Viedokļi: Kā vērtēt jauno Vidzemes koncertzāli “Cēsis”?
04/06/2014
Foto no Vidzemes koncertzāles “Cēsis” arhīva
Aizvadītās sestdienas vakarā, 31. maijā, pašā Cēsu sirdī tika atklāta Latvijā otrā reģionālā koncertzāle – Vidzemes koncertzāle “Cēsis”. Jaunais mūzikas un kultūras centrs ierīkots agrākā Cēsu kultūras centra telpās, kas ir vietējas nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis. Lai ēku pārveidotu par modernu un daudzfunkcionālu mākslas centru, tika veikti restaurācijas un pārbūves darbi. Projekta arhitekts Juris Poga izvēlējās saglabāt autentisko ēkas fasādi, tai pievienojot modernu stikla piebūvi. Tādējādi senais satiekas ar jauno. Projekta kopējās izmaksas ir 13’218’293 eiro, no kuriem lielāko daļu sedzis Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums – 10’439’620 eiro, bet atlikušo daļu finansējusi Cēsu novada pašvaldība un Valsts budžeta dotācija.
Svinīgo atklāšanas koncertu ar tādu pasaulē atpazīstamu un izcilu latviešu mākslinieku piedalīšanos kā Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš un Raimonds Pauls apmeklēja politiskā un kultūras elite.
Izmantojām šo iespēju, lai noskaidrotu kultūras sabiedrībā labi zināmu cilvēku pirmo iespaidu par jauno koncertzāli “Cēsis” gan kā arhitektūras būvi, gan kultūras iestādi, kā arī viņu viedokli par atklāšanas koncertu un nākotnes redzējumu par šī jaunā kultūras centra lomu Vidzemes reģiona un kopējā Latvijas notikumu klāstā.
Sarmīte Ēlerte, Rīgas domes deputāte, bijusī LR kultūras ministre
Cēsu koncertzālei ir savs raksturs. Tā ir lietišķa, pietiekami svinīga, bet nav pompoza. Tajā labi savienojas atmiņas par vēsturisko namu un laikmetīgais. Koncertzālē ir ērti un mājīgi, skan labi un tajā gribas atgriezties. Vērtējot atklāšanas koncertu, veiksmīga bija izvēle to balstīt latviešu komponistu mūzikā apvienojumā ar izcilu izpildījumu. Spilgts apliecinājums piederībai un kvalitātei.
Gadā ir gana daudz dienu, lai nākotnē koncertzāle “Cēsis” varētu piedāvāt dažādību. Lai uz Cēsīm vairākkārt gribētu braukt cilvēki no Valkas, Salacgrīvas, Rīgas, Rūjienas, Jēkabpils, Smiltenes, Madonas, Gulbenes, iespējams, arī no Rēzeknes un, – kāpēc gan ne no Vīlandes un Viru? Bet noteikti svarīgu vaibstu Cēsu koncertzāles raksturā būtu jāiezīmē īpašībām, kuras izkristalizējis Cēsu mākslas festivāls – izcila kvalitāte, laikmetīgums, novatorisms un pārsteigums.
Austris Mailītis, arhitekts
Vidzemes koncertzāle ir ieguvums reģiona un valsts kultūrai, izglītībai un tūrismam. Tai izvēlētais mērogs un centrālais, bet neuzkrītošais novietojums nelielā vecpilsētas ielā aiz vēsturiska nama fasādes Cēsīm piestāv. Stikla tornis vēsturiskajā vidē der kā atšķirības un atpazīstamības zīme. Tomēr, manuprāt, arhitektoniskais tēls varētu būt semantiski precīzāks, izteiksmīgāks, un detaļas gan ārtelpā, gan iekštelpā – līdzsvarotākas.
Pauls Raudseps, žurnāla “IR” komentētājs
Pirmais iespaids ir kopumā labs. Patīk ārējais veidols – gan klasiskā fasāde, caur kuras lielajiem logiem redzama mākslas galerija un koncertzāles kafejnīca, gan modernā apdare ap stūri. Ienākot pa galvenajām durvīm, rodas sajūta, ka te tūlīt notiks kaut kas nozīmīgs. Pašā koncerta zālē simpātiska likās gaišā koka apdare, taču nedaudz mulsināja zāles iegarenā forma un stikla durvis, caur kurām koncerta laikā var redzēt pa gaiteņiem staigājošus cilvēkus. Taču galvenais, kā pierādīja atklāšanas koncerts, ir saturs.
