21. gadsimta trubadūrs
12/06/2011
Iespējams, režisors Mārtiņš Grauds ir vaininieks pie modes īsfilmu žanra invāzijas iedīgļa Latvijā – šogad Latvijas Mākslas akadēmijas Modes nodaļas diplomandu skates izpaliek, to vietā stājas jauno dizaineru kolekciju prezentācija video kompilācijas formātā ar nosaukumu “Palāta: 3P 2011”.
Pērn Mārtiņa Grauda un modes mākslinieces Ketas Gūtmanes modes īsfilma ar nosaukumu “Lust Lust” guva atzinību Parīzes modes īsfilmu festivālā A Shaded View On Fashion Film (ASVOFF) un tika iekļauta desmit labāko modes īsfilmu izlasē, kura apceļo festivālus visā pasaulē, savukārt šīgada maijā filmu kompilācija tika demonstrēta īpašā programmā Kannu kinofestivāla ietvaros.
Un kā gan citādi varēja būt!? Mārtiņš Grauds ciena darbus, kuri, runājot savā nacionālajā valodā, ir saprotami arī ārpus valstu robežām. Arī citātus no iemīļotākajām filmām režisors klusi ieslēpis modes īsfilmā, bet kā kino režijas favorītus viņš min Leo Karaku, Džimu Džārmušu, Milošu Formanu un Roju Andersonu.
Režisors uzskata, ka modes īsfilmu žanram ir nākotne, turpina sadarbību ar Ketu Gūtmani, taču paralēli strādā pie foto projekta “Kapusvētki” grāmatas formātā, kas dienas gaismu ieraudzīs šīgada nogalē.
Mārtiņš Grauds arī kapusvētku svinētāju tēlos iemanījies saskatīt unikālus modes šedevrus, savukārt kapu soliņu sejas, viņaprāt, lieliski attēlo cilvēku raksturus. Viņš atzīst, ka reti kur pasaulē piemiņas diena aizgājējiem kļuvusi par nozīmīgiem svētkiem dzīvajiem, un turpina fiksēt dzīves pašas radītos traģiskos un komiskos scenārijus.
Vai modes īsfilmu žanrs ir pazīstams tikai festivāla ASVOFF kontekstā, vai tam ir dziļākas un plašākas attīstības saknes?
Patiesībā pats par modes īsfilmām uzzināju tikai tad, kad man piedāvāja veidot darbu šajā žanrā. Domāju, ka filmu vēsturē ir bijuši gadījumi, kad tērps tiek īpaši izcelts, tie pārsvarā ir videoārti, kolekciju fiksēšana, filmējot skates. Ja nemaldos, Karls Lāgerfelds ko tādu ir darījis. Taču, sākot domāt par to, kas tad ir šis žanrs – modes īsfilma, mēs ar modes mākslinieci Ketu Gūtmani mēģinājām paši uztaustīt definējumu, definēt to sev.
Vai no ASVOFF puses netika dots nekāds uzstādījums?
Divi vārdi – “modes īsfilma”.
Varbūt Jūs varētu sniegt īsu filmas “Lust Lust” tapšanas procesa un notikumu gaitas un retrospekciju?
Kad satikāmies ar Ketu, sapratām, ka gribam strādāt kopā. Sākām mētāt idejas – es atnācu ar savu kaudzīti, Keta ar savu. Viņas koncepcijas pamatā bija apkārtējo priekšmetu transformācija tērpos – sapratu, ka šoreiz man savas idejas jāatliek malā.
Nākamajā etapā sākām domāt tērpus, modeļus, kas tos valkās, un vidi, kurā norisēs darbība. Izdomājām astoņus, deviņus tērpus un spriedām, kā tos apvienot un ielikt stāstā. Man diezgan ātri kļuva skaidrs, kā to izstāstīt tieši caur stāstu – nevis caur kustīgām fotogrāfijām. Jo, grozies kā gribi – stāsts cilvēkiem vienmēr ir interesants. Tajā brīdī pieslēdzās dramaturgs Ivo Briedis. Mēs atradām taksista tēlu, kas savieno kopā šos dažādos tērpus, situācijas un vides. Noreducējāmies līdz četriem tērpiem un sākām darbu pie kastinga un lokāciju meklēšanas.
