Ābece kā fundaments
Saruna ar Ditu Rietumu par Deivida Bordvela un Kristīnas Tompsones grāmatas “Kinomāksla. Ievads” tulkojuma iznākšanu latviešu valodā
19/03/2019
20. martā plkst. 16:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atvērts grāmatas “Kinomāksla. Ievads” (Film Art: An Introduction) tulkojums latviešu valodā. Grāmatas autori ir kino zinātnieks un vēsturnieks Deivids Bordvels (David Bordwell, 1947) un viņa dzīvesbiedre, kino teorētiķe un pētniece Kristīna Tompsone (Kristin Thompson, 1950). 2006. gadā pirmoreiz iznākusī grāmata, kas pārizdota nu jau 11 reizes un tulkota vairāk nekā desmit svešvalodās, tiek plaši atzīta par vienu no visaptverošākajām un autoritatīvākajām grāmatām par kino nozari. Darba izdošana latviešu valodā ir pēdējo divu gadu laikā īstenojies Nacionālā kino centra un ES programmas “Radošā Eiropa MEDIA” sadarbības projekts.
Pazīstamā kinokritiķe un Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma ir arī grāmatas galvenā redaktore, tāpēc Arterritory.com ielūdza viņu uz īsu sarunu par šī izdevuma nozīmību.
Dita Rietuma. Foto: LTV arhīvs
Bordvela un Tompsones “Kinomāksla. Ievads”, protams, ir ļoti būtisks kino teorijas izdevums, tomēr tas nav tāds vienīgais. Kāpēc tulkošanai tika izvēlēta tieši šī grāmata?
Tā ir viena no būtiskākajām kino mācību grāmatām. Grāmata, kas akadēmiski korekti un strukturēti izskaidro kino būtību – veidu, kā tiek strukturēti audiovizuālie stāsti – filmas, kā tiek veidots vēstījums, kā tiek veidots filmas stils, kādi ir to veidojošie komponenti un kas ir tas, ko mēs dēvējam par kino valodu, tās elementiem. Kādi ir montāžas veidi un principi, kādi ir mizanscēnas uzbūves principi, ar ko atšķiras, piemēram, filma, kas veidota Holivudas klasiskajā stilā, no filmas, kurā tiek izmantoti modernisma elementi. Grāmata iepazīstina ar filmu veidiem – inscenējumiem, dokumentālo kino, animāciju, arī eksperimentālo kino, tā iepazīstina ar filmu žanriem un ļoti kompaktā veidā arī ar kino attīstības pamatposmiem. Vārdu sakot, izdevuma 600 lappusēs ir viss “tas, ko tu nedrīksti nezināt” (ja varam izmantot populāra lekciju cikla nosaukumu) par kino valodu un filmas izveides principiem. Jā, pasaulē ir daudz kino teorijas grāmatu, bet šī, domāju, ir vispopulārākā. ASV šī grāmata ir izdota jau 11 reižu! Autoru kolektīvs – zinātnieki Deivids Bordvels un Kristīne Tompsone – ik pēc vairākiem gadiem šo grāmatu daļēji “pārraksta”, proti, atsvaidzina ar piemēriem no aktuālām filmām. Ne velti grāmatas 11. izdevumu ASV rotā kadrs no populārās Vesa Andersona filmas “Mēneslēkta karaļvalsts”. Arī latviešu valodas izdevuma vākam izvēlējāmies kadru no šīs filmas.
Foto: NKC, Agnese Zeltiņa
Kino, tāpat kā citās jomās, pastāv dažādas konfliktējošas paradigmas un teorētiskās pieejas. Kā tu kā grāmatas redaktore raksturotu, kādas ir izteiktākās teorētiskās pozīcijas, ko ieņem Bordvels un Tompsone?
Šī ir 600 lappušu bieza ābece, un, ja runājam par ābeci, tad liksim nu mieru paradigmām un teorētiskām pieejām. Latvijas akadēmiskajā telpā tā ir izplatīta problēma – trūkst pamatlietu, akadēmisku, klasisku tekstu latviešu valodā. Šādu tekstu trūkst arī kino zinātnē. Nav fundamenta, uz kura droši stāvot varam “virpuļot ar paradigmām”. Amerikāņu zinātnieks Deivids Bordvels ir, iespējams, pasaulē atzītākais kino teorētiķis, kura klasiskā Holivudas stila teorija ir kļuvusi par ārkārtīgi populāru teorētisku konceptu. Un tas ir tikai viens no viņa sasniegumiem, tāpat kā šī ir tikai viena no viņa grāmatām – tiesa gan, vispopulārākā, jo tulkota arī daudzās svešvalodās.
