Klāsa Vāveres TOP 5: Tā nav mūzika, tas ir kino
Klāss Vāvere, šūpuļdziesmu kolekcionārs
29/11/2011
Mūziķu dzīvesstāstu ekranziācijas kā kino industrijas starpžanrs īpašu uzplaukumu, šķiet, piedzīvojis pēdējā desmitgadē ar dažādas kvalitātes filmām par Seržu Gensbūru (vāji), Džonu Lenonu (baidos skatīties), Edīti Piafu (franciski sentimentāli un smeldzīgi), Ianu Kērtisu (pārliecinoši), Ianu Djuriju (neesmu redzējis) un citiem. Taču netrūkst arī senāku piemēru – The Buddy Holly Story (1978) par agrīnā rokenrola klasiķi Badiju Holiju, kantrī leģendai Loretai Linnai veltītā Coal Miner’s Daughter (1980) vai Klinta Īstvuda lieliskais džeza saksofonista Čārlija Pārkera portretējums Bird (1988). Šoreiz pieminu piecas mūziķu kinobiogrāfijas.
1. The Rose, 1979 (Režisors: Mark Rydell)
The Rose gan ir biogrāfiska pēc būtības, bet ne formāli – filmas galvenā varone ir fiktīva dziedātāja ar iesauku Roze. Taču jau tās tapšanas stadijā netika slēpts, ka Rozes tēls ir balstīts tobrīd pirms deviņiem gadiem mirušās Dženisas Džoplinas (saukta par Pērli) vētrainajā personībā un izmisīgajā 1960. gadu sex, drugs & rock and roll leģendā. Lielā mērā šī filma noteica gandrīz visu turpmāko mūziķu biopiku standartus. Tās centrā ir spilgts aktierdarbs, kas galveno varoni rāda gan uz skatuves, gan prognozējami fatālā cīņā ar saviem iekšējiem dēmoniem. Protams, netrūkst arī mūzikas, raksturīgu laikmeta ainu un viegli uztverama morāles.
Tieši The Rose bija filma, kas atklāja Betas Midleres – līdz tam dziedātājas, kā arī mūziklu un TV aktrises – dramatisko talantu. Īpašus komplimentus pelnījusi viņas vokālā iemiesošanās. Tā kā stāsts “nav” par Džoplinu, Midlere nedzied viņas dziesmas, bet stilistiski tām pietuvinātu repertuāru, un par aktrises sniegumu liecina fakts, ka filmas tituldziesma, ko vēlāk lietojuši gan grānžeri Mudhoney, gan kantrī zvaigzne Conway Twitty, gan saldie zēni Westlife, šodien nereti tiek pieminēta kā Džoplinas hits – kaut īstenībā Dženisa to nekad nav dziedājusi. Filmas treileris
2. The Doors, 1991 (Režisors: Oliver Stone)
Lai arī filma saucas 1960. gadu grupas vārdā, tās sižets koncertēts uz The Doors dziedātāju Džimu Morisonu, kas Olivera Stouna režijā un Vela Kilmera tēlojumā ir atraktīva rokzvaigzne un pretencioza egocentrisma pārņemts alkoholiķis, kurš sapinies pusaudžu dumpīguma ideālos un, pūļa pielūgsmes apmuļķots, noticējis savai mesiāniskajai izredzētībai. Tam visam pāri klišejiski hipijiska seksa, narkotiku, “brīvības” un “apziņas durvju” meklējumu mērce.
