Psihedēliskā pieredze ar analogajiem projektoriem
Lāsma Goba
Saruna ar Ievu Balodi
Ieva Balode ir filmdare, māksliniece un arī eksperimentālā kino festivāla “Process” direktore, kura ikdienā vada analogo filmu laboratoriju Baltic Analog Lab. Šogad “Process” notiks no 18. līdz 22. augustam Nurmes alus darītavā Vagonu ielā 21 un kinoteātrī “K. Suns”. Ievu Balodi iepazinu pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles laikā (RIBOCA, 2018), kurā viņa piedalījās ar savu analogo īsfilmu “Sīzifa stāvoklis” (2018, Super 8mm). Lai arī nereti kustīgie attēli tiek saistīti ar kino, analogās projekcijas sniedz iespēju pārvērst kino pieredzi par ko vairāk nekā divdimensionālu attēlu uz ekrāna. Šo mākslas veidu vēsturiski dēvē par paplašināto kino (expanded cinema no angļu val.). Un tieši ar to Ieva, paralēli filmu veidošanai, arī nodarbojas, šāda veida pieredzes iekļaujot arī festivālā “Process”. Viens vakars no piecu dienu garā notikuma tiek atvēlēts paplašinātā kino programmai “Process Expanded”. Ar paplašinātā jeb dzīvā kino performancēm festivāls parasti tiek arī atklāts. Šoreiz festivāla iesildīšanas pasākumā 24. jūlijā Nurmes alus darītavā Baltic Analog Lab filmu skolas studentu filmu skatei sekos performance “Septiņi atmiņas grēki”, ko Ieva veidojusi kopā ar skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu.
Kā tu iepazinies ar paplašinātā kino konceptu?
Laikam pirmā reize, kad saskāros ar paplašināto kino, bija 2016. gadā, kad aizbraucu uz Film Labs Meeting Francijā – tas bija grandiozs pasākums, kas mainīja manu dzīvi. Tas bija tāds liels Eiropas projekts, kuru vadīja trīs filmu laboratorijas – no Roterdamas, Berlīnes un Francijas. Tajā laikā es meklēju jaunas iespējas, kā strādāt ar analogo kino – Latvijā nebija laboratoriju, neviens īsti neprata attīstīt kinofilmu, bet es jau biju paguvusi iepazīties ar dažādiem analogā kino pārstāvjiem no ārzemēm un gribēju turpināt šo savstarpējo saišu veidošanu. Tad es padzirdēju par šo notikumu, kurā vienuviet no visas pasaules satiekas cilvēki no dažādām filmu laboratorijām. Lai arī brīdī, kad pieteicos šim projektam, tā dalībnieku saraksts bija nokomplektēts, viņi mani paņēma, jo biju vienīgā no Baltijas valstīm, kas bija izteikusi tādu vēlmi. Baltic Analog Lab tai laikā kā biedrība vēl nepastāvēja, bijām noorganizējuši tikai vienu 8mm filmu meistardarbnīcu, un tomēr Film Labs Meeting mani uzņēma.
No rītiem bija diskusijas, lekcijas, pa dienu – dažādas meistarklases, savukārt vakaros – filmu skates. Un citās dienās bija arī šīs paplašinātā kino performances. Kad redzēju, kā var mijiedarboties ar mehānismu, ar projektoru tādā performatīvā audiovizuālā veidā, sapratu, ka šī ir lieta, kas mani ārkārtīgi uzrunā. Savā ziņā es ieraudzīju tur savu vietu. Es, protams, analogajā filmā biju ļoti nepieredzējusi – nupat tikai kā pašrocīgi biju attīstījusi savu pirmo filmiņu, man vēl nebija tādas pieredzes.
