Kas ir Klusā Gerda?
Leonīds Jarmoļņiks, viens no galveno lomu atveidotājiem Jevgeņija Paškēviča filmā “Ko zina Klusā Gerda”, kuras pirmizrāde Latvijā notiks 22. oktobrī, stāstā par filmas uzņemšanu un saviem iespaidiem par to
Filmas un sapņi lielā mērā ir viens un tas pats – eksotiski vizuāli maldi, ko baudām tumsā.
Džonatans Kouss. Miega nams
Jevgeņija Paškēviča filma “Ko zina Klusā Gerda” it nemaz nav klusa. Tajā ir daudz mūzikas, vēja, negaisa, negaidītu ainu, vārdu un rīcību. Skaļi klaigā japāņu samurajs, nocirzdams ausi, kalpone Marija dauza galvu pret koka virsmu svešinieka iespiesta zem galda un lēkmē kliedz Frīdas jaunkundze. Taču ir arī klusuma brīži, sarežģīti uzslāņojumi no sarunām “pie blakus galdiņiem” un zem kājām ielīkstošu pakāpienu skaņa.
Itin kā tajā visu būtu kāda sarežģīta un vienlaikus pārdomāta partitūra. Kaut kas līdzīgs simfonijai kino formātā, kurā tajā pašā laikā notiek izsmalcināts un meistarīgs darbs ar krāsu un gaismu. Ir arī sižets, kuru kopumā ir iespējams pārstāstīt. Un tas pat nebūs spoileris, jo intriga neslēpjas sižetā.
Kadrs no filmas uzņemšanas.
Priekšplānā – Severija Janušauskaite. Spogulī redzams režisors Jevgeņijs Paškēvičs un operators Andrejs Rudzāts.
Foto: Alise Koort
Šķiet, Latvijā izdevies uzņemt lielu eiropeisku kino, kurā iesaistīti aktieri no visām Baltijas valstīm un kas garā un stilistikā turpina 1960. un 1970. gadu leģendāro režisoru iesākto. Kino kā vīzija, kā sapnis, kā cita realitāte, kurā valda savi mīklainie, neskaidri atpazīstamie likumi.
Režisors Jevgeņijs Paškēvičs dzimis 1948. gadā, 1978. gadā beidzis Viskrievijas Valsts kinematogrāfijas institūtu, no 1973. līdz 1981. gadam uzņēmis piecas dokumentālās filmas, bet 1984. gadā Maskavas kinostudijā īsmetrāžas spēlfilmu “Infanti”. 1989. gadā, brūkot Padomju Savienībai un toreizējai kino sistēmai, Rīgas kinostudijā pabeidzis savu pirmo lielo kino audeklu – “Cilvēka dienas”. Nākamo pilnmetrāžas filmu Paškēvičam izdevās pabeigt tikai 2011. gadā, tā bija “Golfa straume zem ledus kalna”. Bet tad sākās darbs pie filmas, kuras sākotnējais impulss bijis Stefana Cveiga novele “Sieviete un daba”, lai gan, kā atminos no senas sarunas ar Jevgeņiju, pirmais scenārija variants pēc Cveiga motīviem bijis gatavs jau deviņdesmito gadu vidū. Laikam jau tas ne reizi vien ticis pārtaisīts, pielāgojot tieši tai telpai, kas būtu maksimāli tuva scenārija autora un režisora gaidām.
Kadrs no filmas uzņemšanas. Foto: Jānis Pipars
Filmā spēlē pirmklasīgs aktieru ansamblis – Severija Janušauskaite un Leonards Pobedonoscevs no Lietuvas, Kērta Tammjarve no Igaunijas, mūsu pašu Inese Pudža, Gundars Āboliņš, Gatis Gāga un Andris Apinis. Un vienīgais aktieris no Krievijas – vācu baronu Fītinghofu padrūmā, drusku gotiskā un faustiskā mantinieka lomas atveidotājs Leonīds Jarmoļņiks.
Šī aktiera karjerai es sekoju līdzi laikam jau kopš 12 gadu vecuma, kad Allas Surikovas filmā “Meklējiet sievieti” (1982) viņš lieliski, jautri un valdzinoši nospēlēja policistu Maksimenu. Pēc tam bijis vēl daudz dzīves un daudz lomu, tostarp Dons Rumata Alekseja Germana filmā “Grūti būt Dievam” (2013).
