Video: Reinis Dzudzilo stāsta par operas “Trubadūrs” scenogrāfiju
02/06/2014
Video: Linda Veinberga
Piektdien, 30. maijā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja Džuzepes Verdi operas „Trubadūrs” jauniestudējums. Operas muzikālais vadītājs un diriģents bija Aleksandrs Viļumanis, diriģents Jānis Liepiņš. Uzvedumu veidojusi latviešu mākslinieku komanda – režisors Andrejs Žagars, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, dramaturgs Mikus Čeže u.c. Izrādē dzied Latvijas Nacionālās operas solisti Julianna Bavarska, Jānis Apeinis, Andžella Goba, kā arī izcilie viessolisti Oļesja Petrova, Anna Ņečajeva, Igors Golovatenko un Murats Karahans.
Izrādē paralēli vijas stāsti par mīlestību un atriebību, pieņemtajiem un atstumtajiem. Čigāniete Azučena, kuras māte savulaik tika sadedzināta sārtā, vēlas atriebties grāfa Lunas dzimtai par pieredzētajām ciešanām. Viņa nolaupa vienu no grāfa dēliem un uzaudzina to kā savu bērnu, turpinot kaldināt atmaksas plānus. Daudzus gadus vēlāk, starp čigāniem uzaugušais trubadūrs Manriko nenojauš, ka sīvākais sāncensis ceļā uz mīļotās sievietes Leonoras sirdi, jaunais grāfs Luna, ir viņa paša brālis.
Opera „Trubadūrs” tiek uzvesta visā pasaulē, jo tās komplicētā dramaturģija pieļauj daudzveidīgas interpretācijas. Šo unikālo izrādi starptautiski atzītais režisors Andrejs Žagars ir pietuvinājis mūsu tautas piedzīvotajiem notikumiem 1919. gada pirmajā pusē, kad vēsture veidoja skarbu fonu cilvēku cilvēku likteņiem un radīja apstākļus, kurā brālis cīnījās pret brāli.
„Pirmā pasaules kara norisēs izpostītā Latvija 1919. gada pirmajā pusē – ar tajā valdošo neskaidrības un nedrošības atmosfēru, ar vienlīdz briesmīgo “sarkano” un “balto” teroru, ar ideoloģiski, nacionāli un sociāli sašķeltu sabiedrību un pilnīgu neziņu par to, kas notiek un kas vēl notiks – ir atbilstošs vēsturiskais fons Džuzepes Verdi “Trubadūra” libreta vēstījuma garam. Iestudējuma telpu tādēļ veidos pils uz frontes līnijas starp landesvēra un lielinieku armijas spēkiem, pils, kas 1919. gada ziemas un pavasara cīņu gaitā maina savus iemītniekus, tiek iekarota, zaudēta un no jauna atkarota,” stāsta izrādes dramaturgs Mikus Čeže.
Iepriekšējo reizi mūsu teātrī šī opera režisora Jāņa Zariņa vadībā tika uzvesta 1968.gadā, kad pie diriģenta pults stājās Rihards Glāzups, dziedāja Žermēna Heine-Vāgnere, Regīna Frinberga, Kārlis Zariņš, Jānis Zābers, Miķelis Fišers, Laima Andersone-Silāre, Pēteris Grāvelis u.c.
Šī opera ir viens no labākajiem piemēriem, kā saviļņojošas ārijas, krāšņi ansambļi un kori spēj pārliecinoši izteikt varoņu raksturus un vidi. Muzikālais vadītājs šajā iestudējumā būs izcilais, pieredzes bagātais latviešu diriģents Aleksandrs Viļumanis. Iestudējumu diriģēs arī jaunais un talantīgais Jānis Liepiņš, kuram šī būs debija Latvijas Nacionālajā operā.
Pāris stundas pirms Latvijas pirmizrādes aicinājām scenogrāfu Reini Dzudzilo atklāt “Trubadūra” iestudējuma radošās aizkulises. “Bāze vienmēr ir dramaturģija – tas ir kods, ar kuru strādāt, lai saturu varētu padarīt par savu, lai līdzpārdzīvotu un atrastu zīmes,” sava darba recepti atklāj Reinis, un vēlāk sarunā norāda, ka “operā ir pavisam cita matemātika, ar kuru jāstrādā,” tādējādi uzsverot lielo atšķirību no darba teātrī.
Viena no iedvesmām “Trubadūra” scenogrāfijai esot Pirmā pasaules kara fotogrāfijas, stāsta Reinis Dzudzilo: “Pirmā pasaules kara laikā karavīri mēdza fotografēties pie gleznotiem foniem ar naivām ainavām, kas man šķiet kā paradokss, jo viņi nobildējās un tad devās karā.” Plašāk uzzini Arterritory.com video intervijā!