Pasākumā bija arī francūži no laboratorijas Grenoblē, kas pirmie Eiropā (1992. gadā) aizsāka filmu laboratoriju kustību. Tas bija laiks, kad sāka likvidēties komerciālās attīstīšanas laboratorijas, un viņi bija tādi panki, kas skvotos iekārtoja laboratorijas. Šis Grenobles MTK kolektīvs ir iegājis vēsturē tieši ar savām kinolentes performances – viņiem varbūt nav īpaši daudz filmu, bet ir tieši šīs performances. Cik ir nācies runāt ar kolēģiem ārzemēs, arī viņi norāda MTK kā pirmos, ko redzējuši izpildām paplašinātā kino performanci, un tā ir bijusi tāda “prātu atveroša pieredze”. Kā viņi kā mākslinieki mijiedarbojās ar gaismu, ar telpu, ar projektoru… Ka tas vairs nav kino, bet gan piedzīvojums, kurā mēs visi esam kopā telpā un laikā. Tas vairs nav par ekrānu, bet par to, kā attēls iziet ārpus ekrāna, piepildot telpu ar maģisku priekšnesumu. To es varētu salīdzināt ar kādreizējiem laterna magica šoviem – 18. gadsimtā tās bija tā saucamās iluzionistu izrādes, kas ceļoja no ciema uz ciemu. Savos priekšnesumos viņi izmantoja šo laterna magica – gāzes lampu, kas, spīdot aiz lēcas, projicē uz slaida esošu attēlu. Un ir vēsturiskas bildes, kurā redzami cilvēki, skatoties šīs projekcijas, kas tolaik bija liels brīnums. Viņi tās uztvēra par rēgiem, jo nezināja, kas ir projekcija. Tā pieredze ir tik satraucoša, mistiska un maģiska, ka man šķiet, ka paplašinātais kino turpina šo tradīciju. Tas ir par pieredzi, maņu transformēšanos šajā notikumā un vietā. Un to es sajutu, kad pirmo reizi redzēju paplašinātā kino performanci – tur ir šis mehānisms, kas liekas ļoti sarežģīts un robusts, bet mijiedarbībā ar to var projicēt neparastus attēlus. Un, iespējams, vispār nekāda fotogrāfiska attēla nav – vien gaismas un ķīmijas mijiedarbība.
Ievas Balodes un Maksima Šenteļeva performance “Hypnos” Trumses Starptautiskajā kino festivālā Norvēģijā 2020
Vai tev kā māksliniecei, kas darbojas arī paplašinātajā kino, šķiet, ka tam ir jābūt site-specific jeb konkrētai vietai radītam vizuālam mākslas darbam?
Ideālā gadījumā, jā. Man, piemēram, ir pāris performances kopā ar Maksi [Šenteļevu], kas rādītas dažādās vietās ārzemēs, tomēr telpa vienmēr būs tā, kas mainīs pašas performances būtību. Trumses kinofestivāls Norvēģijā mums pasūtīja i paplašinātā kino performanci, uzreiz piekodinot, ka notikuma vieta būs tukšs baseins. Padomājām un sapratām, ka vajadzētu taisīt kaut ko speciāli šai vietai – baseinam. Performancē tika izmantoti dažādi attēli, arī viens manis filmētais, kur redzama zem ūdens peldoša sieviete. Šajā performancē pievērsāmies sapņu tēmai, izmantojot ūdeni kā zemapziņas simbolu, apcerot Junga teorijas. Baseina vidū iekārām lielu caurspīdīgu audumu, uz kura projicējām attēlus, paši atrodoties baseinā. Tajā atradās arī skatītāji, kuri performanci varēja izbaudīt četros audio kanālos, staigājot pa visu baseinu un vērojot projekcijas no abām ekrāna pusēm.
Izklausās, ka, veidojot paplašinātā kino performances, tev ir jāspēj būt arī scenogrāfam, gaismotājam…
Nu, apmēram. Tā ir mijiedarbe ar telpu, laiku, skatītājiem un visu vidi… Protams, var izvēlēties to darīt klasiski – uz viena ekrāna, bet man šķiet, ka visinteresantākās ir tās performances, kas veido un paplašina izpratni par to, kas ir ekrāns. Tā nav vienkārša projekcija uz sienas vai uz balta ekrāna, tas var būt arī kāds cits elements, un attēls ceļo pa visu telpu.
