Cīņa pret dvēseles kapitulāciju
Saruna ar kinorežisori Ilzi Burkovsku-Jakobsenu par animācijas filmu “Mans mīļākais karš”
No 25. septembra Latvijas kinoteātros skatāma Norvēģijā dzīvojošās latviešu kinorežisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas pilnmetrāžas animācijas filma ar nosaukumu “Mans mīļākais karš”. Filma ir režisores bērnības atmiņās balstīts dokumentāls stāsts par laiku no 1970. gada, kad Latvijā valdīja padomju režīms, līdz 1990. gadam, kad tika atjaunota valsts neatkarība.
Animācijas galvenā varone ir maza meitene, kas mīlošas ģimenes patvērumā pieaug Kurzemē, kur jūtama padomju militāristu klātbūtne. Izdzīvojot bērnības notikumus visā to spilgtajā emociju amplitūdā, meitene vienlaikus bērna acīm raugās uz padomju sistēmas viltotajām patiesībām, tās stiprinošajām melīgajām dekorācijām un propagandu - līdz soli pa solim nonāk pie patiesā atskārsmes.
Šo animācijas filmu režisore īsteno kā savu misiju - pasaulei izstāstīt par Latviju. Viņas filmogrāfijā rodami vairāki darbi, kuru centrā ir personiski cilvēkstāsti, caur kuriem plašākā kontekstā tiek atklāti Latvijas pagātnes un tagadnes notikumi. Filmas “Klases bilde” (2001) un “Klases bilde, par 10 gadiem gudrāki” (2011) Ilze Burkovska-Jakobsena veidojusi par saviem bijušajiem Saldus skolas klasesbiedriem, kuri savā vien trīsdesmit gadus ilgajā mūžā paguvuši izdzīvot trīs valstij nozīmīgus periodus un izveidot savas dzīves laikā pēc padomju režīma sabrukuma. Savukārt dokumentālo filmu “Bekons, sviests un mana mamma” (2008) režisore radījusi kā stāstu par pēckara paaudzi Latvijā - politisko un sociālo pārmaiņu virāžās. Par to, kā tās skārušas vienkārša cilvēka dzīvi - režisores mammu.
Filma “Mans mīļākais karš” savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja jūnijā - Francijas Alpos, kur tā tika izrādīta Ansī starptautiskajā animācijas filmu festivālā (Festival international du film d’animation d’Annecy) un guva galveno balvu filmu parādes konkursa sadaļā Contrechamp. Filma tapusi kā Latvijas un Norvēģijas kopdarbs, sadarbojoties studijām Ego Media (Latvija), Tritone studio (Latvija) un Bivrost Film (Norvēģija). Filmas tēlu mākslinieks ir norvēģu bērnu grāmatu ilustrators un rakstnieks Svens Nīhuss (Svein Nyhus), bet animācijas filmas fonu māksliniece - latviešu gleznotāja Laima Puntule.
“Mans mīļākais karš” ir autobiogrāfiskos motīvos balstīts stāsts par padomju Latvijā pavadītu bērnību. Savā ziņā bērnībai nav nedz politiskas, nedz ideoloģiskas nokrāsas, tā vienkārši ir bērnība. Kāda bija jūsējā - no maza bērna perspektīvas, ārpus vēsturiskā konteksta? Kur un kā tā tika pavadīta?
Mammas vecāki dzīvoja ārpus Kuldīgas, un māja atradās pie meža. Tur arī es pavadīju ļoti daudz laika - zem zilajām, brīnišķīgajām debesīm, daudz bradājot pa pļavām, laukiem, cirsmām un mežiem. Jutos brīvi un labi. Mana ģimene bija liela un kupla. Man līdzās bija vecvecāki - gan mammas vecāki, gan tēva vecāki, arī tēta abas vecmāmiņas un opapa māsiņa - Hertiņa. Hertas tantei bija poliodiagnoze, tāpēc viņa vienmēr bija sēdoša. Vienmēr konkrētā vietā - mūsu virtuvē. Visur vedām viņu līdzi, un viņa bija Kuldīgā vienīgā redzamā un zināmā persona ratiņkrēslā. Mana bērnība noteikti bija laimīga, galvenokārt tāpēc, ka tik daudzi cilvēki mani mīlēja. Mani loloja un varbūt arī lutināja. Bet lutināja ar mīlestību, jo no manis tika arī prasīts.
