Līdz tu pieņem sevi!
Intervija ar režisori Aiju Bley par filmu “Mēs gribējām izmainīt pasauli”
Šī gada pavasarī pirmizrādi piedzīvoja režisores Aijas Bley filma “Mēs gribējām izmainīt pasauli”. Ieskatoties un iepazīstoties ar režisores CV, rodas sajūta, ka viņa nemitīgi vēlējusies uzzināt ko jaunu, sasniegt jaunus mērķus, ar visdažādāko projektu palīdzību un to procesa laikā mēģinājusi atbildēt uz viņai svarīgiem jautājumiem. Ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mūzikas akadēmijā svētku režijas specialitātē, bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā filmu režijas specialitātē, mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļā maģistra programmā, savukārt šobrīd studē LMA Grafikas nodaļas maģistra programmā, piedalījusies daudzās meistarklasēs pasaulē, apgūstot jaunas prasmes un iemaņas. Režisējusi vairāk kā divdesmit filmas, veidojusi izstādes un izdevusi vairākas fotogrāfiju grāmatas, šobrīd vada arī dokumentālā un eksperimentālā kino meistarklases.
Filmā “Mēs gribējām izmainīt pasauli” Aija Bley vēlējās portretēt trīs savus vienaudžus, kuri vairāk vai mazāk izsaka arī viņas pasaules izjūtas. Filmas centrā ir leģendārās pankgrupas Inokentijs Mārpls mūziķi Dambis un Skrips, kā arī mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks.
Tā atstāj gandrīz vai meditatīvu iespaidu, atspoguļojot trīs galveno varoņu visnotaļ intīmas dzīves detaļas, viņu pārdomas un skatījumu uz dzīvi, kas radīja vēlmi uzzināt par filmu vairāk, kā arī dzirdēt pašas režisores pārdomas. Arterritory.com tikās ar režisori, lai iztaujātu par filmas tapšanas gaitu, kā arī citiem projektiem, pie kuriem Aija Bley strādājusi iepriekš, jo arī tie ir aizveduši pie idejas par šo dokumentālo filmu.
“Mēs gribējām izmainīt pasauli” mājaslapā teikts, ka filma ir par rokenrolu mūža garumā. Vai vēl aizvien šķiet, ka tā ir par to?
Jā, mana iecere bija izveidot ironisku pašportretu par to, ka savos 50 es vēl aizvien jūtos kā “jaunais-daudzsološais”. Likās, tā ir tēma filmai, kas varētu būt arī smieklīga, tāpēc domāju, no kāda skatpunkta to parādīt, kādus varoņus izvēlēties. Ideju man ir ļoti daudz, tikai problēma vienmēr bijusi nespējā racionāli izvērtēt, kura no tām ir aktuālāka, interesantāka, saistošāka arī citiem. Pirms izvēlēties tieši šo tēmu un varoņus, prezentēju vairākas idejas savām viedajām draudzenēm. Viņas nobalsoja par šo, un tā bija ļoti veiksmīga izvēle.
Draudzības atspoguļojums arī filmā ir svarīgs aspekts. It kā viņi ir katrs pats par sevi, bet tomēr viņus kaut kas vieno. Kas, jūsuprāt, ir tas vienojošais?
Filmas varoņus es pazīstu jau no jaunības un izvēlējos absolūti intuitīvi! Man par katru no viņiem ir savs stāsts. Viņus vieno īstums, vēlme dzīvot savu radošu un brīvu dzīvi. Viņi ir tādi Pīteri Peni, kas izvēlējušies nekad nepieaugt. Viņu radošums ir milzīgs, tas ir lielāks par iespējām to realizēt. Tajā es saskatu tādas eksistences skumjas, kas vieno. Viņi ir kolorītas un harizmātiskas personības - trijotne, kas ļoti labi sader kopā. Man viņi šķiet ļoti simpātiski. Es nevarētu taisīt filmu par kādu, kas man nepatīk.
Tādā gadījumā droši vien vieglāk būtu filmā izcelt tieši tās negatīvās īpašības.
Jā, bet pat tad... (Brīdi domā.) Es droši vien varētu uztaisīt filmu par slepkavu, bet arī tad man viņš kaut kādā līmenī būtu jāmīl vai jāspēj ar viņu asociēties, jājūt līdzi, jāsaprot, kāpēc viņš tā izdarīja, kas ar viņu notiek, kas ir tas, kas viņu padara par to, tad - varbūt.
