Mani sajūsmina masas
Intervija ar kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku
31/01/20
Ar Latvijas Nacionālās operas un baleta kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku tikāmies laikā starp vairākām nozīmīgām pirmizrādēm – 2019. gada 26. septembrī uz Nacionālās Operas skatuves notika Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” jaunuzveduma pirmizrāde, Maskavas Staņislavska teātrī un Nacionālajā operas un baleta teātrī Erevānā tika atjaunoti Andreja Žagara veidotie Žila Masnē operas “Manona” iestudējumi, un pie ievērojamā režisora radošā mantojuma atdzīvināšanas ķērusies Latvijas Nacionālā opera un balets, kur tas ilgāku laiku tika nepelnīti ignorēts. 20. februārī gaidāma pirmizrāde Pētera Čaikovska operas “Pīķa dāma” atjaunojumam. Iestudējums pirmo reizi bija skatāms 2005. gadā un bija viens no Andreja Žagara režijas spilgtākajiem paraugiem. Nozīmīga loma tajā bija arī Kristīnes Pasternakas kostīmiem, kas iezīmēja tolaik operā vēl neskartu vidi un tēlus – neglīti pievilcīgo pēcpadomju realitāti. Kristīne Pasternaka bija viena no tuvākajiem Andreja Žagara radošajiem līdzgaitniekiem. Pēdējā laikā viņai izveidojusies noturīga sadarbība arī ar Lauru Grozu-Ķiberi – veidoti kostīmi operām “Iemūrētie” (2016) un “Spēlēju, dancoju”, kā arī vairākām teātra izrādēm. Turklāt pagājušā gada novembrī Kristīni gaidīja priecīgs pārsteigums – viņa tika izsaukta uz nacionālās teātra balvas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” skatuves kā gada labākā kostīmu māksliniece par iestudējumiem “Mana skaistā lēdija” (Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris, režisore Alla Sigalova) un “Pajaci” (Latvijas Nacionālā opera un balets, režisors Aiks Karapetjans).
Izrāde "Spēlēju, dancoju". Foto: Agnese Zeltiņa
“Spēlēju, dancoju” ir izrāde ar lielu svaru – Rainis, Imants Kalniņš, Imants Ziedonis, latviešu oriģināloperas atkārtots uzvedums… Kas tev nāca prātā, kad režisore stāstīja savu ieceri, – ka darbība risināsies Rīgas pilī pēc ugunsgrēka?
Es dzīvi iztēlojos, ka Rīgas pils jau nav tikai pils – tur bija vairāki muzeji, to skaitā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfiskā nodaļa. Uz turieni Heimrāts (Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas izveidotājs un ilggadējs vadītājs – red.) veda tekstilniekus kopēt deķus un tautastērpus. Prātā nāca arī tas, ka Laura ir diezgan asi noskaņota pret pseidotautiskumu, kas arī man krīt uz nerviem. Pēc pirmajām sarunām man bija jābrauc uz Armēniju, un tad, kad radošā grupa jau bija vienojusies, ka tam visam būs tāds futūristisks piesitiens, tad mēs satikāmies. Es pat nezinu, kam tā ideja ienāca prātā. Tas man izcili patika. Ir tādas reizes, kad, tā viegli piemiedzot ar aci, viss aiziet.
Tā arī bija?
Nu, daļēji. Es uz Armēniju devos, paņēmusi līdzi papīrus un zīmuļus. Kā apzinīga skolniece domāju – tagad es tur baigi strādāšu! Bet brīvu vakaru vienkārši nebija. Kad atbraucu atpakaļ, bija jau laiks izstrādāt detalizētas skices.
Kādēļ tu brauci uz Armēniju?
Armēnijā bija Andreja (Žagara) opera “Manona”. Tas pats iestudējums, kas pirmizrādi piedzīvoja Maskavā, Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālajā teātrī, kur arī tagad atjaunots. Teātru sadarbības rezultātā tas nonāca Erevānā. Dziedātāji mainās, un katru reizi kostīmi jāsaved kārtībā. Zeme brīnišķīga, cilvēki brīnišķīgi. Bet teātrī neiedomājama situācija. Piemēram, trūka gludekļu, kamēr jaunais direktors par savu naudu neiepirka. Bet, kad jau biju atbraukusi, nekas cits neatlika kā ķerties pie darba.
