persona. Un Rīgai, manuprāt, ir potenciāls virziena ziņā būt tādai kā Berlīnei, bet mēs joprojām esam vairāk kā... Nu, ne gluži kā Maskava, bet tomēr...
Ir vēl kādi faktori bez autotransporta?
Tas jau ietekmē arī citus faktorus. Ielu dzīve, drošība uz ielām, apstādījumi, vēlēšanās būt uz ielas, pavadīt laiku parkos, skvēros, pagalmos, ielas kafejnīcās un tā. Tas viss veidojas kopā. Tiklīdz tu uz ielas nejūties apdraudēts, tu jūties citādi pašā pilsētā.
Kā tu pats pārvietojies ikdienā?
Filmā mums ir tēls ar skrejriteni – tas ir arī mans ikdienas transportlīdzeklis. Skaidrs, ka šis mūsu centra... “burbulis” droši vien būtu nodrāzts vārds, bet nu tā ir, mēs te dzīvojam tādos pāris kvartālos, kur ir viss – mājas, ģimene, kolēģi, viss ir ļoti sasniedzams un ērts, ļoti tuvu, tāpēc man pietiek ar skrejriteni un kājām. Ja ir nepieciešamība, es ar ģimeni lietoju arī autotransportu, piemēram, lai izbrauktu ārā no pilsētas un aizbrauktu uz laukiem, bet pašā pilsētā tas nav nepieciešams.
Atgriežoties pie stāsta. Vai kāds no tēliem ir būtiski izmainīts attiecībā pret pirmavotu?
Tur ir tāda sunene vārdā Sniedze – viņai grāmatā ir nedaudz atšķirīga loma, viņa tur ir krievvalodīga, un tika pieņemts lēmums atteikties no šādas līnijas. Bet pārējie centrālie tēli īpaši mainīti nav. Es pieļauju, ka man kā autoram galvā ir savi priekšstati par kaut kāda veida tipāžiem, un es tos zināmā mērā reproducēju no viena darba uz nākamo. Varbūt Mimmi ir kāda līdzība ar, nezinu, Pepiju Garzeķi, tādu aktīvu, impulsīvu meiteni…
Angliski saka tomboy.
Jā, un grāmatā viņa varbūt nav tik izteikti šāda. Bet mans priekšstats par šo tipāžu liek man Mimmi automātiski iztēloties tieši tādu. Un tieši tāpat arī Jēkabs, šis te latviešu mēnesszēns, tāds nedaudz sapņains, arī kaut kādā veidā ceļo no vienas filmas uz otru.
Kā tev šķiet, ko ir grūtāk uztaisīt – labu animācijas filmu vai labu spēlfilmu?
Grūti pateikt, es domāju, ka tās ir dažādas svara kategorijas. Zināmā mērā “Jēkabs un Mimmi” varēja būt arī spēlfilma, patiesībā scenārija autorei senāk tāda iecere arī bija.
Vajadzētu baigo budžetu, lai tos suņus realizētu.
Nu jā, bet kaut kā jau varētu izmānīties. Tas jau nav arī tik neiespējami. Mūsu filmas attiecības ar realitāti jeb reālistiskums šajā gadījumā ir diezgan augsts – tā ir reālistiska filma. Nav tā, ka tur viss ir pilnīgi fantastiski.
Kas tev animācijas filmas režisora darba procesā sagādā vislielākās sāpes?
Visu laiku jāveic nemitīgas izvēles. Decisions. Lielāks, mazāks, lielāks, mazāks, visu laiku ir jāizlemj. Kamēr tas attiecas uz tevi vienu, tās ir pavisam cita rakstura izvēles – ja izvēlies ne tā, pats tiec galā, atrisini vai vienkārši maini viedokli, un tas nav tik dramatiski. Tu pats izvēlējies un pats arī atbildi par to. Bet, ja tā ir pilnmetrāža, tas nozīmē, ka tā ir diezgan liela komanda un tās ir saistības ar citiem cilvēkiem, un tad jau tas kļūst nepatīkami un apgrūtinoši. Tu saproti, ka tur stāv rindā cilvēki, un tas ietekmē viņu darbību. Droši vien tas arī ir pats sarežģītākais.