Es domāju, ka mana bērnība bija ļoti laimīga arī tāpēc, ka tā bija ļoti bagāta. Ļoti. Es atceros, kā opapam braucu līdzi uz ūdensdzirnavām, kur viņš mala graudus. Gulēju dzirnavu trešajā stāvā un skatījos, kā graudi pa lentēm plūst uz leju, skatījos, ka ūdens rats griežas virs Alekšupītes, redzēju, cik balts, miltiem noputējis ir melderis. Tas viss tika piedzīvots 20. gadsimta 70.-80. gados.
Tāpat, augot šajā lielajā ģimenē, visu bērnību uzsūcu ļoti daudz pārdzīvojumu no notikumiem, kas atgadījās man tuvo cilvēku dzīvēs. Es biju šajā ģimenē, kad nomira Silvijas tante, kad opapa brālēns Arvīds. Es dzīvoju dinamiskā un dramatiskā vidē, kur bija gan jubilejas, gan pilngadības, gan sudrabkāzas, gan kāzas un bēres. Sanāca mazliet smieklīgi, kad RIBOCA2 izstādē kāda no izstādes dežurantēm man mēģināja “ietirgot” videomākslas darbu - stāstot, ka tas radīts ar mērķi rosināt empātiju pret citu cilvēku nāvi. Es uzaugu ar apziņu, ka nāve ir tepat līdzās visu laiku. Man ir garš un skumīgs stāsts par to, kāda ir mana pirmā dzīves atmiņa... Es atceros, kā mamma baro manu mazo māsu Baibiņu, mamma uz mani skatās un es jūtos vainīga, ka esmu trokšņojusi. Vēl nezinu, ka mamma ir skumja tāpēc, ka māsiņa ir smagi slima. Mana nākamā atmiņa ir māsiņas bēres. Viņa piedzima ar sirdskaiti un četru mēnešu vecumā nomira. Es atceros bēres, atceros, kā koda tā vilnas kleita. Tumši brūna vilnas kleita. Man bija tikai nedaudz pāri diviem gadiem, un tomēr es sapratu, ka šī nav tā diena, kad varēšu par kaut ko čīkstēt… Mamma un tētis ir bēdīgi, rokās man iespiesta balta kalla un mēs ejam uz kapiņiem...
Kādās krāsās šo bagātīgo bērnības stāstu iekrāsoja padomju režīma reālijas? Vai var sacīt, ka šis konteksts maza bērna dzīvi padarīja mazāk laimīgu?
Kas attiecas uz padomju bērnību - atceros reizi, kad gāju pēc brāļa uz bērnudārzu, kas atradās vecā mājā ar šauriem gaiteņiem, kur kādā kāpņu pagriezienā bija novietots grafikas darbs - zīmējums ar kaut kādiem laimīgiem bērniem un citātu, kas skanēja apmēram tā “bērnība ir kā zelta ābols, kas cauri visam mūžam mirdz”. Un es nodomāju: “Nu, beidziet pūst pīlītes! Beidziet melot! Kāds tur zelta ābols?!” Man bija skaidrs, ka tas viss ir komunistu ideoloģija, jo mums visu laiku tika mācīts, ka esam pasaulē laimīgākie bērni un dzīvojam pasaulē laimīgākajā valstī. Jau skolas gados man nepatika šis padomju bērnības slavinājums - ka esam laimīgāki par citiem bērniem, jo dzīvojam valstī, kurā mūs sargā, kur vienmēr ir miers. Šo dualitāti apzinājos jau diezgan ātri.
Ko mazam bērnam nozīmē nepatika pret kaut ko viņam tomēr tik netveramu kā ideoloģija? Kā tā izpaudās?