Izrāde "Spēlēju, dancoju". Foto: Agnese Zeltiņa
Man “Spēlēju, dancoju” kostīmi atgādināja variācijas par tautiskajām formām no pirmskara modernisma laika. Lielo kubisma ietekmi – kad visas formas vienkāršoja par trijstūriem, konusiem, lodēm…
Es konkrētus pirmskara latviešu māksliniekus neskatījos, bet kubisma ietekme – jā, varbūt… Ja man jānosauc teorētiskā bāze šim darbam, tad izejas punkts faktiski bija itāļu futūrisms. Tas ir diezgan nikns, mums tik nikna nav. Idejas gan bija gaisā vienas un tās pašas – Niklāvs Strunke galu galā dzīvoja Itālijā. Man bija interesanti kā māksliniecei atrast pieeju. Ar stilizāciju jābūt diezgan uzmanīgam – reizēm var nošaut arī greizi.
Vai tu esi iepriekš strādājusi ar etnogrāfisku materiālu?
Patiesību sakot, nē. Bija “Pazudušais dēls” (Romualda Kalsona opera, 1996 – red.), bet tur nebija etnogrāfijas. It kā tautiski, bet toreiz man negribējās nekādus etnogrāfiskus elementus. Vairāk iedvesmojos no Broces zemnieku zīmējumiem. Mazliet naivā garā… Bet tas bija krietnu laiku atpakaļ.
Parunāsim par “Spēlmaņu nakts” balvu! Kad tu kāpi uz skatuves, izskatījās, ka esi diezgan apjukusi. Kādēļ?
Tādēļ, ka es biju pilnīgi pārliecināta, ka nedabūšu. Domāju – esmu nominēta, OK, man prieks, paldies par to! Man likās, ka nekas tāds ārkārtējs nav izdarīts. Pēc “Spēlēju, dancoju” pirmizrādes man iepriekšējais gads vairs nelikās nekas īpašs. Es gāju uz “Spēlmaņu nakti”, lai papriecātos par kolēģiem. Nopirku jaunu kleitu, lai daudzmaz pieklājīgi izskatītos. Es pat runu nebiju sagatavojusi!
Izrāde "Spēlēju, dancoju". Foto: Agnese Zeltiņa
Vai pēc tam pa galvu nemaisījās frāzes, kuras būtu vajadzējis pateikt?
Citreiz tā notiek, bet šoreiz ne. Domāju, ka varēja piebilst: “Es mīlu savu darbu!”
Cik reižu jau esi apbalvota “Spēlmaņu naktī”?
Pirmoreiz – par Šekspīra “Liela brēka, maza vilna” Dailes teātrī (1996). Atceros, toreiz man likās, ka Čella (Večella Varslavāne) ir pelnījusi par “Uguns un nakts” iestudējumu Operā, kam režisors bija Alvis Hermanis. Man joprojām tas liekas negodīgi.
Starp Čellas “Uguns un nakts” iestudējumu toreiz un tavu “Spēlēju, dancoju”, man liekas, ir velkamas paralēles: abos bija tādi skulpturāli, apjomīgi kostīmi, ar pārspīlējumu, kas dekonstruē nacionālo patosu.
Man liekas, tas bija ļoti drosmīgs piegājiens arī tādā ziņā, ka Alvis pirmoreiz uz mūsu Operas skatuves bija uzlaidis cilvēkus uzvalciņos.
Izrāde "Pīķa dāma", 2005. Foto: Gunārs Janaitis
Par uzvalciņiem varam parunāt! Kas, tavuprāt, ir mainījies kostīmu mākslā – starp deviņdesmitajiem gadiem un šo laiku? Vai vēl senāk?