Mūsu saruna notika attālināti, starp Rīgu un Piemaskavu. Liekas, Leonīds stāvēja uz savas ārpilsētas mājas lieveņa un domīgi smēķēja. Viņa seju manā ekrānā ik pa laikam ieskāva zilganu dūmu mākoņi. Un tā bija savdabīgi savāda un īpaša pieredze – ar cilvēku, kuru tu it kā zini jau sen, taču ar kuru nekad neesi bijis pazīstams, runāt par tik personiskām lietām kā sapņi. Un par to, kas gan ir Klusā Gerda.
Kadrs no filmas
Kā jums sākās šis projekts? Acīmredzot Jevgeņijs Paškēvičs vērsās pie jums ar kādu sākotnējo ideju… Kā viņš to aprakstīja? Un kas šajā stāstā kļuva par galveno, kas jūs ieinteresēja kā aktieri?
Viss ir ļoti vienkārši. Mēs ar Žeņu nebijām personīgi pazīstami, taču biju redzējis abus viņa lielos iepriekšējos darbus – “Cilvēka dienas” pēc Bitova motīviem, bet pēc tam “Golfa straumi zem ledus kalna”, kur spēlēja mani draugi. Abas filmas man ļoti patika, un Žeņa man vienmēr licies tāds pilnīgi sevišķs režisors, kas uzņem savu īpašo kino. Ārkārtīgi talantīgs cilvēks, smalks, izglītots, ar pilnīgi savdabīgu estētiku.
Bet, tā kā pusi savas dzīves esmu pavadījis kino, spēlēdams noziedzniekus un tamlīdzīgas, teiksim tā, raksturlomas, tad otrajā manas dzīves pusē man sāka pievērst uzmanību pavisam citādi režisori – atliek vien nosaukt Alekseju Germanu. Vai nu tas notika tādēļ, ka kļuvu vecāks un mainījās seja, vai arī mainījās pats laiks… Es toreiz kā reiz biju Jūrmalā, kur principā esmu diezgan bieži – katru gadu. Žeņa man toreiz piezvanīja, mēs satikāmies Vecrīgā, pasēdējām kafejnīcā, un viņš man izstāstīja savu ieceri. Man viņa ideja ļoti iepatikās, un es labi zināju, ka Paškēvičs ir autorkino režisors. Un ka viņš uzņem īstu autorkino, kas, kā es mēdzu sacīt, ir ne visiem, taču uz visiem laikiem.
Bet kā Žeņa jums formulēja šo ideju?
Cilvēks, kura senči reiz zaudējuši savus īpašumus un zemi Latvijā, līdz ar jauno laiku iestāšanos, tāpat kā daudzi citi, atgūst savus īpašumus. Un tā nu Latvijā ierodas pats barons Fītinghofs, lai atgūtajā īpašumā ierīkotu gana savdabīgas ievirzes pansiju.
Skaidrs, ka viss filmā notiekošais pieder izdomājumu kategorijai, taču pats izdomājums ir gana precīzs, jo mēs taču saprotam, ka pasaule jūk prātā. Mēs to redzam katru dienu, jo īpaši pašlaik. Un man Žeņas idejas šķita ļoti svarīgas, ļoti nozīmīgas, jo visi grib tikt skaidrībā paši ar sevi un ikviens saprot vientulību savā veidā. Kādu vientulība ved pie traģēdijas, kādu gluži pretēji – pie attīrīšanās un sevis atrašanas šajā dzīvē, šajā telpā.
Uzreiz varu jums teikt, ka Žeņas iecerē es sapratu ne visu un ne uzreiz, un arī filmēšanas procesā man bija daudz jautājumu, taču tie tika konstruktīvi atrisināti. Kā aktieris es daudzās lietās vienkārši uzticējos, jo ne vienmēr visu iespējams izteikt vārdos. Un šis teju vai vājprāts, šis dīvainību un nosacītību komplekts, kas redzams filmā, – tas viss ļoti līdzinās cilvēka sapņiem. Mēs taču reizēm redzam tādus sapņus, kuros jūtama saikne ar īstenību.