Vai viņi uzreiz piekrita šīs filmas idejai? Radās iespaids, ka viņi ļoti drosmīgi ļāvuši ienākt savā privātajā telpā, tika atklātas diezgan intīmas un personīgas detaļas par viņu dzīvi.
Jā, piekrita uzreiz! Tomēr visu pārējo procesu es nosauktu par tādu maigu pretošanos filmēšanai. Ir ļoti labi, ka skatītājiem rodas iespaids, ka viņi ir atklājušies un ir šāds rezultāts. Tomēr filmēšana, kaut dokumentāla, ir apzināts process, kur varoņi zina, ko un kāpēc dara. Viņi ir ne tikai talantīgi mūziķi, bet arī labi aktieri, kas rada katrs savu tēlu tādu, kādu viņi grib mums to rādīt, un tas arī ir ok. Man nevajag visus viņu noslēpumus atklāt, parādīt kaut kādu absolūto patiesību. Bija svarīgi, lai rastos filma, jo pārējais jau tiek radīts montāžā un kadru tamborējumā. Tāpēc arī titros viņus saucu par aktieriem.
Režisore Aija Bley un varoņi Rudaks, Skrips, Dambis. Foto: Agnese Zeltiņa
Likās, ka Uldim Rudakam filmā piešķirta, ja ne galvenā, tad vismaz galvenā stāstnieka loma. Vai vienkārši viņš visvairāk runāja?
Pirmajā filmas scenārijā viņiem visiem bija galvenās lomas, kam pēc manas ieceres vajadzēja veidot tādu kā koptēlu, tomēr montāžā tas īsti nestrādāja. Skatītājam ir vajadzīgs viens varonis, kuram sekot. Tā ir klasika, bet tas darbojas. Tāpēc izvēlējos Uldi kā stāstnieku, kas izved skatītāju cauri filmai.
Rudaks bija pirmais, kurš filmā runāja, un arī pēdējais, sakot, ka viņiem nav bijusi vēlme izmainīt pasauli, bet pasaule izmainīja viņus.
Jā, filmēšanas procesā viņam minēju, ka filmu, iespējams, saukšu šādi, viņš ļoti protestēja un mēģināja man ieskaidrot, ka viņš neko nav vēlējies dzīvē mainīt, nodomāju, nu, varbūt arī nav vēlējies. Viss viņam tāpat vien notika - gan armijā neiesauca, gan par žurnālistu kļuva un arī grāmata pati uzrakstījās, bet nesen viņu kāds pavisam nezināms spēks ar plakātu par Marsa parka saglabāšanu uz ielas protestā nolika.
Kā jau jūs sakāt, grūti pat nebūt daļai no tās vēlmes izmainīt pasauli, bet vai, jūsuprāt, tas vispār ir iespējams - izmainīt pasauli?
No kura skatpunkta uz to raugāmies, protams. Kosmosā mēs esam kaut kādi putekļi, var ieskriet meteorīts vai parādīties vīruss un neko vairs nevaram mainīt, bet, no otras puses, pasaules vēstures gaitā ir zināmi vairāki piemēri, kur viena personība spēj izmainīt pasauli līdz nepazīšanai. Varbūt tie bijuši pilnīgi traki cilvēki, caur kuriem tā pasaule mainījās, varbūt situācija bija nobriedusi, lai šādas izmaiņas varētu veikt, bet vadīja to reālas personas, kas kaut ko mainījušas. Tā ir milzīga enerģija, ko cilvēks ap sevi veido.
Rudaks, Dambis, Skrips pirms koncerta Ražas svētkos Līgatnē. Aijas Bley pirmais pasākums Līgatnē kā kultūras nama direktorei. 2015. Foto: Aija Bley
Vadot sevi vai vadot citus.
Viens cilvēks var izdarīt ārprāta ļaunumu, bet - ko likt tam pretī? Lai liktu pretī kaut ko labu, tam, nez kāpēc, vajag vēl daudz lielāku enerģiju.
Domāju, tam ir saistība ar bailēm. No ļaunuma baidās, līdz ar to tam arī pakļaujas.
Jā, droši vien. Nebiju aizdomājusies, ka ar ļaunumu ir saistītas bailes.
Kāds iespaids radās par filmas varoņu attiecībām ar vecākiem?
