Ja man nav interesanti, varu tikai nošauties
Intervija ar filmas “Pilsēta pie upes” operatoru Gintu Bērziņu
22/01/20
Kopš filmas “Pilsēta pie upes” (pēc Gunara Janovska romāna motīviem, režisors Viesturs Kairišs, producents Guntis Trekteris) pirmizrādes Rīgā pagājusi tikai nedēļa, bet mediji jau ziņo, ka tā kļuvusi par pašu skatītāko nedēļas nogalē. Operatora Ginta Bērziņa veikums atzīmēts kā lielisks katrā atsauksmē, filmas vizuālā tēla salīdzinājums ar Marka Šagāla gleznām jau kļuvis par standarta komplimentu. Kad mēs ar Gintu sarunājāmies, vēl nekādu atsauksmju nebija – tikai skatītāju sajūsma pirmizrādē Krāslavā. Tādēļ gribējās ieskatīties cik vien iespējams dziļāk filmas tapšanas apstākļos – kā radošajās, tā organizatoriskajās un profesionālajās niansēs. Tajā apbrīnojamajā pasaulē, kas pazūd, tiklīdz filma kļūst par artefaktu ar savu tēlainības sistēmu, kuru nemaz nevaram iedomāties citādu.
Gints Bērziņš (1968) ir latviešu kinooperators, četras reizes saņēmis Latvijas nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”, apbalvots Tallinas un Teherānas starptautiskajos kino festivālos. Sadarbojies ar režisoriem Viesturu Kairišu, Lailu Pakalniņu, Māri Martinsonu, Veru Glagoļevu, Jevgeņiju Paškeviču un citiem. Profesijai pievērsies Andreja Granta fotostudijā, absolvējis Maskavas Kino institūtu (VGIK).
Skats no filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
Lai gan filma “Pilsēta pie upes” droši vien kļūs par tautas filmu, nacionālo bagātību, tā ir Latvijas, Lietuvas un Čehijas kopražojums. Man to bija interesanti skatīties tieši no šādas, par Latviju plašākas perspektīvas.
Ja pēkšņi kāds nolemtu, ka visām latviešu filmām jābūt nacionālām, tas vienkārši fiziski nebūtu iespējams. Vienīgi, ja iedod pāris miljonus un grupu atlasa pēc ierakstiem pasē. Tik un tā būtu pozīcijas, kur vai nu trūkst speciālistu, vai viņi ir aizņemti. Negribas jau ņemt kuru katru. Visas filmas ir kopprodukcijas finansējuma dēļ. Jāiesaista vismaz vēl divas valstis, lai kaut kā “saķeksētu” līdzekļus.
Tomēr iniciatīva nāk no vienas valsts.
Jā, no vairākuma producenta. No viņa jānāk diezgan lielai finansējuma daļai, citādi nav izdevīgi krāmēties. Tas ir tāpat kā ar rūpnīcu – iedomājies, ja ir simt akcionāru, beigās neviens neko nenopelna. Kino tas pats – ir vairākuma producents, kas iegulda visvairāk un ir arī vistuvāk pie kases lodziņa. Kā likums, mazākuma producentiem tiek uzticēta attēla un skaņas pēcapstrāde. Lai dabūtu Lietuvas naudu, jābūt labam lietuviešu producentam, kurš spējīgs projektu virzīt Lietuvas kino centrā. Tad viņi iedod, piemēram, kādu aktieri un lietuviešu komponistu. Un filmējam netālu no Subates lietuviešu mežā… Cenšamies tur nofilmēt Latgales mežu.
Skats no filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
Vai tev kā operatoram šī kopprodukciju prakse ir nesusi lielākas iespējas? Vai sagādājusi lielāku konkurenci?
