Kino un skaistuma vilinājums
21/03/2012
Šķiet, Māra Rāviņa ir no tām sievietēm, kurai jaunības noslēpums ir zināms. Viņa jau vairākus gadus praktizē Bikram jogu, krāso sarkanas lūpas, pētī, kā sarkanā vilinājums spēj manīt sievieti, un it visā meklē skaisto.
Tieši skaistums ir valoda, kurā runā Toronto latviešu ģimenē dzimusī kino scenāriste, režisore un producente. Pat, ja runā par izsūtījumu Sibīrijā.
1998. gadā Starptautiskajā kino festivālā “Arsenāls”, Rīgā, tika izrādīta Māras Rāviņas un latviešu režisora Jāņa Kalēja dokumentālā filma “Rīts priežu mežā” (1998), kura tālāk turpināja savu ceļu uz Monreālas Pasaules filmu festivālu. Savukārt 2008. gada “Arsenāls” priecēja latviešu auditoriju ar melnbalto drāmu “Solace / Mierinājums” (2006), kas pabijusi uz kino ekrāniem gan Kanādā, gan arī Anglijas un Ņūmeksikas filmfestivālos.
Kopš pērnā gada septembra Māra Rāviņa ir Rīgā, lai nodotos darbam pie scenārija pilnmetrāžas filmai “Siberian Story”. Savijot vienotā stāstā neskaitāmus izsūtīto atmiņu pavedienus, viņa uzdod eksistenciālus jautājumus, kuri savu aktualitāti nebūt nav zaudējuši arī šodien.
Visu mūžu darbojusies Kanādas televīzijas un kino industrijā (90. gados arī filmveidošanā Latvijā), Māra Rāviņa ir saņēmusi arī vairākkārtēju atbalstu neatkarīgā kino veidošanai gan no Kanādas padomes un Ontario Mākslas padomes, gan no Sorosa fonda. Un tomēr... nekad Kanādu nav izjutusi, kā vietu kur sastapt domubiedrus, tālab savu nākotni plāno saistīt ar vietu, kur dialogi veidojas viegli – ar Latviju.
Jūs pavisam nesen kādu laiku vadījāt Ventspils Rakstnieku mājā, kur strādājāt pie filmas scenārija. Jūs vienmēr meklējat to īpašo vidi, kurā strādāt?
Lielākoties mēs dzīvojam tādos apstākļi, kuros ideālā vide nav pieejama. Ja pirms laiciņa kāds būtu mani pavērojis Toronto, kad es ar savu datoru skraidīju pa pilsētu, lai atrastu mirklīti miera un klusuma darbam, viņš būtu kārtīgi izsmējies.
Es tikko biju atstājusi savu maizes darbu, un man beidzot bija laiks rakstīt... Es skaisti izremontēju savu dzīvojamo istabu – izkrāsoju to zelta krāsā, iekārtoju minimālisma stilā, apsēdos pie rakstāmgalda... un manu mājokli sāka drebināt tikko uzsākti būvniecības darbi pāri ielai, bet universitātes pagalmu, kurā citkārt patvēros veco koku pavēnī, piepildīja pulksteņtorņa remontdarbu trokšņi. Visa pilsēta ir kļuvusi par vienu lielu būvlaukumu, taču kaut kādā maģiskā veidā mēs katrs tiekam ar to galā, apsēžamies, pieslēdzamies un rakstām.
Visbrīnišķīgāk ir rakstīt pie dabas, kad pazūd visas tās asociācijas, kas rodas pilsētā vai mājās, kurās dzīvojam. Man patīk doties pastaigās un izvēdināt galvu, tad domas un idejas atraisās un plūst tādā nepiesārņotā veidā.
Pastāstiet, lūdzu, par scenāriju, pie kura šobrīd strādājat.
Šobrīd rakstu scenāriju pilnmetrāžas filmai “Siberian Story”, kuras pamatā ir stāsts, kas veidots no simtiem Sibīrijā izsūtīto memuāriem – gan latviešu un igauņu, gan baltkrievu un ukraiņu.