Kam, tavuprāt, šis izdevums būs visnoderīgākais? Dažiem gan jau varētu rasties jautājums par tulkojuma lietderību, jo vairums kino profesionāļu tāpat izvēlētos šo darbu lasīt oriģinālvalodā...
Grāmata pamatā ir domāta jauniem cilvēkiem – studentiem, sociālo zinātņu, komunikācijas, arī kino un audiovizuālo mākslu studentiem, kā arī pedagogiem, pasniedzējiem. Nedomāju, ka tie, kuri jau ir profesionāļi, nodarbinās sevi ar kino teorijas studijām – ne angļu, ne latviešu valodā. Studijas piestāv jaunībai un laikam, kad ir jāraksta mācību darbi, bakalaura un maģistra darbi. Vai vēl agrākam laikam, kad gribas izprast pasauli, tai skaitā kino, un arī, iespējams, domājot par profesijas izvēli.
Par valodu izvēli – latviešu valodā kino termini diemžēl tiek lietoti pamatā angliski, jo nav to latvisko ekvivalentu. Tāpēc mums ir fokusu pulleri, lokāciju menedžeri u.c. Haoss ir arī ar dažādiem tehniskiem jēdzieniem, kameras kustību, kadra aprakstiem, ko katrs pēc vajadzības tulko no angļu valodas pēc savas izpratnes. Tālab Bordvela darba tulkojums bija ļoti būtisks. Tas palīdzēja sagatavot arī kino terminu vārdnīcu latviešu valodā, kas ar laiku tomēr varētu ieviest vienotu izpratni par kino jēdzieniem.
Foto: Agnese Zeltiņa
Kā, tavuprāt, šī grāmata var (ja vispār var) palīdzēt cilvēkiem orientēties mūsdienu audiovizuālajā kultūrā?
Jā, tā nenoliedzami var palīdzēt saprast kino, kas ir ne tikai māksla ar dažādiem stilistiskiem strāvojumiem un vēsturiskiem posmiem, bet arī tehniski un tehnoloģiski ļoti komplicēta nozare un industrija. Turklāt mūsdienu multimediālā komunikācija, kas aptver dažādus kanālus (pamatā jau internetu) nebūtu iespējama bez kino. Turklāt mūsdienās tik populārā mediju pratība nav iespējama bez kino pratības.
Tu jau gandrīz piecus gadus esi Nacionālā kino centra vadītāja. Vai esi apmierināta ar līdz šim padarīto?
Kas gan sunim asti cels, ja ne viņš pats... Domāju, ka NKC esam padarījuši ļoti daudz. Spilgtākā izpausme ir Simtgades filmu programma, kas kopumā ir bijusi veiksmīga. Esam uzstādījuši skatītāju rekordus – 2018. gads ir bijis labākais Latvijas kino pastāvēšanas vēsturē. Simtgades programmu jau patlaban tikai kinoteātros vien ir noskatījušies 410 000 skatītāju – šis skaitlis būs lielāks, jo vēl turpinās pēdējo programmas filmu “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” un “1906” izrādīšana. Simtgades filmām ir lieliskas auditorijas arī TV. Pērn Latvijas kino skatītāju skaits ir pārsniedzis 550 000, kas arī ir ļoti daudz, ņemot vērā, ka Latvijā ir mazākais kinoteātru skaits un līdz šim arī kūtrākie skatītāji Baltijā. Ja liekam mieru cipariem, ko parasti pieprasa kultūras atdeves “mērītāji”, tad gandarī fakts, ka Latvijas kino nozare ir apliecinājusi savu varēšanu. Gandarī arī tas, ka mums izdevās radīt Simtgades filmu programmas zīmolu, kas savā veidā palīdzēja izplatīt visas 16 programmas filmas. Bija skatītāji, kas cītīgi sekoja visu filmu pirmizrādēm. Turklāt šo filmu vidū ir arī vairāki izcili darbi ar starptautisku rezonansi.
Kādi ir nākamie nozīmīgākie projekti un mērķi NKC plānā? Ko vari atklāt, protams.
Nākamais projekts – panākt, lai Latvijas filmu nozare nepazaudētu sasniegto formu. Protams, jau atkal ir runa par naudu un to, kā panākt pakāpenisku finansējuma palielinājumu. Diemžēl pēc Simtgades nacionālā kino tempi un filmu skaits samazināsies.
Šķiet, ka valda vispārējs uzskats, ka Latvijas kino pēdējos gados piedzīvo īstenu renesansi. Cik lielā mērā tu pievienojies šai attieksmei un vai tev ir arī kādas rezervācijas pret to?
“Rezervācijas” nav, mēs – gan Nacionālais kino centrs, gan nozare – esam pamatīgi strādājuši, lai radītu šo renesanses sajūtu. Ir labi padarīta darba sajūta. Jācer, ka izdosies turpināt.