Kā tu vispār nonāci pie šī projekta?
Tas ir simtgades projekts. Bija kaut kāds 2013. vai 2014. gads, pirmais projektu attīstīšanas konkurss, un tobrīd šķita, ka mums tas īsti nav interesanti, ka mums tomēr labāk patīk īsfilmas, ka mums tas ir tuvāks formāts, bija arī kaut kādi projekti procesā. Mēs nemaz nepiedalījāmies tajā attīstīšanas pasākumā. Un tad pagāja gads, un mēs redzējām tos projektus… un mēs zinājām, ka ir tāda grāmata un ka ir tāds scenārijs.
Kas ir “jūs”?
Es un Sabīne, kas ir mana dzīvesbiedre un arī filmas producente. Tad bija tāda nesaprašana – nu, ko darām?! Taisām, netaisām? Tāda saruna. Un kaut kā tajā brīdī likās, ka jā, ka patiesībā mēs to varētu. Bija kaut kāda izaicinājuma sajūta. Mēs zinājām, kā notiek animācijas pilnmetrāžas filmu veidošana Eiropā, piemēram, Francijā, ka tas ir ļoti ilgs process tieši finansējuma savākšanas ziņā. Un šeit bija tāda iespēja! Bija konkurss, kur varēja dabūt uzreiz visu vienā piegājienā, lai izveidotu gatavu filmu. Tas likās tāds interesants izaicinājums. Ja atbalstītu, tad jā, ja nē, tad mēs neraudātu un darītu citas lietas. Tā tas sākās.
Tu ar animāciju nodarbojies jau kādus trīsdesmit gadus?
Nu jā, mazliet mazāk. Kādus 25, 26.
Tas visu laiku ietver sadarbību ar kaut kādu tehnoloģiju, ar kaut kādu mašīnu, ekrānu. Un tu droši vien esi pieredzējis pamatīgu tehnoloģiju nomaiņu šajā periodā. Tu to parasti ar prieku sveic un pieņem, vai arī tev ir grūti atteikties no vecajām metodēm, programmām un gadžetiem?
Es pieļauju, ka tā attieksme mainās arī ar manu vecumu. Jaunības posmā es ar lielu entuziasmu pieņēmu jebkurus jauninājumus, bet ar laiku sapratu, ka man vienkārši jāseko un jāredz, kā tehnoloģijas attīstās un kādas jaunas iespējas parādās. Desmit gadus atpakaļ tas attēls, salīdzinot ar šodienas ekrānu, bija burtiski pastmarka. Formāts ir tiešām desmitkāršojies. Bet tā ir tīri tāda instrumentu nomaiņa... Droši vien ar vecumu man gribētos tādu uzticamu darba zirgu, kurš nav jāapdeito; šobrīd es jebkurus apdeitus uztveru viegli nervozi. It īpaši filmas procesā, ja tas notiek pēkšņi, pēkšņi ir apdeits, un tu saproti – johaidī! Ka liela daļa no paveiktā neder, nestrādā.
Droši vien apgrūtina tas, ka jauninājumu pieņemšana ir paralēls process, kas ir jāveic darba laikā. Nevar vienkārši strādāt pie nākamā projekta, bet ik pa brīdim ir jāvelta laiks, lai iemācītos jaunas lietas.
Jā, tā ir. Tādi milzu lēcieni jau gan arī nav notikuši. Pašā domāšanas procesā, tajā, kā top filma no stāsta vai dizaina viedokļa, izmaiņas nav radikālas. Man personiski tas, ka viss ir pārvācies uz datoru, ir milzu ieguvums. Ja tā nebūtu, visticamāk, ka es arī netaisītu filmas. Dators man deva iespēju vienkārši pašam visu diktēt. Līdz tam tu biji ļoti daudz saistīts ar citiem, ar operatoru, ar montāžistu, vienu otru trešo cilvēku, katru reizi tās bija nenormālas mocības. Tiklīdz tu pats vari kontrolēt šo procesu, tu vari lauzties un turpināt tik ilgi, kamēr tevi apmierina rezultāts. Tas, ka visa tā kompozīcija un viss pārējais notiek datorā, man, protams, daudz ko atviegloja, ļāva izpausties. Un tālāk – es nezinu, es pieļauju, ka būtu interesanti pamēģināt kādas radikālākas tehnoloģijas, virtuālo realitāti vai… Vienkārši paskatīties, kā tas ietekmē stāstu, kā mainās veids, kādā stāsts tiek organizēts.