Pateicoties draudzībai ar brāļiem Mārtiņu un Kārli Dambergiem, varējām filmēt Kuldīgā. Kuldīgā paveicās arī ar pretimnākošiem cilvēkiem – gan domē, gan vietējā teātra grupā.
Kad filma bija gatava, izrādījās, ka esam trāpījuši ābolītī! Pēc konkursa [t/c Domina rīkotais īsfilmu konkurss “Fashion is Passion”, kurā 2009. gadā M. Grauda un K. Gūtmanes modes īsfilma ieguva uzvaru starp vairāk kā 60 iesūtītajiem scenārijiem un 5 atlasītajiem darbiem, kuriem tika piešķirts realizācijas finansējums – A. Č.] Diāna Pernē [Diane Pernet – franču modes žurnāliste un modes filmu festivāla ASVOFF patronese, “Fashion is Passion” 2009. gada žūrijas goda locekle – A. Č.] ierosināja šo filmu rādīt viņas iedibinātajā Trešajā modes īsfilmu festivālā Francijā – ASVOFF.
Festivāla noteikumi paredz, ka īsfilmai jābūt 5 minūtes garai – mūsu filma sākotnēji ilga 10 minūtes. Izveidotā īsā versija, starp citu, man pašam patīk daudz labāk, tajā izdevās izvairīties no liekvārdības, viss kļuva kompakts – īss un koncentrēts vēstījums bez neviena lieka kadra. Šī piecminūte ieguva festivāla Grand Prix, savukārt Aigars Stirna, veiksmīgs atradums galvenajai lomai, tango deju pasniedzējs, ieguva atzinību kā labākais vīriešu lomas atveidotājs.
Tā kā Diāna Pernē mēģina caursist šo žanru kā vērā ņemamu un nozīmīgu kino artefaktu, tika izveidota kompilācija, kas sastāv no desmit īsfilmām. Šī kompilācija kopš pagājušā gada ceļo pa pasauli – ir bijusi Japānā, Lielbritānijā, Polijā, Gruzijā un citur. Diāna stāsta, ka “Lust Lust” tiek labi uzņemta.
Kā Jūs vērtējat citu festivāla dalībnieku veikumu? Kas bija “Lust Lust” veiksmes atslēga?
Tāda lineāra stāsta, kāds ir “Lust Lust”, citos darbos nav. Ļoti iespējams tāpēc, ka modes mākslinieki citās īsfilmās sadarbojušies ar video māksliniekiem, ar fotogrāfiem, un saskatāms niķis tērpu rādīt skaisti. Savukārt “Lust Lust” veiksmes formula slēpjas tajā, ka tā ir un paliek īsfilma ar lielu pietāti pret kostīmu. Kostīms ir galvenajā lomā, taču tas netiek uzsvērts.
Modes cilvēkiem patīk šis stāsts un tradicionālās filmas formāts, kurā uzmanība tērpam liela, bet tajā pat laikā diskrēta. Ar pirkstu acī nekas netiek bakstīts, kaut arī piecās minūtēs tiek parādīti četri tērpi.
Ja es piedalītos, piemēram, grima festivālā, arī tad es mēģinātu stāstīt stāstu. Taču tad tas būtu šausmu stāsts, kurā grimam ir iespējas izpausties. Sāsts ar rētām un asinīm – iespējams kādā klaunu vidē. Visa uzmanība būtu vērsta uz grimu, aizvien paliekot naratīva robežās. Ja tas būtu pirotehnikas festivāls, tad tā iespējams būtu kāda kara aina, ar sprāgstošām automašīnām un citiem feierverkiem.
“Lust Lust” gadījumā modes māksliniece ir strādājusi tieši ar kino režisoru, un sadarbība ir bijusi veiksmīga. Kas ir šīs sadarbības veiksmes atslēga? Vai tas, ka sastapušies tieši šo divu profesiju pārstāvji, vai tas, ka tie ir tieši Keta Gūtmane un Mārtiņš Grauds?