Latvijā mēs varam sākt ar to laiku, kad Opera atjaunoja darbību rekonstruētajā ēkā. Pasaulē jau, protams, daudz kas bija aizgājis uz priekšu. Manuprāt, shematiski pārstāstot, bija tā, ka kādreiz dominēja vēsturiskais kostīms, mazliet tāds kā naftalīns, lai gan tas, protams, nav vienmēr viens un tas pats. Varbūt tas bija stilizēts tā vai šitā. Tad nāca moderno kostīmu ēra. Manuprāt, tagad ir aizgājis uz miksu – man liekas, ļoti forši arī priekš mākslinieka. Ja man būtu visu laiku jātaisa perioda kostīmi vai tikai uzvalki, tas apniktu. Protams, “uzvalki” nosacīti – jo tajos ietilpst arī kleitas, citi lietišķie apģērbi. Vienu laiku tas bija pat diezgan prognozējams. Man patīk, ka var gan tā, gan tā. Nav vairs tādas uzspiestas modes, jo teātrī taču arī ir mode, vai ne? Ja paskatās, kas pasaulē notiek, ir ļoti daudz labas eklektikas. Man patīk gan eklektisks, gan tīri izturēts stils. Publikai, protams, gribas tās cakas.
Tu pati jau arī biji viena no pirmajām, kas kopā ar Andreju Žagaru tos mūsdienu cilvēkus vēsturiskajās operās ieviesa?
“Pīķa dāma” bija pirmā. Turklāt mani nezin kāpēc uzskatīja par tādu, kas vienmēr taisa vēsturiskos kostīmus. Andrejs man stingri teica: “Tu zini, tagad mums būs jātaisa mūsdienu kostīmi!” Viņš man neatļāva zīmēt skices. Teica: “Tu sazīmēsi pārāk smukas un tā arī uztaisīsi!”
Izrāde "Pīķa dāma", 2005. Foto: Gunārs Janaitis
Ko tad tu darīji, staigāji pa veikaliem?
Man šķiet, es izskatīju tonnām Karavan istorij – tos klaču žurnālus krievu valodā. Vispār tur bija diezgan labs fotomateriāls. Tajā laikā jau internets vēl nebija tik jaudīgs, lai pumpētu daudz bilžu. Staigāju pa humpalām, kaut ko arī šuvām.
Kas ir bijusi visradikālākā izrāde tavā karjerā?
Varbūt “Dons Žuans” (2009), jo…
…tur bija pavisam maz drēbju?
Man ļoti patika tā izrāde.
Izrāde "Pīķa dāma", 2005. Foto: Gunārs Janaitis
Teātrī aktrises grib būt skaistas, bet ļoti labprāt arī nav skaistas. Operā droši vien jārēķinās ar dziedātāju dabas dotumiem?
Tie dotumi reizēm jāsavalda, teiksim tā. Bet arī tas mainās kopā ar operas režijas attīstību un arī pašu dziedātāju attīstību. Nav tā, ka visi gribētu būt ļoti skaisti tur, kur nevajag. Dziedātāji labprāt atļaujas būt raksturi, piemēram, tā sauktajā “Zviedru Karmenā” (2001). Arī Andreja Žagara režisētajā “Karmenā” (2006) – kādi tur bija grimi, tipāži!
Tomēr tu proti pataisīt cilvēkus skaistākus.
Tas man laikam ir iedzimts. Man ir arī zināma pieredze. Bet galvenais – es domāju, ka ir jājūt cilvēks gan pēc apjoma, gan pēc būtības. Ja tu nemīli cilvēkus, diezgan grūti viņus apģērbt. Tas ir diezgan intīms process, patiešām! Es pati pielaikošanās adatiņas nespraužu, to dara piegriezējs, bet cilvēks tavā priekšā paliek neaizsargāts.
Tava “Traviata” (2007) savulaik pārsteidza ar piegriezumu daudzveidību, piecdesmito gadu siluetiem.
Tā bija tāda skaistumkleitu izrāde, jā. “Traviatā” bija pārcelts laiks – īstais laiks būtu otrais rokoko, aizpagājušā gadsimta vidus. Mums bija Diors – savā ziņā trešais rokoko. Andrejam bija ideja par pēckara laiku, kad cilvēki grib atkal dzīvot un mīlēt. Man bija arī ļoti pateicīgs dziedātāju sastāvs: Kristīne Opolais, Pāvels Černohs – tā jau ir nekaunīga laime kostīmu māksliniekam! Man patīk, ka darbs piedāvā diezgan lielu daudzveidību. Tikai no paša, veiksmes vai garastāvokļa atkarīgs, vai izdodas iekļauties tajā daudzveidībā vai ne.