Bet kāpēc tad “paplašinātais kino”? Ja to darītu kāds cits mākslinieks, visticamāk, šāda veida performance tiktu pieteikta kā vienkārši audiovizuāls mākslas darbs.
Terminu expanded cinema 20. gadsimta 60. gados ieviesa amerikāņu režisors Stens Vanderbīks, kas kopā ar citiem domubiedriem “ienesa” kino projektorus mākslas galerijās, pamestās noliktavās un brīvā dabā, nereti pat veidojot instalācijas no ekrāniem un vairākiem projektoriem. Angļu valodā ‘expand’ nozīmē ‘paplašināt’ – paplašināts kino un paplašināts priekšstats par to, kas ir kino… Kā mēs varam skatīties uz kino? Mēs bieži ar kolēģiem spriežam, vai šis termins – expanded cinema – ir atbilstošs mūsdienām, jo tas it kā apzīmē vienu vēsturisku posmu. Ir vēl termins ‘moving image’ jeb ‘kustīgais attēls’, ko vairāk izmanto vizuālās mākslas pasaulē. Ar to saprot visdažādākās kino un video instalācijas telpā – tas ir tāds plašāks laikmetīgās mākslas termins.
Tā ir sanācis, ka vēsturiski šis expanded cinema jeb paplašinātais kino tiek attiecināts tieši uz analogo projektoru lietojumu, bet tikpat labi to varētu arī saukt par audiovizuālu performanci vai kustīgā attēla performanci. Bet tas pēc būtības notika laikā, kad ne tikai kino režisori, bet arī citu mākslas disciplīnu pārstāvji sāka izmantot projektorus, arī televizorus un VHS kasetes, lai radītu citādu projekcijas un kustīgā attēla pieredzi – ārpus kino vai televīzijas konteksta. Tad, parādoties video, aktuālāks kļuva tieši termins ‘video art’ jeb ‘video māksla’. Savukārt vēlāk, kad mākslas kuratori un pētnieki saprata, ka joprojām tiek lietots gan video, gan analogā kino formāts, tika ieviests termins ‘moving image’, kas aptvēra visu šo kopumu. Tādējādi apzīmējumu expanded cinema sāka lietot, runājot tieši par analogo kino projektoru performancēm, projekcijām vai pat pašu filmu instalācijām telpās.
Arī filmas – tās, ko mēs skatāmies kinoteātros, – šobrīd patiesībā ir nevis filmas, bet gan video darbi, jo filma ir filma. Filma ir fotoķīmisks materiāls, uz kura fiksēts fotogrāfisks attēls ar 24 kadriem (u.c.) sekundē. Veids, kā mēs šodien lietojam vārdu ‘filma’, ir vienkārši vēsturisks mantojums, apzīmējums materiālam, kas sniedza iespēju radīt kustīgu attēlu. Pirms vēl bija izgudrots video. Savukārt termins ‘movie’, ko vairāk lieto Amerikā, nāk no vārda ‘movement’, kas nozīmē ‘kustība’, un, iespējams, precīzāk definē to, kas tad ir redzams uz ekrāna (analogi vai digitāli). Bet citādi analogajā vidē tiek lietots termins ‘film’, jo tajā reāli ir lietota filma – fotoķīmiska kinolente.
Kad tu strādā pie paplašinātā kino performances – par ko tu domā, ko tu vēlies izmantot savā darbā? Kas ir tas, kam tu pievērsies?
Tie autori, kas strādā ar paplašināto kino, nereti pat nemaz neizmanto fotogrāfisku attēlu, bet drīzāk performances laikā mijiedarbojas ar gaismu un pašu projektoru, izmanto projekcijas iespējas un mehānismus. Piemēram, mijiedarbībā var palēnināt kadra kustību, deformēt projektora staru vai liekt filmu tā, ka tā izkūst skatītāja acu priekšā. Ne vienmēr tas fotogrāfiskais attēls ir tik būtisks, bet man personīgi tas patīk. Man patīk ielikt atpazīstamu elementu. Kaut ko no mūsu fiziskās pasaules, jo katra performance ir tematiska.