Tajā pašā laikā Žeņam viss bija ļoti precīzi izdomāts, un es spēlēju pilnīgi reālu cilvēku. Tur, protams, nav skaidrs, kam vairāk ir to tarakānu galvā – Fītinghofam, viņa sievai vai Fredam Kellermanim, kuru spēlē Leonards Pobedonoscevs. Leo ir ļoti labs aktieris. Ziniet, kad kino vidē grib kādam izteikt glaimojošu komplimentu, tad saka: “Viņš ir amerikāņu aktieris.” Tāds, lūk, ir Leo. Un, lai gan mēs visi esam nākuši no dažādām teātra skolām un es esmu vienīgais filmā iesaistītais Krievijas aktieris, spēlēt kopā bija viegli. Es uzskatu, ka skolu ir daudz, pasniedzēji ir dažādi, taču, ja Dievs tev lēmis kļūt par aktieri, tu par tādu arī kļūsi. Žeņam ir ārkārtīgi laba gaume, viņš izraudzījies lieliskus aktierus, ļoti mūsdienīgus, precīzus, ļoti rūpīgus.
Leonīds Jarmoļņiks un Leonards Pobedonoscevs filmas uzņemšanas laikā 
Man likās, ka rezultātā sanācis kas līdzīgs kino simfonijai…
Drīzāk pat glezniecībai. Kāds to var nolasīt, kāds tajā kaut ko saskata, bet kāds cits ne. Taču tas, bez šaubām, ir mākslasdarbs, kas mērķēts uz cilvēkiem, kuriem piemīt tēlainā domāšana. Tā nav sadzīviska filma, tajā nav vērts meklēt tiešu loģiku vai daudz notikumu. Tajā pašā laikā, manuprāt, galvenā Žeņas īpašība ir tāda, ka viņš ir ārkārtīgi ironisks cilvēks. Ja filmu skatīsies talantīgs skatītājs, tad viņš tajā ieraudzīs tik daudz humora, tik daudz ironijas…
Es, godīgi sakot, biju pārsteigts, ka filma ir nodēvēta par psiholoģisku komēdiju. Vai jūs uztverat šo filmu kā komēdiju?
Protams. Viņi visi taču tur ir aptaurēti, ja izsakāmies mūsdienu valodā. Taču viņus ir interesanti vērot, kā vēro zvēriņus zoodārzā vai brīvā dabā. Jo patiešām cilvēks taču ir labi organizēts dzīvnieks. Un te ļoti spēcīgi tiek parādīta psihofiziskā saikne starp dabu un cilvēku.
Man arī likās, ka daba, dabas spēki un stihijas šajā filmā ir svarīgs personāžs. Gan vēja brāzmas, gan negaiss…
Turklāt viss it kā notiek Latvijā, taču ir nenormāla tveice, bet kādā brīdī pie apvāršņa parādās Alpi. It kā zemeslode būtu pārbīdījusies, kaut kādas pasaules daļas mainījušas atrašanās vietu telpā.
Bet kā jūs vērtējat savu varoni? Tā taču ir viņa ideja – ierīkot pansiju, kurā cilvēkiem jāatsakās no visām mūsdienu ierīcēm – tās lietot ir aizliegts. Barons Fītinghofs it kā cenšas strukturēt apkārtējo īstenību, veic kaut kādus savus rituālus…
Tas, bez šaubām, ir cilvēks ar nobīdi, ar neticamu grūtsirdību un naidu pret to, kas notiek dzīvē. Ar ilgām pēc citādām cilvēku attiecībām.
Man pašam savā dzīvē ap 30 gadu vecumu bija sajūta, ka es jau visu zinu, visu saprotu, visu sajēdzu. Bet, kļūdams vecāks, tu saproti, ka šīs tavas zināšanās nav pārāk nozīmīgas un svarīgas, tev paveras citas iespējas, lai saprastu kaut ko pavisam citu. Līdz ar dzīves pieredzi tu iegūsti citu skatījumu uz dzīvi – kāpēc tu esi, kas tu esi, kas ir svarīgs un kas nav…
Operators Andrejs Rudzāts, kas uzņēma šo filmu, ir tāds kluss cilvēks, kurš visu izdarīja klusiņām. Bet, kad pirmoreiz skatījos uzņemto materiālu, es ieraudzīju tādu neticamu skaistumu. Botičelli, Mikelandželo… Tā filmēt dabu, ūdeni, sauli, ausmu, rietu prot reti kurš, tādu operatoru pasaulē nav daudz. Un tas ļoti labi sader ar Žeņas ieceri, ar to, kā visam jābūt. Šis neticamais skaistuma apvienojums kadrā, bet pēkšņi tajā iebrauc betona maisītājs. Tāda arī ir mūsu šodienas dzīve. Un tās brīnišķā savādība.