Kā iekšējs secinājums par to, ka tiec mānīts. Jau pašā vizuālajā formā, kas tev ir apkārt - ir lietas, kuras tu uztver kā patiesas, un lietas, kuras uztver kā nepatiesas. Jau kā bērns sajutu, ka nebūt jebkurš padomju plakāts, kurā attēloti laimīgi cilvēki, ir patiess. Spiedās cauri kaut kas uzspiests, kaut kas ne līdz galam īsts, kaut kāds pārspīlējums. Arī par cilvēku taču var pateikt, ka viņš cenšas par daudz, cenšas par daudz izpatikt, - un tā caurspīdīgā vaska kārtiņa liek uzmanīties. Un jo vairāk māca, ka tev ir laimīgā bērnība, jo vairāk tu domā - kāpēc? Atceros, kā, sēžot opapa māsas klēpī, pāršķīrām pārliekamā mēneša kalendāra lapaspuses un skatījāmies attiecīgā mēneša bildes... Kāpēc vasarā tajās bildēs ir miers un harmonija, bet oktobrī, novembri parādās sarkanie karogi, izgaismoti pieminekļi pret sarkandramatiskām debesīm?
Ko jūs šodien vēlētos pateikt tā laika mazajai Ilzei?
Bērnībā es neiemācījos jautāt to, ko vēlos pajautāt. Jau intuitīvi sapratu, ka pieaugušie atbild vai nu ātri un neiedziļinoties, vai vienkārši nevēlas būt atklāti. Toreiz man būtu vajadzējis sākt trenēties uzdot tiešus jautājumus citiem tā, lai būtu vieglāk sarunāties tagad.
Vai filmā jūtaties atkailināta? Vai tas ir vaļsirdīgs stāsts?
Jā, tas ir vaļsirdīgs stāsts, taču arī līdz zināmam ceļa stabiņam. Ja es taisītu filmu tikai par to, ko manā dzīvē nozīmē, piemēram, sēras - visi šie aizgājušie mīļie cilvēki, vai par to, ko manā dzīvē nozīmē meklēt laimi vai beigt kaunēties par sevi, tad tas būtu daudz atkailinātāk. Šīs filmas gadījumā es savu personāžu nemitīgi nostādu attiecībās ar valsts ideoloģiju un cilvēka patiesības meklējumiem. Jā, tas ir personisks stāsts, bet tas nav stāsts par maniem iekšējiem psiholoģiskajiem procesiem, par to, kā es izaugu par to cilvēku, kas esmu patlaban. Es izvēlējos runāt tikai par to, kas saistīts ar ideoloģisko kontekstu.
Vai filmas tapšanas procesā nācās pieņemt kompromisus vēsturiskā un personiskā attiecību proporcijās?
Šķiet, tas prasīja visvairāk rūpju. To sabalansēt nav viegli, jo tik vienkārši var iekrist dažādos situāciju atstāstos... Piemēram, kā mēs Rīgā pret metro cīnījāmies, vai kāda bija militārā spēle “Kāve” (par kuru tie, kas jaunāki par 40 gadiem neko vairs nezina). Ir fenomeni, kas prasa ļoti detalizētus paskaidrojumus, bet tie jāsniedz ātri un tā, lai būtu saprotami jebkuras paaudzes cilvēkam jebkur pasaulē. Stāstot šos stāstus, uzreiz ir jāpiemeklē mana personiskā tā laika attieksme un tas, kā šīs detaļas mani tolaik ietekmēja. Personiskajam aspektam jākļūst par ceļvedi šajā vēstures atstāstā. Viena lieta ir atteikšanās no kādiem faktiem, otra lieta - savīt tos kopā tā, lai atainotu visu procesu, kas mūs aizveda līdz neatkarības iegūšanai. Ārzemju skatītājam okupācija - 1940., 1941., 1944., 1945. gads ir jāpaskaidro zibenīgā ātrumā un tā, lai interesanti. Bet jauki, ka galu galā filma ir par izvēlēm. Par to, ka mēs paši izvēlamies - vai definējam sevi kā laimīgus cilvēkus vai nelaimīgus. Tāpēc domāju, šī filma nav tikai par pagātni. Tā ir aicinājums šodien izdomāt, kā tu sevi pozicionēsi nākotnē.
Filma jau bija gatava, kad pasauli pāršalca notikumi Baltkrievijā. Vai Latvijas kaimiņvalstī šobrīd notiekošais licis Jums aizdomāties, ka kādu filmas aspektu vai vēstījumu varēja veidot citādāk?