Kadrs no animācijas filmas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”. Publicitātes foto
Ko tu darītu, ja netaisītu filmas?
Nezinu. Nu, tajā filmu taisīšanā ir vairākas apakšprofesijas – mākslinieks, režisors, animators, scenārists vai tā. Un animators ir brīnišķīga profesija. Es varētu vienkārši animēt. Varbūt es netaisītu pats savas filmas, nelauztos, vienkārši animētu.
Kas tur ir brīnišķīgs?
Viss, viss. Animators ir sava veida aktieris, bet aktieris, kurš nav nepārtraukti skatītāja nežēlīgā skatiena apdraudēts. Animācija ir savā veidā diezgan meditatīvs pasākums – tu vienkārši sēdi un lēnām, mērķtiecīgi dari savu lietu. Tu it kā pārslēdzies un dzīvo pilnīgi citā ritmā. Protams, tas moments, kad tas tavs zīmējums sāk kustēties... Pat pēc visiem šiem 25 gadiem man nav pārgājusi šī sajūta, ka tā ir maģija. Es, protams, saprotu, kāpēc tas kustas, taču tas brīdis, kad zīmētais objekts kļūst par tēlu, kad tur izveidojas kaut kāda perfekta plastika vai perfekts taimings vai kad viss vienkārši notiek, ir ļoti īpašs... Tas rada emocionālu gandarījumu. Es joprojām mēģinu un cenšos pie katras filmas ne tikai režisēt, bet arī animēt.
Vai tavs animācijas filmu režisora darbs izpaužas kā gatavu stāstu ekranizācija?
Nu, ne gluži. Es taisu daudz īsfilmu. Tas ir kaut kāds otrs spārns, ko man arī ik pa laikam gribas attīstīt. Tagad, pabeidzot “Jēkabu un Mimmi”, es pilnīgi noteikti gribētu darboties pie gan iesāktām, gan vēl neiesāktām īsfilmām kā autors, kurš stāstu veido pats. Tur patiesībā pat nav tāda literāra forma, tur nav scenārijs uz papīra. Tur ir zīmējumi un kadrējums, kaut kāda tīri vizuāla forma, kas diktē to, no kurienes uz kurieni kas iet. Tur ir sajūta, ka tu taisi kaut ko, ko varētu nosaukt par bērnu kultūras sastāvdaļu, tā ir animācija kā mākslas forma. Un tur man patīk, ka es pats visu diktēju, pats izvēlos un veidoju sižetu.
Vai tev ir galvā stāsti, kurus tu gribētu ekranizēt? Pašam savi.
Jā, bet, kā jau es teicu, tie nav tādi stāsti-stāsti. Tie ir vairāk kā tādi uzdevumi, ko es saprotu un ko es gribētu... Nu, kur ir tēli, kur ir stils, kur ir kaut kādas mazas detaļas. Ir vairāki projekti. Tūlīt pēc filmas es tiem gribētu ķerties klāt.
Kurš tev pašam “Jēkabā un Mimmi” ir mīļākais tēls?
Droši vien, ka nav tāda viena konkrēta mīļākā tēla. Jebkurā stāstā, ar ko es strādāju, filmas galvenais varonis kaut kādā veidā atspoguļo mani. Pieņemsim, ka Jēkabam ir kaut kādas līdzības ar mani. Ēriks ir brīnišķīgs tēls, tas, kā viņš tur uzvedas un izskatās, man likās jauki, un Mimmi ir jauka, un Boss ir jauks. Man patīk, kā viņi sadarbojas.
Tu atceries, kā tu vispār nonāci līdz tam, ka kļuvi par animatoru?