Man liekas, ka visa filma ir tādi kā apziņas uzliesmojumi, skatieni no dažādām pusēm uz vienām un tām pašām lietām. Manuprāt, ģeniāla ir aina ar biljardu uz plosta, kad Kellermanis, Leo varonis, redz notiekošo spēli, it kā skatīdamies tai cauri. Es nekad kino neesmu redzējis biljarda galdu ar stikla virsmu. Fītinghofs to redz kā parastu galdu, bet Kellermanis kā stiklu, caurspīdīgu. Tā arī dzīvē mēdz notikt, ka skaties un neko neredzi, bet kāds cits kaut ko saskata.
Bet tā viņu filozofēšana, spriešana par miroņu atdzīvināšanu… Visvairāk, kad kļūsti pieaudzis, agri vai vēlu tev sāk interesēt jautājums: kā tas tā – tu nomirsti, un viss. Un tu vairs neko neredzi un nejūti? Un tevis nav? Mēs taču to nezinām. Mēs ejam uz kapiem – pie saviem draugiem, radiniekiem. Kāds ar viņiem runā. Kāds klusē. Taču mēs nemitīgi cenšamies atrast kādu savienojumu vai kādas zīmes. Un ļoti bieži ir sajūta, ka tie, kuru vairs nav, vienalga mūs ietekmē. Tā notiek ar jebkuru normālu cilvēku. Šajā jomā mēs uzdodam milzumdaudz jautājumu un nesaņemam atbildes. Taču es domāju, ka galvenā cilvēka iezīme ir tieši jautājumu uzdošana neatkarīgi no tā, vai tu saņemsi atbildi tagad vai pēc kāda laika, vai nesaņemsi to vispār.
Kadrs no filmas
Bet kā tad ar finālu, kad barons saka frāzi: “Migla izklīdīs!” Un it kā migla filmā patiešām sāk izklīst. It kā tā glezna, ko iedomājies barons, patiešām sāktu iegūt formu. Kā jums šķiet, vai jūsu varonim tas ir pozitīvs fināls?
Es nedomāju, ka… Man liekas, ka šī pēdējā Fītinghofa saruna ar Kellermani, kurš filmas gaitā kaut kādos murgainos brīžos svīzdams iztēlojas sevi par Tulūzu-Lotreku… Man liekas, ka šajā sarunā slēpjas neticama ironija. Mēs dzīvojam, un pastāv attiecības starp cilvēkiem, valstīm, tautām. Un tajās notiek pilnīgs trakums, jo īpaši pašlaik, ieskaitot visus – gan Ameriku, gan Eiropu, gan Krieviju, gan Latviju un tā tālāk. Bet te pēkšņi – “migla izklīdīs!”… Un viss taps skaidrs! Tajā ir tik daudz ironijas. Izsakoties vienkāršā valodā, migla izklīdīs un mēs ieraudzīsim, vai viss ir pilnīgā pakaļā vai nav. Pa kādu ceļu iet civilizācija – vai tā sevi pilnveido vai arī iznīcina? Tur vispār ir ļoti daudz ironijas. Teiksim, brīnišķīgā aina ar to veci, kā saprotu, otrās šķiras oligarhu, krievu, kas dzer šņabi…
Jā, lieliska aina.
Viņš, kā redzams, tur ieradies padarīt sev galu. Un viņam ir ļoti bail, tāpēc viņš dzer šņabi, praktiski nonākdams klīniskā stāvoklī, un te pēc viņa pasūtījuma ierodas slepkava, paklūp un mirst.
Šajā ainā ir apbrīnojami gaismas risinājumi. Šie zilie toņi… Īsta glezniecība kino.
Protams, absolūta glezniecība… Un viss šis kino ir ar novirzēm. Kaut kādā ziņā cilvēks uztver apkārtējo vidi citādāk atkarībā no savas temperatūras. Kad tev ir 34,3 vai 38,5, tu uztver pasauli dažādi. Un tur šī temperatūra nemitīgi mainās – filmas un tās notikumu gaitā. Kad mēs slimojam, mēs redzam spuldzīti citādāk, savus tuvākos redzam citādāk. Visam ir cita gaisma – gultas veļai, spilveniem, aizkariem. Pēc tam mums paliek šī sajūta, ka viss mums apkārt var izskatīties citādāk. Un arī filmai ir ļoti neierasta temperatūra, tāpēc viss sanāk neticami spilgti un neticami tēlaini.
