“Spogulis” vienmēr ir šeit
26/11/2012
Foto: Inese Kalniņa
Vienam no izcilākajiem 20. gadsimta režisoriem – Andrejam Tarkovskim (1932–1986), šogad būtu apritējuši astoņdesmit. Viņa jubilejas svinību maratonā ar vērienīgu notikumu un pasākumu sēriju šomēnes iesaistījusies arī Rīga. Pasākumu organizatori mīt Vecrīgā, Rīgas Kino muzejā, un Dānijas kultūras institūtā. Kinoteātrī Splendid Palace kinolektorija “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” ietvaros vēl līdz 11. decembrim tiek rādītas Tarkovska filmas – “Spogulis” (1975), “Stalkers” (1979), “Solaris” (1972), “Upurēšana” (1986), kā arī dāņu režisora Larsa fon Trīra provokatīvā filma “Mēdeja” (1988), kas uzņemta Tarkovska daiļrades iespaidā. Savukārt Rīgas Kino muzejā kopš 21. novembra skatāma izstāde “SPOGULIS SPOGULIM. Veltījums Andrejam Tarkovskim”, uz kuras atklāšanu bija ieradusies arī režisora māsa, rakstniece Marina Tarkovska (1934). Ekspozīciju – kolāžu sēriju un video – veidojis ukraiņu izcelsmes, ilgus gadus Dānijā dzīvojošs arhitekts un mākslinieks Sergejs Svjatčenko (1952). Ar viņiem tiekamies kādā no Rīgas Kino muzeja zālēm.
Marina Tarkovska un Sergejs Svjatčenko. Foto: Inese Kalniņa
Kā radās projekta ideja?
Sergejs Svjatčenko: Savā laikā Tarkovska filma “Spogulis” pilnībā izmainīja mani – jaunu trešā ceturtā kursa arhitektu – un manu dzīvi. Pasaules estētikas uztveri, izpratni par arhitektūras telpu – atklātu un noslēgtu... Filma mani satrieca. Tā manī burtiski ienāca. Un, dabiski, es to nesu sevī visu dzīvi. Kad rakstīju disertāciju, mans profesors bija Viktors Antonovs, kurš savu doktora disertāciju veidoja par atklāto un noslēgto telpu arhitektūrā. Tarkovska daiļradē viņš saskatīja sev daudz kā interesanta, un viņi satuvinājās. Reiz Antonovs aizbrauca uz Maskavu un uzaicināja Andreju uz Harkovu. Tajā laikā – septiņdesmito gadu beigās – Ukrainā viņš bija pilnībā aizliegts. Bet Antonovs panāca, ka Tarkovskim atļauj ierasties uz vienu dienu. Oficiālajā atļaujā bija rakstīts, ka viņam jāatbrauc pulksten 10.00 ar vilcienu Maskava–Harkova un tajā pašā dienā jādodas prom. Un Andrejs atbrauca ar filmu “Spogulis”, notika slēgtais seanss, viņš atbildēja uz jautājumiem un aizbrauca. Tā kā Antonovs gribēja izmantot kadrus no šīs filmas, Tarkovskis uzdāvināja atgriezumus – oriģinālos desmitmetrīgos lentes gabalus, kas palikuši pāri pēc montāžas. Lentes fragmentus profesors vēlāk uzdāvināja man, kad es gatavojos braukt prom uz Dāniju. Tā bija daļa no lentēm, ko viņam uzdāvināja Andrejs, kādi seši septiņi fragmenti, kas arī kļuva par šī projekta pamatu. Atgriezumi pie manis nostāvēja 20 gadus. Kad saņēmu piedāvājumu eksponēt savas fotogrāfijas un kolāžas fotogalerijā Image – vienā no Skandināvijas vecākajām galerijām, nodomāju, ka būtu interesanti izveidot hommage Tarkovskim. Izvilku tos atgriezumus no plaukta un noskanēju, izdrukāju attēlus un sāku veidot kolāžas. Kad bija vairākas bija gatavas, sapratu, ka, lai darbus izstādītu, jāsaņem Tarkovsku ģimenes atļauja. Nolēmu doties uz Maskavu, lai projektu vismaz parādītu. Tā sanāca, ka Marina Tarkovska šos darbus apskatīja, un tie viņai iepatikās.
Marina, kā jums šķiet, ar ko šie darbi papildina “Spoguli”, mūsu priekšstatus par filmu?
Marina Tarkovska: Andreja Tarkovska daiļrade turpina nodarbināt ļaužu prātus, tiek rakstītas monogrāfijas, rīkotas konferences. Sergeja darbi ir vēl viens skatījums uz Tarkovski, un nevis pētnieka, bet mākslinieka redzējums. Protams, ir grūti pateikt, kā šeit ir vairāk – Tarkovska vai Svjatčenko. Droši vien – 50 pret 50. Kolāžas burtiski sevī ievelk, skatītājs tajās ienirst. Tas nozīmē, ka darbi ir izdevušies, tie strādā.
