Realitāte divarpus dimensijās
Saruna ar režisori Kristīni Vītolu par izrādi “Žažda sbitsa”
Nelielais Willa Teātris ir iekārtojies puspagraba stāvā Stabu ielā 18c. Turp jādodas caur pagalmu, tad jānokāpj pa pakāpieniem, kas izklāti ar dekoratīviem akmentiņiem, un jāieiet pa durvīm. Pirms gadiem sešiem (kad teātra te vēl nebija) viesojos šajās telpās kopā ar bērniem ķīmijas lekcijā - rotaļā, kurā bija daudz visvisādu maģisku pārvērtību, reakciju, burbulīšu un dūmu. Tāpēc izrāde “Žažda sbitsa” [Alkas piepildīties], ko redzēju turpat, labi iekļāvās tajā pašā kategorijā – burvestība no nekā. Pārvērtība no zila gaisa. Maģija no dzīves.
Kādas ir šīs maģijas sastāvdaļas? Pirmkārt, tas ir Lienas Šmukstes un Ingas Alsiņas-Lasmanes meistarīgais aktierdarbs. Izrādē viņas parādās kā divas nedaudz absurdas figūras – tērptas vīriešu uzvalkos un ar jocīgām frizūrām (meistarīgi veidotām parūkām). Otrkārt, tā ir balss, kas laiku pa laikam fonā runā krieviski, – gruzīnu filozofs Merabs Mamardašvili (1930–1990). Izrādes režisore Kristīne Vītola pati sēž pie skaņu pults un liek atskanēt viņa lekciju fragmentiem. “Mamardašvili ar publikācijām neaizrāvās un lielākā šī gruzīnu Sokrata intelektuālā mantojuma daļa ir pierakstītās un ierakstītās lekcijas.” Tā vēsta īsā izrādes anotācija. Vēl tajā ir šādi vārdi: “Gruzīnu filozofa domas, idejas, patiesības un cilvēka meklējumi ir pamatā visas izrādes kompozīcijai un nepieciešamībai būt. Šī ir visai komiska izrāde par cilvēku pasaulē, par viņa neredzamām slāpēm piepildīties, it kā inerti esot.” Aktrises teju nemaz nerunā. Ja nu vien laiku pa laikam piebilst: “garšīgi”, “smuki”, “līdz rītdienai”. Tomēr nerodas klusēšanas sajūta, viņas, piemēram, var kādu ilgāku brīdi smieties, lipīgi, teju līdz asarām. Kontakts starp viņām, komunikācija ir nepārtraukta, reizēm žestu saspēles līmenī, reizēm viņu sarunu mēs vispār nedzirdam, to pārmāc ierasts ikdienas troksnis, kāds varētu valdīt necilā kafejnīcā.
Arī es neesmu spējīgs pārstāstīt šo izrādi vārdos. Tā ir kā nespēja pārstāstīt vienu dienu savā dzīvē. Aizgāju tur, ieraudzīju to, paēdu pusdienas tur. It kā viss ir tieši tā, taču runa nav par to. Izrādei nav skaidra sižeta, vienlaikus ir skaidra sajūta, ka tai ir sākums un fināls, kas turklāt teju vai atkārto viens otru.
Sarunā ar režisori Kristīni Vītolu radās šāds tēls – “dzeja bez vārdiem”. Vai varbūt precīzāk – uz vārdu fona, jo par tiem parūpējas gruzīnu filozofa balss. Visa izrāde ir kā izlase, kurā sakopoti grodi, precīzi, reizēm patiešām komiski dzejoļi bez vārdiem. Un tomēr man radās vēlēšanās pārrunāt izrādes atspēriena punktus ar tās radītāju, režisori Kristīni Vītolu. Un tā nu mēs satikāmies un parunājām pirms kārtējās izrādes rādīšanas uz skatuves (kas nav nekādi atdalīta no skatītāju zāles) šodien, 21. martā.
Tava darbība teātrī sākās ar kostīmiem un scenogrāfiju…
Jā, es pabeidzu scenogrāfijas nodaļu Mākslas akadēmijā. Sāku strādāt teātrī kā kostīmu māksliniece, taisīju arī scenogrāfijas. Pēc tam iestājos režisoros un tad veidoju scenogrāfiju reizē ar kostīmiem jau savām izrādēm. Man patīk lūkoties uz to visu kopumā. Savā darbā balstos tieši vizuālajā domāšanā. Turklāt pēc tam – procesā uzsvars uz vizualitāti var arī pazust.