Skaidrs, šis jautājums ir daudzreiz uzdots, un atbildot tu vienmēr sāc veidot kaut kādu personīgo mitoloģiju: bija tā un tā. Man šķiet, ka katrs no mums meklē savu identitāti vai mēģina saprast, ko mēs gribētu darīt vai kādi mēs gribētu izskatīties. Es ļoti agri sapratu, ka zīmēšana ir tas, ko es varētu aizņemt kā savu lauciņu. Konkrētajā situācijā, kāds man bija tas tēlu sadalījums bērnudārzā un sākumskolā, zīmētāja vieta bija puslīdz brīva – apkārt bija labi futbolisti un visādi spēcīgi džeki, bet zīmētāja vieta bija vakanta, un to tad es arī ieņēmu. Ar to es gribu teikt, ka nedomāju, ka biju ļoti labs zīmētājs – vienkārši tā vieta bija brīva un es to ieņēmu, un man patika to darīt. Un tad tas savukārt attīstījās tālāk – domājot, kāda varētu būt mana profesija vai ko es ar to varētu darīt...
Un tad tu aizgāji uz Kultūras akadēmiju.
Tas jau bija pēc tam. Senāk man likās, ka… Nu, man patika komiksu kultūra, cik nu tā bija pieejama, un animācijas, cik nu tās bija pieejamas. Tas jau patika jebkuram bērnam. Bet man patika pētīt. Tiklīdz parādījās pirmie videomagnetofoni, man patika apstādināt un skatīties stopkadrus, lūkot, no kā tas kadrs sastāv. Bērnībā man mājās bija 8 mm kinoprojektors ar kaut kādām animācijas filmām, un man patika tās skatīties. Tas process ir tāds, ka tu uzliec spoli, noskaties filmu un pēc tam tā jātin atpakaļ, lai nākamajā reizē varētu sākt no sākuma. Un tā tu noskaties to filmu gan turp, gan atpakaļgaitā. Un tā atpakaļgaita man gandrīz patika vairāk. Pirmkārt, bija daudz komiskāk, otrkārt, tas, manuprāt, ļāva man kaut kā saprast to kustību. Un tad vienreiz bija tikšanās kultūras namā ar studijas “Dauka” pārstāvjiem – tā bija īpaši izveidota programma, kur darbojās Roze Stiebra, Ansis Bērziņš, Agris Redovičs, un viņi stāstīja par animāciju, par procesu, kā tas notiek. Es tad gāju kādā sestajā klasē. Un tad tu pēkšņi redzi – tie taču ir normāli cilvēki! Nav tā, ka to uzbur kāds burvis. Arī es to varētu darīt. Tas bija tāds konkrēts punkts, kurā es paziņoju – jā, es taisīšu filmas.
Kas bija vai kļuva par tavām lielākajām mākslinieciskajām autoritātēm? Dažādos laikos.
Dažādos laikos, jā. Tās mainās. Katrs droši vien ir kaut ko devis. Diezgan lielu nospiedumu ir atstājusi Noršteina personība, Noršteins ar savām filmām un attieksmi pret darbu. Tas, kā viņš runā par animāciju, tas, kā viņš stāsta, tas rada sajūtu vai pārliecību, ka tas ir kaut kas ļoti ietilpīgs, ka tā nav vienkārši multenīte vai… Nu, ka tur ir, kur iet. Ka tas ir kaut kas liels. Tā ir viena ietekme. Kaut kādā brīdī tā ir bijusi stipri izteikta, esmu pat mēģinājis kaut kādā veidā atdarināt vai tuvoties Noršteinam tīri estētiski. Viņš rada to sajūtu, bet vienlaikus arī, protams, tā kā mazliet paralizē ar to savu mērogu. Un ja tu esi jauns un mēģini no sākt nulles, salīdzinot sevi ar kādu tādu, var likties – varbūt labāk nemaz nebāzties. Bet tad savukārt ir palīdzējuši citi autori, kuri ar savu vienkāršību, tīrību un minimālismu, ar pavisam citiem izteiksmes līdzekļiem ir spējuši man parādīt – nē, bet, paskaties, var taču arī tā! Un nemaz nemazinot mērogu. Vienkārši tā ir cita estētika. Piemēram, tāds Marks Beikers – brīnišķīgs autors, kas man deva sajūtu – cik vienkārši! Es noteikti tā varu! Es arī noteikti tā varu. (Smejas.) Ik pa laikam parādās tādi cilvēki vai personāži, kas vienkārši tevi pārsteidz.