Lielā mērā jā. Tā pat nav konkurence. Varbūt nav jāstāsta publiski, bet ne jau vienmēr operatora izvēli nosaka tikai radoši apsvērumi. Pieņemsim, režisoram X baigi gribētos strādāt ar operatoru Y no Latvijas. Bet budžets ir divi miljoni, pietrūkst vēl ceturtdaļas, kuru varēt dabūt no, piemēram, Portugāles, kas ir Eiropas Savienības valsts. Tajā brīdī Portugāle nāk iekšā ar saviem cilvēkiem – tie varētu būt komponists, operators, grimētājs, vēl kaut kas. Citreiz tas ir ļoti spēcīgs arguments. Tā bieži vien notiek pat ar lieliem art-house projektiem. Reizēm tā rodas veiksmes stāsts – filma iegūst, piemēram, labu komponistu. Krievijas, Francijas un Anglijas kopražojuma filmā “Divas dievietes” (režisore Vera Glagoļeva, 2014) ar Reifu Fainsu galvenajā lomā mani izvēlējās par operatoru lielā mērā tādēļ, ka esmu no Eiropas Savienības, jo bija vajadzīgs Euroimage finansējums. Tādēļ bija vajadzīgs cilvēks vienā no galvenajām radošajām pozīcijām. Otrs apsvērums bija – es spēju komunicēt krieviski. Un angliski ar aktieri. Ja viņi ņemtu franču operatoru, tas nozīmētu, ka ar režisori viņam jāsarunājas caur tulku, un, tā kā ir četrdesmit piecas filmēšanas dienas, varētu gadīties, ka piektajā dienā zibeņi iet pa gaisu. Iedomājies, ka viss velkas, viens otru nesaprot… Atceros, kad filmējām Honkongā Amaya, valodas barjera bija traucējoša. Iedomājies, filmēšanas laukumā ir kādi trīsdesmit cilvēki, kas savā valodā sazinās, bet nekas nenotiek un tu nekā nesaproti. Sēdi jau stundu, jo tajā trakumā neviens nav iedomājies pienākt klāt un pastāstīt, ka kostīmam pogas jāpāršuj… Par konkurenci, par ko tu jautā, – tā nav tieša veida konkurence. Neviens jau neizvērtē, vai tu vari labāk vai sliktāk nekā cits. Ir excel tabula, pēc kuras jāsastāda grupa, lai var dabūt finansējumu. Saprotot to, es ceru, neviens ne uz vienu neapvainojas. Reizēm arī vajag izbraukt ārā no rutīnas. Ap otrās tūkstošgades sākumu, kad es intensīvāk krāmējos ar reklāmām, varēja redzēt, ka aģentūras cenšas piesaistīt svaigas asinis. Lūk, paņemsim tādu, kas ir no malas un pilnīgi neko nemāk! Tas manā profesijā tomēr nestrādā, jo ir vajadzīgas zināšanas un pieredze. Tev pat nav jāstāv pie kameras, jo operators inscenētājs tādā Rietumu izpratnē (tagad arī Krievijas izpratnē) ir cilvēks, kas sēž krēslā pie monitora kopā ar režisoru. Viņš kūrē gaismas uzlikšanu un mizanscēnu, komunicē ar režisoru un ir cameraman, kas izpilda kustības ar kameru.
Kā ir tavā gadījumā?
Es pats esmu pie kameras visās filmās. Vislielākais pārsteigums bija Krievijā – Vera Glagoļeva pat nebija iedziļinājusies, ka es pats būšu pie kameras. Viņa pirmajā dienā nesaprata, kas notiek, – vai es gribu tikai pirmo kadru nofilmēt vai uzņemt visu filmu? Mans krēsls palika tukšs. Man tā ir tīri psiholoģiska problēma – arī “Pilsētas pie upes” kadros, ko filmē steadicam operators. Tā ir stabilizācijas iekārta, ko uzstāda operators, lai kamera kustētos plastiski. Kā likums, to dara cilvēki, kam tā ir profesija. Nepieciešams treniņš un fiziskā izturība. Kad kāds cits realizē manu kompozīciju, es kā operators sāku uztraukties. Tu jau saproti – kadra kompozīcija arī fotografējot “nāk no iekšām”. Un, kad tu redzi, ka, filmējot kaujas skatu, cilvēks nes līdz piecpadsmit kilogramiem smagu konstrukciju, tu skaties kā uz tādu svešu galertu – kurā brīdī viņam refleksi nostrādās, kā viņš pakadrēs mazliet tā vai citādi? Tas ir diezgan nepārvarams brīdis. Protams, es varētu vilkt pats to visu mugurā un sākt trenēties, bet uz laukuma tam vairs nav laika.
