Scenogrāfija ir arī tad, kad zālē kāds ieklepojas
Intervija ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu
19/11/2013
Kad 2007. gadā Reinis Suhanovs (1985) tika godalgots kā pasaules daudzsološākais jaunais scenogrāfs, viņam bija 22 gadi, un tobrīd vēl studēja Latvijas Mākslas akadēmijas pēdējā kursā. Prāgas kvadriennāle ir lielākais skatuves mākslas un dizainam veltītais notikums pasaulē, un saņemt tās zelta medaļu ir spožs sasniegums ne tikai Latvijas līmenī.
Tagad Reinim ir 28, un dosjē uzkrātas vairāk nekā 20 izrādes, kurām veidojis scenogrāfiju gan Latvijā, gan ārpus. Kopš 2011. gada Suhanovs strādā par Valmieras teātra galveno mākslinieku. 2008. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu, bet šogad Latvijas Kultūras akadēmijā pie Mihaila Gruzdova ieguvis režisora izglītību – augustā pirmizrādi piedzīvoja viņa diplomdarbs “Taureņi ir brīvi”, kurai par scenogrāfu bija pieaicinājis Rūdolfu Bekiču. Viens no iemesliem, kālab iegūt vēl vienu izglītību, bijusi panika tapt samaltam darbu dzirnakmenī, no kā godalgotam jaunam scenogrāfam Latvijā izvairīties esot grūti.
Abas “cepures” Suhanovs valkās nākamgad, Valmieras teātrī pavasarī iestudējot amerikāņu autora Džona Logana (Johan Logan) lugu Red (“Sarkans”) par Marka Rotko dzīvi, kurai būs gan režisors, gan scenogrāfs. 2010. gadā Red tika godalgota ar prestižo ASV Tonija balvu kā labākā luga. “Man tas ir interesants izaicinājums. Iestudēt izrādi nevis par to, kā gleznot, bet – kāpēc gleznot,” stāsta Suhanovs.
Arterritory.com intervijai viņš piekrita vien pēc otrreizēja uzaicinājuma un tiekoties aizbildinās ar nepatiku pret tendenci cildināt “jaunos profesionāļus”. Kādā no skaitliski nedaudzajām sarunām presē lasu, ka Suhanovs būtu apmierināts, ja 75 gadu vecumā, atskatoties uz padarīto, varētu teikt, ka viena vai divas izrādes bijušas izcilas…
Tiem, kas Reini grib satikt klātienē, 22. novembrī plkst. 18.30 Laikmetīgās Mākslas centrā ir iespēja apmeklēt viņa lekciju “Telpa scenogrāfijas kontekstā”. Suhanovs runās par “teātri” un “teātrisko”, demonstrējot piemērus no saviem darbiem.
“Divas svarīgākās redzētās izrādes manā dzīvē ir Alvja Hermaņa “Garā dzīve” (Jaunais Rīgas teātris, 2003) ar Monikas Pormales hiperreālistisko scenogrāfiju un Gata Šmita “Naži vistās” (Dailes teātris, 2005), kuras scenogrāfs ir Rūdolfs Bekičs. Var sacīt, ka tās ir divas galējības, bet abas izrādes sakrita ar laiku, kad sev formulēju, kas ir teātris, kas ir scenogrāfija,” intervijā saka Suhanovs.
Vēl sarunā ar Arterritory.com kandavietis Reinis Suhanovs stāsta, kā nonācis Rīgā, atklāj, ka teātrī esot nokļuvis caur garderobi, un ieskicē savus uzskatus par to, kas ir scenogrāfa uzdevums. Tiekamies uz kafiju nākamā dienā pēc mūzikas nama “Daile” atklāšanas, kur jaunos skatuves dēļus pirmoreiz iesildīja Jāņa Lūsēna koncertuzvedums “Pus es” ar Reiņa Suhanova izstrādātu vizuālo koptēlu.
Tev centību un strādīgumu iedzina Rīgas Valsts 1. ģimnāzija?