Tev ir bijis personisks kontakts ar pašu Noršteinu?
Jā. Studējot Maskavā, man pie viņa bija vairākas nodarbības. Ik pa laikam kaut kur sanāk satikties. Es neteiktu, ka mēs esam draugi. Bet ir bijis personisks kontakts.
Ko tu ārpus saviem veikumiem ierindotu pie savām mīļākajām animācijas filmām?
Protams, arī tās mainās. Es šobrīd pasniedzu animācijas režiju Mākslas akadēmijā, un ir filmas, ar kurām nemitīgi gribas padalīties ar studentiem. Saprotu jau, ka viņi paši droši vien labprātīgi to neskatītos, bet kā pasniedzējs varu autoritatīvi teikt – lūk, šo vajag noskatīties. Ir vairāki tādi autori un filmas, pie kurām gribas atgriezies, padalīties un parādīt. Kerolaina Līfa, piemēram. Viņai ir brīnišķīgas filmas. Ir viņai filma ar nosaukumu “Iela” (Street), kas vispār ir viena no skaistākajām animācijas filmām. Tas tāds pirmais, kas ienāca prātā. Ļoti daudz ko jau var tā… Maģistrantūru es beidzu Tallinā pie Prīta Perna. Viņš man gan kā autors, gan kā pasniedzējs ir ļoti daudz ko devis, un arī viņa filmas man likās ļoti nozīmīgas. Tās noteikti ir mani veidojušas.
Tev nav problēmu ar darbaspējām? Es pieļauju, ka zīmētāja un animatora darbs prasa ļoti daudz mazu, apnicīgu darbībiņu rindu izpildi. Viss, kas jāveic no brīža, kad bilde ir tavā galvā, līdz brīdim, kad bilde ir gatava, redzama un vēl kustīga.
Nē, tas neapgrūtina, tas tiešām ir process, ko var izbaudīt. Vairāk tur, man liekas, ir cita problēma. Lai tā bilde, kas tev ir galvā, nonāktu līdz ekrānam, lai to pieņemtu… Redzi, nekad jau viņa nenonāk tur tādā veidā, kādā ir tavā galvā. Tas ir atkarīgs no tavām spējām. Vienmēr liekas – protams, var daudz vairāk un daudz krāšņāk, un precīzāk, un interesantāk… Bet tad, kad to dari, nākas pieņemt, kas tev sanācis tikai zināmā mērā.
Jāpieņem sava nepilnība.
Jā. Bet pats zīmēšanas process, ja salīdzina ar citām jaunrades formām, man liekas apmēram tāds pats. Piemēram, uzrakstīt romānu man liekas daudz lielāks murgs.
Tu seko līdzi arī populārajai bērnu animācijai?
Nu, cenšos. Ne tā, ka man būtu tāds mērķis. Bet es apmēram nojaušu, kas notiek. Un skatos.
Tev ir viedoklis par to, kādā virzienā tā iet?
Mmm… Nu estētiski, protams, daļēji pateicoties tehnoloģiju attīstībai, Holivudā vērojams tāds kā hiperreālisma kults, kas ļoti daudz nosaka attiecībā uz to, kā filma vispār veidojas. Ir ļoti maz filmu, kas būvētas kaut kādā, teiksim, nosacītībā… Tavā vietā viss jau ir izdomāts. Viss ir norenderēts un uzlikts uz ekrāna. Tur iztēlei ir diezgan maz vietas. Tas var būt vienkārši secinājums, bet var būt arī pārmetums. Un no ritma un notikumu intensitātes viedokļa tās lielās Holivudas multenes tomēr ir ļoti vienādas. Skaidrs, ka viņas ir izrēķinātas, atkostas, atstrādātas, lai tas darbotos, lai skatītāja uzmanība tiktu noturēta. Bet tās jau arī tiek pozicionētas kā izklaide – tas, uz ko tu ej, lai patērētu, nevis baudītu mākslas darbu.
Ar laja aci man šķiet, ka ir pieaudzis to populāro animācijas seriālu skaits, kas domāti ekskluzīvi pieaugušajiem. Ja agrāk bija Simpsoni un Dienvidparks, tagad ir “Riks un Mortijs” un BoJack Horseman, kas, jāatzīst, ir diezgan sižetiski advancēti.
