Ditas Rietumas kino ceļvedis

Dita Rietuma
03/12/2014

Līdz Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanai atlikušas skaitāmas dienas – Eiropas Kinoakadēmijas ceremonija notiks 13. decembrī, bet līdz tam ir vērts pamatīgi iedziļināties gan to filmu klāstā, kuras piedāvā Starptautiskais Rīgas kino festivāls, gan lekciju un meistarklašu birumā Riga Meetings, kas notiks nākamnedēļ, no 9.–12. decembrim.

176 – tieši tāds ir filmu skaits, kuras piedāvā Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kura vienu no sadaļām veido arī vecais, labais nacionālo filmu festivāls „Lielais Kristaps”. Par latviešu filmām viss tā kā būtu skaidrs, jāiet un jāskatās, pamatīgi izpētot festivāla programmu mājas lapā.

Ar ārzemju filmām ir ‘sarežģītāk’, jo festivāls nav tikai ‘ilustrācija’ Eiropas Kinoakadēmijas balvas piešķīrēju gaumei. Tā programma ir daudzveidīga un pat komplicēta. Savukārt par to, vai Rīgas skatītājs desmit dienu laikā spēs ‘apēst’ tik milzīgu daudzumu filmu, šoreiz nediskutēsim, sevi mierinot ar domu, ka skaisto statistisko ciparu palīdz veidot arī īsfilmas.

Lūk, mana izlase.

- 2014 -

Jā, atkārtošos, bet joprojām par vienu no galvenajām šā gada Eiropas filmām uzskatu zviedru režisora Rūbena Ostlunda Force Majeure. Arterritory.com bija pirmais Latvijas medijs, kas par šo filmu rakstīja vēl Eiropas Kinoakadēmijas nominācijas gaidot.

Kopš raksta tapšanas brīža mainījies ir vien tas, ka tā ir viena no piecām Eiropas filmām, kas nominētas uz nozīmīgāko – Eiropas gada labākās filmas – balvu. Savukārt tās režisors ir nominēts kā gada labākais Eiropas režisors. Viss pārējais: filmas izcilais vizuālais stils un režisora prasme psiholoģisku drāmu par vīrieša un sievietes attiecībām piepildīt ar trillera cienīgu spriedzi joprojām ļauj to uzskatīt par gada notikumu.

- 2014 -

Vērts iegaumēt jaunās itāļu režisores Alises Rorvakeres (Alice Rohrwacher) vārdu un vērts pievērst uzmanību viņas filmai „Brīnumi”, kas ar sajūsmu tika uzņemta Kannu kinofestivāla laikā. Sajūsma summējās arī pavisam konkrētā, prestižā žūrijas balvā. Filma apvieno gan pašas režisores autobiogrāfisko pieredzi, viņas bērnības atmiņas, augot Itālijas pierobežā visai ekscentriskā jauktā ģimenē, kura nodarbojās ar biškopību. Ar bitēm īpašas attiecības ir arī filmas galvenajām varonēm – Dželsomīnai un viņas trim māsām. Iespējams, bites ir Dželsomīnas labākās draudzenes, kurām viņa droši var uzticēt arī savu lielāko sapni – par piedalīšanos kāda Itālijas TV realitātes šovā, kura darbība notiek zemnieku eko saimniecībās. Filma piedāvā gan dramatiskas, gan ekscentriskas intonācijas, turklāt jaunā režisore droši izmanto nosacītību, atsvaidzinošu pašironiju un pat poētiska sirreālisma elementus. Filmas kulminācija ar Dželsomīnas sapņa piepildīšanos un piedalīšanos slavenajā TV šovā patiesi atsauc atmiņā teju dižā Federiko Fellīni stilu un darbus, kuros sapņi savijas ar realitāti. Burvīga TV dīvas lomā ir itāļu zvaigzne Monika Belluči. Starp citu, tas, ka šī filma par spīti savai Kannu festivāla balvai tomēr nav iekļuvusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu nominācijās, paliekot ‘pusfinālā’, man ir pārsteigums. Kur izšķīdusi Kannās teju mutuļojošā profesionāļu jūsma par šo filmu?

- 2014 -

Un vēlreiz atkārtošos. Pirms kāda laika tieši šī britu režisora Maika Lī filma – netradicionāls britu glezniecības klasiķa Viljama Tērnera portretējums viņa mūža izskaņā – atklāja Arterritory.com Eiropas kino izlasi.

Arī filmas „Misters Tērners” aprakstītajās kvalitātēs – vizualitātē, kas imitē Tērnera glezniecību, un nešpetni ironiskajā klasiķa rakstura atklāsmē nekas nav mainījies. Kā prognozēju, arī Viljama Tērnera lomas atveidotājs – aktieris Timotijs Spols ir nominēts balvai par labāko aktierdarbu un, visdrīzāk, pēc nedēļas būs Rīgā. Viņš joprojām ir visspēcīgākais kandidāts uz šo balvu. Diemžēl starp nominantu vārdiem nav izcilā britu režisora Maika Lī, kaut viņš to patiešām būtu pelnījis. Filma „Misters Tērners” ir skatām festivāla piedāvājumā, un, protams, labāk vienu reizi redzēt nekā 10 reizes aprakstīt/izlasīt.