Drīzāk tas, ka es tur vispār iestājos. Esmu no Kandavas. Mamma ir skolotāja un pasniedza manā skolā. 9. klasē pateicu, ka gribu sākt patstāvīgu dzīvi un pārcelties uz Rīgu. Būt skolotājas dēlam mazpilsētā… Arī mammai grūti. Zini kā, džekiem vienmēr ir jāpierāda klasesbiedriem, ka viņi nav skolotāju bērni. Tāpēc “vārīju” sūdus, kaut man ir gaiša galva. Mamma teica: ja ej mācīties uz Rīgu, ir jābūt kādam iemeslam. Tā ir atziņa, kas man noder vēl tagad. Ja izdari kādu izvēli, ir jābūt iemeslam. Ja ej studēt uz Rīgu, tad izvēlies augsti novērtētu izglītību, nevis “Rīgu”. Tāds arī bija mērķis, un es iestājos 1. ģimnāzijā. Bet pati izglītība kā jau izglītība. Iespējams, devusi analītisku, pragmatisku prātu.
Kā radās doma tālāk studēt scenogrāfiju?
Atbildei jāieskicē vide, kādā uzaugu. Kandavā skolniekiem ir iespēja pavadīt savu laiku saturīgi. Kad biju bērns, sevišķi spēcīga bija mūzikas, mākslas un deju skolas. Pēc stundām vienmēr bija jāiet vēl uz kādu atsevišķu māju. Tādi kā pulciņi, bet kandavieši tās kurzemnieku lepnumā sauca par skolām. Piecreiz nedēļā ejot, tas atstāj pēdas. Skolnieku vidū bijis Kārlis Lācis, Kaspars Znotiņš. Vesela plejāde cilvēku, kas šodien strādā dažādās kultūras jomās. Es apmeklēju mākslas un deju skolas.
Kad Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 11. klasē absolūti nezināju, ko darīšu tālāk, ar mammu apsvērām dažādus variantus. Tā kā man padevās gan zīmēšana, gan matemātika, radās ideja par arhitektūru. Sāku iet zīmēšanas studijā Vecrīgā pie Lailas Bogustovas. Trenēt akadēmisko zīmējumu. Kad izrādījās, ka arī tā ir matemātika, man turpmāk ļoti viegli padevās zīmēt no dabas. Stājos arhitektos, bet netiku. Vienu gadu nomācījos RTU inženieros. Pēc gada bija vēlme “sadot” un mēģināt iestāties no jauna. Iestājos.
Taču dzīve iegrozīja teātrī. Strādāju Jaunajā Rīgas teātrī par garderobistu. Tiku redzēt virkni izrāžu. Tostarp Monikas Pormales scenogrāfijas. Man tas bija pilnīgs “Wow!”. Mani pārsteidza, ka es ieeju telpā, un tur nekā nav. Atnāku pēc divām dienām, un tur ir vesela pasaule. Vēl pēc trim dienām – atkal pilnīgi cita pasaule. Lūk, tas man likās interesanti. Turklāt sāku šaubīties, vai arhitektūra man būtu īstā vieta. Scenogrāfija sāka šķist saprotamāka, tur ir arī lielāka brīvība. Saber uz skatuves naglas un saki – scenogrāfija! Turklāt es zināju toreizējo katedras vadītāju un scenogrāfu Andri Freibergu – kā lielu personību. Vienmēr ir vērtīgi mācīties pie lieliska meistara.
Vai Andris Freibergs ir atstājis uz tevi ietekmi?
Protams. Daudzus viņš ir ietekmējis. Tieši pateicoties viņam, es jau pirmajā scenogrāfu kursā zināju, ka ir jāstājas arī uz režisoriem. Paralēli mācībām devos to apgūt pie Māras Ķimeles – kopā ar Lauru Grozu-Ķiberi, Valteru Sīli. Trīs mēnešus nostaigāju, bet slodzes nevarēja sadalīt, un pārtraucu, bet pēc četriem gadiem, kad absolvēju scenogrāfus – stājos režisoros.
