Konjunktūra krasi mainīsies
Vladislavs Nastavševs par pašizolāciju, teātri kā masu izklaidi, biorobotiem un jaunajiem laikiem
Vladislavs Nastavševs ir nervu režisors. Ar aktieriem viņš nestrādā viegli, īstā “trāpījuma” meklējumos grauž gan sevi, gan viņus. Taču viens ir skaidrs - viņu neinteresē komfortabls un izklaidējošs teātris, izrāde izrādes pēc. Tas nav par viņu. Viņš arvien ļoti rūpīgi strādā ar tekstiem un reizēm tos atceras pat labāk par aktieriem, tāpēc mēģinājumos var teikt priekšā, kā lasot no lapas. Arī mūsu sarunas laikā viņš atcerējās veselu dialogu no Sergeja Uhanova lugas “Melnraksts”, kuras iestudējums pavisam drīz - 29. maijā - piedzīvos savu pirmizrādi tiešsaistē. Izrāde ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra un Sanktpēterburgas teātra festivāla “Piekļuves punkts” (Точка доступа) sadarbības rezultāts.
Pandēmijas ierobežojumu laikā teātri apgūst jaunas mijiedarbības formas ar skatītājiem. Arī “Melnraksts” auditorijas vērtējumam tiks nodots neierastā formātā. Pašam Vladislavam tas gan nebūs pirmais kontakts ar virtuālu auditoriju - 16. maijā viņš uzstājās ar koncertu “Izolācijas dziesmas”, kas tika translēts no režisora dzīvokļa. Šo uzstāšanos organizēja Maskavas galerija ГРАУНД Солянка, piedāvājot gan jaunās Vlada kompozīcijas no izrādes “Piecas dziesmas pēc atmiņas”, kas šogad tika iestudēta tajā pašā Rīgas Krievu teātrī, gan dziesmas ar Buņina tekstiem, kas tika gatavotas Maskavā ieplānotai, bet nenotikušai izrādei, gan arī jau iemīļoti “hiti”.
Mēs arī ar Vladu runājāmies attālināti, taču bez kamerām. Liekas, ka daļu no mūsu sarunas viņš pat pavadīja uz velosipēda. Man grūti pateikt, kas tobrīd notika viņam visapkārt, taču šeit piedāvāju jums viņa atbildes uz maniem jautājumiem.
Kā tu pavadīji pēdējo pusotru mēnesi?
Nodzīvoju tos pilnīgā pašizolācijā. Izlēmu, ka tas nepieciešams pašam savu radošo iemeslu dēļ. Principā jutos ļoti labi, un tas bija pilnīgi adekvāti manai ierastajai dzīvei, iztrūka vienīgi gājieni uz restorāniem un kaut kādi publiski pasākumi. Un pēkšņi apkārtējā pasaule, būtībā visa pasaule sāka dzīvot tāpat. Šī izolācija man ir ļoti harmoniska.
Tā pagāja pusotrs mēnesis, un tad man tas viss apnika. Sapratu, ka jāsāk kaut kas darīt. Jo šo pusotru mēnesi es pavadīju tādā kā pilnīgā bezlaikā. Es sāku sev izgudrot visādas nodarbes - piemēram, izdomāju projektu festivālam “Piekļuves punkts” un Rīgas Krievu teātrim pēc Sergeja Uhanova lugas “Melnraksts”. Un esmu par to ļoti laimīgs - mums pilnā jaudā notiek mēģinājumi, drīz gaidāma pirmizrāde.
Šī izolācija man ir ļoti harmoniska.
Un kā notiek mēģinājumu process? Jūs mēģināt attālināti?
Protams, visi piedalās mēģinājumos no savām mājām. Caur Zoom programmu, tāpat kā to tagad dara arī citi. Var pierast pie visa, arī pie Zoom. Protams, nogurst no tā arī… Mani visvairāk satrauc tehniskais moments, jo šobrīd mēs vienkārši strādājam ar lugu, lasām, notiek tīri aktieriski mēģinājumi. Taču drīz, jau sākot ar šo nedēļu, būs atļauts pulcēties teātrī, un tad sākies tehniskie mēģinājumi. Un tas mani, protams, ļoti uztrauc, jo no tā ir daudz kas atkarīgs.