- 2014 -

Šis ir XX gs. kino ikonas, izcilās aktrises Līvas Ulmanes režijas darbs. Aktrise, kas bijusi zviedru ģēnija Ingmara Bergamana filmu seja un arī Bergmana dzīvesbiedre, pēdējos gadu desmitus visai sekmīgi nodarbojas arī ar režiju, dzīvojot ceļojumos starp Ņujorku un Oslo. Ulmane būs Rīgā un 12. decembrī plkst. 12:00 Splendid Palace tiksies ar skatītājiem (ieeja brīva). Taču, lai droši dotos tikties ar šo ļoti erudīto personību, jānoskatās vismaz viņas veidotā Augusta Strindberga lugas „Jūlijas jaunkundze” ekranizācija. Kaut arī filma nepiedāvā īpašu režisorisku novatorismu, tās spēks ir aktieros (kā jau tas nereti ir filmās, kuru režisori ir aktieri) un kādos aktieros! Tie ir Džesika Čestina un Kolins Ferels – globāli pazīstamas, Holivudas iemīļotas sejas, aktieri, kuri valdzina ar izjustu niansētību un temperamentu.

- 2014 -

Un vēl viena laba filma, kuras pamatā ir populāra luga – „Venēra kažokādā”, kas spēlēta no Ņujorkas Brodveja līdz Rīgas Dailes teātrim. Filmas režisors ir Romans Polaņskis – viens no vispretrunīgākajiem XX gs. kino režisoriem. Cilvēks ar reibinošām karjeras virsotnēm un šausminošām personīgajām traģēdijām, režisors, kurš strādājis Eiropā, nonācis ASV, lai tur radītu gan vienu no satriecošākajām šausmu filmām pasaules kino vēsturē „Rozmarijas bērns” (1967), gan piedzīvotu savas ģimenes asiņainu slepkavību. Polaņska dzīves stāstam un daiļrades aprakstam nav īstais laiks un vieta, kaut jāpiefiksē fakts, ka Polaņska filma „Rēgu rakstnieks” 2010. gadā ieguva veselas sešas Eiropas kinoakadēmijas balvas. Savukārt viņa holokausta drāma „Pianists” tika apbalvota ar ASV Kinoakadēmijas balvu „Oskars”, kaut arī Polaņskis joprojām ir persona non grata ASV un dzīvo Parīzē. Parīzē viņš ir veidojis arī filmu „Venēra kažokādā” ar savu sievu aktrisi Emanuelu Seņjē noslēpumainās Vandas lomā – viņa tad arī ir šī pavedinošā un vienlaikus arī pazudinošā būtne, kas ierodas kādā teātrī uz aktieru atlasi izrādei, kuras pamatā ir Zahera-Mazoha darbs. Seņjē pretspēlētājs filmā ir Metjū Amalriks – populārs franču aktieris, kurš vizuāli ir nedaudz līdzīgs Romānam Polaņskim. Tā kā „Venēru kažokādā” droši var uztvert gan kā komentāru mūžīgajai dzimumu cīņai, gan arī kā paša Polaņska ironisku, autobiogrāfisku komentāru par attiecībām ar mūžīgi sievišķīgi, pavedinošo sākotni. Ja teātra nosacītību spējat pieņemt kā stilu, filma patiks – uz Seņjē un Amalrika saspēli var skatīties ar baudu.

BALODIS SĒDĒJA UZ ZARA PĀRDOMĀS PAR EKSISTENCI
- 2014 -

Septembrī šī filma uzvarēja Venēcijas Starptautiskajā kino festivālā, apliecinot, ka spilgts, ekscentrisks autora-režisora rokraksts ir vērtība, kas agri vai vēlu tiek novērtēta. Roja Andersona absurdās, paradoksālās, stilizētās filmas vienmēr ir izcēlušās ar rezignētu pasaules skatījumu, ironiju, lēnīgumu un rūpīgi izsvērtām kadra kompozīcijām. Viņa filmu ‘varoņi’ vienmēr ir bijuši ne īpaši glīti pusmūža ļaudis ar ekscentriskām īpatnībām. Tādi ir arī šis filmas varoņi – divi īpatņi, kuri cenšas ‘iesmērēt’ līdzpilsoņiem vampīru ilkņus. Filmas struktūru veido divi stāsti – divas noveles, Roja Andersona unikālā autorstila ‘ietonētas’. Ja būtu jāraksturo divi tuvākie Roja Andersona gara radinieki – tas būtu somu režisors Aki Kaurismeki un latviešu režisore Laila Pakalniņa. Rojs Andersons ir trešais šo spītīgo estētu pulciņā, kuri uzskata, ka kino ir autora radīts kosmoss, kas pakļaujas autora (nevis skatītāja) radītiem likumiem.

Starp citu, Rojs Andersons pēc veiksmīga karjeras sākuma aizgāja no kino un vairāk nekā gadsimta ceturksni nostrādāja reklāmā. Šobrīd Rojam Andersonam ir jau 72 gadi, bet viņa filmas joprojām ir nepieradinātas un jauneklīgas.

Filmu seansus meklējiet: www.rigaiff.lv un www.bilesuserviss.lv