Viņiem visiem ir ārkārtīgi mīļas un sirsnīgas mammas. Tā saikne ar mammām varoņiem ir reizēm kaitinoša, bet ļoti spēcīga. Domāju, ka tas arī kaut kādā veidā ietekmējis to šķietamo nepieaugšanu, jo tu neesi līdz galam pieaudzis, kamēr tu esi kādam bērns. Tomēr piecdesmit ir arī tā robeža, kad tu uzņemies atbildību par saviem vecākiem.
Epizode, kur Rudaks vecākiem atnes paša vārītas zupas katlu... Varēja redzēt, ka tā nav pirmā reize, kad viņš ko tādu dara.
Jā, jo tās ir tās rūpes, ko cenšamies dot pretī saviem vecākiem, jo tā viņi ir rūpējušies par mums. Bet tad mamma samīļo Uldi un dzied šūpuļdziesmu savam pieaugušajam dēlam. Tā tas tiešām arī notika!
Kādēļ, jūsuprāt, radošuma meklēšana tiek saistīta ar bērnišķību?
Bērns rotaļājas, eksperimentē un rada lietas bez atbildības par rezultātu. Briedums - tā ir atbildība par rezultātu, tā ir garantija kvalitātei. Tomēr, jo lielāka atbildība, jo mazākas iespējas bezmērķīgām rotaļām un radošiem eksperimentiem. Taču es joprojām turpinu rotaļāties. Šobrīd, piemēram, apgūstu grafiku, kurā esmu pilnīgs iesācējs.
Tiešām?
Jā, man patīk pats mācīšanās process. Tikai tāpēc, ka esmu studējusi filmu režiju un uztaisījusi dažas filmas, es sevi nesaucu par filmu režisori. Tāpat pēc foto izstādes es nekļūstu par fotogrāfi vai pēc grafikas studijām nekļūšu par grafiķi, tomēr tas ir tāds radošu meklējumu process, kas neļauj apstāties. Un, iespējams, tad, kad es pieaugšu, tas mani arī kaut kur novedīs. (Smejas.) Es arī pasniedzu eksperimentālo un dokumentālo kino, tā ir tā atgriezeniskā saite. Man svarīgi sajust, kas notiek pasaulē, kur virzās mūsdienu māksla, man gribas būt daļai no šī procesa. Tā ir tā dzīvības jēga. Taču iespējas sevi realizēt radoši, manuprāt, ir diezgan ierobežotas. “Ir taču mūžizglītības programmas,” man saka. Skatos, ko tās piedāvā manai vecuma grupai? Kādam liekas, ka floristika mani varētu uzturēt pie dzīvības, ka tā ir nozare, kur es varētu pilnveidoties. Nu, vēl nūjošanu arī piedāvā un datora apguves kursus. Bet man likās, ka tas domāts veciem cilvēkiem. (Abas smejas.)
Ivo Stankevics (Skrips). Foto: Aija Bley
It kā tie varētu būt stereotipi, tajā pašā laikā nav jau arī daudz tādu, kuri 50 gadu vecumā nopietni vēlas uzsākt nodarboties ar ko jaunu.
Jā, piedāvājumu nosaka vairākuma pieprasījums. Taču nedz es, nedz arī mani draugi nepieder šim vairākumam. Tāpēc jāmēģina atrasts savs ceļš.
Un arī nopietnā līmenī, iestājoties Latvijas Mākslas akadēmijā, nevis hobiju kursos.
Tieši tā, jo ir ļoti daudz šo hobiju kursu, kas ir forši, nav nekādu iebildumu pret tiem, bet tas nav man! To varbūt var drīzāk saukt par mākslas terapiju.
Tā gluži tomēr nevar saukt, jo mākslas terapija ir ārstēšanas metode, hobijs - brīvā laika pavadīšana un izklaide. Pat ja tai mēdz būt terapeitisks efekts.
Jā, un māksla savukārt ir vēl kas cits. Tas nav par to, lai būtu “smuki”. Tai ir pavisam citi uzdevumi un man gribas ticēt, ka tas, ko es daru, ir saistīts ar šiem mērķiem.
Dzirdēju, ka drīzumā tiks izdota jūsu ilustrāciju grāmata.
