Videokamerizrāde
16/04/2012
Foto:
10. aprīlī Latvijas Nacionālajā teātrī notika pirmizrāde iestudējumam “Voiceks”, ko veidojis Maskavas režisors Kirils Serebreņņikovs. Šis ir viņa otrais iestudējums Nacionālajā teātrī – pirmās bija “Mirušās dvēseles”, ko ļoti pozitīvi uztvēra gan kritiķi, gan publika. Šoreiz izrāde, kas piesātināta ar multimediju izteiksmes līdzekļiem, videokamerām un ekrāniem, jāteic, orientēta uz daudz jaunāku un pie modernām tehnoloģijām vairāk pieradušu auditoriju. Šādā izpratnē iestudējums ir skaidrs signāls, ka Nacionālais teātris pēdējā laikā tiecas būt uzsvērti mūsdienīgs. Vismaz – no formas viedokļa.
Kirils Serebreņņikovs stāsta par “Voiceku” nedēļu pirms pirmizrādes preses konferencē 3. aprīlī
Saturiski “Voiceks” jau sen ir kļuvis par klasiku. Šo stāstu 24 gadus vecais vācu dramaturgs Georgs Bīhners ņēmis no dzīves – 1824. gada 27. augustā Leipcigā tika publiski sodīts ar nāvi bijušais zaldāts Johans Kristians Voiceks, kas greizsirdības lēkmē nogalinājis savu mīļāko. Tolaik presē izvērtās polemika – cik lielā mērā viņš pats ir vainojams nodarītajā, cik uz to spieduši “mazā cilvēka” dzīves apstākļi. Bīhneram Voiceks (uzvārdu galvenais varonis aizguvis no sava prototipa) ir bārddzinis, Antifigaro, vides un apstākļu upuris, ar kuru psiholoģiskus eksperimentus veic vietējais ārsts. Draudzene viņu krāpj, augstākstāvošie ienīst, un kādā brīdī pacietības kauss plūst pāri, un atriebības straume paņem to, kas ir vistuvāk...
Bīhners nepabeidza “Voiceku”. Iesāktais manuskripts nogulēja arhīvā vairāk nekā 40 gadus, un arī turpmākais lugas liktenis nebija viegls – pārāk sarežģītais, “neērtais” un bībelisku alūziju pārpilnais materiāls atbaidīja izdevējus un teātrus. Tomēr 20. gadsimta 20. gados pēc “Voiceka” motīviem tiek radīta un uzvesta opera, bet 1978. gadā iznāca Vernera Hercoga filma ar Klausu Kinski titullomā.
Kirils Serebreņņikovs darbību pārceļ uz mūsdienām. Voiceks ir palīgstrādnieks mākslas galerijā, telpā ar baltām sienām un biroju augšstāvā. Šis Voiceks tāpat kā iepriekš ir eksperimentu objekts, un viņa dzīve apkārtējiem ir vien līdzeklis savu mērķu sasniegšanai. Izrādes telpa ir maksimāli vizualizēta, dažbrīd pat šķiet, ka darbības attīstībai nav vajadzīgi vārdi – kā savdabīgā agrā vācu ekspresionisma kinodrāmā. Varbūt līdzīgi varētu izskatīties iestudējums, ko būtu uzvedis kāds no vācu ekspresionisma kino dižgariem, ja viņa rīcībā nonāktu lērums dažāda kalibra videokameru un pultsiekārtu.
Par “jauno mediju” lomu “Voicekā” sarunājamies ar tā režisoru Kirilu Serebreņņikovu, kurš gan tajā nesaskata neko principiāli jaunu:
- Video teātrī tiek izmantots ļoti aktīvi. Pirmais to sāka darīt Franks Kastorfs, un, pateicoties viņam, šis paņēmiens izplatījās ne tikai vācu teātrī, bet visā pasaulē. Šodien video ir ierasts izteiksmes līdzeklis, tikpat pašsaprotams kā melnās kulises vai sofites. Vienkārši katrs režisors to izmanto pēc sava prāta.
Bet jums video ir gandrīz vai izrādes pamatā. Tas nav tikai viens no paņēmieniem...
Patiesībā tas radās no tā, ka mūsdienu māksla ļoti aktīvi izmanto video, jo cilvēka vērošana – tāda pastiprināta – iekļaujas video paradigmā.
Bet ekrānu un video mūsu ikdienā tāpat ir pārpārēm. Varētu šķist, ka uz teātri ejam pēc kaut kā cita.