Kadrs no filmas uzņemšanas. Foto: Jānis Pipars
Kā jūs domājat – kāpēc filmu uzņēma 2017. gadā, bet pirmizrāde notiek 2020. gadā? Vai bija kaut kāds sarežģīts darba process ar jau uzņemto materiālu?
Domāju, te nav vajadzības visu pārāk sarežģīt. Pirmkārt, Žeņam bija ļoti grūti uzņemt kino, jo visu laiku trūka naudas. Pēc mūsdienu standartiem filma ir uzņemta par minimāliem līdzekļiem. Un visi pret to attiecās ar sapratni, sākot ar uzņemšanas grupu, kas Sašu ļoti mīl un ciena. Un tas, starp citu, talantīgiem režisoriem ir ļoti raksturīgi – viņiem vienmēr ir domubiedri. Viņi saprot, ka tas nav darbs, kas papildinās ģimenes budžetu, te ir pavisam cits entuziasms – kad tev kaut ko ļoti gribas darīt un rast sapratni no tiem, kas to skatīsies. Arī aktieri to saprata, mēs visi strādājām par mūsu minimālajām likmēm, mēs bijām Žeņas sabiedrotie. Tāpēc es domāju, ka filma tika uzņemta un montēta tik ilgi gana prozaisku iemeslu dēļ. Tas ir pirmkārt.
Otrkārt, šī filma dzima ne tikai scenārija rakstīšanas un uzņemšanas gaitā, bet arī pēc tam, kad materiāls bija uzņemts un Žeņa turpināja strādāt, pētīdams ikkatru video milimetru. Un pareizi izkārtodams filmu. Nepietiek vien uzņemt. Galvenais process ir montāža, salikšana. Un, protams, Žeņam tas prasīja daudz laika, viņš to darīja ar neticamu rūpību.
Kadrs no filmas uzņemšanas. Foto: Jānis Pipars
Es lasīju, ka filmas pirmizrāde jau notikusi Maskavas kinofestivālā…
Jā, tā bija, un es biju vienīgais no komandas, kurš varēja piedalīties – pandēmijas dēļ. Žeņa nevarēja atbraukt, tāpat kā es nevarēšu atbraukt uz Rīgu 22. oktobrī. Kopā ar mani Maskavā filmu prezentēja Kirils Razlogovs, viens no cienījamākajiem Krievijas kino ekspertiem. Tas notika kinoteātrī “Oktjabr”, un zālē ar 300 vietām pandēmijas dēļ bija 60–70 cilvēku. Kas ir zīmīgi – seansa laikā neviens nepameta zāli. Pēc seansa tika uzdoti jautājumi, es atbildēju, un tas, protams, nebija vienkārši – es taču neesmu režisors vai scenārija autors. Es esmu aktieris, es esmu instruments, ar kuru režisors nodod skatītājam to, ko vēlas. Tāpēc es necentos atbildēt Žeņas vietā, es atbildēju pats par sevi. Apmēram tāpat, kā mēs pašlaik sarunājamies ar jums.
Bet kādas bija pirmās atsauksmes, ko jums gadījās dzirdēt pēc pirmizrādes Maskavā?
Pēc filmas es runāju ar Dmitriju Bikovu, un viņš smieklīgi pajokoja. Viņš teica: “Tu esi svētais!” Bet es viņam: “Kādā ziņā?” “Tik ļoti neko nesaprast un tik kvalitāti nospēlēt!” (Abi smejas.) Tas, protams, bija joks, taču es saprotu, ko viņš kā neticami erudīts un smalks cilvēks ar to domāja.