Skats no filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
Kā tu to atrisināji?
Ideāli ir atrast tuvu domājošu džeku, kas varētu strādāt apmēram kā es. Man tāds ir Jurijs no Lietuvas, es viņam mēģinu daudzmaz apskaidrot, ko es gribu, un viņš ir arī apķēris, kas man patīk. Viņš skatās kadrus, ko es pats filmēju, un analizē. Mums ir vēl dziļāka vēsture – viņš bija gaismu asistents, tad krāna asistents – starp citu, “Tumšajos briežos”, kam arī Guntis Trekteris bija producents un Viesturs Kairišs – režisors. Viņš toreiz teica, ka gribētu būt steadicam operators. Un tad pirms gadiem pieciem viņš man parādīja senu blociņu, kurā sazīmējis visus manus kadrus, visas kustības shēmas. Tad es sapratu – labi, jāpamēģina ar viņu strādāt. Es arī turpmāk domāju ar viņu sadarboties.
Vai jūs kadru plānu zīmējāt kopā ar režisoru un mākslinieci?
Jā, tā saukto story-board jeb kadrējumu mēs zīmējām trijatā, kopā ar Viesturu Kairišu un Ievu Jurjāni. Tas aizņem šausmīgi daudz laika – dienā nevar nosēdēt vairāk nekā četras stundas un uz to koncentrēties. Es zīmēju ļoti primitīvā veidā, cik nu māku, Ieva cenšas kaut ko izzīmēt sīkāk, Viesturs kliedz: “Nav laika, ejam tālāk!” Bet kadrējuma izzīmēšana, pat ja to neizmanto kā instrukciju filmēšanas laukumā, un tādā veidā pavadītais laiks, ejot cauri scenārijam, atrisina daudzas lietas. Ir trīskārt pārrunāts, kādā krāsā būs žakete, vai degs kāda gaisma vai mēs vienkārši gaidām, kad saule atspīdēs. Pēc tam šīs nianses izlec ārā tehniskajos parametros, producents rēķina naudu utt. Mēs kādus četrus piecus mēnešus ar to nodarbojāmies, jo ne jau katru dienu varam savākties kopā – Viesturam bija operas, Ievai – izstādes, man arī kaut kas. Filmās, kurās strādāju, es esmu panācis, ka vismaz galvenās epizodes, vismaz lielākā daļa ir iepriekš sakadrētas. Reizēm pat vēl nav zināms, kur to filmēs, jo paralēli notiek vietu meklēšana. Un tad parasti sākas brīnumi – pozitīvā nozīmē, jo atrodam kaut ko foršu. Mēs viens otram sakām – baigi foršā muiža, te noteiktu vajag filmēt! Vienīgā sāpe, ka atkal jāpārzīmē kadrējums.
Skats no filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
Filmā ir ļoti daudz saules gaismas – es pieņemu, dabiskas?
Jā, sauli ir grūti imitēt, varbūt vienīgi interjeros to var izdarīt. Redzi, šeit rezultējas garie “troikas” darba mēneši. Tagad daudzi jautā – kas izdomāja tos slīpos horizontus? Es nevaru konkrēti atbildēt. Tā kā man vairs neļāva filmēt melnbaltus kadrus, bija kaut kas jāizdomā. Es nevaru iet uz filmu, ja nav kaut kas izdomāts, lai man būtu interesanti. Ja man nav interesanti, varu vienīgi nošauties. Ja man būtu jānofilmē vienkārši tas, kā mēs te abi runājam četrdesmit minūtes, pat tad es censtos kaut ko interesantu izdomāt. “Melānijas hronikā” mans lielais kliedziens bija: “Veram vaļā horizontu!” Trijās priedēs Sibīriju neuzfilmēsim! Var jau arī pacelt augstāk rakursu, filmēt zāli, un papīri tīri… Bet, tiklīdz nebūs vaļā horizonts, tā filma nenotiks! “Pilsētā pie upes” man atnāca kaut kas no tā visa, es teicu – klausieties, darām tā, ka horizonts aiziet – vai nu pa labi, vai pa kreisi, bet viena puse aizies. Tad sākās smadzeņu vētras.