Kad tu sadarbojies ar citiem režisoriem, tev radās ideja pašai iemēģināt roku šajā jomā, jo tev viņu pieejā kaut kā pietrūka? Tu to visu redzēji citādi?
Jā, laikam jau. Kad tu strādā pie izrādes ar režisoru, tu pavadi laiku mēģinājumos un paralēli domā, kā tu pati to izdarītu, kā pati strādātu ar aktieriem. Un tā parādījās ambīcijas kļūt par režisori. Sagribējās pašai atbildēt par visu kopumā – kā māksliniekam, kurš darbojas glezniecībā un strādā patstāvīgi. Apjēgt to no visām pusēm.
Kas bija tavs pirmais darbs kā režisorei?
Mans diplomdarbs bija Agneses Rutkēvičas lugas “Ūdenspistole” iestudējums Dirty Deal Teatro, bet to sauca “Kartupeļēdāji” – no savas puses es pievienoju van Goga ēdājus. Tā bija izrāde ar absolūti brīnišķīgu aktieru kolektīvu. Taču pats pirmais darbs bija izrāde ar aktrisi Laumu Balodi “Sieviete-Dieviete” Dirty Deal Teatro. Un tas bija pirmais mēģinājums radīt izrādi bez kopējā teksta, centieni izveidot skatuves kompozīciju no fragmentiem, citātiem un impulsiem, kas nākuši no literatūras, kino, mūzikas un dzīves.
Proti, tas ir teātris bez lugas un naratīva…
Naratīvs tomēr ir, bet tas nav lineārs. Es skatos uz šāda veida izrādēm kā uz ko līdzīgu muzikālai kompozīcijai. Kā uz formu.
Kolāžu?
Nē, šis vārds nav diez ko atbilstošs. Zini, kritiķiem patīk teikt: “Tā nav izrāde, tā ir kolāža!” Tā tomēr ir izrāde. Nākas kārtīgi pastrādāt, lai atpiņķerētu savas domas un saprastu, ko tu patiešām gribi pateikt, jo sākotnēji nav dramaturģijas, un stāsts tiek sacerēts uz vietas. Tas ir visai intuitīvs darbs – tu uztaisi gabaliņu, tad tev uz to ir jāpaskatās no distances, jāsaprot, vai tas strādā vai ne. Tad nākamais gabaliņš.
Ja tava metode ir tāda, kad tu saproti, kas šis ir “fināla gabaliņš”, tālāk vairs nav jāiet?
Kad pienāk dedlains… (Abi smejas.) Principā, tu to nezini līdz pat pēdējam brīdim. Un tajās pēdējās dienās pirms pirmizrādes tu mobilizē savas smadzenes, lai visu saprastu. Tā bija arī ar šo izrādi, tieši pēdējā nedēļā viss kaut kā sakārtojās pa plauktiņiem, tukšās vietas aizpildījās.
Bet ar ko tev sākās izrāde “Žažda sbitsa”? Ar Meraba Mamardašvili lekciju?
Mamardašvili ir mans etalons – cilvēka un tādas īpašas nopietnības un dziļuma etalons. Bija periods, kad es nepārtraukti klausījos viņa lekcijas. Un jau no paša sākuma es gribēju integrēt viņa domas šajā darbā. Pamatā bija doma taisīt izrādi, balstoties uz Einšteina figūru. Taču ne biogrāfiski, bet gan mēģināt parādīt, kā cilvēks domā. Saprast, kā tas ir – parādīt pašu procesu, kad cilvēks domā. Jo, kad tas ar mums notiek, tas taču mums ir visgrūtākais darbs, un apkārtējie to neredz. Neviens neredz, kā tu domā. No Einšteina fotogrāfijām, no videomateriāliem nāca kaut kādi impulsi. Kā viņš stāv, un viņa bikses uz ceļgaliem ir izstaipījušās no ilgās sēdēšanas pie galda. Vai arī kā viņš sauļojas šortos. Bet, kad viņš domāja, tad bieži vien sēdējā krēslā istabas stūrī…
Mēs domājam nepārtraukti, taču ir brīži, kad mēs cenšamies kaut ko… apjēgt, it kā paceļamies citā domāšanas līmenī. Taču kādās darbībās tas izpaužas – tas, protams, katram ir citādi.