Jāsaka, ka filmas montāžas daudzo gadu procesā vairākkārt to mēģināju pielāgot attiecīgā gada aktualitātēm. Tad sapratu, ka filma jāveido tā, lai to varētu skatīties arī pēc pieciem vai desmit gadiem. Plašākā mērogā filma ir par patiesības meklējumiem, un tie būs aktuāli vienmēr. Arī patlaban filma ir skatāma, paturot prātā Baltkrievijas notikumus, un es ceru, ka demokrātija uzvarēs autoritārismu.
Jūsu filmogrāfijā Latvijas vēstures tēmas tiek šķetinātas cilvēkstāstu kontekstā. Kādēļ esat izraudzījusies tieši šādu pieeju?
Pārsvarā ir tā, ka manas iepriekšējās filmas ir sākušās ar vēlmi norvēģiem izstāstīt stāstu par Latviju. Jo gan filma “Klases bilde”, gan filma par mammu - tie ir paaudžu portreti. “Klases bildi” es veidoju Norvēģijas televīzijai ar mērķi iepazīstināt par savu paaudzi, jo filmas tapšanas laikā mums ir tikai trīsdesmit gadi, bet mēs jau esam tādi kā 1905. gada revolucionāri, kas izgājuši cauri trim laikmetiem - stagnācijai, atmodai un 90. gadu pirmajam kapitālisma vilnim. Mums jau bija trīs desmitgažu dažādā pieredze. Mani pieci klasesbiedri no Saldus ar saviem dzīves stāstiem labi iekļāvās tādā vēsturiskā Latvijas portretā, un lieliski ļāva ieskicēt, cik ātri viss dzīvē var mainīties. Tolaik rietumos par mums tika kultivēts viedoklis, ka esam tādi nabadziņi, tāpēc mana motivācija bija dot vārdu cilvēkiem pašiem. Pašiem savas dzīves atrādīt. Pēc desmit gadiem, veidojot “Klases bilde, par 10 gadiem gudrāki”, es atgriezos pie saviem klases biedriem. Bija sākusies finanšu krīze, un šī filma bija vairāk tāds kā krīzes gada portrets. Un, manuprāt, arī Latvijas gaišuma portrets.
Esat gana portretējusi padomju laika cilvēku. Vai esat nonākusi pie kāda vienojoša personisko iezīmju kopuma?
Tas, ko atpazīstu un definēju kā padomju cilvēku, ir samierināšanās. Pārliecība, ka neko nav iespējams mainīt, galvenokārt - uzlabot. Padomju cilvēks tic, ja kaut kas mainīsies, tad noteikti tikai uz sliktu. Viņš arī netic, ka kāds var rīkoties altruistiski vai kādu ideālu vadīts, jo viss saistīts tikai ar pašlabuma meklējumiem. Padomju cilvēks ir arī diezgan liels materiālists. Komunisms mūs izaudzināja par nepatīkamiem materiālistiem, jo tā laika nevienlīdzīgajā sabiedrībā nelielās materiālās privilēģijas, kas bija pieejamas, viesa lielu skaudību starp cilvēkiem. Sistēma cilvēku dvēselēm bija ļoti indējoša. Tik daudzi cilvēki tiecās pēc ārējiem materiāliem simboliem, kas joprojām izpaudās 2000. gadu finanšu krīzes laikā. Iekrita tie, kam vajadzēja pirkt vairāk nekā viņi varēja atļauties. Tāds ir mans vērojums.
No otras puses - esmu galīgi nepareizais cilvēks, kuram jautāt par novērojumiem. Viss, ko es daru, vienmēr ir saistīts ar to, ka man ir dumpinieka daba. Ja eksistē kādi stereotipi, noteikti gribu tiem pretoties un pierādīt pretējo. Gribu pierādīt, ka ir kaut viens cilvēks, viens vienīgs cilvēks, bet citādāks! Es nevaru vispārināt, ka visa mana vai manas mammas paaudze ir padomju cilvēki. Protams, ka viņi nav. Tie ir cilvēki, kas ir cīnījušies un pretojušies, viņi vienmēr bijuši ar veselo saprātu un pasaules apjēgu, ka dzīvi var uzlabot.
Nosaukumā “Mans mīļākais karš” ir zināms paradokss un savā ziņā arī provokācija. Kā Jūs to skaidrotu?