Koncertzāles atklāšanas koncerts, manuprāt, bija lielisks! Pasaules līmeņa mākslinieku izpildījumu vēl ilgi atcerēšos – Aleksandra Antoņenko triumfālo Kalafa āriju no Pučīnī “Turandotas”, Kristīnes Blaumanes smeldzīgos solo Dobrinkas Tabakovas čellam, Paula Megi atturīgi, toties fascinējoši diriģēto Renē Ēspere “Respectus”. Taču bija sevišķs prieks, ka koncertā tik daudz laika tika veltīts latviešu komponistu darbiem, turklāt ne tikai tādām labi pazīstamām klasiskām vērtībām kā Kalniņa, Mediņa un Dārziņa mākslas dziesmām, bet arī pavisam jauniem vai nepelnīti aizmirstiem vecajiem
darbiem. Sevišķi paliks prātā Marģera Zariņa rotaļīgās “Partitas baroka stilā”, Raimonda Paula enerģiskā “Rapsodija klavierēm un simfoniskajam orķestrim” un Kristapa Pētersona ēnu spēles gabalā “Šahs”.
Ja centrs varēs noturēt šādu līmeni, tam nebūs nekādu grūtību ieņemt būtisku vietu Latvijas kultūras dzīvē. Būtu ļoti patīkami, ja centrs savā darbībā turpinātu atklāšanas koncertā iesākto un pievērstu sevišķu uzmanību latviešu komponistu darbiem. Mums ir ļoti bagāts, bet pārāk maz zināms un popularizēts klasiskās mūzikas mantojums. Cēsis varētu kļūt par vietu, kur no visas Latvijas brauc klausīties latviešu skaņdarbus pasaules līmeņa izpildījumā. Protams, neaizmirstot arī plašu pasākumu klāstu, lai vidzemniekiem nebūtu vienmēr jāmēro ceļš uz Rīgu ar vēlmi izbaudīt mūzikas koncertus un teātra izrādes.
Mārtiņš Vanags, rakstu autors žurnālā “Rīgas Laiks”
Iepriecina, ka par Eiropas – tas ir, lielākoties Vācijas nodokļu maksātāju – naudu Latvijā ir tapusi vēl viena koncertzāle. Man patika iekštelpu iekārtojums – skandināviskais dizains, koka un citu organisku materiālu pielietojums. Piebūves uzkrītošais stikla apjoms ar tam piestiprinātajiem dzeltenajiem “slēģiem” gan nerada veiksmīga risinājuma iespaidu. Akustikas ziņā Cēsu koncertzāle noteikti nav tik izcila kā Latgales “Gors”, taču tā ir labāka par Rīgas Lielo Ģildi un labi derēs kamermūzikas koncertiem. Katrā ziņā uzlabojums ir milzīgs, ja salīdzinām ar sporta zāli, kurā – šķiet, starp basketbola sacensībām – iepriekš notika Cēsu mākslas festivāla simfoniskie koncerti.
Vērtējot atklāšanas koncertu, var noprast, ka tā veidotāji vēlējās uzsvērt – šī būs vieta vispirms akadēmiskajai, nopietnajai mūzikai. Šī apņemšanās man patika, tomēr būtu labi, ja tā tiktu ieturēta stingrāk – bez Kaupera un mākslīgi pastiprināto bungu trokšņiem. No izpildītājiem patika čelliste Kristīne Blaumane, džeza pianists Raimonds Pauls un tenors Aleksandrs Antoņenko – gan Alfrēda Kalniņa un Jāņa Mediņa solodziesmās, gan slavenajā Kalafa ārijā no Pučīni “Turandotas”, ko viņš nodziedāja nedaudz bravūrīgi.
Jācer, ka Cēsis turēsies pie savas apņemšanās kļūt par “Latvijas Zalcburgu”. Var just, ka pašvaldībai un entuziastu grupai Jura Žagara vadībā kultūra šķiet resurss pilsētas attīstībā. Man šī stratēģija ļoti simpatizē, un ar nepacietību gaidu arī uzņēmēja Gundara Skudriņa, kurš laikam vēlas kļūt par “jauno Zuzānu”, plānu īstenošanos par alus brūža pārbūvi laikmetīgās mākslas centrā. Vienlaikus, man šķiet, augstās kultūras entuziastiem Cēsīs vajadzētu padomāt, kā lieliskajās aktivitātēs vairāk iesaistīt vietējos iedzīvotājus, jo, liekas, ne es vienīgais esmu sajutis nelielu elitārisma klātbūtni. Te varētu pamācīties no Latgales “Gora”, par ko rēzeknieši lepojas un uzskata par savu.