Kādā dzīves posmā Andrejs uzņēma šo filmu? Kas ar viņu pašu tajā laikā notika?
Marina Tarkovska: Jāsāk jau ar to, kā daudzkārt tika mainīts Aleksandra Mišaņina un Tarkovska kopīgi radītā scenārija nosaukums. To viņi rakstīja pēc filmas “Andrejs Rubļovs”, ko priekšniecība tajā laikā nolika plauktā. “Grēku izpirkšana”, “Neprātīgais strautiņš”... Tas ir no Zablocka dzejas: Там стояли три избушки над безумным ручейком. Manā skatījumā nozīmīgākais variants bija “Grēksūdze” – tieši tā es šo filmu uztveru. Tas ir katram cilvēkam ļoti svarīgs šķīstīšanās akts, lūgums pēc piedošanas. Pēc tam bija nosaukuma variants “Baltā diena” – no tēva Arsēnija Tarkovska dzejoļa. Un tikai beigās “Spogulis”.
Andreja dzīvē tolaik notika ļoti nozīmīgas pārmaiņas. Zināmā mērā viņš atkārtoja sava tēva likteni. Mūsu tēvs aizgāja no ģimenes, kad bijām vēl pavisam mazi: Andrejam četri, man – divi gadi. Viņš ļoti sāpīgi pārdzīvoja tēva aiziešanu. Tā bija ļoti nopietna un dziļa bērnības trauma. Ne velti par šīs filmas epigrāfu kļuvusi aina ar valodu raustošo jaunieti, kuru psihoterapijas seansā māca skaidri izrunāt vārdus. Un viņš saka: “Es varu runāt.” Sākotnēji šī nebija pirmā aina, bet Andrejs ņēma vērā montētājas Ludmilas Feiginas ieteikumu šo epizodi padarīt par visas filmas epigrāfu.
Sergejs Svjatčenko: Šī aina un tās fināls – melnais ekrāns, kas tuvojas, milzīgie baltie burti – mani šokēja. Tikai vēlāk uzzināju, ka šis puisis ir harkovietis un ka darbība notiek turpat – Harkovas slimnīcā.
Tas vienmēr ir iedarbīgi, kad māksla sasaucas ar tevis paša dzīvi...
Marina Tarkovska: Skatoties šo epizodi un vispār visu pirmizrādi, es raudāju. Lai arī Andrejs uzskatīja, ka šī ir autobiogrāfiska filma, tomēr – visu to strīdu, attiecību skaidrošanas mūsu starpā nebija. Brālis aizgāja no pirmās ģimenes, pameta dēlu, kuru mēs ļoti mīlējām. Viņš apzinājās, ka šo rīcību mēs neatbalstām – ne tētis, ne mamma, ne es. Un ļoti pārdzīvoja, mocījās. Rezultātā tapa šī filma.
Mūsu ģimenē netika pieļauti nekādi nopietni paskaidrojumi vai apvainojumi. Nekā tāda. Tāpēc tā bija kaut kāda iekšēja situācija. Cīņa viņa dvēselē. Andrejs mūs pat neiepazīstināja ar savu otro sievu. Mēs, protams, tikāmies ar viņu filmu pirmizrādēs, uz kurām Andrejs mūs aicināja. Maz pamazām iepazinām šo sievieti, mēdzām iet pie brāļa ģimenes ciemos, bet īstas tuvības tik un tā nebija. Andrejs ar šo filmu bija cerējis atbrīvoties no tā, kas viņu nomāca. Tas tomēr neizdevās.
Sergejs Svjatčenko: “Spogulis” ir kolāžai vistuvākā Tarkovska filma. Tās montāža ir komplicēta. Varbūt tieši tālab filma mani tik ļoti iespaidoja – tas kolāžiskums, jauna struktūra, pavisam cits ritms. Negaidīta epizode ar spāņiem vai dokumentālie kadri par Sivaša forsēšanu kara laikā. Veidojot savas kolāžas, es arī tēlus it kā liku iekšā. Nevis ielīmēju, bet izgriezu, liku īpašos rāmīšos un no sāna fotografēju, cenšoties atkārtot filmas ritmu. Pēc tam datorā pievienoju krāsas.
Marina Tarkovska: Kad “Spogulis” bija uzrakstīts, Andrejs apzinājās, ka diezin vai viņam ļaus to filmēt, tāpēc nolēma veidot “Solaris”, jo zinātniskā fantastika bija diezgan ejošs padomju kino žanrs. Un tikai pēc “Solaris” viņš atgriezās pie “Spoguļa”. Sanāca, ka šī filma ir viņa radošās karjeras viduspunkts. Tālāk jau bija cita stilistika.