Reklāmas rullītis Valmieras teātra izrādei “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” (2010, rež. Viesturs Meikšāns), kas tapusi pēc Edvarda Virzas poēmas “Straumēni” motīviem un kuras scenogrāfs ir Reinis Suhanovs
Kāpēc scenogrāfam ir jāstudē režija? Rezerves plāns?
Nē, tas nav nekāds rezerves plāns. Tās, protams, ir dažādas profesijas, atšķirīgas grūtības un atbildības pakāpes, bet galarezultāts abām ir viens – izrāde. Tas nav kā scenogrāfs un zobārsts. Tagad, kad man ir abas izglītības un vēl arī aktiera pieredze, man tas tikai palīdz. Kopbildi redzu daudz skaidrāk. Līdz šim man ir bijušas tikai dažas mazas režijas, un kā scenogrāfu lielākoties esmu pieaicinājis Rūdolfu Bekiču.
Kāpēc tieši Rūdolfu Bekiču?
Neteikšu, ka mums būtu līdzīga pasaules uztvere, bet mēs spējam sarunāties. Viens otru jūtam emocionāli un arī par priekšmetisko pasauli mums ir līdzīga izpratne.
Vēl nesen Arterritory.com intervijā Bekičs teica, ka nākamais solis teātrī būtu iztikt vispār bez scenogrāfijas. Tam tu piekrīti?
Tā jau nemaz nav... Scenogrāfs no scenogrāfijas neaizbēgs. Homo Novus, kur kopā strādājām pie 4esta, mums bija tik daudz “scenogrāfijas”, ka piebliezām divus konteinerus ar dažādu sazāģētu drazu.
Kad Bekičs atbrauca uz Latviju, uzreiz sāku ar viņu strādāt kopā. Vispirms kā asistents izrādē “Naži vistās”. Bekičs man patiesībā ir skola, jo viņš ar savu attieksmi pret amatu un teātri ir pilnīgi citādāks nekā pārējie Latvijā.
Ar ko Bekičs atšķiras no citiem Latvijas scenogrāfiem?
Ar baigāko rūpību. Latvieši uz scenogrāfiju raugās episki, kas ir mūsu izglītības pamatā. Bet Rūdolfs pēc izglītības ir amatnieks un arī uz scenogrāfiju raugās no amata puses. Latviešus skrūvītes vispār neinteresē. Arī studējot akadēmijā, mēs ne reizi neuzzinājām, kā tas ir – domāt par praktiskām konstrukcijām. To jāiemācās dzīvē!
Pag, akadēmijas absolvents nezina, kā uzbūvēt scenogrāfiju?
Freibergs saka – svarīgākā ir ideja. Pat ja ideja ir uz salvetes (paņem salveti, saburza, noliek uz galda), vienmēr būs kāds, kas izdomās, kā to uztaisīt. Varu nodot maketu, pateikt, ka tas ir mērogā 1:20, un, lūdzu! Tas ir forši, jo atbrīvo domas. Kas ir svarīgākais! Kad strādāju pie lielākiem projektiem, es vienmēr izslēdzu tehnisko domāšanu. Ja domātu tikai par to, ko zinu, kā realizēt, tad iespēju loks uzreiz sašaurinātos. Bet, ja man ir ideja, par kuru man nav ne jausmas, kā to īstenot, es meklēju cilvēkus, kuru kaislība ir izdomāt – kā nerealizējamo realizēt. Man vajag tikai to, ka galds lido. Kā to panākt – lai domā lietpratēji. Turpretim Rūdolfs pārsvarā sāk ar tehniskām iespējām. Kā tas darbosies uz skatuves. Tāpēc aktieriem patīk spēlēt Rūdolfa Bekiča scenogrāfijā, jo viņš smalki piedomā par detaļām un rūpējas, lai arī aktieriem uz skatuves būtu labi. To no viņa “zogu”.