Es domāju, ka tas ir saistīts ar Netflix fenomenu, ar izplatīšanas formātu dažādošanos. Tas ļauj realizēties dažādiem interesantiem projektiem. Tie vairs nav tādi bezgalīgi 400, 500 sēriju darinājumi, bet ir 12 vai varbūt 20 epizožu bloki ar visnotaļ organizētiem stāstiem un vēstījumiem. Bija tāds Over the Garden Wall, kas varbūt nebija īsti pieaugušajiem, bet vairāk pusaudžiem; tā bija ļoti, ļoti laba Helovīnu pasaciņa ar atsaucēm gan uz Amerikas folkloru, gan dziesmām, gan tēliem. Tas man ļoti likās labs projekts.
Labi, paldies, ieskatīšos. Bet tad tu saki, ka visā radošajā procesā tavs mīļākais brīdis ir tad, kad tas zīmētais objekts pirmo reizi pakustas.
Nu, ne tikai. Es saku, ka manī joprojām ir saglabājusies šī sajūta… ka tas tēls ir kaut kādā veidā… nu, piedzimis! Bet pati filma ir tāds liels mehānisms. Tu viņu skrūvē, skrūvē, skrūvē, ņemies kā tāds vecis garāžā. Un tajā brīdī, kad motors tiek pielaists un sāk rūkt – tas, protams, arī ir gandarījums. Un gandarījums par to, ka šis verķis darbojas, var izpausties dažādos formātos un mērogos. Tā var būt vienkārši kustība, vienkārši epizode, vienkārši divu tēlu saspēle – un tu redzi, āhā, darbojas! Darbojas kāds montāžas gabaliņš, un tad tas darbojas lielākā blokā, un tad jau – visā filmā kopumā. Un tad ir patīkami, jā. Redzēt, ka tas darbojas un ka sasaucas ar skatītāju – ka skatītājs reaģē tīri emocionāli, kaut vai ar smiekliem vai ar nopūtiņu… Tas ir gandarījums, jā.
Kadrs no animācijas filmas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”. Publicitātes foto
Ko runājošajos suņos bija visgrūtāk panākt, ka darbojas un saslēdzas?
Tas savdabīgs komisms. Filma varbūt nav tāda ļoti aktīvi komiska, nav komēdija, bet tai ir tāds klusināts komisms. Un tas varbūt bija visgrūtāk – uztaustīt to komēdijas līmeni. Nu, ir varbūt dažas arī izteikta slapstika epizodes, bet ne par tām ir runa. Grūtākais bija panākt, lai epizodēm būtu kaut kāda pastāvīga komisma klātbūtne – tas varbūt no režisora viedokļa man bija lielākais uzdevums.
Tas prasa arī paļauties uz savu humora gaumi.
Nē, nu, kaut kādas receptes jau pastāv; tu vari paredzēt, ka ja darīsi tā, tad tas varētu attīstīties tā… bet, protams, tur ir diezgan liela loma intuīcijai. Un nevarētu teikt, ka es dzīvē būtu baigais joku plēsējs. Bet man patīk, ja filmā ir komisma klātbūtne.
Tevi kādreiz šī intuīcija ir pievīlusi?
Kad man liekas, ka tas ir smieklīgi, bet izrādās, ka nav?! Jā. Jā, jā! Bet par laimi ir tā, ka, ja skatītājs nesmejas, manuprāt, smieklīgajā vietā, viņš sāk smieties citā – kas nemaz nebija domāta kā smieklīga! (Smejas.) Tas, protams, ir ļoti atkarīgs no konkrētās auditorijas. Ar filmām sanāk diezgan daudz arī ceļot, un tu redzi, kā tas tomēr atšķiras dažādās kultūrtelpās… ir, kur saprot, un ir, kur nesaprot.
Kādai auditorijai šī filma ir paredzēta?
Piecus līdz astoņus gadus veciem bērniem.
Tik maziņiem?!
Jā.
Un kā to var noteikt? Tu pats tomēr sen vairs neesi bērns. Kā tu atceries, ko vajag kādā vecumā?