Ojārs Rubenis, Latvijas Nacionālā teātra direktors
Mans pirmais iespaids par jauno Vidzemes koncertzāli ir labs. Es priecājos, ka ir sakopta vēl viena vieta Cēsis. Priecājos, ka šī kultūras institūcija atkal atdzīvosies, izdzīvos un dzīvos. Manuprāt, gan arhitektoniski, gan no tā, ko sestdien redzējām, rodas ļoti labs iespaids. Svarīgākais būs, kādi kultūras notikumi šeit tiks rādīti, kā tiks veidota programma.
Atklāšanas koncertu vērtēju kā labu. Mani koncerta favorīti bija Antoņenko un Siliņš un abas viņu ārijas – Kalafa ārijā no Pučīni “Turandotas” un Makbeta ārija no Verdi “Makbeta”. Es uzskatu, ka dabūt viņus uz Cēsīm – tā ir liela cieņa. Lielākoties viņi uzstājas tikai metropolēs un reizi pa reizei Rīgā, tāpēc viņu līdzdalība šajā koncertā ir apsveicama. Cilvēki koncertu izbaudīja. Un, cik man ir zināms, nākamajā dienā ir bijuši lieliski svētki tautiskajiem un amatiermākslu kolektīviem, kas paredzēti atkal citai klausītāju un skatītāju auditorijai. Vienmēr jau var atrast “blusas”, bet domāju, ka šis nav ne tas gadījums, ne tā vieta. Uzskatu, ka latviešiem vispār vajadzētu pārstāt nodarboties ar “blusu meklēšanu”.
Runājot par nākotni, koncertzālei jābūt ar lielu ambīciju un uzdrīkstēšanos. Ļoti jāsabalansē programma, lai nepārsniegtu gradāciju, proti, lai būtu ne tikai augstās kultūras nesēji. Pats galvenais, lai šis kultūras centrs ir piemērots dažādām auditorijām, tajā pat laikā ļoti svarīgi, lai jebkurš koncerts vai uzvedums būtu kvalitatīvs. Tie var būt gan profesionālās un akadēmiskās, gan amatieru un tautas mākslas notikumi, bet tiem visiem jābūt kvalitatīviem. Tas dos iespēju Vidzemes reģiona iedzīvotājiem regulāri apmeklēt augstvērtīgus kultūras notikumus.
Vēl viens virsuzdevums būtu – lai Vidzemes reģiona iedzīvotāji, pateicoties koncertzālē “Cēsis” piedzīvotajam, vēlētos braukt arī uz galvaspilsētu – skatīties kvalitatīvus produktus arī Rīgā. Plašāk skatoties, lai mēs no jauna kļūtu par kulturālu tautu, nevis tikai tādu, kas skatās datoru ekrānos.
Normunds Šnē, Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs
Pirmais iespaids ir ļoti labs. Jauki, ka Cēsīs ir šāda vieta, otrā pēc Rēzeknes, kas turpina Reģionālo koncertzāļu programmas īstenošanu Latvijā. Šāda kultūras iestāde paver milzīgas iespējas Cēsīm un Vidzemes reģionam, tā rada iespēju Cēsīm un tās apkārtnei ieiet kārtīgā dzīves apritē. Tā ir liela lieta, kas ir izdarīta.
Kaut biju tikai uz atklāšanas koncerta pirmo daļu, vērtēju to kā ļoti jauku. Protams, gribas parādīt visus izcilākos māksliniekus un atskaņot no Vidzemes reģiona cēlušos komponistu darbus.
Jautājums par jaunā kultūras centra lomu būtu jāadresē zāles vadītajam. Jo tieši no viņa vīzijas, lēmumiem, kā arī no izveidotās komandas – mākslinieciskā vadītāja, mārketinga vadītāja u.c. – būs atkarīgs Cēsu koncertzāles turpmākais darbs un programmas piedāvājums.
Jāapzinās, ka šodien kultūrai Latvijā neklājas viegli. Galvenais, manuprāt, ir veidot kontaktu ar savu klausītāju – ar cilvēkiem, kas tur būs viesi. Ja cilvēki jutīs, ka viņi tur ir gaidīti, viņi vēlēsies iet un klausīties koncertus vai skatīties teātra izrādes. Koncertzāles komandai sava publika faktiski ir jārada no jauna. Tie ir ļoti svarīgi lēmumi par to, kā pareizi veidot repertuāru un kā zālē radīt pareizo sajūtu un atmosfēru.
Varu tikai novēlēt, lai viņiem veicas un izdodas. Mēs, kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, arī būsim ļoti priecīgi tur būt un piedalīties koncertos, ja mums to piedāvās.