Izrāde "Pīķa dāma", 2005. Foto: Gunārs Janaitis
Nesen pilnīgi citā sakarā atcerējos tavu pirmo izrādi – “Lauvu ziemā” Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. Cik tālu tu esi aizgājusi no savas tekstilmākslinieces izglītības?
Pavisam tālu. Es ar to vairs nenodarbojos. Tad jau laikam ir kāda izaugsme. No tā laika palikusi varbūt vienīgi materiāla sajūta. Reizēm varu paņemt nepareizu materiālu un lietot to pavisam citām vajadzībām. Tādēļ jau es patiesībā nonācu Nacionālajā teātrī. Scenogrāfs Gunārs Zemgals bija prasījis manai mammai (aktrisei Lidijai Freimanei – red.), ka viņam vajag asistenti, zinot, ka es biju beigusi Tekstilmākslas nodaļu. Viņš taisīja “Jūliju Cēzaru”, un vajadzēja kādu, kas kaut ko saprot no audumiem.
Tavas skices ir autonomi mākslas darbi.
Skices man patīk zīmēt. Visu laiku domāju – vajadzētu sākt ar Photoshop, bet Reinis Suhanovs teica: “Nē, tev nevajag!” Zīmēšana man nāk līdzi kopš Rozentāla skolas laikiem. Man ļoti patīk strādāt vai nu ar pasteli, vai flomāsteru. Tad raksturi sanāk dažādi. Es iepriekš padomāju – kuru raksturu man zīmēt ar pasteli, kuru ar flomāsteru. Kādreiz par mani tekstilniekos smējās – “pelēko toņu pele”!
Bet tev bija pasteļtoņu mīļotājas slava! Tomēr, paskatoties “Spēlēju, dancoju”, gan neviens tā neteiktu… Kas tev ir organiskāk?
Pasteļtoņi ir tādi delikāti un gandrīz garantēti labi izskatās. Bet man nav sevi jāpārvar, man patīk arī košās krāsas. Es varbūt ilgu laiku domāju, ka ar tām netikšu galā. Varbūt tādēļ arī ir labāk, ka vispirms taisu skices – var pārbaudīt, vai tonis sēž vai nesēž. Ja ne, izmetu papīrkurvī un taisu jaunu!
Izrāde "Pīķa dāma", 2005. Foto: Gunārs Janaitis
Tu strādā arī dramatiskajā teātrī, bet kas tevi saista operā?
Zini, kas mani sajūsmina? Cilvēku masas. Kori var lietot kā krāsu paleti. Tas man savulaik bija baigais atklājums. Viņi visi var būt vienā krāsā vai veidot krāsu pārejas, vai kontrastus. Tā ir baigā iespēja.
Vai neapgrūtina, ka korī visiem jābūt daudzmaz līdzīgiem, tomēr jāizdomā katram savs kostīms?
Mani jau neviens nespiež izdomāt katram savu. Man tas patīk. Varbūt ne vienmēr sanāk, bet man patīk, ka ir masa, bet individualizēta. Man atkal jāpiemin Čella, jo viņa mani kādreiz pieņēma par palīdzi Rolanda Kalniņa filmā “Tapieris” par Raimondu Paulu. Viņai tajā laikā bija arī “Cilvēki dārzā”, un viņa varēja tikt galā tikai ar vienu sēriju. Tur man bija pirmo reizi jāstrādā ar lielu baru. Vienā dienā atnāca tā sauktā “masovka” – masu skatu dalībnieki. Es nobijos, ka iegāzīšu veselu filmēšanas grupu. Teicu Čellai: “Es vienkārši nevarēšu to izdarīt, es nemāku!” Bimboju un gribēju iet prom no projekta. Bet Čella teica: “Pagaidi, vienkārši sāc no viena gala un tad jau redzēsi!” Beigās es, protams, apģērbu visus tos sešdesmit cilvēkus. Kad nāca operas izrādes, es jau sapratu, kā ar to var tikt galā.
Kristīne Pasternaka. Foto: Jānis Deinats