Dzīve ir cīņa. Ja ne gluži karš, tad cīņa un nemitīgas kaujas, - jo apstākļi, notikumi, slinkums mūs neatlaidīgi rauj iekšā savos virpuļos, kuri nebūt nav pasaules uzlabojums, bet gan pasaules uzlabojuma bremzēšana. Ja pats ar sevi necīnīsies, lai kļūtu par labāku cilvēku, tad esi padevies un miris. Dvēseliski kapitulējis. Ar apzīmējumu “mīļākais karš” manā filmā tiešā nozīmē asociēts poļu televīzijas seriāls “Četri tankisti un suns”, bet pārnestā - tā ir cīņa sevī par ticību labestībai cilvēkos. Neviens nav ideāls - nedz es pati, nedz mani apkārtējie un kur nu vēl tie gruži, kuri tiecas pēc autoritāras varas pār citiem.
Runājot par filmas tapšanas procesu - pastāstiet, lūdzu, par sadarbību ar filmas tēlu mākslinieku Svenu Nīhusu.
Svens Nīhuss ir labi zināms bērnu grāmatu autors - gan kā rakstnieks, gan ilustrators. Norvēģijā ar viņu sadarbojās labi zināma animācijas režisore Anita Killi, radot īsfilmu Angry Man par vardarbību ģimenē. Tai bija lieli starptautiski panākumi; pēc tās ar Svenu Nīhusu vēlējās strādāt ļoti daudzi. Svenam ir ārkārtīgi izteikts savs personiskais stils un spēcīgs rokraksts. Viņš vairākkārt bijis nominēts dažādām prestižām Skandināvijas ilustratoru balvām. Jau sākot domāt par šo filmu, pirmā izvēle man bija tieši viņš, taču Svens šaubījās, vai būs atbilstošs tik nopietnam stāstam. Arī viņa sieva Gro Dahle ir rakstniece, pazīstama bērnu grāmatu autore, kas nevairās no smagajām tēmām. Un par Svena iesaistīšanos manā projektā galvenokārt jāpateicas viņai, kas pārliecināja vīru. Svens ir ārkārtīgi entuziastisks un strādā ar milzīgu atdevi. Katru reizi, kad saņēmu viņa skices - tie bija kā Ziemassvētki! Negaidītā kārtā viņam jau bija savas vizuālās atmiņas par laiku, kuru pati neesmu piedzīvojusi. Jaunībā viņu bija interesējis Otrais pasaules karš, turklāt viņš zināja poļu televīzijas seriālu “Četri tankisti un suns”, kā arī daudzsēriju piedzīvojumu filmu “Likme augstāka par dzīvību”.
Kā tika pieņemti gala lēmumi attiecība uz filmas estētiku?
Pats smagākais ir sākums. Tad, kad tiek pieņemtas galvenās tēlu vadlīnijas. Ilgi diskutējām par to, kādām būtu jābūt, piemēram, kontūrām - vai tās būs zīmuļa, otas vai ogles. Man bija ļoti svarīgi palikt pie acīm, kādas zīmē tieši Svens. Tādas acis ir tikai mūsu filmā (un vēl, protams, jau pieminētajā īsfilmā Angry Man). Mūsu tēliem nav acu zīlīšu - to vietā ir melni, lieli triepieni. Līdz ar to animatoriem šeit Rīgā bija ko ņemties, jo, līdzko nav acu zīlīšu, ir jākustina visa pārējā seja. Es aicinu cilvēkus iet uz kino un novērtēt to, cik atšķirīgi ir šie tēli visā pārējā animācijas pasaulē.
Kas tieši jūs uzrunāja šajos melnajos acu triepienos?
Pie šī acīm pieturējos galvenokārt tāpēc, ka vēlējos filmā panākt mazliet baiso tā laika sajūtu. Un Svens kopumā spēj lieliski apvienot bērnišķīgo ar mazliet baiso. Viņa radītājos tēlos ir gan naivi priecīgais, gan aizdomīgais. Tur ir tas, par ko runājām pašā sākumā - par to, ka bērns nojauš, kas ir un kas nav patiesība. Jā, varbūt mazais cilvēks vēl nespēj noformulēt, kam tic un kam netic, bet esam izveidojuši tēlus, kuru skatiens ir citādāks.