Ints Dālderis, klarnetists, Rīgas domes deputāts, premjerministres padomnieks, bijušais LR kultūras ministrs
Pirmais iespaids ir ļoti labs, un vispār ir liels prieks, ka viss rit tā, kā tas tika iecerēts jau kopš 2009. gada. Pa šiem gadiem ir gājis visādi, ir bijuši sarežģījumi, bet ir prieks, ka Reģionālo koncertzāļu programma Latvijā pagaidām veiksmīgi attīstās. Man ir arī personīgs gandarījums, ka esmu varējis piedalīties šī procesa veicināšanā un īstenošanā [kā kultūras ministrs un premjerministra Valda Dombrovska padomnieks – A.S.].
Runājot par koncertzāli kā par būvi, tās novietojums pilsētā paredz nosacījumus. Domāju, ka arhitektoniski būtu bijuši iespējami arī citi risinājumi. Tas, protams, ir diskutabls jautājums. Savukārt zāles iekārtojumā ziņā, kādu atļauj ēka, ir izdarīts maksimālais – gan zāles apjoma, gan akustikas ziņā.
Atklāšanas koncertā mani tiešām sajūsmināja tie daudzie mākslinieki, kas piedalījās. Iespējams, programmas izkārtojums būtu varējis būt citādāks. Bet es zinu, cik tas ir sarežģīti – izveidot šāda veida programmu, tāpēc nevēlos kritizēt. Kopumā man ir prieks, ka pasākums izdevās.
Vidzemes koncertzāle “Cēsis” ir viens no ķēdes posmiem Latvijas Reģionālo koncertzāļu tīklā. Tāpēc šīs koncertzāles atklāšana ir ļoti svarīgs notikums visas Latvijas mērogā. Mēs pamazām tuvojamies Igaunijas piemēram, kur jau sen veiksmīgi darbojas šāds reģionālais tīkls. Beidzot arī Latvijā būs iespēja veidot kvalitatīvas koncertprogrammas, un tās izrādīt vairākkārt dažādās Latvijas vietās. Būtu jāveido gan vietējo, gan viesmākslinieku koncerti.
Vidzemes reģiona kontekstā Cēsu koncertzālei kopā ar Mūzikas vidusskolu kā izglītības iestādi, kas integrēta šajā jaunajā kultūras iestādē, jākļūst par Vidzemes mūzikas centru. Ir visi priekšnosacījumi , lai šī mūzikas un mākslas centra turpmākā darbība būtu veiksmīga.
Eva Bindere, vijolniece, asociētā profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā
Domāju, kā kultūras iestādei koncertzālei “Cēsis” ir ļoti daudz perspektīvu. Jo Cēsis vispār ir ļoti skaista, jauka un simpātiska pilsēta, uz kuru ir vērtīgi un interesanti atbraukt arī rīdziniekiem un Vidzemes reģiona apkārtējiem iedzīvotājiem. Vienīgi kļūst nedaudz skumji, palasot interneta komentārus par to, vai šī jaunā kultūras vieta “parastajiem mirstīgajiem” vispār būs pieejama un pat vajadzīga? Šajā sakarā atsevišķi cilvēki izsaka viedokli, ka daudz lietderīgāk koncertzāles būvniecībā un veidošanā ieguldīto naudu būtu bijis izmantot kādas fabrikas radīšanā – saka “tad vismaz cilvēkiem būtu, kur strādāt”. Tāpat tiek teikts, ka amatierkolektīviem tiek atvēlēta pārāk maza uzmanība jaunajā kultūras iestādē. To, protams, varētu palielināt.
Jaunā Cēsu koncertzāle viennozīmīgi ir vieta, kur var tikt atskaņotas augstvērtīgas kultūras parādības. Programmai (koncertu, teātra izrāžu u.c.) ir jābūt pieejamai reģionos, bet ir jāsaprot, ka jebkurš mākslas projekts nāk ar attiecīgām izmaksām, un neviens no tiem netiek simtprocentīgi dotēts. Jebkuram cilvēkam, kurš vēlas saņemt pamatotu atalgojumu par savu darbu, būtu jāsaprot, ka arī mākslinieku darbs ir adekvāti jānovērtē.
Ir jāsaprot, ka jebkurā valstī un jebkurā ekonomiskajā situācijā kultūra ir nepieciešama. Jāsaprot, ka kultūra ir virzītājspēks. Jebkurš cēsinieks var priecāties, ja uz koncertzāli atbrauc kāds rīdzinieks un atstāj savu naudu Cēsīs, pie reizes tur nakšņojot un pusdienojot. Tāpat koncertzāle ir arī ļoti veiksmīgs tūristu piesaistes punkts. Jebkuras kultūras iestādes pasaulē mērķis ir būt pieejamam apmeklētājam – lai tas būtu vietējais, vai apmeklētājs no citas pilsētas vai citas valsts. Kultūrai ir jābūt pieejamai, bet, protams, jāsaprot, ka kultūra nevar būt bezmaksas pasākums.