Jāsaka, ka pie šī darba es nonācu vairāk intuitīvā, ne racionālā ceļā. Kad 2008. gada “Arsenālā” tika izrādīta mana filma “Solace”, es Jāņa Rozes grāmatnīcā nejauši no plaukta paņēmu grāmatas, kurās apkopoti izsūtīto atmiņu stāsti. Mājupceļā, lidmašīnā, es sāku tās lasīt un domāju, kāpēc par šo tēmu vēl neviens vēl nav uztaisījis dramatisku spēlfilmu. Sāku šos materiālus lasīt aizvien vairāk, sāku iedziļināties, tad noliku malā, bet tad atkal no jauna pieķēros tiem klāt. Es intuitīvi jutu, ka šis ir tas pareizais darbs, kuru jāveic. Šī ir tā reize, kad darbs atrada mani un notikumi plūst dabiski.
Balstoties uz stāsta epizodisko aprakstu, Kanādas Mākslas padome (Canada Council for the Arts Established Film Artists Category) lēma man piešķirt stipendiju scenārija izstrādei. Es turpinu rakstīt un meklēju internacionālus producentus. Filma ir jātaisa kā kopražojums ar vismaz četrām valstīm. Pasākums ir liels, process ir lēns. Svarīgi ir šo filmu uzņemt Eiropā.
Vai, Jūsuprāt, vienas filmas ietvaros ir iespējams paradīt šo situāciju visā tās dramatisma amplitūdā?
Tēmu var apskatīt no tik daudziem viedokļiem, un katram, kurš taisīs darbu par to, būs savs skatījums. Tas patiesībā ir kaut kas neizsmeļams. Stāstot par Sibīriju, kāds var veidot filmu par Gulaga nometnēs ieslodzītajiem vai tiem, kurus izsūtīja uz sādžām. Es izvēlējos situāciju sādžā.
Lasot materiālus, es centos izsūkt to kolektīvā piedzīvojuma esenci un pacelt vairākus eksistenciālus jautājumus. Tā būs eksistenciāla filma, un es to mēģinu radīt tādu, lai tā būtu internacionāli saprotama.
Šajos laikos, kad cilvēki ir spiesti atstāt savas dzīvesvietas un ierasto dzīvi ekonomisku apstākļu vai dabas untumu dēļ, ir jautājumi, kas atkal kļuvuši būtiski. Vienu rītu indivīds var pamosties, un viss ir iznīcināts, viņam ir tikai koferis vai nav arī tā, un jāsāk viss no jauna. Tāpēc es uzstādu jautājumus – “kas tu esi, kad tev viss ir atņemts?”, “pie kā tu pieķeries?”, “kā tu sevi veido?”.
Filma jautās vai sniegs atbildes?
Jautās. Visi mani darbi jautā. Man pašai atbilžu nav. Atbildes jāmeklē katram sevī. Darbs ir veiksmīgs, ja skatītājs, izejot no zāles, sāk šīs atbildes sevī meklēt.
Šajos svārstīgajos laikos ir vērts par tādām lietām padomāt. Jo arī tajā laikā neviens pat iedomāties nevarēja, ka kaut kas tāds varētu notikt, taču galu galā 20 miljoni cilvēku gāja zudībā.
Vai radīt šo darbu Jūs daļēji nav motivējušas bailes par to, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties?
Manī baiļu sajūtas nav, taču bailes es izjūtu sabiedrībā. Varbūt manī šīs baiļu sajūtas nav, jo es piekopju jogu un mēģinu savā dzīvē ieviest pozitīvu enerģiju. Bet nestabilitātes sajūta manī gan ir. Pavasarī Toronto bija tāds gadījums, kad tika slēgts vesels rajons, jo kādā skolā tika atrasta nāvējošā ķīmiska viela. Protams, neviens par to negribēja runāt, taču, ja šī viela netiktu atrasta, būtu jāevakuē divdesmit kvartāli un atgriezties tajos nevarētu. Draudziņ, tu nevari atgriezties mājās, tur ir karantīna! Mēs dzīvojam tādos interesantos laikos, kad notikt var jebkas! Tā nav science fiction, tā ir realitāte.
Šajā laikā, kad dzīvojam tāda veida pasaulē, kurā vienam procentam pieder viss, bet deviņdesmit deviņiem – nekas, sistēmas sāk brukt, un mēs visi sākam just, ka kaut kas mainās... Tālab mūsu dzīvēs jāievieš vairāk cilvēcīguma, labestības un jānostiprina sava pašapziņa. Ir jātiecas pēc iekšējas stabilitātes, jo ārējo mēs nevaram kontrolēt. Es pati mēģinu neieķerties tādā baiļu enerģijā, jo tā neko nedod.
Kas ir stāsta varoņi un kāda ir viņu iekšējā pasaule?