Nu, man, pirmkārt, ir bērni...
Nu jā, tas droši vien palīdz saprast...
Kaut kā ar laiku, ar pieredzi… Gadus desmit atpakaļ man tas likās pilnīgs idiotisms, visi šie stāsti un jautājumi – kāda ir jūsu mērķauditorija? Kā – kāda?! Visi, visi! No 1 līdz 99 gadiem! Bet tad tu saproti, ka tā tomēr gluži nav. Ir kaut kāds fokuss, kas var palīdz izveidot ritmu un saprast, teiksim, kā… Ka ir kaut kas atšķirīgs veidā, kā tu runā ar pavisam mazu bērnu, nekā ar piecgadnieku vai pusaudzi. Ir kaut kādas atšķirības. Šeit pirmā doma bija, ka stāsts ir lielākiem bērniem. Gandrīz tīņiem. Bet tad, analizējot un mēģinot saprast stāstu gan no dinamikas, gan notikumu intensitātes viedokļa, nopratām, ka tīņiem vajag jau kaut ko intīmāku, viņiem precīzi iekšēji tuvāku vai arī kaut ko daudz dinamiskāku. Tāpēc galu galā ir šis starpposms starp pirmsskolas un tīņu vecumu. Bet es ceru, ka arī vecākiem tur ir, ko redzēt.
Teikšu godīgi – man garlaicīgi nebija. Bet tu ievēro, kurš ir tas brīdis... Nu, tavi bērni, teiksim. Vai tu pamani, kurš ir tas brīdis, kad tu nomaini sarunas režīmu? No kā tas ir atkarīgs?
Mmm... Nu, nav jau droši vien tāda klikšķa… Sanāk, ka es nonāku kaut kādās pretrunās varbūt ar sevi… Es no vienas puses apgalvoju, ka arī ar maziem bērniem var lasīt nopietnas grāmatas un sarunāties ar viņiem par...
Dostojevski?
(Smejas.) Piemēram. Varbūt jāpamēģina. Patiesībā tas ir kaut kāds tests… Es nezinu, kas to nosaka, bet man personiski… Tie nav vis kādi loģiski apsvērumi, bet drīzāk ērtības vai neērtības sajūta. Tad, kad tu sāc lasīt bērnam priekšā un liekas – nē, nu, šis ir stulbi. Tas ir lieki. Bet citreiz ir taisni interesanti lasīt kaut ko, kas nav viennozīmīgi domāts piecgadīgam bērnam. Tu jūti, ka tev veidojas kāda cita izpratne par to cilvēku, tu jau redzi, ko viņš uztver un par ko viņš domā, un izrādās, ka, ja tu nebūtu noskatījies to filmu vai grāmatu kopā ar viņu, tad tu īsti neuzzinātu, cik daudz viņš jau saprot. Bet, skaidrs, ka tāda klikšķa, kad pāriet no viena vecuma uz otru, droši vien nav. Izņemot to brīdi, kad bērns pāriet uz tīņa vecumu, tad gan var diezgan konkrēti to klikšķi dzirdēt. Tad pēkšņi tavs pūkainais draugs ir pārvērties ērkulī, kas mēģina iedzelt un spuroties.
Nu labi. Tu tagad pabeidz darbu pie runājošajiem suņiem, tad tev ir tavas īsfilmas, kas gaida rindā... Kas vēl tu dari, plāno darīt vai kas tev ir aktuāls?
Kādu laiku neesmu ilustrējis grāmatas – tas ir kaut kas, ko gribētos. Bet vispār sāk arvien vairāk interesēt pedagoģija. Šobrīd ir jau viens studentu kurss, ar ko esmu bijis kopā visus četrus gadus. To es sāku pamazām izbaudīt. Un liekas, ka kļūst arvien interesantāk to darīt. Varbūt tas ir kaut kas, uz ko gribētos fokusēties vairāk.
(Ierodas Edmunda bērns: “Edmund, skaties, man izkrita stikliņš...”)
Oi! Tad viņu vajadzētu ielikt atpakaļ. Es pamēģināšu viņu ielikt…
Labi, mēģini ielikt stikliņu. Paldies tev liels par sarunu!
Paldies tev arī!
Edmunds Jansons