Taču atkārtoju vēlreiz – uzņemšanas laukumā viss notika dabiski. Un manā spēlē nav nekā mākslīga. Tas bija tāds stāvoklis, līdzīgs – vai zināt kam? Ir cilvēki, kam tīk iedzert, un ikviens uz spirtoto reaģē dažādi. Kāds pēc trešās glāzītes kļūst nenormāli stulbs, kāds cits sanīkst vai gluži pretēji – kļūst agresīvs. Klasiskai krievu žūpošanai noteikti jānoslēdzas ar kautiņu… Un man ir sajūta, ka šo cilvēku uzvedība filmā ir līdzīga arī reibumam. Arī reibums mēdz būt dažāds – kā apgaismība vai it kā tu noslēdzies no ārējās pasaules. Ne velti cilvēcei piemīt interese par narkotikām. Arī tā izpaužas vēlēšanas kaut vai mazlietiņ atslēgties no īstenības eksistēt tai paralēli.
Un, protams, visi šie personāži… Viņi ir tā kā ar nobīdēm. Lūk! Tas ir ļoti precīzs vārds. Ar nobīdītu uztveri. Un vienlaikus viņi meklē sevi. Taču, ja cenšamies visu izteikt vienā vārdā, tad filma, bez šaubām, ir par vientulību.
Kadrs no filmas uzņemšanas. Foto: Alise Koort
Jūs runājāt par filmas līdzību sapņiem. Sakiet, vai jūsu paša sapņos reizēm neiekļūst fragmenti no filmām vai uzņemšanas procesa? Varbūt pat no “Klusās Gerdas”?
Sapņi ļoti savādā veidā savij īstenību ar mūsu vēlēšanos tikt ar to skaidrībā. Varu teikt, ka tāda nu ir mana dzīve, ka daudzu man ļoti tuvu draugu vairs nav. Nav Sašas Abdulova, nav Oļega Jankovska, nav Leonīda Filatova. Oļegu un Sašu es diezgan bieži redzu sapņos. Es ar viņiem sapņos sarunājos, bet reizēm pat nerunāju, mēs vienkārši esam kaut kur kopā.
Mēs šai sarunā jau pieskārāmies šai tēmai… Un arī te nav iespējams tikt skaidrībā, kas tas ir. Iespējams, tas arī ir tas savienojums ar viņiem. Lūk, šis nereālais, savādais… Tas drusku atgādina to, kas noticis dzīvē, taču vienlaikus pastāv lietas, ko nav iespējams izskaidrot. Kā viņi uzvedas, kā tu uzvedies. Šādus sapņus es saucu par pieaugušo sapņiem – arī bērniem taču rādās sapņi. Kāds sapņo par velosipēdu, kāds lido, kāds peld. Bet saskarsme sapnī ar tiem, kuru vairs nav, ir kaut kas līdzīgs tam, kas parādās arī filmā. Es domāju, ka tas ir tas, ko mēs tiecamies ja ne saprast, tad kaut vai sajust.
Taču pašas filmas jūs sapņos neredzat?
Filmas neredzu. Es varu redzēt situācijas no filmu uzņemšanas, taču tās, protams, ir izkropļotas. Vispār jau sapņi rodas tad, kad tu nomoda laikā esi ilgi par kaut ko domājis. Rezultātā arī rodas sapņi par šo tēmu. Mediķi zina, ka mūsu smadzenēm ir daudz dažādu daļu. Kad tu ēd, darbojas vieni savienojumi, kad skrien – citi, un tā tālāk. Es vispār uzskatu, ka smadzenes un cilvēka iespējas ir vēl ne līdz galam izpētīts objekts.
Man ir vēl kāds jautājums. Un, iespējams, šis jautājums ir spoileris, ko vajadzētu likt iekavās, un tomēr – kas galu galā ir Klusā Gerda?
Godīgi?
Jā.
Ja godīgi, man visinteresantāk šķiet par Kluso Gerdu šajā filmā uzskatīt gārni, kas parādās dažās ainās.
Lūk, es arī tā domāju!
Tas ir ļoti smieklīgs jautājums, jo, lai neizskatītos pēc idiota un stulba, aprobežota aktiera, es Žeņam šo jautājumu tā arī neuzdevu.
Jevgeņijs Paškēvičs sarunā ar Inesi Pudžu filmas uzņemšanas laikā
Nu tad jau gaidīsim pirmizrādi Rīgā un jaunas versijas par to, kas ir Klusā Gerda…
Es tikai gribētu piebilst, ka, protams, es ne pārāk labi pārzinu Latvijas kinematogrāfu, taču es uzskatu, ka Žeņa ir unikāls režisors ar ārkārtīgi labu skolu. Viņš ir patiess Latvijas lepnums. Godīgi.