Arī krīzes apstākļos nevajadzētu aizmirst, ka latviešu virzītājspēks vienmēr ir bijusi kultūra. Ļoti priecājos, ka kaut kas tāds ir bijis iespējams un beidzot nonācis finiša taisnē. Atklāšanas koncertā priecājos par latviešu māksliniekiem un par daudziem Baltijā tapušiem patiešām lieliskiem skaņdarbiem.
Vilnis Šlars, arhitekts
Runājot par jauno Cēsu koncertzāli kā par jaunu kultūras iestādi, tas ir ļoti apsveicami un labi. Galvenokārt novēlu, lai tur viss sanāktu ar budžetu, precīzāk sakot, lai koncertzāle varētu pilnvērtīgi strādāt arī pēc būves atklāšanas.
Runājot konkrētāk par šo būvi, ļoti pozitīvi vērtēju zāles krēslus, sijas, skatuvi un tehnoloģiskās lietas. Oriģināla ir ideja par dekoru, kas atkārtojas. Zāles balkons, kas izveidots vainaga izskatā, ir ļoti laba zāles atpazīstamības zīme. Tomēr tādas tehniskās detaļas kā funkcionalitāte un aizsardzība pret skaņu no ārpuses ir ļoti zema. Tu “izej pačurāt” un netiec atpakaļ (jo citādi zālē nav iespējams nodrošināt tumsu un skaņas izolāciju). Šajā sakarā būtu lietderīgi vismaz uzstādīt skaļruņus un televizorus, lai būtu iespējams koncertu translēt, piemēram, pirmā stāva kafejnīcā.
Pašas ēkas tēls ir tiešām ļoti nemoderns. Es pats gan neesmu cēsinieks, bet man šķiet, ka koncertzāles arhitektoniskais tēls sevišķi neiederas Cēsu pilsētvides kopainā. Dzeltenie rāmīši jaunpiebūvētās stikla ēkas priekšpusē patiesībā ir lieki, jo nepienes nekādu estētisku vai funkcionālu labumu. Runājot par šīs ēkas tēlu, ir ļoti jūtams tas, ka būtu jārīko divu kārtu konkurss – pirmajā kārtā būtu jāpiedāvā idejiskie projekti, bet otrajā kārtā – ideju realizācija.
Man ārkārtīgi patika koncertzāles pirmais stāvs – tur piedāvāti tādi papildinājumi kā, piemēram, latviešu mākslinieku gleznas. Domāju, tā ir ļoti pareiza un laba lieta, ko šajā koncertzālē vajadzētu attīstīt arī tālāk – paplašināt mūziku ar citiem mākslas žanriem. Varētu ierīkot arī nelielu mākslas, dizaina priekšmetu un suvenīru veikaliņu. Labs piemērs ir “Draudzīgais Marsietis” Grācā.
Tā puse, ko no atklāšanas koncerta es dzirdēju, man patika. Īpaši vēlos izcelt Gundaru Āboliņu kā lielisku vakara vadītāju. Mani ļoti iepriecināja un patīkami pārsteidza Raimonda Paula uzstāšanās šādā specifiskā džeza žanrā, kā arī, protams, pārējie latviešu pasaulslavenie mākslinieki.
Domājot par nākotni, es ļoti ceru, ka šī jaunā kultūras iestāde spēs sevi finansiāli nodrošināt. Tad arī mērķis, kāpēc tikusi celta, attaisnosies. Visas reģionālās koncertzāles – Rēzekne, Cēsis un drīzumā arī Liepāja varētu veicināt dažādu Latvijas pilsētu savstarpējo draudzību un sadarbību. Cēsis, piemēram, varētu rīkot sadarbības projektus ar Siguldas “Balto flīģeli”. Šādu reģionālo kultūras centru darbība arī veicina un ceļ cilvēku vispārējo izglītības līmeni. Tāpat tās atrodas pietiekami tuvu Rīgai, kurai šobrīd pašai vēl nav tik augsta līmeņa koncertzāles, lai cilvēki brauktu klausīties kvalitatīvus koncertus arī ārpus Rīgas. Kopumā – ļoti apsveicami, bet svarīgākais, lai būtu finansējums darba veikšanai.