Jā, tas gan pagaidām vēl ir tikai grāmatas makets. Tā kā šobrīd mācos Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas nodaļā, tad ir arī iemesls to īstenot. Man arī ik pa laikam ir nepieciešams, lai kāds mani nedaudz motivē uz darbošanos. Veidoju ilustrāciju grāmatu, kas paredzēta 15-17 gadu vecuma grupai un balstīta gan manās, gan daudzu citu cilvēku dokumentālās atmiņās par periodu 80. gados 8. klasē. Facebook apzināju visus, ko varēju apzināt, kā rezultātā izveidojās arhīvs, kurā ir dienasgrāmatas, atmiņu klades, fotogrāfijas un citi materiāli, kas raksturo to, kā jutās piecpadsmitgadīgs jaunietis, kad viņš mācījās 80. gados 8. klasē. Man uzdevums bija uztaisīt stāstu šai mērķauditorijai. Biju domājusi, ka man pašai nav saglabājušās spilgtas atmiņas par šo periodu, jo nav nekādu atmiņu klažu, bet, pamazām šķetinot, atklājās ļoti interesantas epizodes. Starp citu, no 8. jūlija mākslas telpā “Aminori” to var apskatīt studentu ilustrāciju grāmatu izstādē “Atmiņas”.
Aijas Bley darbs studentu ilustrāciju grāmatu izstādē “Atmiņas” mākslas telpā “Aminori” 
Cilvēki tiešām saglabā tādas lietas?
Jā! Saglabājuši ar roku rakstītas vēstules, dienasgrāmatas, kladītes, atmiņu albumus. Es visu šo laiku nebiju satikusies ar savām klasesbiedrenēm, tagad skatījāmies un lasījām savā starpā rakstītas vēstules, kur viens otru apklačoja, sapratu, ka mēs jau tad bijām lieli un diezgan nešpetni.
Vai ir liela atšķirība starp 15-17 gadu veciem jauniešiem 80. gados un tagad?
Mēs bijām pilnīgi tādi paši, viss tas pats, tikai cits vēsturiskais konteksts. Ja toreiz skolā pie sienām fotogrāfijās ir Ļeņins, tad tagad, piemēram, Eiropas Savienības karodziņš, bet tās sajūtas - dumpīgums, neapmierinātība ar sevi, ka tu esi par resnu vai par tievu, učuki kaut ko ne tā dara, vecāki tevi nesaprot, visas iemīlēšanās - pilnīgs “copy, paste”.
Es savu tā vecuma dienasgrāmatu ļoti steidzīgi izmetu ārā. Šausmas kaut kādas.
Šausmas, tieši tā! Atradu savu dienasgrāmatu, ko rakstīju 19 gadu vecumā.
Tas jau atkal mazliet cits kaut kas.
Jā, bet vienalga tā nebija lasāma. Reāli naiva, bet, kas likās smieklīgi, pirmajā lapā bija ierakstīts “Lūdzu, nevienam nelasīt”, savukārt otrajā lapā minēts, ka šis ir otrais sējums. (Smejas.) Kas nozīmē to, ka kaut kur nezināmos ceļos ir noklīdis arī pirmais sējums.
Filmā bija atspoguļoti trīs dažādi, tomēr vienojoši stāsti. Man tā idejiski mazliet asociējās ar tādu kā turpinājumu jūsu 2012. gada foto izstādes projektam “Vēlāk”, kur pievērsāties vecāka gada gājuma cilvēku dzīves atainojumam, dokumentējot sirmgalvjus viņu dzīvokļos. Abos šajos projektos minat, ka galvenais uzsvars ir uz pašu stāstu.
Jā, to es pati kaut kad nesen tikai iedomājos un savilku paralēles. Jo pašai likās, ka visi mani projekti ir ļoti atšķirīgi, ļoti dažādas idejas, bet, lai ko arī darītu, tomēr atgriežos pie vienas tēmas. Tie vienmēr balstīti dokumentālajā realitātē. Viss tiek saistīts ar laiku un mēģinājumu saprast, kas tur pa īstam notiek. Savā ziņā tas ir darbs ar sevis pašas izveidotiem stereotipiem par dažādiem vecumiem. Piemēram, projektā “Vēlāk” aizdomājos par to, ka sieviete 90 gados ir veca un viņu noteikti nekas neinteresē, bet tad galvā izskan “Pag, bet es tā negribētu, ka esmu veca un mani nekas neinteresē”. Tad sāc taisīt projektu un secini, ka var būt citādāk, vienlaicīgi uzzinot kaut ko jaunu.