Bieži atsaki, ja tevi aicina par scenogrāfu? Savā neilgajā karjerā jau esi paguvis strādāt pie teju diviem dučiem izrāžu…
Mācos atteikt. Tā bija papildus motivācija, lai pēc Mākslas akadēmijas iestātos režisoros. Citādi draudēja sadegšana. Latvijā jau maz to scenogrāfu. Līmenis mums ir pietiekami augsts, taču, taisot tik daudz izrāžu, nespējam noturēt latiņu. Kad akadēmiju beidz scenogrāfs ar darba pieredzi, nedod dievs vēl kādu starptautisku atzinību – spriedze un pieprasījums ir baiss. Tevi uzreiz griež dzirnakmenī. Latvija jau maza, atteiksi – apvainosies. Studiju turpināšana bija labs arguments: “Man skola, man skola! Varu paņemt minimumu.” Kaut grafiks tāpat drastisks. Paralēli citām izrādēm, man ir pamatdarbs Valmieras teātrī.
Kādi ir Valmieras teātra galvenā mākslinieka pienākumi?
Manos pienākumos ietilpst veidot 2–3 scenogrāfijas gadā par štata algu, bet jākonsultē arī reklāmas materiāli, jāveido noformējumi, tagad uz jubileju lieku kopā fotogrāfiju albumu – fotogrāfijas no teātra aizkulisēm utt. Tomēr kas ir teātra seja? Svarīgākās ir izrādes. Tālab uzskatu, ka galvenajam māksliniekam jābūt režisoram, kurš sastāda programmu, kurai scenogrāfs pēc tam seko. Jo scenogrāfija ir vienīgā mākslas sfēra, kas ir apkalpojoša. Scenogrāfs kalpo režisoram, izrādei. Scenogrāfija pati par sevi nav māksla. Protams, mēdz būt izņēmumi.
Ārskats Latvijas ekspozīcijai 12. Prāgas kvadriennālē (2011), kuras autors ir Reinis Suhanovs, ar darbiem piedaloties vairākiem latviešu māksliniekiem
Prāgas kvadriennāle ir veltīta scenogrāfijai vienai pašai. Turklāt par ekspozīciju, ko veidoji 2011. gada kvadriennālei, tiki nominēts Purvīša balvai, kas ir vizuālās mākslas apbalvojums.
2011. gada Prāgas kvadriennālē par to tika diskutēts – vai vispār ir iespējams izstādīt scenogrāfiju? Jo kvadriennāles uzstādījums – tas ir reāli jokaini…
Kaut tajā pat laikā tieši scenogrāfija visaktīvāk ilustrē, kā mainās teātris. Kā vēl raksturot minimālismu? Ja ne ar scenogrāfiju. Vai vēsturisku kostīmdrāmu – uzreiz prātā “uzšķiras” kādi piemēri, un pārsvarā kā attēls, kā scenogrāfija. Teātris jau pirmāmkārtām ir audiovizuālā pieredze. Tikai ne tāda, ko varētu eksponēt atsevišķi.
Scenogrāfija ir arī tad, kad ienāc zālē, apsēdies, kad iedegas skatuves apgaismojums, kāds sāk klepot, aktieris uznāk, parādās skaņa. Esmu pret scenogrāfiju, kura ir kā noliekams artefakts. Scenogrāfijai ir jābūt tādai, ka to bez izrādes vispār nevar uztvert. Citādi tas ir dekoratīvisms.
Kā tu strādā? Kā nonāc pie scenogrāfijas koncepcijas?
Ļoti, ļoti dažādi. Man nav nekādu rituālu. Neesmu no tiem, kam domas dzimst aumaļām un visi papīri apskribelēti, kaudze papildmateriālu. Tā nekad nav. Es pat neatceros, kad es būtu zīmējis, skicējis scenogrāfijas idejas. Es ļoti labi zīmēju klusās dabas, bet ne to, kas man ir galvā. Pamatā es strādāju ar maketiem, jo tie rāda telpu, un scenogrāfija ir telpiska. Daudz analizēju lugas tekstu. Lieku lietā kultūrvēsturiskās zināšanas – lai dabūtu ārā esenci. Tālāk domāju jau tik nesaistīti ar lugu, kādas vēl idejas manī raisa šī esence. Meklēju trāpīgus vārdus un tad domāju, kā tas izskatās. Reizēm varu ļoti ātri strādāt, tās arī ir svaigākās scenogrāfijas. Citreiz tēls rokās nedodas ilgi, un parasti arī galarezultāts tad nav tik spožs.