Stāsta galvenā varone ir četrpadsmit gadus jauna meitenīte. Viņa ir mākslinieciska un zinātkāra. Grūtāk ir atrast viņas negatīvās īpašības. Grūtākais vispār šajā darbā, kad viss dramatiskais jau dabiski ir daļa no stāsta, ir atrast varoņu negatīvās īpašības, ar kurām viņi sevī cīnās. Bet dramatiskā struktūra prasa attīstību cilvēkā, mums ir jāredz, kā katrs varonis kaut ko pārvar – ne tikai ārējos apstākļus, bet kaut ko sevī. To man savos varoņos ir ļoti grūti atrast, vēl jo vairāk pusaudža vecuma meitenē, kurai vēl piemīt tas neizmērojamais jaunības spēks. Viņai jāmācās būt pacietīgākai, viņa ir spiesta būt pastāvīgāka... Bet viņas tēlu es vēl iekšēji veidoju.
Vai šīs meitenītes tēlā ir daļa no Jums?
Katrā varonī ir daļa no manis – ar visiem maniem kompleksiem... Tie, kas mani labi pazīst, momentā sapratīs, par ko ir runa.
Nav jau vērts neko radoši darīt, ja to nelaiž caur sevi. Protams, no zemapziņas laužas ārā visādi brīnumi, tad ir jāatkāpjas no darba, lai to apstrādātu.
Kādus jautājumus un tēmas Jūs līdz šim esat aizskārusi savās filmās?
Mana pēdējā īsfilma “Solace” (2006) radās nejauši – burtiski no viena kadra. Tolaik es strādāju pie zinātniskās fantastikas seriāla “Odyssey” un man daudz bija jābraukā ar smago automašīnu pa lielceļiem. Kādu ziemas vakaru, kad saule jau sāka rietēt, aiz ceļmalas nožogojuma es pamanīju tādu skaisti apledojušu kalnu, pa kura nogāzi lejup skaistā mētelī ar rokassomiņu devās kāda sieviete. Šajā satiksmes jūklī tā bija tāda sirreāla aina, un es varēju iedomāties, kā skrapst sērsnas kārta, kad katrs viņas liktais solis iestigst zem sasalušās sniega garozas. Un, šī notikuma iedvesmots, no manas zemapziņas izplūda scenārijs, kurā šī sieviete sastopas ar vīrieti, ar kuru acumirklī izjūt nepārvaramu saikni.
Šis vīrietis ir no tiem lielpilsētas puišiem, kuri dzīvo ielās, zog, un es viņus tik bieži redzu no rītiem guļam parkos vai apakšzemes metro stacijās. Es esmu novērojusi, ka šiem zēniem ir varbūt tikai divdesmit pieci gadi un daudzi no viņiem ir ļoti skaisti. Kā krituši eņģeļi. Tajā visā ir kaut kāds skaistums, kaut kāda nevainība.
Filmā, kad šis zēns redz ejam šo sievieti pa nogāzi, viņš mēģina to aplaupīt, taču nespēj viņai neko nodarīt. Momentā, kad viņi cīnās, viņi viens otrā pamana sevis atspoguļojumu... Stāsts ir par to, kā divi cilvēki īsā acumirklī atpazīst, kas viņus saista, un rodas tāds intensīvs un īsts kontakts, un viņi riskē pavadīt mazliet laiciņa kopā.
Man tas dzīvē ļoti patīk, kad viens mazs pieskāriens, kontakts, viens acumirklis var izmainīt visu dzīvi.
Visos savos darbos es vēršu uzmanību varmācībai – jebkurā tās formā, un atpestījumam (angliski – grace). Svarīgi, ka varmācība ir jālīdzsvaro ar atpestījumu, ar kaut ko cilvēcīgu. Es tiešām ticu, ka vienalga, cik skaudri būtu apstākļi, ja mēs ļaujamies – vienmēr nāk atpestījums – kaut kas, kas liecina par kaut ko skaistu, mīļu un cilvēcīgu. Jo viens nevar eksistēt bez otra, proti, labestība, skaistums bez tumšām lietām. Un katrā no mums ir tumšās īpašības, pat ja mēs tās nerealizējam. Mani tas interesē, es to turpināšu pētīt un tas vienmēr izcelsies manos darbos.
Arī Sibīrijas scenārijā ir svarīgi līdzsvarot brutālo ar cilvēcīgo. Pat visšausmīgākajā dzīves brīdi, kad cilvēks ir piespiests pie zemes, viņš var atvērt acis un ieraudzīt skaisti ziedošu pļavu, un līdzīgas lietas ir spējušas izglābt jo daudzus likteņus.