Grūti spriest, kā būtu citā kombinācijā, citās attiecībās… Taču zvaigznes vienmēr nostājas pareizi. Mēs ar Ketu satikāmies jau pirms filmas projekta, tikām runājuši un burkšķējuši par paviršībām – attiecīgi katrs savā jomā. Nospriedām, ka ja nu mēs kaut ko taisītu, tas gan būtu kaut kas tāāāds…!!! Un nāca piedāvājums. Ja zvaigžņu stāvoklis turpinās būt labvēlīgs, sadarbība turpināsies arī nākotnē.
Kāds ir nākotnes sadarbības plāns?
Plāns ir jau no pagājušā gada. Domājam par “Lust Lust” turpinājumu. Visdrīzāk nosaukums gan būs cits, bet tērpu koncepts līdzīgs. Protams, mēģināsim latiņu celt augstāk, un redzēsim, kas izdosies.
Kādas ir Jūsu paša attiecības ar modi?
Es par modi, nu... – neinteresējos. Taču jau kopš pusaudža gadiem es pievēršu uzmanību tam, ko velku. Man ir savs stils attiecībā pret to, ko es meklēju apģērbā, apavos. Lielos vilcienos man ir skaidrs, kas man patīk, un pie tā mēģinu pieturēties.
Vai Jums ir izprotamas modes kaislības?
Man ir izprotama kaislības pret tērpu, kostīmu uz skatuves. Bet tāda akla sekošana modes aktualitātēm man šķiet nedaudz smieklīga. Nē, man tā nav izprotama. Protams, kaut kādā veidā, vairāk vai mazāk esam atkarīgi no modes tendencēm, pat ja vēlamies ģērbties vienkārši.
Man ir fantastiska iespēja būt pazīstamam ar dažiem modes dizaineriem, līdz ar to atsevišķus apģērbus es pasūtu pie viņiem, un varu būt neatkarīgs no tā, kas atrodas veikalu plauktos.
Taču, lai izveidotu šo īsfilmu, Jums ir bijis jāiejūtas dizaineru avangarda ārprātā… Vai lielākā mērā tomēr esat viņus kariķējis?
Iespējams, es viņus kariķēju, bet es kariķēju arī sevi. Arī man ir kaut kas no tā taksista. Jau pašā filmas sākumā taksists tiek pieteikts kā cilvēks, kurš rūpējas par sevi, pat par to, kāda izskatās viņa automašīna, taču par pārsteigumu sev – viņš satiekas ar vēl lielākiem "maniakiem". Šīs pieredzes dēļ viņš ir spiests paskatīties uz sevi citām acīm. Vai šī kariķēšana, vai smīns par atkarību no modes nolasās – man grūti spriest. Taču reizē kaislība uz tērpu ir arī gana simpātiska - kā jebkura kaislība. Bet stāsts ir plašāks – ne tikai par tērpu, par ikvienu aizraušanos...
Tā kā filma ceļo pa pasauli, varbūt esat saskatījis atšķirības starp to, kā filmu uztver Latvijā un citur pasaulē?
Kā jau ar visām lietām, ja kāds latviešu veikums tiek ievērots un novērtēts ārpus Latvijas robežām, tad latvieši uz to sāk skatīties citādāk.
Žanrs ir jauns, arī mūsu ekonomiskās situācijas dēļ – labu stāstu un filmu nav daudz, tāpēc, domāju, vērtējums ir neviennozīmīgs. Jo ir pagrūti runāt par modi laikā, kad ir tā, kā ir.
Vai, Jūsuprāt, tālākā nākotnē situācija varētu mainīties, izpratne par modi, par modes īsfilmām – izveidoties?
Latvijas Mākslas akadēmijā ir pieci kursi ar modes studentiem, kuri katru gadu akadēmiju absolvē un turpina strādāt. Aigars Bikše, Mākslas akadēmijas Modes nodaļas vadītājs, šogad mani ir uzaicinājis pārraudzīt modistu video darbus. Šis gads modes nodaļas beidzējiem būs citādāks kā iepriekšējie – nebūs ierastās akadēmijas skates, modes studenti diplomdarbus iemūžinās nelielos video. Šobrīd nodoti ir divdesmit pieci darbi, tagad priekšā stāv saldskābais montāžas process. Zīmīgi un interesanti, ka šis viss ir aizsācies ar modes īsfilmu konkursu.