Vēl variants ir uzklausīt režisoru, kāda ir sajūta, ko viņš grib iemiesot. Ar Viesturu Meikšānu mēs strādājam tā, ka viņš stāsta, ko jūt – abstraktos terminos, un es paralēli cenšos viņa sajūtu pārnest telpiski, skicēju. Radot scenogrāfiju, man ir svarīgi, vai tā palīdzēs režisoram. Tas ir galvenais. Tāpēc ikreiz jāņem vērā konteksts.
Piemēram, nupat atklātā Jāņa Lūsēna koncertizrāde “Pus es”. Kādi parametri man ir doti? Tas ir jauns mūzikas nams, pamatā atskaņos noteiktu žanru – rokoperas u.tml. Man saka, ka būs rokkoncerts un ka vajag scenogrāfiju. Iepazīstos ar telpu, ar to, kas ir pieejams un iespējams, un ņemu vērā, ka koncerts jau nav izrāde ar sižeta līniju. Ka koncertā vajag šovu. Tas viss ir jāapsver un no tā ir atkarīga arī scenogrāfijas koncepcija.
Ja scenogrāfija pielāgojas dotai situācijai un kalpo režisoram, vai var runāt par scenogrāfa rokrakstu?
Protams, ka var runāt par rokrakstu.
Kāds ir tavs rokraksts?
Man patīk lielas un skaidras lietas. Ļoti patīk lielas plaknes. Asas gaismēnas nav mana stiprā puse, vairāk tīk migliņa. Arī dabā man rudens un migla patīk vairāk nekā vasara. Ciest nevaru zaļo krāsu. Akadēmijā nevarēju uzgleznot neko zaļu, jo to taču nevar uz paletes uzjaukt! Bet ļoti uzrunā pēlēkie toņi. Pelēka krāsa man šķiet dziļāka. Skatuvē tā ir pateicīga arī praktisku iemeslu dēļ: labi gaismojas, labi izceļ aktieri, kurš “panāk uz priekšu”, jo pelēcīgais nav sejā, līdz ar ko aktieris izceļas. Tajā pat laikā pelēcīgais ir “putekļains”, uzreiz noskanīgs. Ja liktu līdzās visas manas scenogrāfijas, pieļauju, ka 80 procenti būtu pelēkas.
No Andreja Žagara režisētās Riharda Vāgnera operas “Loengrīns” (2013), kuras scenogrāfijas autors ir Reinis Suhanovs
Ko tev kā scenogrāfam devusi strādāšana citu valstu teātros? Šogad Andreja Žagara iestudētā Riharda Vāgnera opera “Loengrīns” Viļņas Nacionālajā operas un baleta teātrī. Pērn divas Viestura Meikšāna režisētās izrādes – “Kareņins” un “Krečinska kāzas” tika iestudētas Maskavas Drāmas teātrī, bet iepriekš Andreja Žagara režijā tapusī Verdī opera “Trubadūrs” Klāgenfurtes Valsts teātrī un Zagrebas Nacionālajā teātrī.
Pamatā jau tās vienkārši ir citas telpas. Man ir vietas apziņa, esmu patriotisks cilvēks, bet tajā pat laikā es nemēdzu salīdzināt – tur ir tā, bet šeit ir šitā. Visur ir savas nianses. Arī Valmieras, Nacionālajā, Dailes teātrī. Protams, ka ir forši, ja ir liels teātris, ir tehniski vērienīgākas iespējas, var radīt materiālietilpīgākas lietas. Man patīk taisīt lielas sienas, lielas plaknes, patīk, kā izskatās figūra pret plakni.
Kāpēc tā? Kāpēc neizvēlies nokraut skatuvi ar rekvizītiem?
Manā izpratnē būtiskākais ir aktieris, un mans uzdevums ir dabūt aktieri skatuviski “uz priekšu”. Mans uzdevums ir radīt atmosfēru, kas palīdz piekļūt notikumam.