Vai nevarēja gadīties tā, ka vienā kadrā horizonts pacelts pa labi, otrā – pa kreisi un montāžā sanāk smadzeņu mežģis?
Izstāstīšu tālāk! Izleca doma par Vitebsku un Šagālu. Tur taču ir tas pats – visa tā Krievijas impērijas zona ar skaistajām ebreju pilsētiņām.
Norāde uz Šagālu filmā bija labi nolasāma, jā.
Kad mēs pie tā nonācām, mūsu ikdienas četras stundas aizgāja kā smērētas. Tad es izdomāju, kādu optiku man vajag – platleņķa, lai stūris mazliet pastiepjas. Tad es vēl liku priekšā – ja kadrā ir kaut kas slīps, tad veidojam kompozīciju, vadoties no tā! Ja kalns ir slīpi un uz tā aug priedes, tad ņemam kadra horizontālo līniju pēc kalna. Nenormāli krutā spēlīte, man tā iepatikās!
Skats no filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
Es ievēroju – ja ir kaut viens šķībs kociņš, tad kadrā tas ir vertikāls, visi pārējie sanāk šķībi.
Protams, visu laiku bija risks nepārspīlēt. Tas arī attiecas uz tavu piebildi par pretējiem slīpumiem, kas montāžā veidotu lēcienu. Ne vella! Mēs kaut kā tikām galā. Es pieļauju, ka Viesturam un montāžistam bija ko pamocīties. Es ļoti ceru, ka filmā pēc dažām minūtēm skatītājs vairs nepievērš tiem horizontiem uzmanību. Mēs viens otru uzmanījām. Filmēšanas laukumā, tajā trakumā, kad dienā jānofilmē konkrēta metrāža, viens otram atgādina, kā iepriekš bija izdomāts.
Filmēšana notika reālos interjeros, dekorācijas nebūvējāt?
Tā ir taisnība. Piemēram, Anša mājas ir maza telpa – uz ekrāna izskatās pat lielāka. Vasarā tur bija nenormāli karsti – logi ciet, lai varētu ierakstīt skaņu. Aktieriem bija grūti… Man ir princips, ka nevajag arī tā, lai visiem ir nenormāli ērti un komfortabli. Piemēram, ja skaņu studijā pārraksta skaņu, tad aktieris ir komfortablos apstākļos, viņš runā savādāk nekā ziemā, salā. Tas pats ir, uzliekot kadru: ja tev ir paviljona 500 kvadrātmetru teritorija, kur var palūgt kaut vai pārbīdīt sienu, tas tomēr atstāj iespaidu uz radošumu. Tas ir līdzīgi kā pie Andreja Granta, Proletāriešu rajona fotogrāfijas pulciņā – tev ir viens aparāts “Zenit” un četras stundas, uztaisi fotogrāfiju sēriju par Kundziņsalu! Tu esi izsviests kaut kur nekurienē, diskomfortā. Ja tev nav azarta un gribēšanas, tu neko nevari izdarīt. Apgrūtinājumi nāk par labu.
Vai tu domā kadros?
Principā sanāk kā filmā, kur čalis saka: “Domāju bildēs.” Tā jau ir neizārstējama slimība. Tas ir jau no bērnības: lasot vārdus “gāja ezītis un zaķītis”, tu to redzi.
Skats no filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
Izrādās, ka visi tā neredz. Piemēram, kad man saka “divi cilvēki aizskrien katrs uz savu pusi”, man iestājas apjukums: vai es to redzu no augšas? Vai mans skatiens seko vispirms vienam no viņiem un pēc tam otram, vai kā?