Attēls no projekta "Vēlāk"
Attēls no projekta "Vēlāk"
90, 50, 15-17... Tiek aplūkotas ļoti dažādas vecuma kategorijas. Un kad dzirdi: “Manā laikā…”
Jāāā, precīzi! Manā laikā gan tā nebija. (Smejas.) Jaunieši tagad lieto narkotikas, ir alternatīvie klubi, iet prom no mājām... Ar ko tas atšķiras no tā, kā bija man? Tieši tas pats, kas man Krāmu ielas pagrabā - lietoju daudz alkohola, nedzīvoju pie vecākiem, tagad, protams, par to domājot, man nav skaidrs, kā es vispār izdzīvoju, bet, nu, daudzi no manas paaudzes arī neizdzīvoja. Tieši tas pats, kas šodien. Arī viņi visi neizdzīvos, taču mūsu pieredze viņus neatturēs. Tā pieaugšana ir jāpārcieš katram sava.
Tas ir sevis meklēšanas ceļš, vēlmes aizmirsties ceļš vai drīzāk bailes no ceļa, kas vēl priekšā?
Manā gadījumā tā bija interesantāka pasaule, kas likās man atbilstošāka, jo es līdz tam jutos kaut kādā ziņā ļoti viena savā augšanas laikā. Biju vienīgais bērns, vecāki visu laiku strādāja, klasē vispār bija citādāki cilvēki. Es vispār neko nezināju par mākslu, man vecāki bija strādnieki, nebiju bijusi nevienā izstādē. Te pēkšņi atradu vietu, kur man bija interesanti būt kopā ar citiem.
Aija Bley darba procesā. Foto: Jānis Cimiņš
Kas bija pirmais - fotogrāfija vai kino?
(Smejas.) Kas bija pirmais... (Brīdi domā.) Es par savu pirmo naudu nopirku fotokameru un uztaisīju savu foto laboratoriju dzīvojamās ēkas pagrabā, bet to izdemolēja, pēc kā es ilgi kamerai nepieskāros. Es pat neaizdomājos par to, ka pēc tā notikuma vispār kameru neņēmu rokās, to aizmirsu. Tad iestājos kinorežisora Anša Epnera vadītā kursā, ar ko aizsākās kino gaitas, bet pēc tam pavisam nejauši atgriezos atkal pie fotogrāfijas, kad mums ar Elvitu (Ruku - red.) nepiešķīra finansējumu dokumentālo filmu projektam par 15 Eiropas Savienības republikām, jo sākās krīze. Es tajā laikā strādāju reklāmas aģentūrā, kaut kāda nauda ceļošanai bija, Air Baltic sponsorēja lidojumus uz bijušajām Padomju Savienības republikām. Mērķis bija saprast un izjust, kas tad tajās īsti notiek 20 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma. Mums abām likās, ja Elvita var rakstīt, es fotografēt, tam jau naudu nevajag ha-ha, jo galvenais būt īstajā vietā. Bet četras grāmatas iznāca! Tikai pēc tam tā nopietni pievērsos fotogrāfijai. Aizbraucu uz ISSP vasaras skolu, kur atklāju, ka fotogrāfija ir daudz komplicētāka un savā vizuālajā valodā spēcīgāka par kino.
Tas ir interesants skatījums. Vai tiešām tā ir? Fotogrāfija tomēr ir mirkļa tvērums.
Nē, fotogrāfija man nenozīmē mirkļa tvērumu, tā ir konkrēta brīža apzināta radīšana ar mērķi attēlā sublimēt enerģiju. Turklāt viens attēls pats par sevi var arī neradīt nekādas emocijas. Enerģija un pārdzīvojums rodas attēlu salikumā. Tas ir līdzīgi kā kino montāža. Tomēr fotogrāfijā pietiek ar desmit attēliem - tie var radīt to pašu pārdzīvojumu, ko stundu gara filma.
Grupa "Inokentijs Mārpls" pirms koncerta "Laba Daba 2018" Foto: Aija Bley
Viena fotogrāfija pati par sevi nav stāsts?