Kad es šo darbu rakstu, es cenšos visiem tēliem pieiet, paraugoties uz tiem, kā uz cilvēkiem, kurus nedrīkstu nosodīt. Pat tajos varoņos ar vistumšākajām gara izpausmēm ir būtiski atrast to cilvēcīgo.
Savukārt šovasar es ceru realizēt filmiņu “Invitation to Red”, kuru veidoju kopā ar Maskavas kino kompāniju Meta Fora Films. Runa ir par pavisam citu enerģijas izpausmes veidu, un filma kontrastē ar to, ko es ierasti daru. Stāsts ir par to, kā sarkanā krāsa vilina sievieti, un, ļaujoties šim vilinājumam, viņa lēnām sāk atplaukt savā seksualitātē un esībā.
Man reiz bija gadījums, kad ieraudzīju skatlogā skaistus, lielus, skulpturālus zābakus, kuri mani burtiski nelika mierā vairākas dienas, līdz es tos nopirku. Un tik tiešām, kad es tos nopirku – tik daudz kas izmainījās! Cilvēki sāka citādāk pret mani izturēties, un es pati – citādāk uzvesties! Es par sevi atklāju daudz interesantu lietu.
Savā tīmekļa vietnē subversivebeauty.com Jūs daudz runājat par skaistumu. Pastāstiet vairāk par skaisto Jūsu dzīvē un darbos.
Skaistums jebkādā formā ir tas, kas dod līdzsvaru visam, kas nomāc un sagrauj. Lai gan arī graujošais var būt skaists.
Skaistums ir kaut kas tāds, kas iedarbojas uz emocijām un izraisa patīkamas sajūtas, pārsteidz, žilbina...
Kāds mākslas kritiķis savā grāmatā par skaistumu min, ka skaistums ir radikālākā kustība mākslā. Karavadžo savas gleznas ar eņģeļiem un kailiem vīriešiem eksponēja baznīcās un sākotnēji izraisīja šoku, tālab autors Karavadžo gleznas salīdzina ar Mepltorpa fotogrāfijām, kurās ir apžilbinošs skaistums, bet vienlaicīgi arī provokācija. Es nekā nezinu par teorijām, par postmodernismu (par postmodernismu saprotu tikai tik daudz, ka tas ir dažādu stilu mudžeklis, kas necieš skaistumu vai vismaz... vārdu “skaistums”). Bet zinu to, ka skaistums ir ārkārtīgi svarīgs un radikāls.
Man bieži pārmet, ka mani darbi ir pārāk skaisti, it kā tie būtu ar tādu kā neaizskaramības oreolu. Taču es apzināti tos tādus neveidoju, vienkārši skaistumu es visur pamanu. Ievēroju, cik skaisti gaisma iespīd logā, pamanu kādu līniju sienā... un visu laiku ģībstu.
Ventspilī es ļoti daudz fotografēju vecas ēkas, sagruvušas mājas, sienu faktūras, vecu sienas krāsojumu, leņķus, jumtus, dubļu jūras lieveņu priekšā... Jo visur pamanīju to skaisto! Es visā to saredzu, un cilvēki jau par mani smejas...
Ja, nu, “Sibīrijas stāsts” sanāk par skaistu?
Manuprāt, skaistumam tur ir jābūt! Piemēram, filmā “Slumdog Millionaire” (2008) ir daudz brutalitātes, taču cik tā ir fantastiski uzņemta! Vai, piemēram, filma “White Material” (2009) ar burvīgo Izabellu Ipēru galvenajā lomā, kura nevēlas atdot savas mājas, savu kafijas plantāciju Dienvidāfrikā – tā ir intensīvi brutāla filma, taču uzņemta tik skaisti – zelta krāsās...
Domāju, tādu līdzsvaru vajag arī “Sibīrijas stāstā”.
Pastāstiet, lūdzu, arī par savu aizraušanos ar fotogrāfiju.
Es aizvien fotografēju ar savu veco Nikon un analogo fotofilmiņu, un fotografēju es nemitīgi! Man patīk doties pastaigās un pēc izjūtas tvert mirkļus. Es vienmēr sevi pārsteidzu. Šķiet, es vienmēr fotografēšu, jo man ir svarīgi radoši izpausties. Man tas vienkārši ir jādara, un to arī vienmēr ir vieglāk izdarīt paralēli visam citam, turklāt nav jāgaida uz filmu atbalsta fondiem utt.