Foto: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Tātad tā būs translācija no teātra skatuves?
Nē, nē, katrs aktieris tāpat atradīsies atsevišķā telpā. Un katram būs sava kamera, savs mikrofons. Būtībā jau tā būs tāda Zoom konference. Skatīsimies, ko no tā var izspiest mākslinieciskā ziņā.
Cik lielā mērā tas atbilst Uhanova lugas tekstam?
Ļoti atbilst, kaut ne tiešā veidā. Kad lasi šo tekstu, liekas, ka varoņi tieši par to arī runā - “mēs jau sen neesam gājuši laukā”, “mums nav nekādu sakaru ar ārējo pasauli”. It kā varoņi atrastos kaut kādā ieslodzījumā, tādā pašizolācijā, kas velkas gadiem ilgi. Pašizolācija šeit ir kā metafora, kas apzīmē noslēgšanos sevī, ieciklēšanos uz savām pagātnes traumām un atmiņām.
Taču arī fiziski tur tas ir - lugā rakstīts, ka viņi jau daudzus gadus dzīvo vienā un tajā pašā istabā un nekur no tās neiziet. Es šo lugu zināju jau iepriekš, un, sākoties visai šai [vīrusa] situācijai, man likās, ka, jā, šeit ir kaut kāds ne tiešs un ne netiešs, bet tāds… tēlains trāpījums.
Ja pareizi atceros, luga tik publicēta apmēram pirms gada…
Jā, apmēram.
Kā tev liekas, vai visa šī situācija ar vīrusu, izolāciju, karantīnu - vai tā bija pēkšņa, vai arī kaut kas tāds jau brieda un agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek? Zini, es pats nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka pagājušā gada beigās es kaut kur lasīju prognozi 2020. gadam, ko bija sastādījis kaut kāds slavens analītiķis, un tur bija teikts, ka pastāv liela globālas epidēmijas varbūtība. Bet es nespēju atcerēties, kur es to lasīju un kas bija autors. Taču tik precīza sajūta…
Es neņemos spriest objektīvi, bet, subjektīvi raugoties, es vispār dzīvoju kaut kādās apokalipses priekšnojautās. Skaidrs, ka mēs visi runājām un jutām, ka jānotiek kaut kam sliktam. Cita lieta, vai šis ir tieši tas, ko gaidījām? Man liekas, ka nē. Šīs vēl nav nekādas beigas - vismaz pagaidām nē. Ka tālāk būs sliktāk - tas, man šķiet, ir pilnīgi skaidrs. Šie ir tikai ziediņi, maigs beigu pieskāriens…
Izrādes afiša
Tu domā, ka sliktāk būs ekonomiskā nozīmē vai vispār - visās frontēs?
Varbūt tā luga uz mani tā iedarbojas. Tur ir tāds dialogs:
“TĒVA ĒNA: Es vēlos tevi sagatavot.
MĀTE: Kam?
TĒVA ĒNA: Drīz viss kļūs sliktāk.
MĀTE: Kā tu to domā?
TĒVA ĒNA: Nu, viss var mainīties… konjunktūra krasi mainīsies…
MĀTE: Ko tu ar to domā? Nebiedē mani!
TĒVA ĒNA: Es nebiedēju, vienkārši brīdinu - esi uzmanīgāka un gatavojies zaudējumam!”
Konjunktūra mainīsies! Tāds, lūk, tur brīnišķīgs teksts.
Ir cilvēki, kas saka kaut ko tieši pretēju, ka šī situācija atmetīs visu lieko, liekos sanesumus un ka mēs no tās iznāksim jauni un attīrīti. Kā tev liekas, vai tas ir iespējams?
Nē. Īpaši neticu jebkāda veida…
Progresam?