Visbiežāk nekādās, laikam jau. Vai arī visai parastās. Nekas īpašs.
Dažam tajā brīdī patīk staigāt, kustēties. Dažam, kā Einšteinam, sēdēt.
Jā, darba gaitā noskaidrojās, ka tas ir pilnīgi nesaprotami: kad cilvēks domā ko gudru. Un ir jāskatās uz cilvēku vispār, kā viņš eksistē.
Un galu galā visu domāšanas procesu mēs atstājām filozofa ziņā, viņa teksts uz skatuves skan it kā atsevišķi, pats par sevi. Taču sanāk, ka dažviet tas saskaras ar to, ko dara aktrises. Sākotnēji mēs uztvērām šo slāni kā sava veida audio celiņu, atmosfēru, taču laika gaitā kļuva skaidrs, ka teksta saturam ir jābūt saprotamam visiem un ir nepieciešami subtitri latviešu valodā. Patlaban tieši pie tā arī strādājam. Parasti šādos darbos es ceru izveidot vairākus slāņus, lai kāds no tiem kādam var kļūt arī neobligāts. Un ir iespējams no kāda slāņa atteikties, ja tu to neuztver. Vienlaikus ir svarīgi varēt notvert Meraba Mamardašvili domas, kaut vai fragmentāri.
Arī es neuztvēru visu, jo ieraksti, bez šaubām, ir neprofesionāli, ierakstīti ar parastu diktofonu. Taču laikam jau svarīga ir pati domāšanas intonācija. Šis audio celiņš strādā arī vienkārši kā skaņa. Kāds cilvēks fonā bez apstājas skaļi domā.
Mamardašvili lekcijas vispār ir grūti uztvert, ja uz tām nekoncentrējas pilnībā. Tāpēc pirmajā reizē tu tāpat visu nesasaistīsi un neuztversi. Taču pati intonācija man šķiet ļoti svarīga, ir svarīgi klausīties, kā viņš runā. Šīs lekcijas, domāju, galvenokārt ierakstīja viņš pats, lai pēc tam paklausītos – vai viss sanācis loģiski un tamlīdzīgi. Un es pat necentos uzlabot to kvalitāti, jo man likās, ka arī tas rada savu efektu.
Jā, piekrītu.
Tāpēc nebija mērķa iekalt galvā visu, ko viņš saka. Gribējās, lai aizķeras kaut kādi vārdi vai frāzes.
Vai tu jau no sākuma domāji, ka būs iesaistītas divas aktrises?
Jā. Process bija ilgs, sākumā mēs mēģinājām ar Lienu Šmuksti un Janu Ļisovu. Sākām, tad bija pārtraukumi – tāda pandēmijas gumijas stiepšana. Tad Jana bija aizņemta, bet atbrīvojās Inga Alsiņa-Lasmane. Un tad tuvu pandēmijas beigām vienkārši pienāca brīdis, kad bija jāliek punkts. Pirmizrāde notika pagājušā gada februāra sākumā.
Vēl man palicis prātā, ka izrādē ir daudz visa kā saistībā ar ēdienu un dzērieniem.
Principā atrašanās vieta mums ir diezgan nesaprotama. It kā šie abi varētu būt zinātnieki vai kas līdzīgs. Ir kaut kas simpātisks tajā, kad šādi iedomāti zinātnieki, profesori iet pusdienot ēdnīcā vai kafejnīcā, iet ar paplāti rokās. Cilvēks eksistē savā nodabā un tad, lai varētu dzīvot, viņš iet paēst. Tad viņš paņem pauzi no savām ļoti nopietnām darīšanām, ar kurām katru dienu nodarbojas, un aizej paēst.
Un bieži vien mēs ēdam kopā. Un arī tas ir ļoti interesants rituāls – kopīga ēdienreize. Ko cilvēki tās laikā dara, kā uzvedas.