Fotogrāfijā tu vari nonākt daudz dziļākās un intīmākās attiecībās, piemēram, tu nevari nofilmēt, kā cilvēks mirst. Nu, labi, var, bet tad jau tas pārkāpj ētikas robežas. Bet tu vari būt klāt savam tuvajam līdz pat pēdējam brīdim un nofotografēt nevis reportāžu, bet to, kas šajā attēlā atspoguļo dvēseles aiziešanu. Kino to nekādi nevar izdarīt, jo kino ir skaņa, operators, jāorganizē filmēšana... Ko mēs teiksim - nu, ko, tantiņ, šodien mirsim trijos? Bet līdz ar to fotogrāfija ir arī daudz sarežģītāka, tā prasa daudz lielāku enerģiju, tādēļ uzskatu, ka lielie, vērienīgie foto projekti ir daudz jaudīgāki par filmu. Arī daudz grūtāk nolasāmi.
Dambis. Pirmā filmēšanas diena. Foto: Aija Bley
Vai stāstam no fotogrāfijām būtu jābūt nolasāmam bez vārdiem?
Jā, noteikti! Stāsts nenolasās literāri, tam ir jānolasās sajūtu līmenī, bet, ja cilvēkam nav šīs pieredzes un spējas saredzēt, viņš nespēj nolasīt šo vizuālo valodu.
Bet šoreiz tapa filma, ne fotostāsts.
Jā. Ir stāsti, kas ir vairāk piemēroti fotogrāfijai, un ir stāsti, kas vairāk piemēroti filmai. Turklāt šoreiz man bija iespēja strādāt lieliskā komandā.
Vai šī filma ir paredzēta kādai konkrētai mērķauditorijai? Vai, pareizāk sakot, vai ir kāda auditorija, uz kuru šī filma neiedarbotos?
Es tādā aspektā neesmu testējusi, bet pārbaudīju uz saviem skolēniem, jo domāju, ka uz viņiem tas nenostrādās, jo cita paaudze, citas intereses, bet, kas bija interesanti, biju pārsteigta, ka viņi šajā filmā ievēroja šķautnes, ko pat neviens žurnālists nav pamanījis līdz šim. Veids, kā viņi šo filmu redzēja, ir vienkārši wow!, un viņiem ir taisnība!
Un kas tas būtu?
No septiņpadsmitgadīgu jauniešu skatpunkta šī filma ir par cilvēkiem, kuri dzīvo pagātnē, pieķērušies tās vērtībām un nespēj neko dzīvē mainīt, piemēram, epizodē par čaiņikiem. Viņš jau sen varēja nopirkt normālu tējkannu un neuztraukties, ka tā māja nosvils, bet - nē - spītīgi turpina pirkt tādas pašas un vecās nemet arī ārā.
Vai paši filmu varoņi izteikuši kādus komentārus? Redzēja filmu pirms pirmizrādes?
Nē, pirms tam neredzēja. Dambis gribēja redzēt, bet Dambis ir Dambis, viņš ir radījis tēlu, gribēja kontrolēt procesu un redzēt, bet brīdī, kad sapratu, ka man viņam ir jāparāda, tad viņš jau vairs nebija pārliecināts, ka grib redzēt. Protams, man kā režisoram bija svarīgi zināt, kā viņi to uztvers. Lai arī es rīkojos maigi un korekti un tur nav nekā tāda, kas viņus kādā nepatīkamā gaismā parādītu, tās tik un tā ir privātas lietas, un tas ir dabiski, ka nevienam nepatīk sevi ieraudzīt kadrā, kā viņš runā, kā viņš kustas. Līdz tu pieņem sevi! Man par to bija bažas. Bet bija patīkams pārsteigums, ka viņiem patika. Tagad liekas, ka tiešām vajadzēja uzreiz rādīt, jo tieši tad arī viņi atbrīvojās, nāca uzticības plūdi, kad filma tika pabeigta.
Dambis un Skrips uz plosta Līvānos. 2017. Foto: Aija Bley
Bieži tikāties?
Nē, ļoti bieži nē. Tas ir ļoti sarežģīts process. Es zinu, ka man filmai vajadzīga aina, kur, piemēram, varonis aizbrauc pie mammas un kaut kā viņai palīdz. Tad sazvani visu komandu, sastiķē, kad visas aizņemtās personas var tikties, bet tad filmēšanas rītā varonis zvana un saka, ka nevarēs šodien filmēt, jo mamma ir pāruztraukusies, viņai šodien slikti un būs jāpārceļ. Tad atkal no jauna viss tiek saskaņots, jo dokumentālā filmā tu nevari uzspiest. Ir jābūt pacietīgam, tomēr ļoti mērķtiecīgam, jo nekas nenotiek tā pat vien. Varonis ir ilgstoši jāpierunā un tad jau piezogas šaubas, vai tas ir tā vērts. Varbūt bez tās epizodes var iztikt, tik un tā tur nekas nebūs. Tomēr ir likums, ja māc šaubas - filmēt vai nefilmēt -, vienmēr ir jāmēģina filmēt. Tad arī sanāk. Vienmēr sanāk labāk par šaubām.