Iespējams, nākamgad pasniegšu modes īsfilmu lekciju, tā kā perspektīva rādās interesanta.
Vai iespējams, ka līdzās modes un stila fotogrāfijām varētu attīstīties modes un stila īsfilmas kā veids, kādā modes mākslinieki sevi reprezentētu?
Kāpēc ne!? Te gan ir jautājums par mediju, kur to varēs skatīt. Ja tas būs internets, tad uzreiz jādomā, kā nodrošināties pret ideju zagšanu – lai gan nav jau slikti, ka notiek šī “domu apmaiņa”.
Šis kompaktais formāts var parādīties ne tikai internetā – mums ir telefoni, iPad, un žanrs ir piemērots mazām, portatīvām ierīcēm.
Galu galā – tas ir daudz atraktīvāks veids, kā paradīt kolekciju – nevis kā safilmētu skati, bet kā darbu ar stāstu. Es viennozīmīgi šim žanram redzu nākotni. Ja jau reiz ASVOFF kompilācijas parādei bija iespēja izsist vietu arī Kannu festivālā…
Un kā ir ar lielo kino? Kā ir ar Jūsu stāstu un kino valodas meklējumiem?
Kamēr pastāvēs cilvēce, cilvēki viens otram stāstīs stāstus. Forma var mainīties, bet stāsti paliks – vienmēr cilvēki iemīlēsies un cietīs… To, kas jau būs izstāstīts pirms trīsdesmit gadiem, prasīsies izstāstīt kā citādāk arī šodien.
Interesanti noskatīties Kannu festivāla uzvarētāja Terensa Malika jaunāko veikumu, kurā viņš apvieno divas stāsta līnijas: ir lielais loks un mazais loks, kuri savienojas. Caur mazo tu saproti lielo. Iespējams, ka kurpnieks, darot vienu un to pašu atkārtoto darbību, saprot lielās lietas un kosmosu daudz labāk, nekā cilvēki, kas svaidās šurpu turpu.
Katru gadu iznāk tūkstošiem filmu, un formas meklējumi ir bezgalīgi. Tiek postulēts, ka kino nemaz tik ilgajā tā vēsturē ir sevi izsmēlis – jau pagājušā gadsimta 80. gados. Pīters Grīnvejs, iespējams, ir visspilgtākais formu meklētājs kino vēsturē. Es paredzu, ka varētu notikt kādas pārmaiņas saistībā ar interaktivitāti.
Vai Jūs vēlētos ko uzfilmēt 3D formātā?
Vispirms es gribētu iemācīties labi uzfilmēt 2D! 3D tomēr ir cita forma, tajā vairāk ir izklaides elementa nekā stāsta būtības. Tomēr, manuprāt, tieši no stāsta ir atkarīgs, vai tu gribi to dzirdēt un redzēt. Iedomājies, ja man būtu slapjā dikcija, bet es ļoti interesanti stāstītu, tu iespējams slaucītu seju, bet tik un tā noklausītos stāstu līdz galam…
Kuri ir Jūsu iemīļotākie kino stāstnieki?
Mans mīļākais periods kino ir 60., 70. gadi, kad filma kaut kādā ziņā bija sasniegusi visaugstāko izteiksmes spēku un profesionalitāti.
Starp citu, režisori, kuri ir mani favorīti, ir citēti arī “Lust Lust” īsfilmā. Tajā ir kādi seši, septiņi citāti kā atsauces no citām filmām, kuras kino pazinēji var saskatīt, bet varbūt esmu tās pārāk noslēpis.
Dažiem no mīļākajiem režisoriem esmu palicis uzticīgs, kopš redzēju viņu veikumu pirmo reizi, atsevišķas filmas vēl joprojām skatos ar baudu.
Man tuvi ir Leo Karaka darbi, Džims Džārmušs mani uzrunāja jau 17 gadu vecumā, Miloša Formana agrīnie darbi ar tajos saprotamo humoru un drāmu mani uzrunā, jo režisors runā diezgan tieši par Padomju laika sistēmu, kurā esmu padzīvojis. Ne velti viņš bija spiests emigrēt… Man patīk arī skandināva Roja Andersona kino valoda – uzticīgs savam stilam.