Jā, var vienatnē neizteiksmīgi apēst picu vai arī var kulturāli papusdienot kopā ar domubiedriem vai vienkārši jaukiem ļaudīm. Varoņi parādās ar piekrāmētām paplātēm jau pašā sākumā, taču vispirms viņi it kā netrāpa šajā “kvantu realitātē” un aiziet – pakaļ garšīgiem dzērieniem. Un pie tā paša mēs atgriežamies beigās. Situācija atkārtojas, taču mazliet citādāk.
Jūs ļoti forši strādājat ar Willa Teātris telpu. Arī tā pēkšņi kļūst par kaut kā modeli…
Jā, mēs centāmies izmantot to, kas tur ir. Laimīga sagadīšanās, ka tik mazā telpā ir tik daudz durvju.
Man vispār ļoti patika jūsu izrāde. Taču es sapratu, ka nevaru precīzi pateikt, nevaru noformulēt, par ko tā ir. Tā it kā ir par visu. Bet – par ko tā ir tev?
Es nezinu. Nav tādas iekšējās nepieciešamības to aprakstīt vārdos. Mani vienmēr interesē tēma – cilvēks pasaulē, pasaules telpā, kā viņš izturas, viņa tāda kosmiska vientulība, viņam esot. Vienkārši ir interesanti pavērot. Meklēt interesanto parastajā. Citu cilvēku novērojums un sevis novērojums. Fragmenti no ļoti dažādiem stāstiem. Nav vienas domas, kas kaut ko apgalvotu.
Vienlaikus tajā ir ļoti daudz brīvības. Sen nebija gadījies redzēt šādus teātra darbus, kas vienkārši rada kaut kādu lauku. Un tu tajā ienāc, un notiek kaut kas foršs…
Ļoti patīkami dzirdēt šādu atsauksmi. Iespējams, tas tāpēc, ka realitāte ir drusku ielauzta? Man vienmēr ir interesantāk īstenību it kā salauzt. Arī laiks ir neskaidrs, un arī telpa nav pārlieku “obligāta”. Divas aktrises, ģērbušās kā vīrieši. It kā zinātnieki, bet arī it kā ne līdz galam. Man patīk tēli, kuri līdz galam nav saprotami, un tad tu vari tos piedzejot pats.
Bet ko tu domā ar īstenības salaušanu?
Teātris vispār ir laba vieta kur lauzt realitāti. Izrādes nosaukums ir “Žažda sbitsa”. Un Mamardašvili runā par to, ka eksistē kaut kāda neizprotama dzimtene, kuru cilvēks spēj un kuru ir nepieciešams kaut uz mirkli spēt sajust. Un tad rodas sajūta, ka viņš nav piederīgs šai realitātei, ka viņš ir piederīgs kādai citai pasaulei. Viņš ir it kā iekārts virs šīs pasaules, kuras nav. Arī es jūtu ko līdzīgu – reizēm vai pat bieži. To, ka tu nepiederi šim “šeit un tagad”. Ka ir kaut kas cits. Iespējams, tajā arī slēpjas šī interese lauzt īstenību.
Jo ir ļoti viegli veidot stāstu par to, ka, lūk, šis ir vīrietis, šī ir sieviete, šis ir zinātnieks, bet šis cilvēks uzvalkā – deputāts. Bet, kad tu lauz realitāti, tu vari paskatīties uz visu it kā no vairākiem leņķiem vienlaicīgi.
Kristīne Vītola. Foto: Zanda Zālīte
Bet kas ir aiz tās realitātes, kuru tu lauz?
Nezinu… aiz realitātes – nezinu, kas tur ir. Nekas? (Abi smejas.) Nekas – šī vārda labākajā nozīmē.
Bet tu taču to lauz, lai kaut ko parādītu?
Nē, tā paliek vairāk vai mazāk tāda pati, kāda bijusi – gandrīz. Vienkārši, ja realitāte ir kā papīra lapa, tad, lūk, tā izklāta – 2D, bet, kad tu to saburzi, tad sanāk jau 2,5D. No fraktālās ģeometrijas skatpunkta*.
Taču, ja mēs burzām šo lapu, tai parādās jauna dimensija – augstums. Dzīve ir diezgan plakans process. Un, ja mēs to šādi burzām, tad tajā parādās… hm… garīgums? (Abi smejas.)