Iznākusi Džima nāves divdesmitgadē, filma saņēma pārmetumus gan no Morisonu ģimenes un kino kritikas, gan no The Doors faniem un trim pārējiem grupas dalībniekiem (Robijs Krīgers un Džons Densmors darbojušies kā konsultanti, bet Rejs Manzareks pēc scenārija izlasīšanas atteicies ar Stounu runāt), tomēr tās stāsts un mūzika (par skanējuma autentiskumu, tāpat kā Rozē, rūpējies “īsto” The Doors un Džoplinas producents Pols A. Rotčailds) ir gana iespaidīgi, lai uz brīdi Džimu padarītu par populārāko T-kreklu ikonu līdzās Čegavaram un Mārlijam. Filmas treileris
3. Ray, 2004 (Režisors: Taylor Hackford)
2004. gada vasarā, džeza, blūza, r&b un soulmūzikas milzim Rejam Čārlzam atstājot šo pasauli, filma par viņu jau bija tikpat kā gatava – par šādu sinhronitāti sapņo katrs producents. Necenšoties pilnībā atklāt Reja muzikālo ģēniju, filma vairāk pievēršas viņa cilvēcīgajai drāmai, ko rosinājusi bērnībā pieredzētā brāļa nāve un paša redzes zaudējums, un nepakļāvīgajai personībai, kas ar apbrīnojamu mērķtiecību veic muzikālas revolūcijas, vienlaikus metot izaicinājumu mūzikas industrijas un rasu segregācijas noteikumiem. Rejs te ir karjeras augstākajā punktā (pagājušā gs. 50. gadi), kas sakrīt ar personīgās dzīves tumšāko periodu, kad viņš savas pagātnes traumas kompensē ar heroīnu un nevaldāmu seksuālu apetīti, liekot uz spēles ģimeni un karjeru. Lente nav tik izcila kā tās varonis, taču paveica svētīgu darbu, jaunām klausītāju paaudzēm atklājot vienu no 20. gadsimta mūzikas lielākajiem talantiem – arī Latvijā, kur Čārlzs, atšķirībā, no Rietumu pasaules, iepriekš masu publikai bija tikpat kā svešs. Džeimijs Fokss par Reja lomu saņēma Oskaru, bet muzikālajā materiālā viņam iejusties palīdzējis pats Čārlzs. Filmas treileris
4. Walk the Line, 2005 (Režisors: James Mangold)
Amerikāņu dziesmas patriarhs Džonijs Kešs nomira 2003. gada rudenī, 71 gada vecumā un kārtējā karjeras plaukumā. Viņam veltītāWalk the Line uz ekrāniem parādījās divus gadus vēlāk, un diezgan precīzi atklāj viņa dzīves un karjeras posmu līdz slavenajam koncertam Folsomas cietumā 1968. gadā. Īpaša vieta tajā – tāpat kā Keša autobiogrāfijā Cash – ierādītā attiecībām ar dziedātāju Džūnu Kārteri (Rīsa Vizerspūna par šo lomu dabūja Oskaru). Abu mīlestība te ir apskaidrojošs spēks, kas Kešam palīdz pārvarēt alkohola un narkotiku atkarību, vietā iemantojot Dieva un ģimenes dzīves svētību. Par spīti holivudiskam pārsaldinājumam, filmai – galvenokārt pateicoties Džonija atveidotājam Hoakinam Fīniksam – izdodas izvairīties no patosainas sava varoņa debilizēšanas, veiksmīgi uzburot Keša dumpīgi vitālo garu. Pārsteidzoša ir arī Fīniksa spēja precīzi atdarināt Keša leģendāro basbaritonu un dziedājuma manieri – es ne tuvu nebiju vienīgais vecā man in black fans, kurš filmas koncertepizodēs kļūdaini saklausīja oriģinālos Keša ierakstus. Filmas treileris
5. I’m Not There, 2007 (Režisors: Todd Haynes)
Filma sākas ar titru “Inspired by the music and the many lives of Bob Dylan”. Dilana mūzikas te ir daudz – vairums viņa slaveno dziesmu visdažādāko mūziķu (no Villija Nelsona un Antony & The Johnsons līdz Cat Power un Sonic Youth) versijās. Netrūkst arī dzīvju – lai atklātu Boba radošās un cilvēcīgās identitātes (paaudzes balss un protesta dziesminieks, izaicinošs rokeris, aroganta mediju zvaigzne un atdzimis kristietis ir tikai spilgtākās), viņu atveido seši aktieri, Keitu Blānšetu, Hītu Ledžeru un Ričardu Gīru ieskaitot. Dilana biogrāfija tiek nevis rādīta un izskaidrota, bet brīvi interpretēta, izvirzot īpašas prasības skatītāja sagatavotībai. Īsi sakot – iepriekš par Dilanu un viņa mūziku neko nezinot, īpaši gudrāks netiksi arī pēc filmas. Taču to redzēt noteikti ir vērts – kaut tādēļ, lai apjaustu, ka Dilans ir neparasts kukainis, kura uzdotajām mīklām atminējuma, iespējams, nemaz nav. Vai arī viņš pats tos ir aizmirsis. Un tādēļ tās ir tik nepārejoši intriģējošas. ...Starp citu, galvenais varonis filmā netiek saukts ne par Bobu, ne Dilanu. Tas arī saprotami, jo pavisam tai ir seši galvenie varoņi. Kaut arī ar vienu vienīgu prototipu. Filmas treileris