Sadarbojāties arī ar gleznotāju Laimu Puntuli.
Jā, vēl viena nozīmīga māksliniece mūsu komandā ir Laima Puntule - fona māksliniece. Filmā ir aptuveni piecdesmit animācijas ainas. Laima Puntule interpretēja Svena skices. Viņš radīja skices plauktam, televizoram, interjeriem utt., savukārt Laima tās atkārtoja dažādos rakursos un pielāgoja, papildinot ar precīzākām laikmeta detaļām.
Runājot par detaļām (tērpiem, sadzīves priekšmetiem utt.) - vai filmā varam redzēt priekšmetus no jūsu bērnības? Lietas, kas jums reāli piederējušas?
Jā, ļoti konkrētas - tīņu dienu krekls, kas filmā tika zīmēts un animēts. To es nodeldēju līdz caurumiem. Porcelāna krūzīte no Rīgas porcelāna rūpnīcas bija manā īpašumā līdz pat pērnajam rudenim, tad to pārdevu Norvēģijā - filmas kopfinansēšanas kampaņas ietvaros. Tāpat kā savu pioniera formu, kuru, kā tādu jokainu atmiņu, biju staipījusi līdzi pa pasauli līdz tam pašam pērnajam rudenim. Kaklautu gan nebiju saglabājusi, arī nevienu no nozīmītēm, bet to attēlus viegli var atrast internetā. Daudz lietu un sīkumu filmā ir ļoti konkrēti, un tas filmai piešķir autentiskumu un dokumentālismu.
Vai izvēle strādāt ar latviešu animatoriem bija pašsaprotama?
Man absolūti nebija jautājumu. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka šis ir dokumentāls stāsts. Neskatoties uz to, ka animatori ir jaunāki par mani un varbūt arī nav piedzīvojuši konkrēto filmā atainoto laika periodu, tomēr vidi izjūt ļoti organiski, tāpat tēlus un priekšmetus. Man palaimējās, ka gandrīz visi viņi kaut kādā veidā bijuši saistīti ar laukiem un zina, kas ir siens un govis. Turklāt katrā valstī ir sava specifika, kā lietas vizuāli izskatās. Piemēram, Latvijā siena zārdus sastutē vertikāli, norvēģiem tie ir zemi un gari.
Kādus tehniskos instrumentus izmantoja animatoru komandas ?
Pirmā ainā daļēji zīmēta ar roku, jo tajā ir vairāki sarežģītāki rakursi, un vēlējāmies sākuma ainu radīt tādu ļoti, ļoti siltu. Tā tika veidota kopā ar Ingu Tabaku. Pārējā animācija ir cut out 2D un daļēji 3D. 3D objekti ir sniegs, lietus, upe, ūdens, kas vārās, tāpat arī traktors, lidmašīna, ekskavators - dažādas kustīgas lietas, kuras grūti animēt.
Latvijā vienmēr bijuši talantīgi animatori, un viņu vārdi aizvien biežāk izskan pasaulē.
Te ir profesionāla vide, spēcīga un ar lielu darba kapacitāti. Varu nosaukt visu savu animatoru vārdus - viņi izdarījuši lielu darbu. Ar 3D strādāja Nils Hammers, daudzus tēlus zīmēja un sarežģītas ainas animēja Krišjānis Ābols, paralēli strādāja arī Harijs Grundmanis. Kerija Arne animēja masu skatus - viņai bija jācīnās ar pionieriem un veterāniem. Arnis Zemītis ir brīnišķīgs emociju atainotājs, kas strādāja ar tuvplāniem. Toms Burāns spēj radīt vizuāli iespaidīgas lietas, viņam bija sarežģīts uzdevums darbā ar tuvplāniem, viņa pārziņā bija arī sēpijas krāsas kara ainas.
Kā norisa darbs pie filmas mūzikas, skaņu celiņa?