Ja? Man atkal ir pilnīgi skaidrs, kā es redzu abus divus kadrā. Tas pats notiktu, lasot scenāriju. Tas nozīmē, ka es nepazaudēju nevienu. Visticamāk, ka es pat nelieku priekšā sakadrēt, ka vispirms skrien viens un tad otrs. Es uzreiz viņus dabūtu kadrā un tad domātu tālāk. Reizēm pašā pirmajā reizē, ja nav baigi jaudīgs scenārijs, nevari sakoncentrēties – tu it kā redzi, bet tā, kā visi redz. Un tad pats uz sevi apvainojies, priekš kam tu esi? Es esmu šajā pozīcijā tikai tādēļ, lai paskatītos savādāk. Šoreiz bija tā: pirmais scenārijs, ko es saņēmu no Viestura, bija tāds, ko nevar ielikt ne pusotrā, ne divās un pat ne sešās stundās, bet ļoti jaudīgs. Es pirmoreiz mūžā piezvanīju režisoram un pateicu – šo vajadzētu taisīt. Godīgi, es nekad tā neesmu darījis – izplūdis sajūsmā režisoram. Kaut kas tur bija tā – vienā elpas vilcienā. Protams, bija kaut kā jānosēdina – ar visādiem scenāriju dakterīšiem. Un – tikai no mana viedokļa, protams, – kļuva sliktāk un sliktāk. Viss bija jāiedzen laika rāmjos, budžeta rāmjos un tā tālāk. Tad pieslēdzās dzīves realitāte – piemēram, Daugava pie Krāslavas ir sekla, kuģis sēž uz akmeņiem un nekustas vispār. Katram režisoram ir sava metode. Viesturam ir tāda kā dokumentālajā kino – viņš dabū materiālu un uztaisa filmu.
Ko tu būtu darījis šajā stāstā, ja budžets būtu neierobežots?
Bija liels satraukums, kā lai tādā augstumā kā pie Rēzeknes Kultūras nama divi aktieri trosēs uzkrāso uzrakstu pie sienas. Tas ir paaugstināta riska pasākums. Arī apgrūtinoši filmēt. Tur ir tādi un šitādi rakursi, krānu sistēmas… Varēja filmēt maketu uz zaļā fona. Bija pat piemeklēts lidlauks, kur to visu darīt. Bet tas maksā lielu naudu. Jāuzbūvē makets 1:1, lauks jānosedz ar zaļo plēvi, tad vēl pēcapstrāde… Tā ir ķēde, kas budžeta tabulā izaug par kaut kādu briesmekli. No tā atteicāmies. Es pieļauju, kāds ļoti slavens operators ar lielu budžetu var kaut ko tādu panākt, bet ne mūsu gadījumā, ne šajos platuma grādos.
Kur tu redzi mūsu reģionā uzņemtām filmām iespēju sacensties – nē, tas pat nav īstais vārds… Kur tu redzi nišu, lai tās nemaz nesalīdzinātu ar, piemēram, vēsturiskiem seriāliem, kuriem ir daudz lielākas finansiālās iespējas?
Jā, es noskatījos seriālu The Crown. Tas ir kaut kas neticams – tam pat apzīmējumu “seriāls” grūti piekabināt. Vienkārši augsta līmeņa daudzsēriju mākslas filma. Man liekas, ka no tiem apgrūtinājumiem, ka pa lielam neko nevar, vajadzētu izspiest ārā diezgan daudz. Es pieļauju, ka komfortablākos apstākļos, kad var uzbūvēt, ko grib, radošums kļūst mazliet kokains, matemātiski izrēķināts. Bet, kad tevi ieliek trīs reiz četrus metrus lielā telpiņā… Piemēram, “Melānijas hronikā” nosacītība radīja vislielāko jaudu. Jo uz ekrāna jau nekas neticams nenotiek – teiksim, masu skati kā filmās par Romu ar barbariem līdz horizontam. Varbūt tā ir mūsu niša – ja izšauj kāds, kam ir enerģija, spēks un talants, tāds kā Viesturs, būs kaut kas savādāks! Tiks izdomāts kaut kāds veids, kā pateikt to pašu, tikai savādāk.
Skats no filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšanas laukuma. Foto: Agnese Zeltiņa