Ka cilvēki var kļūt labāki. Es tam īpaši neticu. Un pat ja kaut kas tamlīdzīgs notiks, tas būs uz ļoti neilgu laiku. Man liekas, ka, ja tagad nesekos vēl kaut kas graujošs, tad tas viss principā drīz aizmirsīsies. Mēs pārstāsim to atcerēties, tāpat kā esam pārstājuši atcerēties 2008. gada krīzi. Vai arī toreiz, kad Ņujorkā sabruka dvīņu torņi, likās, ka nu ir viss… Pagāja burtiski pavisam īss mirklis un - kādi tur vēl dvīņu torņi!? Lai gan situācija toreiz, protams, izmainījās. Kļuva skaidrs, ka pasaule ir viena bīstama vieta. Līdz tam bija kaut kāda drošības sajūta, vismaz Rietumos, bet pēc 2001. gada kļuva skaidrs, ka tā nepavisam nav. Kopš tā laika mēs dzīvojam tādā paranojā, kas iesūcas… turklāt vēl tiek izmantota, lai mūs kontrolētu. Kaut kas līdzīgs, iespējams, notiks arī šajā gadījumā.
Kopš tā laika mēs dzīvojam tādā paranojā, kas iesūcas… turklāt vēl tiek izmantota, lai mūs kontrolētu.
Bet teroristi taču Rietumos uzdarbojās arī agrāk - 70. gados.
Es runāju par savas dzīves laiku, par savu personīgo dzīves pieredzi.
Daniels Hags, kurš ir Ķelnes starptautiskās mākslas meses Art Cologne mākslinieciskais direktors, mūsu aptaujā izteicās, ka radikāli nekas nemainīsies, tikai visi kļūs nedaudz nabagāki.
Tā arī var būt. Kaut kur būs mazāk naudas, kaut kur vairāk. Ir sajūta, ka šobrīd lietas tiek nedaudz pārvērtētas. Un viss tas, kas agrāk bija nepieciešams un vajadzīgs, ieskaitot cilvēkus, pēc vīrusa var kaut kā pamainīties un nobīdīties. Kaut kas mainīsies, taču, zini, man šobrīd ir trīs mēģinājumi dienā un nav pat laika par to padomāt. Es vienkārši sevi esmu nodarbinājis, no rīta līdz vēlam vakaram sēžu Zoom’ā un priecājos par to - ka ir darbs, ka ir kaut kādas vienošanās par naudas meklēšanu. Taču manā gadījumā šī atelpa, par ko runājām sākumā, šis pārdomu laiks - kaut kas tur bija, kaut kāda patiesība.
Visi nedaudz pierimās…
Atvilka elpu…
Taču tāpat kā tu vēlējies atgriezties pie aktīvākas dzīves, tā arī citus tagad velk pie tā. Bet to, cik lielā mērā viss mainīsies, īsti nesaprot neviens, skaidrs ir tikai viens - ka resursu būs mazāk un tāpēc notiks to pārdale.
Jā, iespējams.
Bet tavs pusotrs mēnesis izolācijā - vai tas tevī piešķīla kāda iekšēju procesu? Vai arī tā bija vienkārši pauze, ko nomainīja vēlme darboties?
Es vienkārši kārtīgi atpūtos. Tieši pirms visas šīs izolācijas es biju izlaidis divas izrādes pēc kārtas un ļoti noguris. Tagad tas ir pārgājis.
Izrādes “Piecas dziesmas pēc atmiņas” mēģinājumā Rīgas Krievu teātrī 2020. gada janvārī. Foto: Anna Konovalova
Tas, ar ko tu nodarbojies šobrīd, paredz, ka cilvēki to skatīsies uz ekrāna digitālā formātā. Kā tev liekas - vai teātris kaut kam tādam ir piemērots? Ļaudis šobrīd visu laiku dalās ar kaut kādām izrāžu translācijām, ierakstiem. Godīgi sakot, es, šķiet, pilnībā neesmu noskatījies nevienu. Man tomēr ir svarīga šī dzīvā sajūta, nepārtrauktības sajūta “šeit un tagad”, kas ekrānā man trūkst.
Bet cik bieži vispār tu ej uz teātri?
Nu… eju.
Ej, ja? Es pats reti eju uz teātri. Skaidrs, ka tur bieži esmu, jo es tur strādāju, tā ir mana profesija… Varu teikt, ka esmu redzējis gan veiksmīgus izrāžu pārnesumus uz ekrāna, gan neveiksmīgus. Taču principā tā strādāt var. Bet ir vēl šis sociālais aspekts… Esmu nedaudz mizantrops, cilvēks, kurš pēc sava rakstura netiecas pēc citiem. Es vienmēr esmu juties slikti pūlī, zālē, noslēgtā telpā. Ja aizeju uz kādu izrādi teātrī, tad vienmēr cenšos apsēsties maliņā, lai gadījumā, ja kas, varētu iziet. Atrašanās ieslēgtam starp citiem cilvēkiem man drīzāk ir nepatīkama.