No vienas puses – jā. Bet, kad jūs sēžat astotajā rindā, jūs vēl kaut ko redzat, bet, kad atrodaties divdesmit astotajā, notiekošais uz skatuves jau atgādina kaut ko... no skudru dzīves. Ekrāns tomēr ļauj saskatīt aktierspēles nianses. Tādēļ es nekā slikta šajā gadījumā neredzu, jo viss ir organiski. Es video kopumā nemaz neizmantoju tik bieži, to daru tad, kad jāpanāk, lai aktieris darbotos teātrim netipiskā veidā. Jo parasti noteicoša ir teātra specifika – aktierim ir jāspēj savu enerģiju un spēli pasniegt tā, lai to sajustu skatītāji pat pēdējā rindā parterā vai balkonā – tādēļ tiek izmantoti īpaši psihofiziskie paņēmieni. Noteikta mīmika, skaņas artikulēšanas maniere, noteikts enerģētiskās plūsmas pastiprināšanas veids. Un, ja mēs gribam no šīs specifikas izvairīties, ja gribam, lai aktieris “nepārcenstos” un būtu minimālistisks un dokumentāls tajā, ko dara, viņam palīgā nāk tehnika: mikrofons un kamera.
Šī izrāde ir tik ļoti vizuāli un muzikāli piesātināta (te, protams, jāuzteic lieliskais komponista un mūziķa Jēkaba Nīmaņa darbs), ka neviļus rodas jautājums – varbūt aktieri vispār varēja iztikt bez teksta?
Uzskatu, ka labs teātris ir tāds, kas principā saprotams bez vārdiem. Ja, teiksim, cilvēki, kas nezina latviešu valodu, atnāks un sapratīs, par ko ir izrāde, – pat bez tulkojuma –, tad es būšu trāpījis desmitniekā.
Kuri mūsdienu vizuālās mākslas autori varēja ietekmēt vai ir ietekmējuši izrādes veidošanu?
Patiesībā šeit ir daudz pat ļoti tiešu citātu, sākot ar Dišāna pisuāru (“Fountain”, 1917). Tas man ir jau asinīs, tālab pat nedomāju: šis ņemts no turienes, tas – no citurienes. Jāteic, man pēdējā laikā tuvs bija Mikelandželo Pistoleto.
Kālab jūs nolēmāt pārcelt lugas darbību uz galeriju?
Tādēļ, ka jautājums – kas ir cilvēks, un ko ar viņu darīt – aktīvi tiek izskatīts tieši mūsdienu mākslas diskursā. Un vispār šis diskurss ļoti aktīvi izmanto cilvēku un viņa “sastāvdaļas” kā izteiksmes līdzekļus, kā interpretācijas un arī provokāciju objektu. Tālab galerija man šķita dabiski piemērota. Bija jāatrod vide, kas neatgrūstu materiālu. Un šajā gadījumā tas viss kaut kā uzreiz saderēja.
Man interesanti likās arī tas, kā izrāde, dzīvā darbība, finālā pārvēršas pabeigtā vizuālā ainā, statiskā attēlā, kurā Voiceks ir iezīmēts kā vienkārši vēl viens tā elements. Un to var saprast ļoti dažādi. Dzīve, tagadne, kas pārtop pagātnē, notikums, kas pārvēršas par vēsturi un mākslu... Šis fināls jums jau sākotnēji pašam bija skaidrs?
Nē, līdz tam nonācu darba gaitā. Bet jēgas daudznozīmība... Protams, gribētos, lai tā arī būtu. Teātrim tieši tā arī jāstrādā.
Atgriežoties pie sižeta... Kāda varētu būt mūsdienu “mazā cilvēka” saprātīgas izdzīvošanas stratēģija? Kā šodienas Voicekam rīkoties, lai ar viņu nemanipulētu? Vai tas maz ir iespējams?
Tur jau tā lieta: sanāk, ka nav iespējams! Ārprāts! (Nopūšas.)
Par to arī ir izrāde.
Nu, jā, – par to, ka citu variantu nav. Un arī par to, kā apziņa kļūst par šahīdu, ja to iztraucē un provocē. Un tad sākas gan pašiznīcināšanās, gan ārēja postīšana.
Visu scenogrāfiju un tērpus izdomājāt pats. Vai jūs tā parasti strādājat?
Jā. Vienkārši redzu kaut kādas bildītes...