Līdzās “Invitation to Red” filmas projektam, es aicinu savas draudzenes piedalīties tādā kā foto projektā – portretu sērijās, kurās tiek atklāts kaislīgais katrā sievietē – attiecībās ar sarkanu audumu. Man ir viens brīnišķīgs sarkans audums, un fotogrāfijā katra sieviete pati izvēlas savas attiecības ar šo audumu. To es daru paralēli, jo, gaidot fondu naudu, – var aizmigt...
Kāda šobrīd ir filmu atbalsta politika Kanādā?
Diemžēl, Kanāda vairāk orientējas uz komercionālo kino, vairāk meklē vienkāršotus stāstus. Taču man šķiet, ka šai virzienā viņi nedaudz maldās, jo ne līdz galam izprot publiku. Kanādas auditorija ir gatava daudz dziļākiem, alternatīvākiem un interesantākiem kino darbiem. Tāpat Kanāda kā visa pasaule ir apsēsta ar realitātes šoviem. Gan jau tas beigsies, un nāks vietā labi dramatiskie seriāli. Starp citu, amerikāņu kabeļtelevīzijas tīkls HBO šobrīd ražo lieliskus seriālus, arī briti rada lielisku televīziju.
Bet, runājot par Kanādas kino subsīdijām – paldies, Dievam, vēl pastāv mākslas stipendiju fondi (Toronto Arts Council, Ontario Arts Council), kuri gan nedod milzu summas, taču ļauj darboties un veidot mazāka budžeta filmas, turklāt nauda nav jāatmaksā.
Kvebekā ir ļoti veiksmīga kino industrija, viņi ļoti cieši sadarbojas ar Franciju, bet naudu novirza tikai savējiem – tieši Kvebekā dzimušajiem māksliniekiem. Savukārt Kanādas rietumkrastā un austrumkrastā ar kino industriju jau ir švakāk.
No Latvijas gan nav īstais brīdis prasīt naudu, es ļoti labi saprotu situāciju, kad šīs naudas nav, un tāpēc nevēlos smelties no Latvijas podiem, ja bez tā var iztikt.
Kāds ir jūsu plāns saistībā ar Latviju?
Man Rīga ir ļoti mīļa. Cilvēki domā, ka esmu naiva šajā ziņā, bet kaut kas mani Rīgā uzrunā. Vienkārši šeit pastaigājoties, es iegūstu līdzsvaru un jūtos iemīlējusies. Man ir love affair ar Rīgu. Tās ir kaut kādas attiecības starp to, kas esmu, un pilsētai piemītošo enerģiju.
Man gribas pārvākties uz Eiropu, vislabāk uz Latviju, jo es skaidri zinu, ka veids, kādā es uztveru pasauli, kā es izjūtu lietas – to Kanādā neviens nesaprot. Šeit eksistē sapratne citādā līmenī, un es ar cilvēkiem saprotos viegli, man nav vajadzības visu izskaidrot.
Kanādā daudz kas ir ļoti virspusējs, lai gan tur man ir daudz tuvu draugu, kopumā veids, kādā es uztveru pasauli, kādā es orientējos, nesakrīt ar pilsētu, kurā es esmu pavadījusi tik daudz laika. Protams, es novērtēju visu pozitīvo un labo, bet man ir laiks doties prom. Tur viss ir izdarīts, izdzīvots un izsmelts. Tas ir tāpat kā attiecībās – vienrīt pamosties un saproti, ka viss ir beidzies. Man ir jādzīvo Eiropā, kur man veidojas svaigs dialogs. Varētu jau dzīvot arī Monreālā, iemācīties tekoši franču valodu, bet iekļauties viņu slēgtajā, pašpietiekamajā sabiedrībā būtu ļoti grūti...
Ko Jūs vēl vēlētos realizēt savā radošajā darbībā? Varbūt ir kādas konceptuālas idejas?
Bieži, staigājot pa pilsētām un dažādām vidēm, man galvā nāk tēli. Piemēram, tādas trakas lietas, kā baseins pilsētas vidū, kas piepildīts ar pienu, un uz tā tiek projicētas filmas. Mani interesē idejas, kā varētu kino ieviest vidē, veidot kino instalācijas, bet poētiskākā veidā, nekā to dara reklāma.
Pašportrets. Māra Rāviņa