Vai bija kas tāds, ko viņi atteicās darīt?
Viņi visu atteicās darīt. (Smejas.) Bet tā jau bija mana izvēle taisīt filmu par nepakļāvīgiem cilvēkiem, par tādiem, kas dara to, ko paši grib, un nedara to, ko citi no viņiem gaida. Un kāpēc tad lai filmā viņi darītu to, ko režisore ir izdomājusi. Tāpēc nācās pacietīgi gaidīt un izdomāt visādus trikus, lai varoņi paši izdomātu kaut ko darīt vai precīzāk nedarīt, bet būt pašiem, jo filma jau savā ziņā ir par laika plūdumu, nevis darīšanu. Dambis, noskatoties filmu, man saka, kāpēc viņš filmā visu laiku guļot, vai nevarēju kaut ko citu darīt. Bet, Dambi, tu arī guli visu laiku. (Abas smejas.) Tā gan nav taisnība, jo Dambis patiesībā ļoti daudz strādā.
Uldis Rudaks un Odiņš sēņo Līgatnē. Foto: Aija Bley
Uldis Rudaks un Odiņš sēņo Līgatnē. Foto: Aija Bley
Dambis sēņo Līgatnē. Foto: Aija Bley
Cik ļoti dokumentālā filma atspoguļo to patieso cilvēka dabu? Kad nonācis kameras priekšā, cilvēks automātiski izturas citādāk.
Protams! Nu, teiksim, ja man paziņo, ka dari to, ko tu dari, mēs tikai filmēsim, neliecies ne zinis. Nu, kā tad es varu nelikties ne zinis? Es taču redzu, ka mani filmē! Es nevaru pa īstam darīt to, ko es darītu, ja mani nefilmētu. Es varu tikai rādīt, ka to daru, bet nevis reāli darīt. Tā arī dokumentālā filmā, ja izskatās, ka viss notiek pa īstam, tas nozīmē, ka varoņi ir labi iejutušies lomā un viņi labi sevi spēlē.
Tad tam varbūt labāks ir foto formāts.
Jā, bet esmu inscenētās dokumentālās fotogrāfijas piekritējs. Tā nav māksla fiksēt momentu, pareizāk sakot, tā ir par ko citu. Fotogrāfija, par kuru es runāju, ir radīt īstenību. Tas nozīmē - sarunāt modeli un izveidot situāciju, kurā kopā ar modeli tiek radīta cita, manis izdomāta realitāte. Piemēram, filmā apzināti tika radīta situācija, lai būtu atspoguļots viens eksotiskāks koncerts, lai viņi kaut kur brauktu un būtu cita vide. Sarunāju Kihnu, vai nevar iekļaut koncerta programmā, sarunāju varoņus, aizbraucām, viņiem bija koncerts un situācija bija pa īstam, bet, ja nebūtu šī filma vai vajadzība, tas nenotiktu. Varbūt bija kāds cits labāks koncerts, bet es par to nezināju, tāpēc tas nav filmā. Kino ir apzināti radīta darbība, lai būtu kadrs, jo gribu tieši tādu. Ir dažādi dokumentālie žanri - piemēram, vērojošais dokumentālisms, kur strādā savādāk, bet pat tad tu zini, ko tu vēro un ko tu gribi ar to pateikt. Ir cilvēki, kas saka, ka nevar dokumentālai filmai uzrakstīt scenāriju, kas ir pilnīgas muļķības - vai nu nezini, par ko gribi taisīt filmu, vai arī pietiekami neesi iepazinis tēmu. Viss ir paredzams, nu, gandrīz viss, un tas, kas notiek neparedzēti, visbiežāk neattiecas uz tavu filmu. Man svarīga ir izpēte. Piemēram, es gribu taisīt filmu par bailēm, es domāju, kā es varu radīt šo sajūtu, kādi ir šie varoņi, kādus elementus man vajag. Es skatos, pētu, radu šo stāstu. Ja es pazīstu šo cilvēku, zinu, kā viņš runā un aptuveni zinu viņa plānu, viss ir paredzams, bet dzīvē, protams, viss ir vēl interesantāk. Filmē to, ko esi nolēmis filmēt, viss, kas ir blakus, ir jau cits stāsts un cita filma.