Cerēsim!
Augstums – tas taču kaut kādā ziņā asociējas ar garīgumu…
Nu jā. Tu meklē kaut kādu patiesību. Man liekas svarīgi meklēt patiesību, tā ir svarīgākā cilvēka nodarbošanās. Darot šo svarīgo darbu, cilvēks varbūt var padarīt pasauli kaut mazliet labāku.
Pēc šīs izrādes ir ļoti laba sajūta – it kā būtu saelpojies skābekli. Man tā asociējas ar šo to, kas notika deviņdesmitajos, – šī šablonu laušana, nebeidzamas iespējas.
Priecājos, ja tā.
Tāpēc ka ļoti daudzās lietās, kas notiek kultūras laukā, ir plakanības, divdimensionalitātes sajūta. Paradigma kā nemainās, tā nemainās.
Es nezinu. Iespējams, tā šķiet, jo tagad jau ir pieaugušie, kuri dzimuši pēc deviņdesmitajiem. Arī man deviņdesmitie bija ļoti īpašs laiks. Tā bija mana bērnība un jaunība, un varbūt tāpēc šis laiks šķiet pats brīvākais un burvīgākais. Lai gan varbūt tas tiešām bija īpašs laiks, tāpat kā viss XX gadsimts kopumā, tas bija tāds jaudīgs. Tagad… tagad es visu laiku ceru uz drīzu Ukrainas uzvaru, un viss pārējais šķiet mazāk svarīgs. Es, tāpat kā daudzi citi, joprojām nespēju saprast, kā kaut kas tāds vispār var notikt. Tai pat laikā visas ukraiņu tautas ciešanas, tas, cik pašaizliedzīga šīs valsts, šo cilvēku cīņa ir salīdzināma ar kaut kādu antīku varoņu eposu. Starp citu, Meraba Mamardašvilli domas skan ļoti aktuāli tieši šodien un palīdz apjēgt visas šausmas, kas pasaulē notiek.
Tiem, kas grasās doties uz “Žažda sbitsa” 21. martā vai kaut kad nākotnē – ko tu viņiem teiktu? Vai ir nepieciešams kā īpaši noskaņoties, par kaut ko padomāt?
Kad mēs veidojām šo izrādi, es domāju, ka būs tikai šaurs cilvēku loks, kuram tā patiks. Vai varbūt vispār tā nevienam nepatiks. Tomēr cilvēkiem izrāde patīk, turklāt ļoti dažādiem – dažādu profesiju un vecumu cilvēkiem. Es pat biju pārsteigta. Droši vien ir arī cilvēki, kuriem tā vispār nepatīk, un arī tā ir jābūt. Un laikam jau nevajag kaut kā īpaši noskaņoties, ir vienkārši jāatnāk. Varbūt cilvēki atpazīs kādas pazīstamas situācijas – grūti teikt. Kad es lasu grāmatu, man arī patīk atpazīt savas domas, vienlaikus saprotot, ka es nekad tās neformulētu šādi. Un laikam jau daudzi arī šeit varēs ko atpazīt, ar kaut ko asociēties.
Un kāpēc tā?
Manuprāt, cilvēki principā pārlieku neatšķiras cits no cita. Tas tikai izskatās tā, ka viņi ir ļoti atšķirīgi, bet pat horoskopu avīzē var uzrakstīt tā, lai tas atbilstu vairākām zodiaka zīmēm reizē. Cilvēki atpazīst ko kopīgu un varbūt ierauga tajā sevi. Man tā šķiet.
* “Prusts mēdza salīdzināt labu stilu ar samtu. Jo samts ir tāds audums, kam ir virspuse – tāda patīkama, bet tajā pašā laikā samts sniedz arī dziļuma iespaidu. Pastāv kaut kāds samta dziļums. Un tas dziļums dažreiz paslīd garām, jo pats samts, kad mēs to glāstām, pats par sevi jau šķiet labs.” Šis Meraba Mamardašvili lekcijas fragments skan izrādē, un Kristīne to man atsūtīja kā komentāru šai vietai, kurā mēs runājam par 2,5 dimensijām.