Performance, kas būs mūsu atklāšanas pasākumā 24. jūlijā, balstās manā ilgstošajā interesē par atmiņu. Eksperimentālajā kino atmiņas tēma vispār ir daudz un plaši apskatīta. Psihologa Daniela Šaktera sarakstītajā grāmatā “Septiņi atmiņas grēki” uzskaitīti septiņi atmiņu veidi – kā cilvēks aizmirst un atceras. Man tas šķita ļoti fascinējoši. Radās ideja veidot performanci, kurā es šos septiņus veidus varētu izmantot kā vadlīnijas mijiedarbībai ar attēlu. Līdz ar to performancē ir septiņi paragrāfi. Darba pamatā ir vēsturiska 16mm filma par Otro pasaules karu, un tādējādi sanāk, ka viena no apakštēmām ir karš, kas arī mani interesē kā tēma – nevēlama vēsturiskā atmiņa. Kā darbojas kolektīvā atmiņa uz traumatiskām lietām. Grāmatā liela uzmanība pievērsta tieši nevēlamajām atmiņām – kā mēs tās bloķējam, kā mūsu prāts speciāli deformē vai “izdzēš kādu failu” no mūsu atmiņas. Performances sākumā es rādu to reālo filmu, kas ir Lielā Tēvijas kara propagandas materiāls, un pamazām ar katru jaunu atmiņas paragrāfu sāku deformēt attēlu. Piemēram, ir tāda atmiņa, ko Šakters sauc par nepareizo atribūciju (misattribution) – kad viena atmiņa tiek aizvietota ar citu. Šeit ieslēdzas filma, kurā redzama skrūvīšu ražošana, – tā tiek samiksēta kopā ar kara ainām paralēlajā projekcijā. Karš kā mašinizēts process. Krīzes apstākļos sabiedrība tiek skatīta kā liela mašinērija – katrs cilvēks ir kā maza skrūvīte visā lielajā mehānismā. Katrā performances daļā šie atmiņu veidi un tas, kā tie aprakstīti, tiek izmantoti kā metodes, lai apstrādātu filmu gan ķīmiski, gan mehāniski, to pārkopējot ļoti specifiskā kontaktprintēšanas ierīcē, attīstot laboratorijā, projicējot projektorā. Visu laiku pamatā ir viens un tas pats materiāls, bet katrā paragrāfā tas tiek pārveidots atbilstoši vienai konkrētai metodei no grāmatā aprakstītajiem atmiņas veidam.
Performance “Septiņi atmiņas grēki”. Pa kreisi - I.Balodes filmu cilpas, pa labi: performances instalācija Kristinehammeras mākslas muzejā Zviedrijā 2019
“Septiņi atmiņas grēki” koncertzālē “Lielais Dzintars” Liepājā, 2020 Foto: Kristaps Epners
Kāpēc, veidojot paplašinātā kino darbus, izvēlies sadarboties ar skaņu mākslinieku?
Mūzika un skaņa ir ļoti svarīga mijiedarbē ar attēlu. Mēs parasti ar Maksi satiekamies un runājam par tēmām, kas mums patīk un ko mēs gribam realizēt. Es piedāvāju savus vizuālos materiālus, savukārt viņš iepazīstina ar vīziju audio pavadījumā. Es viņam ļoti uzticos. Maksis strādā līdzīgi kā es, piemēram, izmantojot kasešu cilpas. Tur ir savs trauslums, arī skaņa uz šīm lentēm ir analoga. Mūsu sadarbība ir organiska un viegla.