Man patīk, ja darbi runā nacionālā valodā, bet spēj būt saprotami pāri robežām.
Kā ir ar nacionālo aspektu modes īsfilmā “Lust Lust”?
Šajā stāstā nacionālais aspekts apzināti nav likts iekšā. Bet zemapziņas līmenī tas nevar neparādīties, tas tur ir un parādās – gribi vai negribi.
Īsfilmā dominē vispārcilvēciskas vērtības. Cilvēki jau pa lielam visur ir vienādi – visiem gribas ēst, gribas siltumu, gribas tuvību, ja iekož rokā – tad sāp. Lielos vilcienos atšķirību nav.
Pievērsīsimies fotogrāfijai… Kādas ir Jūsu nesenākās foto aktivitātes?
Nesenākā foto aktivitāte ir savāktā fotomateriāla apzināšana konkrētam projektam – grāmatai “Kapusvētki”, kura tiks izdota ar izdevniecības “Neputns” atbalstu. Grāmatas redaktore ir Inese Zandere, tajā tiks iekļauti arī autoru teksti, kurus sagatavojusi Janīna Kursīte, Andris Akmentiņš un Tālis Tīsenkopfs. Iespējams, tiks izmantoti arī aktieru teksti no Alvja Hermaņa izrādes “Kapusvētki”, iekļauta arī Ineses Zanderes intervija ar Alvi Hermani, un arī kāds manis paša teksts.
Paredzams, ka grāmatā būs iekļautas 120–130 melnbaltās fotogrāfijas, kā arī konceptuāli krāsu darbi. Tā būs fotogrāfiju kolekcija, kuru esmu savācis trīs gados – braukādams pa Latvijas kapusvētkiem. Grāmatā būs iekļauta arī tāda savdabīga kapu soliņu sērija, kas radās paralēli, fotografējot cilvēkus.
Kapu soliņi ir interesanta nacionālā iezīme, tie katrs ir citādāks, protams, tie iezīmējas kādās grupās. Ja šiem atribūtiem īpaši pievērš uzmanību, tad atklājas to unikālās sejas, kas daudz ko pastāsta par cilvēku raksturu.
Kā aizsākās kapusvētku tēmas foto iztirzājums?
Tas radās no intereses par laikabiedriem tepat blakus, un kapusvētku vide ir kultūras mantojums. Man šis projekts ir daudz vairāk nekā tradīcijas fiksēšana un saglabāšana vien.
Es ciemojos pie sava drauga mācītāja Alūksnē un tolaik meklēju sižetu dokumentālai filmai. Vaicāju viņam, kas apkārtnē notiek – kā galveno notikumu viņš minēja kapusvētkus, kas Alūksnes pusē, starp citu, ir vispameklētākie visā Latvijā.
Tajā gadā arī devos šos kapusvētkus fotografēt. Biju ļoti apmierināts ar materiālu un sapratu, ka ar fotogrāfijām šī notikuma raksturu iespējams attēlot daudz spēcīgāk nekā veidojot dokumentālu filmu.
Fotografējot es meklēju to, kas man patīk – protams, attiecības starp cilvēkiem un īpašo dažādās situācijās. Kapusvētki ir vide, kur satiekas ļoti dažādi cilvēki, tādēļ tā ir īpaši pateicīga šiem mirkļa meklējumiem un fiksācijai. Kapusvētkos parādās cilvēki, kas citos apstākļos iespējams nebūtu ieraugāmi, viņi bieži vien neiziet ārpus savu māju robežām – viņus nevar ieraudzīt tirgū, pilsētiņā un citos svētkos.
Kā es dzirdēju no kādas vecmāmiņas – tu vari neierasties uz dzimšanas dienu vai kāzām, bet uz kapusvētkiem klāt ir jābūt! Kaut kas fellīnisks bija tajos cilvēkos, kurus sastapu…
Ar ko kapusvētki Latvijā ir īpaši?
Latvijā mēs kapusvētkiem pievēršam tik lielu uzmanību kā nevienā citā kapu kultūrā neesmu redzējis.