Ja aizeju uz kādu izrādi teātrī, tad vienmēr cenšos apsēsties maliņā, lai gadījumā, ja kas, varētu iziet.
Tomēr ekrāns ir plakans, bet teātris - daudzdimensiju telpa, kur uz skatuves stāv visādas apjomīgas lietiņas…
Zini, man liekas, ka drīz tas vairs nebūs svarīgi.
Bet kas būs svarīgi?
Man bija kāda visai dīvaina pieredze. Pie manis atnāca viens paziņa, aktieris, ar kuru līdz šim mēs divu mēnešu garumā bijām kontaktējušies Zoom’ā. Un mani pārņēma pārsteidzoša sajūta - ka tu šo reālo cilvēku uztver kā nereālu. Kad esi tik ļoti pieradis viņu redzēt datora monitorā, tad, viņam pēkšņi parādoties “dzīvajā”, nav skaidrs, kā pret to attiekties… It kā kaut kāda hologramma būtu ieradusies ciemos. Un tā bija neparasta sajūta - kad normālais kļūst par nenormālo, bet nenormālais - par visnotaļ normālo. Tādas lietas var izmainīties ļoti viegli, vienā mirklī. Tas, kas mums liekas nesatricināms, neiznīcināms, var beigties vienā mirklī. Un tostarp arī teātris. Un tad tu vienkārši meklēsi - un skaidrs, ka atradīsi - kaut kādus citus veidus, kā sajusties līdzdalīgam, piederīgam kaut kādam cilvēku daudzumam. Tā man liekas. Vienīgais, kas man, iespējams, nepatīk teātrī, ir tā masveidīgums. Man ne pārāk patīk cilvēku sakopojumi. Manuprāt, tas ierobežo meklējumus.
Dana Bjorka tiešsaistes izrādes "Melnraksts" mēģinājumā. Foto: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Ar to tu domā zāles reakciju? Atkarību no tās?
Brodskis savā Nobela prēmijas runā teica, ka grāmata apelē pie atsevišķa cilvēka, pie indivīda, bet politika apelē pie masām. Un tas pats ir ar teātri. Teātris jau pats par sevi skaitās masu māksla un paredz noteiktu cilvēku sakopojumu. Bet mani, lai cik arī dīvaini tas nebūtu, tieši tas laikam visvairāk kaitina. Jo es ar neuzticību attiecos pret jebkāda veida masveidīgumu.
Taču tu vari izjust sava veida baudu no spējas manipulēt ar šo masu. Tajā ir kaut kāda saldme…
Bet tad jau tas ir kaut kāds “netīrais” produkts?
It kā jā. Kaut kas tur ir tāds… Bet, neskatoties uz visu, es nodarbojos ar šo profesiju. Es apzinos, ka jebkurā gadījumā režisors ir masu dīdītājs. Kā Šeherezāde - vai nu izstāstīsi kādu superīgu pasaku, vai arī tev nogriezīs galvu.
Es apzinos, ka jebkurā gadījumā režisors ir masu dīdītājs.
Bet Zoom’a situācijā?
Principā tas ir tas pats, nekas nemainās.
Vienīgi tu neredzi auditoriju.
Jā. Tu to vienkārši neredzi. Taču mēģinājumiem tiešsaistē ir savi pozitīvie momenti. Tu sēdi savā istabā, un visi pēc kārtas runā. Tas ir citāds komunikācijas princips, un līdz ar to arī process ir citādāks. Mazāk krīt uz nerviem. Zini, tas ir līdzīgi, kā, ja tev būtu teletilts ar Zemi, tu taču netērētu laiku kaut kādiem nebūtiskiem niekiem, kādu bija sasodīti daudz mūsu ierastajā dzīvē. Mēs pārsvarā nodarbojāmies tikai ar šiem niekiem. Bet te tu saproti, ka tam nav ne laika, ne iespējas. Vienkārši lietišķā un gana strukturētā veidā izspried kaut kādus radošos jautājumus. Un tajā ir savs kaifs. Taču arī tas kādreiz apnīk, jo apnīk jau absolūti viss.