Komponists Kārlis Auzāns ir, kā teikt, mans partner in crime no pašā sākuma. Pirmās melodijas viņš radīja jau pirms deviņiem gadiem, kad tikko sākām pie filmas strādāt, jo, projektu prezentējot, līdzās Svena zīmējumiem bija nepieciešama filmas tēma. Kārlis komponē burvīgas tēmas, bet, protams, bija vajadzīgas arī autentiskās jeb laikmeta dziesmas. Kārlis varētu uzrakstīt arī šos skaņdarbus orķestrim un korim tā, lai tie izklausītos militāristiski, taču šodien gan instrumenti, gan cilvēki ir citi. Godīgi runājot, šodienas Latvijā es cilvēkos pat negribētu izraisīt tās bailes, to patosu, tās šausmas un pārliecību - kopumu, kas dzirdams, kad dzied "Sarkanās armijas koris". Kad to dzirdam, saprotam, ka koris stāv uz Kremļa zvaigznes - balansā starp elli un pareizticīgo bezgalību. Tālab šie arhīva ieraksti bija jāpērk. Viss, ko gribēju, lai tas izklausītos pēc padomju “riņķa zāģa”, bija jāpērk. Vēl viena lieta ir burvīgais skaņošanas darbs. Skaņas efektu meklējumi, darbs ar skaņu režisoru Ernestu Ansonu. Iedomājieties, skaņu režisora mīļākā vieta ir ledusskapis! Būvēt ledusskapja telpu, būvēt tā durvis, iet tajā iekšā, saklausīt tā atvēršanos, aizvēršanos.
Kādas sajūtas skatītājos jūs vēlētos radīt ar šo filmu?
Es gribētu, lai cilvēki iziet no kino zāles ar domu, ka dzīve ir skaista. Ir dažas tādas filmas, kuras es noskatos uz lielā ekrāna, un, lai būti pilnīgs kinopārdzīvojums - ejot mājās, aicinu vīru izdzert glāzi šampanieša. Par godu skaistajai filmai un dzīvei. Pirms divām nedēļām biju Šveicē, kur mūsu filma tika rādīta festivāla ietvaros. Man pienāca ziņa no paziņām, ka arī viņi pēc manas filmas ir tik aizkustināti, ka devušies uz restorānu iedzert šampanieti. Tas ir milzīgs kompliments, kad kādam esi sagādājis to mirkli un pārdzīvojumu, kad rodas sajūta, ka dzīve ir tā vērta.
Pieņemu, jums bija iespēja noskatīties kādu daļu no Ansī filmu festivāla programmas. Par ko liecina šī festivāla izlaidums - kādas tendences iezīmējas šodienas animācijā?
Mūsu kategorijā pilnmetrāžas filmām bija ļoti variēti vizuālie risinājumi - katrai filmai bija pilnīgi citādāks stils. Poļu filma Kill It and Leave This Town mani pilnībā ievadīja 20. gadsimta 60. gadu Polijā, un lai gan bija viedokļi, ka tā ir pārāk dogmatiska, man šķita, ka filma ir par to, kā mēs novecojam. Tā ir režisora versija par saviem vecākiem. Arī tāds autobiogrāfisks stāsts, bet ne tik konkrēts kā manējais, kur atrodami gadskaitļi un cipari. Daudzi man jautājuši par filmu True North, kas stāsta par Ziemeļkorejas koncentrācijas nometni. Smags saturs, visi tēli veidoti 3D, stilistikas ziņā to varētu raksturot kā izteikti japānisku mēģinājumu radīt dokumentālu stāstu. Domāju, ka darbs uzvarēs, bet acīmredzot 3D nenostrādāja tik labi kā mūsu “kaļķainā” animācija.
Kas notiek pēc uzvaras festivālā? Kāds iezīmējas tālakais filmas ceļš?
Uzreiz pēc Ansī pieteicās Otavas festivāls, kas ir Ziemeļamerikas lielākais animācijas festivāls. Dalība paredzēta arī abos lielākajos Āzijas animācijas festivālos. Kopumā filmu šobrīd plānots izrādīt 17 festivālos, kuru vidū ir gan dokumentālo, gan animācijas filmu festivāli.
Taču es ļoti gaidīju pirmizrādi Rīgā. Līdz ar to pielieku punktu šim darbam. Tie ir svētki grupai un veidotājiem. Tas ir kolektīvs darbs, un to vajag novērtēt kā daudzu cilvēku ieguldījumu.