Cik tev ir svarīgi kaut ko neiekļaut scenogrāfijā? Teātra burvība ir likt skatītājiem iztēloties. Skatu pa logu, dzērienu glāzē. Ciktāl tu esi gatavs iet? Par teātrim raksturīgo runāsi arī 22. novembra lekcijā Laikmetīgās mākslas centrā. Preses relīzē esi citēts, ka “teātrī jebkurš priekšmets un telpa var iegūt teju jebkādu pielietojumu, tāpēc nozīmīga ir izrādes veidotāju un skatītāju abpusēja vienošanās pielietot iztēli”.
Atmosfēra ir svarīgāka par bildi. Reizēm to nav viegli nokontrolēt un ir kārdinājums iziet uz bildi. Jo atmosfēru ieaust ir grūti. Bet tieši atmosfēra ir tā, kas palīdz noticēt. Atvaino par banālu piemēru, bet Freibergs bieži mums to minēja: aktieris stāv uz taburetes un stāsta, ka lido, tu seko lidojumam – teātris! Otrs variants – pa dārgu naudu sagādātas troses, kurās iekārts aktieris, kas lido… Tieši tāpēc man patīk tīrās plaknes, jo tās atstāj iespēju iztēlei, pietuvoties būtībai.
Pavasarī iestudēšu Džona Logana luga par Marku Rotko. Jau jūtu, ka būs ļoti smags un grūts darbs, jo lugā, piemēram, ierakstīts – pindzelēšana. Bet kā par glezniecību iestudēt izrādi, neiekļaujot konkrētas lietas? Man tas ir interesants izaicinājums. Uztaisīt izrādi nevis par to, kā gleznot, bet – kāpēc gleznot. Man vienmēr ir svarīgi censties parādīt jēgu, saprast “par ko”, nevis “kā tas izskatās”. Un tam nav nekāda sakara ar to, ka man patiktu minimālisms vai tml. Patiesībā man pat nesanāk laika savu pieeju formulēt vārdos.
Reinis Suhanovs. Foto: Kristīne Madjare
Kā izvēlējies materiālu režijas diplomdarbam “Taureņi ir brīvi”? Lugas autors ir amerikāņu dramaturgs un scenārists Leonards Geršs, bet darbība notiek sešdesmito gadu Ņujorkā.
Par šo izrādi man daudzi “dod iekšā”, sakot, ka tas ir lugas “uzlikums”. “Tu taču esi konceptuālais scenogrāfs, bet izrādi taisi kā vecs onkulis!” Taču tāpat kā, lai akadēmiju beidzot es gleznotu deformētus cilvēkus, man pirms tam četrus gadus vajadzēja zīmēt aktu figūrskices, tā arī ar režiju – es gribēju sākt ar lugu pēc visiem priekšrakstiem. Studiju laikā man nebija iespējas uzvest lielformāta stāstus. Es nevaru lugu deformēt, ja nezinu, kā vienkārši izstāstīt stāstu.
Lugu ļoti meklēju un prasīju arī teātra literārajai daļai, teicu, ka gribu stāstu par jauniešiem, modernu stāstu. Lai ir mūzika, ko es pazīstu, mobilie telefoni utt. Lai ir maz cilvēku – četri, bet ir divi cēlieni. Galu galā visvairāk uzrunāja tieši Gerša luga.
Režijas diplomdarbs bija pirmā iespēja vienam pašam iziet cauri visiem posmiem. Izrādi veidojot, tie komponenti, kas ir jāizdara, ir ārkārtīgi daudz. Nezinātājs pat nevarētu iedomāties… Režisora atbildība ir uzstādīt to kopējo noti tā, lai visi aktieri to notur. Lai ir atmosfēra, lai ir zemteksti. Lai katrs kustības pagrieziens ir pielādēts ar tavu ielikto domu. Lai tā nots tiek izvilkta līdz beigām. Baigākais darbs! Tieši tāpēc izvēlējos stāstu, lai izietu klasisku ceļu, jo esmu izglītības cilvēks.