Mēs pārsvarā nodarbojāmies tikai ar šiem niekiem. Bet te tu saproti, ka tam nav ne laika, ne iespējas.
Pastāsti, kā izrādei varēs pieslēgties skatītāji?
Portālā bezrindas.lv būs jānopērk biļetes. Tad tev atsūtīs saiti, kas darbosies tikai vienā datorā vai planšetē. Tas nozīmē, ka pie sava ekrāna tu varēsi savākt neierobežotu cilvēku skaitu, taču šo saiti nebūs iespējams pārsūtīt kādam citam.
Bet vai šādā formātā jau tagad ir skatāmas kādas izrādes? Tu esi kaut ko redzējis?
Protams, šāda veida izrādes tiek iestudētas. Vairākas jau ir iznākušas. Kaut ko esmu redzējis, taču ļoti fragmentāri. Un nevaru teikt, ka man tas būtu licies ļoti interesanti. Ne tāpēc, ka Zoom’ā vai ne Zoom’ā. Bet drīzāk tāpēc, ka mani nav aizkustinājušas tur skartās tēmas. No otras puses, protams, saasinās konkurences jautājums ar citiem medijiem - ar to pašu televīziju vai pārpilnību, ko var piedāvāt internets. Vienīgais, kas līdz šim atšķīra teātri, bija tas, ka izrādē notika reālā laikā un vietā, kur cilvēki sanākuši kopā to noskatīties.
Maksims Busels tiešsaistes izrādes "Melnraksts" mēģinājumā. Foto: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris 
Un kur viņi ir atslēgti no visiem pārējiem kultūras vilinājumiem…
Tieši tā. Bet vispār jau tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti tu mīli teātri. Ir cilvēki, kas to mīl. Un viņi skatīsies - vienalga kādā formātā.
Interesants ir arī šis pārtrauktības/nepārtrauktības moments. Pēkšņi bērni tevi pasauc vai suns prasās ārā. Un tu izej no izrādes darbības telpas, uzliec pauzi, lai pēc tam atgrieztos…
Manuprāt, tas ir ideāls formāts. Ierastajā teātrī man bieži ir bijis tā, ka gribas iziet, taču es to nedaru, lai netraucētu aktierus un citus skatītājus. Bieži gadās arī tā, ka jau otrajā izrādes minūtē saproti, kas tas viss ir un ka tas tevi neinteresē, bet tev jāsēž un jāmokās. Taču te tā nav.
Lielāka brīvība.
Tā iznāk, jā. Un, zini, ekrāns ne ar ko nav sliktāks par skatuves portālu. Tas vienkārši ir mazliet citādāks. Taču ne sliktāks.
Ekrāns ne ar ko nav sliktāks par skatuves portālu. Tas vienkārši ir mazliet citādāks.
Vai cits formāts nozīmē arī citu uztveres fizioloģiju?
Tā ir kā atšķirība starp īstu cilvēku un tam absolūti pielīdzinātu biorobotu. Kā filmās par nākotni - tur roboti izskatās kā cilvēki, viņi jūt kā cilvēki, kaut ko vēlas utt., taču tajā pašā laikā it kā ir neīsti. Tu nespēj viņus atšķirt no cilvēkiem, lai gan, liekas, atšķirība ir principiāla - dzīvs cilvēks vai mašīna. Un pārsteidzoši ir tas, ka šīs atšķirības būtībā nav.
Es nesen intervēju Stefanu Kegi no tev droši vien labi zināmā kolektīva Rimini Protokoll. Viņš pagājušajā gadā bija iestudējis izrādi, kurā cilvēkveidīgs robots, radīts kā precīza kāda konkrēta vācu rakstnieka kopija, lasa lekciju. Un Kegi teica, ka pārsteidzošākais tajā ir bijis cilvēku reakcija uz mīmiku - pat ja šī mīmika ir mašīnas radītas programmas rezultāts. Smaids mūsos izsauc atbildes reakciju, “lektors” sarauc pieri, un mēs reaģējam. It kā arī mēs būtu ieprogrammēti to visu nolasītu…
Protams.