Šo konkrēto performanci pirmo reizi rādījām kinofestivālā Zviedrijā – tur sapratām, ka skaņa ir pārāk intensīva. Kad uzstājāmies ar performanci Latvijā – Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” –, nolēmām lietot citus skaņas materiālus. Latvijas Valsts arhīvā glabājas mutvārdu arhīvs, kurā atrodami tūkstošiem audio ierakstu ar cilvēku stāstiem par viņu dzīvi – tur ir dažādi laika posmi un dažādas tēmas. Devos turp un izstāstīju, kas mani interesē. Tā tiku pie ierakstiem, kur latviešu karavīri stāsta par savu pieredzi Otrajā pasaules karā. Performancē Maksis apstrādā un pārveido skaņu līdzīgi manam darbam ar attēlu – domājot par konkrētu atmiņas veidu. Mums ir performances grafiskais zīmējums, pēc kura mēs vadāmies – kas ir tas, ko darām katrs ar saviem instrumentiem katrā paragrāfā. Piemēram, ja vienā paragrāfā man ir paredzēts demonstrēt filmas cilpu reversā, tad tieši tāpat rīkojas Maksis, atskaņojot to pašu audio ierakstu, tikai atpakaļgaitā. Savukārt misatribūcijas paragrāfā, kur es pievienoju jaunu attēlu, Maksis – vēl vienu skaņdarbu. To, ko daru vizuāli, viņš dara skaniski.
Man ļoti patīk, ka Maksis skaņu celiņu radīšanai izmanto arhīvus. Piemēram, otra performance Hypnos bija par miegu jeb trim miega fāzēm – tās arī veidoja performances struktūru, sadalot to trīs daļās. Maksis bija atradis vienu no populārākajiem miega ierakstiem pasaulē, kur Dions Makgregors miega REM fāzē – kad cilvēks miegā var sākt runāt – stāsta visai sakarīgus stāstus. Šis ieraksts ir fenomenāls! Izklausās, ka cilvēks pavisam normāli, ļoti mierīgā un plūstošā valodā stāsta par savu dzīvi, taču neviļus atklājas kaut kādas neloģiskas lietas, un tu klausoties sāc pie sevis domāt – vai tiešām tā notika? To bija ierakstījis kāds skaņu mākslinieks, un Maksis pamanījās šo ierakstu atrast.
Mūzika man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga, taču pati tomēr esmu vizuālās pasaules cilvēks –pasauli tveru vizuālās metaforās un tāpēc labāk uzticu skaņu kādam citam. Skaņa tomēr nav mans talants. Man ir bijuši posmi dzīvē, kad esmu ticējusi mūzikai vairāk nekā mākslai (smejas), mani interesē tas muzikālais piedzīvojums… Tas ir psihisks piedzīvojums. Klausīties koncertu un piedzīvot psihedēlisku pārdzīvojumu... Un tāpēc man laikam tik ļoti iepatikās paplašinātais kino kā mākslas veids, jo tas apvieno mūzikas un performances pieredzi ar kino, kas savukārt ir mans medijs… Un tas tomēr ir “dzīvajā”. Tā ir vienreizēja iespēja – satikties ar skatītāju un sajust to atmosfēru, kas vibrē telpā, vai arī absolūtu klusumu, jo visi ir sastinguši no pārsteiguma, vai arī kādu citu reakciju, piemēram, izbrīna saucienus vai svilpienus. Mani fascinē tieši performances sajūta.
Ieva Balode, Maksims Šenteļevs “Septiņi atmiņas grēki” koncertzālē “Lielais Dzintars” Liepājā, 2020
Vai to tu sagaidi, kad skatītāji nāk piedzīvot tavas performances – lai viņi sajūt vibrācijas?
Nu, tas ir tas, ko es varētu novēlēt! Lielākais gandarījums ir tad, kad man to izdodas sasniegt; uz to mēs tiecamies – radīt piedzīvojumu, kurā… Nu, man to patīk saukt par psihedēlisku piedzīvojumu. Līdzīgi kā Estere Urlusa (holandiešu māksliniece, kura 2019. gadā festivālā “Process” vadīja alternatīvās emulsijas meistarklasi, kā arī piedalījās Process Expanded programmā ar paplašinātā kino performanci Phasing Frames - red.) teica toreiz, kad bija Rīgā: “Nu, tā kā esmu jau vecāka un narkotikas vairs nelietoju, tad man ir jāatrod citi veidi, kā apreibināties.”
Performances “Seven Sins Of Memory” treileris, AVANT festivālā Zviedrijā on Vimeo
Titulbildē: Ieva Balode, Maksims Šenteļevs. Foto: Joakim Magnusson, AVANT festivālā Kristinehamenē, Zviedrijā, 2019