Bet kolāžiskums rodas vēl arī tādēļ, ka ģimenes stāsts attīstās vēsturisku, pasaules mēroga notikumu fonā. Veidodams filmu, Andrejs strādāja arī kara materiālu krātuvē. Tajā laikā centās uzņemt heroiskus, uz uzvaru iedvesmojošus kadrus. Bet tādas lietas kā Sivaša forsēšana – ne īsti sālsezers, ne purvs Krimas stepē – parāda karu no otras puses: tās ir baismīgas ainas, kādas gandrīz netika ļauts filmēt. Andrejs atrada šos pusaizliegtos kadrus un iekļāva savā filmā.
Kolāža no izstādes “SPOGULIS SPOGULIM. Veltījums Andrejam Tarkovskim”
Sergejs Svjatčenko: Stefans Cveigs ir teicis, ka bērnības uzplaiksnījumi caurvij visu mūsu pieaugušā cilvēka dzīvi. Mani pašlaik ļoti ietekmē mana bērnība 60. gados, Andreju, protams, iespaidojis kara laiks.
Marina Tarkovska: Kad 1940. gadā Andrejam bija gandrīz astoņi gadi, viņi ar mammu gāja uz demonstrāciju. Bija jau noslēgts Molotova-Ribentropa sadarbības pakts. Pie Sarkanā laukuma Andrejs ieraudzīja mašīnu ar svastikām. Viņš jau zināja par karu Spānijā. Svastika Andreja uztverē bija fašisma, kaut kā slikta un ļauna simbols. Viņš iekliedzās: “Mammu! Fašisti! Fašisti!” Mamma atbildēja: “Apklusti!”, jo baidījās, ka viņus tūdaļ savāks un kaut kur aizvedīs.
Tā mēs dzīvojām ar to visu. Vai arī – stāsts par Ļeņingradas pusaudžiem, ko pēc blokādes pārraušanas sūtīja prom no pilsētas. Mēs tajā laikā dzīvojām Jurjevcā. Šiem bērniem vajadzēja ierasties ar kuģīti pa Volgu. Sagaidot viņus, pilsētnieki drūzmējās piestātnē. Lai arī dzīvojām ļoti trūcīgi, katrs bija atnesis, ko varēja – kartupeļus, kādu kancīti maizes. Bērnus pavadīja medicīnas personāls, kas raudzījās, lai viņi netiktu stihiski baroti, jo badacietējiem bija noteikta īpaša diēta. Bija vasara. Viņus izmitināja vietējā skolā, un mēs skrējām skatīties. No augšas pa logu skatījāmies uz bērniem, kas sēdēja savās gultās. Bet tas, ko ieraudzījām... Tie bija ar ādu apvilkti skeletiņi, un milzīgas acis. Sejas gandrīz nebija, tikai muskuļi un acis, kas no apakšas lūkojās uz mums.
Filma mums atgādina gan mūsu pašu, gan pasaules vēsturi. Tajā ir arī kadri no atombumbas sprādziena, šī drausmīgā amerikāņu nozieguma. Redzama milzīgā sēne un mazās zvejnieku laiviņas ar cilvēkiem, kas kā ik dienas devušies jūrā. Tas tik skaudri parāda cilvēka dzīves trauslumu.
Kā “Spogulis” un citas Andreja Tarkovska filmas izskatās tagad – 2012. gadā?
Sergejs Svjatčenko: Filmas vizuālā valoda ir neticami mūsdienīga. To varētu būt uzņēmis arī kāds mūsdienu režisors. Filma arī tagad izskatās avangardiska un unikāla. Tā ir pilnīgi pārlaicīga.
Marina Tarkovska: Andreja paveiktais ir ārkārtīgi nozīmīgs arī tagadējiem režisoriem. Fon Trīrs atzinis, ka “Spoguļa” sākumu skatījies 25 reizes. Tarkovskim ir veltīta arī viņa filma “Antikrists”. Un arī “Melanholijā” saskatu daudz atsauču uz Andreju. Jau sižetā – ģimene: divas māsas, bērns, māsas vīrs. Pēkšņi Zemi apdraud katastrofa. Visu atbildību par notiekošo uzņemas sievietes, bet vīrs palēnām indējas un pasīvi vada savas atlikušās dienas, atsakoties no saviem kā vīrieša pienākumiem un vispār no jebkādas atbildības. Ja Andreja filmā “Upurēšana” tieši vīrietis atbild par savu ģimeni un visas cilvēces eksistenci Dieva priekšā, tad šeit ir otrādi. Sanāk savdabīga divu pasaules uzskatu diskusija universālā kino telpā.
Foto: Inese Kalniņa