Un pat ja šo signālu mums raida kaut kas, kas nav cilvēks, mēs nespējam to sevī atslēgt.
Tieši tā, par to arī ir runa.
Bet šajā gadījumā droši vien “īstā/neīstā” definīcijas vispār noiet otrajā plānā…
Bet teātris - vai tad tas ir kaut kas īsts!? Kas gan teātrī ir īsts? Nekas, absolūti nekas. Un tādā ziņā tas pat, iespējams, ir dīvaināks nekā kaut kas atklāti neīsts.
Kas gan teātrī ir īsts? Nekas, absolūti nekas.
Bet tas, ka tu esi tā liecinieks - tā, kas notiek desmit vai divdesmit metru attālumā no tevis izrādes laikā ierastajā teātra formātā - it kā piedod “īstumu”. Bet šeit tu skaties neīstumu, turklāt vēl neīstā vidē - uz ekrāna.
Vakar mums bija lasīšanas mēģinājums ar visbrīnišķīgākajiem, visaugstākā līmeņa Maskavas aktieriem. Tur bija iekavējies viens projekts, un viņi mani pieaicināja par režisoru. Un, lūk, notika lasīšana. Bija sanācis tā, ka visā savā šībrīža sajukumā es nebiju paspējis lugu izlasīt līdz galam. Biju ticis apmēram līdz pusei. Un aktieri sāka to lasīt. Viņi lasīja tik izcili, ka vienā brīdī es pēkšņi aptvēru, ka reāli esmu pielipis pie ekrāna un nespēju vien sagaidīt, ar ko tas viss beigsies. Tas mani pa īstam aizrāva, lai gan it kā nevar būt nekā garlaicīgāka par lasīšanas mēģinājumu - tā ir pirmā aktieru tikšanās, kad viņi sanāk kopā un lasa lugu. Bet šajā gadījumā es pat izslēdzu savai kamerai mikrofonu, lai pa vidam neizdvestu kaut ko tamlīdzīgu kā: “Nu, beidziet! Nevar būt…” Es simtprocentīgi pieslēdzos tam, ko aktieri - pat ne spēlēja - bet vienkārši runāja. Pie beigām sapratu, ka sēžu un raudu. Jo manī tas bija “trāpījis”. Kaut gan lasīšanas mēģinājums, protams, paredz zināmu atsvešinātību no aktieriem, atsvešinātu materiāla prezentāciju, kad tevi nekā nebaksta, nespēlē tavā priekšā. Iespējams, tas ir pats labākais, kas teātrī var būt. Tāda pieticība un…
Varbūt tīrība?
Varbūt, jā. Tāda šķīstība.
Foto: Вова Яроцкий
Saki, lūdzu, vai pēc pirmizrādes tiešsaistē aktieri vēl kaut kādā formātā turpinās spēlēt “Melnrakstu”?
Izrāde ir kopražojums ar festivālu “Piekļuves punkts”, kas arī viss šogad notiks tiešsaistē. Izrādi nav paredzēts izrādīt uz lielās skatuves, lai gan es kaut ko tādu liku manīt Danai (Bjorkai - Rīgas Krievu teātra direktorei - red.), kura pati arī piedalās izrādē. Taču pagaidām nebūs.
Taču ir vēl kāds projekts, pie kā es šobrīd strādāju un ko mēs spēlēsim “dzīvajā”, taču diez vai skatītāju priekšā. Varbūt kameru priekšā. Kas nozīmē, ka tas būs tāds televīzijas teātris, kaut kas pa vidu starp kino un televīziju, kino un teātri, televīziju un teātri. Strādājam kopā ar to pašu komandu, ar ko iestudējām izrādi “Te sākas nakts” Ģertrūdes ielas teātrī. Man ir sajūta, ka sāk rasties kaut kāda neatkarīga radoša apvienība, kam vēl nav nosaukuma. Ir tikai “kodētais” nosaukums, taču tas vēl nav oficiāls, pagaidām nekur vēl neesam to postulējuši. Taču, ja šis projekts, kurš ir diezgan apjomīgs, jo tur iesaistīti daudzi cilvēki, kostīmi un dekorācijas, izdosies, tad, iespējams, būs pamats runāt par jaunas radošās teātra apvienības parādīšanos.