Viena lieta ir aizgājēju pieminēšana, otra – savdabīgā socializācija, kad mirušo pieminēšana kļuvusi par svētkiem dzīvajiem.
Katru vasaru cilvēki sanāk kapos, lai satiktos, pieminētu, runātos un aprunātu. Tā ir tautas mentalitāte un vēsturiskā situācija. Protams, mirušo pieminēšana notiek visur pasaulē, bet ar tik īpašu daiļdārzniecību, tik savdabīgu tradīcijas formu neesmu saskāries. Ja Meksikā tā ir viena diena – Dia del Muertos oktobrī, tad Latvijā šie svētki noris no vasaras līdz vēlam rudenim.
Paradoksāli, ka finansu meklējumos griežoties pie Valsts kultūrkapitāla fonda, mana ideja tika noraidīta ar argumentu, ka tēma neesot aktuāla… Zinu, protams, ka to raksta visiem, kas attiecīgajā reizē finansējumu negūst, bet šajā gadījumā sanāk tā traģikomiski...
Vai šis foto projekts, fiksētie mirkļi būs pilnīgs nacionālās īpatnības atklājējs?
Šobrīd noris sarunas ar dizaineriem Rūtu un Arti Briežiem, tiek strādāts pie atlases un veltīta īpaša uzmanību tam, lai svētki nolasītos pēc iespējas labāk. Un tas, kas varbūt neatspoguļosies bildēs, būs tekstā, kurš ir svarīgs grāmatas komponents.
Vai cilvēki kapusvētkos skumst?
Ja cilvēka aiziešana ir notikusi nesen, tad – protams. Tad pie attiecīgās kapu kopiņas noskaņojums ir citādāks nekā kaimiņos, kur ļaudis savākušies pie vecmāmiņas, kura nodzīvojusi garu un krāšņu mūžu, par ko var tikai priecāties.
Vai fotogrāfijas ir skumjas?
Es nekādā gadījumā apzināti neesmu meklējis skumjo faktoru, lai gan ir fotogrāfijas, kurās redzami arī skumji cilvēki.
Vai Jums bija skumji?
Nē, es guvu baudījumu no dažādajām, kontrastainajām situācijām. Gan no cilvēku attiecībām, ko redzēju kadrā, gan no pārdabiskiem tērpiem. Redz, atkal atgriežamies pie modes… Tie bija unikāli tērpi – tik spilgti kontrastējoši ar vidi, kurā noris darbība.
Tas viss kopā veidoja to, ko es meklēju. Mēģinu noiet pa šauru asmeni, neiekrītot traģiskajā vai komiskajā, jo dzīvē līdzās sadzīvo kā viens, tā otrs.
Jūs pats savu fotogrāfijas žanru esat nodēvējis kā “dokumentāli poētisko”. Vai apzīmējums raksturo Jūsu meklējumus?
Ar šo terminu es sastapos filmskolā, klausoties lekciju par Lietuvas dokumentālo kino, kas īpaši spēcīgs un izkopts bija 70. gados. Tie bija darbi, kas tika definēti kā dokumentāli poētiskā žanra darbi – piecpadsmit minūšu laikā nomainījās tikai astoņi kadri, kas būtībā ir kā kustīgā fotogrāfija. Tādā izteiksmes veidā dokumentālika nemaz nevar nebūt poētiska. To es meklēju fotogrāfijā, jo dzīve pati par sevi piedāvā fantastiskus sižetus, kurus ir grūti nefiksēt, ja mīli fotogrāfiju.
Jūs esat kino un foto, savulaik arī pieskārāties mūzikai radio NABA un atmosfēras režijai kā dīdžejs – klubos un pasākumos. Kam vēl Jūs vēlētos pievērsties?
Es negribu pievērsties citiem izteiksmes līdzekļiem, es gribu izkopt un turpināt to, ko daru. Es neredzu galu režijai, savukārt ar foto es tikai niekojos un patiesībā mulstu, ja kāds mani titulē par fotogrāfu.
Taču es ļoti labprāt koptu vārdu. Redzi, arī šī saruna noris ar daudzpunktēm… Es gribētu, lai man būtu raitāka valoda. Kopt vārdu – tas nozīmē vairāk lasīt, vairāk censties piesiet vārdu pie vietas.