Ļoti prātīga pieeja.
Jā, varbūt par daudz kontroles pār procesu, jo pietrūkst tās intuitīvās brīvības. Tā vienmēr ir dilemma, arī tagad montējot - ļauties un darīt, kā es to jūtu subjektīvi, vai tomēr disciplinēt, ievērojot dramaturģijas likumus, domāt par stāsta skaidrību, par skatītāju.
Vai jums pašai Inokentija Mārpla mūzika patīk?
Jā, tur ir enerģija iekšā! Es nevērtēšu muzikāli, jo es no tā neko nesaprotu, bet tas, ka koncertos ir jūtama baigā enerģija, tas gan ir fakts. Mani fascinē, ka viņi jau 30 gadus dara vienu un to pašu (kaut gan paši, protams, saka, ka tas nav viens un tas pats), bet katra reize ir tik enerģijas pilna ar draivu, saproti, ka visu laiku saņem to enerģijas spēku. Turklāt bez Inokentija Mārpla ir jau arī “Amorālā Psihoze” - 50% mūzikas, kas skanēja filmā, ir tieši šis projekts. Tas vairs nav pankroks, tas ir pavisam kas cits, izsmalcināta improvizācija mūzikas gardēžiem un profesionāļiem. Manuprāt, tieši “Amorālā Psihoze” varētu skanēt plašā pasaulē, ja vien atrastos kāds mūzikas menedžeris, kas tai palīdzētu tur nonākt.
Dambis koncertā Kihnu. 2019. Foto: Aijaa Bley
Vai 50 gadi ir kāds pagrieziena punkts?
Nu, es nezinu. Pagrieziena punkts kam? Tā jau jebkuru laiku un jebkuru gadu var saukt par pagrieziena punktu. Piemēram, es pasniedzu lekcijas augstskolā Riseba, kur mācās jaunieši vecumā nedaudz pēc divdesmit. Kad man jauna meitene, kas tikko pabeigusi vidusskolu, saka, ka viņa sapņoja kļūt par aktrisi, bet diemžēl tagad viss ir par vēlu, tāpēc izvēlējās režiju, jo to jau arī veci cilvēki var darīt, man nāk smiekli, taču viņai tas ir nopietni. Domāju, ka visos laikos mēs kādam esam par vecu vai par jaunu, kaut ko vēl ir par agru vai jau par vēlu darīt.
Režisore Aija Bley gatavojas sveikt Dambi 50 gadu dzimšanas dienā. Foto: Marta Bite
Vai esat apmierināta ar filmas rezultātu?
Jā, esmu! Priecājos, ka pabeidzu to filmu, neskatoties uz visiem Covidiem, jo man, protams, bija iespēja pagaidīt ar pirmizrādi, kad atkal visi varēs apmeklēt kino. Nekad jau negribas pielikt punktu, liekas, ka būtu foršāk, ja varētu turpināt filmēt un filmēt, bet, nē, - ir jāmāk arī pabeigt!
Ar kādu jautājumu jūs sākāt strādāt pie šīs filmas un ar kādu beidzāt?
Jautājums, ar kuru es sāku, bija par šo vecuma krīzes sajūtu, jo nekāda krīze jau nemaz nav, pa vidu es šaubījos, vai tā vispār ir tēma, jo daudzi gaidīja filmu par Inokentiju Mārplu un negribējās pievilt cilvēkus. Kaut kas jau filmā ir arī par mūziku, jo tā ir varoņu dzīve, tomēr filma ir par laika sajūtu. Tas ir galvenais. Visu filmēšanas laiku likās, ka vajag kaut ko vairāk traku, action, jo viņi taču ir panki! Viņi arī grib kaut ko traku, bet tajā pašā laikā - nekas traks nenotiek. Un pat tieši pretēji, ir šis - nekas! Un beigās ir skaidrs, ka nav un nebūs nekā traka, bet cilvēki tomēr skatās. Viņiem ir interesanti, jo tas ir par dzīvi. Kādreiz uztaisīs arī filmu par Inokentiju Mārplu, bet šis arī ir OK.
Dambja dziesmu teksti. Foto: Aija Bley
